Vētra bija pāri, bet laiks nomācās, un svina pelēkas debesis no apvāršņa līdz apvārsnim pārklāja salu. Ar nelieliem pārtraukumiem līņāja. Kļuva vēss.
Samirkušās drēbēs, nomocījušies un nosaluši — salinieki uz smilšu sēres būvēja ballistu. Būvēja no agra rīta līdz vēlam vakaram, niknumu un naidu apslēpuši dziļi sirdīs, būvēja pastāvīgi izsalkuši, jo pārtikas devas bija krietni samazinātas.
Kārtības Grupas cilvēki ar nūjām rokās klīda starp, strādājošajiem kā klusas ēnas, un nekas viņu pētīga- jiem skatieniem nepalika apslēpts. Dažreiz — kā no zemes izlīdis — parādījās visuresošais Vilfrēds un lika pie darba arī Kārtības Grupu, cenzdamies pārvērst to par dižu notikumu, kas apliecina absolūti visu salinieku vienlīdzību un mērķa kopību.
Bet Zvēru cilvēki un nežēlastībā kritušie Numuri par to tikai nicinoši smīkņāja, un Kārtības Grupas ļaudis jau arī, tiklīdz Vilfrēds bija aizgājis prom, smīnēdami meta darbam mieru.
Marks, kurš vadīja ballistas būvdarbus, visu redzēja un klusībā kā lūgšanu atkārtoja: mums jāuzbūvē ballista, mums jāuzbūvē ballista, neko citu pašlaik es negribu ne redzēt, ne dzirdēt.
Zvēru cilvēki savam vadonim bija pieteikuši boikotu — rīkojumus izpildīja, taču neviens ar viņu nerunāja.
Kad satumsa, darbi tika pārtraukti, un salinieki vilkās uz savām būdām, izkāra žāvēties slapjās un no- vārtītās drēbes, nokrita zāles guļvietās un murgainā miegā pavadīja nakti. Līdz ar pirmo gaismiņu Kārtības Grupas cilvēki rībināja pie durvīm un dzina uz darbu.
No oranžās mājiņas, kura bija iekārtota vislabāk, Vilfrēds patrenca Arvikolu un Mustelu un apmetās tajā pats. Tur katru vakaru uz apspriedi sanāca Glābšanas Padome.
Dienā Glābšanas Padomes locekļi ēda kopā ar visiem trūcīgo devu, vakarā pielika pilnu vēderu. Marks bija pārliecināts, ka arī pārējie salinieki dabū tāpat pieēsties, jo viņi Padomē bija izlēmuši, ka reizi diennaktī jāpaēd kārtīgi, bet pavārs Bebrs, nozvērinājis Marku klusēt, izstāstīja, kā ir patiesībā: pirms ikvakara sapulces slepus atnākot Trešais un Devītais, pievācot no vakariņām, ko un cik gribot, bet atlikumu Bebrs sadalot strādniekiem, kaut arī dažreiz esot kauns pat dalīt, un tad viņš pieliekot klāt no neaizskaramās rezerves.
Ieradies Vilfrēda rezidencē, Marks tik tikko spēja savaldīties, ieraudzījis, ka trešais un Devītais, šmakstinādami kā lopiņi, ar koka karotēm stampā iekšā konservētās pupiņas un vairākas citas bundžas — jau atvērtas — gaida savu kārtu.
— Tu patiešām nekā nezināji, vadoni Mark? — Vilfrēds patiesi brīnījās. — Tu taču pats arī ēdi ar lielu apetīti.
— Mēs nolēmām, ka reizi dienā visi kārtīgi paēdis. — Marks žņaudzīja dūres, un Numuri nīgri nolika karotes.
— Jā, tā mēs nolēmām, — rāmi piekrita Vilfrēds. — Taču ko lai dara? Lēmumu jau ēst nevar, bet pārtikas tik daudz nav, lai pietiktu visiem. Un mēs jau vainīgi neesam, ka upe saindēta ar ķimikālijām un zivju…
— Tad jādala vienlīdzīgi, — Marks pārtrauca.
— Tas nebūs taisnīgi, vadoni, — Vilfrēds maigi iebilda. — Glābšanas Padomes vadībā top ballista. Padome ir nopelnījusi kārtīgu maltīti.
— Bet strādā taču viņi! — Marks iekliedzās. — Ar viņu būvēto ballistu arī mēs izglābsimies.
— Ak, Mark! — Vilfrēds ierunājās kā skolotājs ar skolnieku.
— Ja mēs nevadītu, viņi nekā neuzbūvētu.
— Ja nebūtu, kas būvē, tu ar savu vadīšanu varētu apd …
— Pilnīgi tev piekrītu, ka nekas cits man neatliktu. Taču ir, kas strādā, un tāpēc jābūt, kas vada, un Glābšanas Padome ir svarīgāka par strādātājiem jau tāpēc vien, ka tai pieder vara uz salas, un jebkurš, kas tai pretosies, tiks pasludināts par visu salinieku kopējo ienaidnieku… Jā, jā, tev tas nav pieņemams. Tad saproti citu: mums, Padomei, vienmēr jābūt formā, jo lēmumu pieņemšanā mēs nedrīkstam kļūdīties. Un arī Kārtības Grupai jābūt formā, tāpēc viņiem tiek atdota tā barība, kas mums paliek pāri. Iedomājies tikai — kas notiktu, ja viņi kļūtu par distrofiķiem? Pēkšņi ballistas būvētāji sadumposies — un nebūs, kas aizstāv Padomi un dumpi apspiež.
Mums jāuzbūvē ballista, Marks stingri pie sevis atkārtoja, mums jāuzbūvē ballista.
— Kā redzu, tev šāda pārtikas sadale nepatīk, — Vilfrēds ar nožēlu turpināja. — Nu ko, tu esi vadonis. Tava griba ir likums. No šī brīža lai pārtikas normas visiem būtu vienādas!
Un viņš atņēma Trešajam un Devītajam konservētās pupiņas.
Tā arī notika. Tagad arī Marks sāka just pastāvīgu izsalkumu. Vienīgi Vilfrēds un viņa Numuri rija tāpat, tikai slepus. Nabaga Bebru Vilfrēds tā iebiedēja, ka turpmāk tas savu mēli uzraudzīja tikpat kā šoferis stūri…
Ballista būvējās lēni, negribīgi; salinieku sirdis nebija pie darba. Nevērīgā vienaldzībā bieži tika pieļautas kļūdas.
Te kādu dienu Timidam uzdeva nervi.
Iespiedzies, zaķalūpu atšāvis, viņš paķēra cirvi un metās cirst ballistu.
Viņu tūdaļ sagrāba Kārtības Grupas ļaudis un aizvāca. Pret nakti Zaķis atgriezās savā būdā kluss un nerunīgs, ierāvās kaktā un uz biedru jautājumiem neatbildēja..,
Tieši tāds pats kādudien pārnāca arī Briedis Kervids.
Marks sāpīgi pārdzīvoja Zvēru cilvēku boikotu, kaut arī ārēji to neizrādīja, kļuva vienīgi sarkastiskāks un rupjāks.
Reiz izmisis pasūdzējās Nikteram.
— Viņi uz tevi nāvīgi apvainojušies, Mark, — tas nomākts atteica. — Tu esot viņus nodevis, apķēzījis svētākās jūtas, apgānījis ideālus, uz kuriem viņi tiekušies. Taču neņem to pārāk galvā. Ar mums, Zvēru cilvēkiem, jau vienmēr tā ir bijis — prāti šaudās kā vēja rādītāji, un pilnīgi iespējams, ka vienā jaukā brīdī spirgts vējš atkal pūtīs tavās burās.
— Es ticu, — Marks sacīja, juzdams, ka arī Jenotsuns pret viņu kļuvis visai atturīgs.
Vienīgi Vilfrēds dzīvespriecīgi skandināja: «Kā vēlies, Mark, tava griba mums ir likums!» — vai arī: «Tā teica vadonis Marks, un viņa pavēle mums ir likums!»
Bet Marks klusībā atkārtoja, mums jāuzbūvē ballista, mums jātiek projām no salas — un tad atkal viss būs tāpat kā agrāk; tas ir vienīgais, ko es zinu — un nekā cita zināt negribu…
— Nesaki, nesaki, Mirdziņ! — Vilhelmīne ievaimanājās un vilka prom draudzeni. — Viņš mūs abas nomaitās.
— Liecies mierā, Vilhelmīn! — Mirdza atkliedza un izrāvās. — Jā, jā, jūs iznīcinājāt tiltu un ballistu!
— Ko? — Marks neviļus iesmējās.
— Pārcirtāt tilta troses un sadedzinājāt ballistu.
— Tā visi runā ne jau pirmo dienu, — Vilhelmīne sāka raudāt. — Tikai katrs baidās jums to atklāti pateikt, vienīgi Mirdzai pietika drosmes… Lūdzu, lūdzu, dariet šeit, ko gribat, tikai atlaidiet mūs ar bērniem.
Marks galīgi apstulba.
— Visi runā? — Mirdza nelabi pasmīnēja. — Ja runātu, tā priekš viņa nebūtu nelaime, gan jau viņš prastu viņiem aizbāzt mutes. Priekš viņa briesmīgākais ir tas, ka skaļi nerunā, bet visi tā domāl
Marka galvu pārņēma tik stindzinošs aukstums, ka ausīs sāka džinkstēt, un viņš sajuta, kā deniņos dobji aizpulsē asinis.
Un tas tumsas okeāns, ko Marks neskaidri juta viļņojam būdā tonakt, kad Vilfrēds bija ieradies ar miera piedāvājumu, tas šķietamais bezdibenis, gar kuru viņa domās kā akli bija klīduši Zvēru cilvēki, tā torņa virsotne, no kuras viņš iztēlē bija kritis, pēkšņi kļuva par kaut ko ļoti konkrētu.
Instinktīvi pieķēris pie dunča, Marks cauri bērzu birzij metās uz upmalu.
Tur salinieki jau bija iekurinājuši trīs ugunskurus, kuru vidū slējās ballistas karkass, kas izskatījās kā aizvēsturiska briesmoņa skelets, kroplīgs un pretīgs, baisms un nīstams, it kā tajā būtu iemiesojušās salinieku domas, ar kādām viņi ballistu būvēja.
Izrāvis dunci, Marks skrēja uz smilšu sēri, taču ceļu viņam aizšķērsoja Devītais, Vienpadsmitais un Astotais.
Marks ietriecās viņos kā regbija spēlētājs, kuram šai mirklī dzīvības vai nāves jautājums ir nokļūt ar bumbu vai dunci līdz vārtu līnijai, aiz kuras stāv Vilfrēds un tam blakus ar nūju rokā sakucies nīkst Lapsa Vulpo, tikt līdz šai līnijai, kur ir visas cerības zaudēto atgūt un spēli uzvarēt, bet sešas rokas jau nikni sagrābj Marku, viņš izmisīgi raujas laukā, priekšā redzēdams vienīgi Vilfrēda bālo seju ar kroplīgajiem vaibstiem un kumpo degunu, kas sašķobīta bailēs un dzīvnieciskā naidā, seju, līdz kurai viņam jāaiztiecas, un tad,., un tad viņš zinās, ko darīt, viņš jau to zina tagad,,, bet no aizmugures virsū uzkrīt vēl Trešais un Pirmais; aplipuši ap Marku, Numuri gāžas gar zemi, noraudami viņu sev līdzi, aizlauž rokas aiz muguras un atņem dunci, un tad uzrauj kājās; klāt nesteidzīgi pienāk Vilfrēds; viņš jau ir atguvies, ironiski smaida.
— Tu… tu… — gārdz Marks, nerazdams pietiekami stiprus vārdus. — Tu… tu…
— Es? — Vilfrēds iesmejas. — Es joprojām esmu tavā pusē, joprojām tavs sabiedrotais, tikai diemžēl palicis vienīgais, pārējie ir pret tevi, viņi tevi ienīst — un tieši Zvēru cilvēki — visvairāk.
Un Vilfrēds pamāja Vulpo.
Lapsas acis bija šausmu pilnas, seja savilkusies žēlastību lūdzošā grimasē, augums locījās kā ūdenszāle, bet rokas žņaudzīja nūju.
— Nu, tārps! — Vilfrēds iešņāca viņam ausī; Vulpo aizžmiedza acis, atvēzējās un sita Markam.
Nūja noslīdēja gar galvu, nobrāzdama vaigu, un trāpīja pa plecu, taču sāpju sajūta palika it kā ārpus Marka apziņas.
Vulpo nometa nūju un īdēdams kāpās atpakaļ.
— Salinieki! — Vilfrēds skaļi ieķērcās. — Nāciet visi šurp, steidzieties žiglāk! Reiz noziegumiem jādara gals un vainīgie jāvelk ugunskuru gaismā!
Arī Marks kliedza:
— Neticiet plikpaurim! Atjēdzieties! Viņš grib jūsu bojāeju! Tas ir viņš, kas iznīcināja tiltu un ballistu!
Kārtības Grupa aizrāva Marku pie ballistas karkasa un piesēja pie tā. Trešais ar lupatu vīkšķi aizbāza Markam muti.
Pie ballistas sāka pulcēties salinieki.
Kārtības Grupas cilvēki viņus izvietoja puslokā. Puišeļiem lika nostāties iekšpusē, lai viņi varētu labāk saredzēt visu salinieku ienaidnieku, šo briesmīgo sumpurni, kas tagad beidzot atklāts un sagūstīts, stingri piesiets pie ballistas, kam arī mute aizbāzta, lai šis nevarētu no jauna aizdziedāt visiem ausis.
Ugunskuros piemeta malku; tie gaiši uzliesmoja.
Marks satriekts raudzījās Zvēru cilvēku pelnu pelēkajās sejās, kas ugunskuru gaismā izplaiksnījās tik nejēdzīgas un riebīgas; kādreiz tik spilgtās un krāsainās drēbes bija pārvērtušās netīrās skrandās, frizūras sapluinītas kā vecas grīdu sukas…
Nežēlastībā kritušie Numuri stāvēja galvas nokāruši un vienaldzīgi.
Zēnos bija jaušams aizvainojums un dusmas, kā citādi — brīvības laiks beidzies, atkal viņus dresē Numuri.
Vilfrēds pārlaida visiem gavilējošu skatienu, un nevilšs smaids pārslīdēja vaigam; tas bija puišeļa smaids, kurš nostādījis ierindā plastmasas zaldātiņus un indiāņus un tikai nupat ieraudzījis, cik varena un brīnišķīga aina paveras kopumā, un sirds nodreb priekā, ka viņš ir pilntiesīgs pavēlnieks pār šo paša radīto pasauli.,.
Salinieki stāvēja drūmi kā sēru mītiņā.
Laimīgā zēna vaibsti Vilfrēda sejā apdzisa un sacietēja zaļganpelēkā maskā, viņa garais un kārnais augums saspringa, it kā pieņemdams plēsoņas veidolu. Tad sejā iezīmējās sašutums, dusmas, aizvainojums.
Vilfrēds pacēla roku. Duncis liesmu atspīdumā iemirdzējās sarkans, itin kā būtu iemērkts asinīs. Viņš norādīja uz Marku un spalgi iesaucās.
— Tas ir viņa duncis! Jūs ikviens to pazīstat — pārāk bieži jau nu viņš to vicinājis. Viņš mēģināja mani nogalināt, kad uzzināja, ka esmu izdibinājis, kas īsti vainīgs tilta un ballistas bojāejā. Daži no jums redzēja, kā viņš man uzbruka, un, ja nebūtu Kārtības Grupas, es jau gulētu auksts… Nē, salinieki, es neesmu paraugjēriņš, nē! — Vilfrēda balss sašutumā un aizvainojumā ietrīsējās. — Bet nekad neesmu bijis arī zemisks nelietis un pēdīgais cūka kā tas tur! Viņš varēja jums sajaukt galvu, mani, Trešo, Devīto nepamatoti apmelot un padzīt tieši tāpēc, ka mēs kādā brīdī bijām palikuši vienīgie, kas drosmīgi un atklāti stāvējām viņam pretim… Bet tirānam vajadzīga publika, kas ļautu sevi tiranizēt, un, kamēr viņš vēl nav pietiekami spēcīgs, lai visus mierīgi mīdītu kājām, viņam ir jāizliekas. Un šitais izlikās itin veiksmīgi. Tēloja labiņo, godīgo, cēlo, augstsirdīgo, padomājiet vien, viņš taču uzlika tabu noziegumu vaininieku meklēšanai … — Te Vilfrēdam aizžņaudzās balss, viņš pakratīja dūri uz Marka pusi, un salinieku bariņš iemur- dējās, tikai nebija skaidrs, ko tas nozīmē.
Devītais pasniedza oratoram konservu bundžu ar ūdeni, tas padzērās un turpināja:
— Ja būtu uzsākta izmeklēšana, tā agri vai vēlu būtu novedusi pie viņa un viņa rokaspuišiem! Jā, jā, jūs nepārklausījāties! Pie mīļā vadonīša Marka un viņa pakalpiņiem… Par viņa kompanjoniem vēlāk. Tagad par viņu pašu.
Marks raustīja virves, izmisīgi cenzdamies atbrīvoties, pūlējās ar mēli izgrūst no mutes lupatu vīkšķi. Trešais, kas ar vienu aci viņu modri vēroja, piegāja klāt un iegrūda vīkšķi vēl dziļāk, nošņākdams:
— Se, būdā, suns!
Bet Vilfrēds vēl arvien klaigāja, rādīdams gan uz Marku, gan vērsdamies pie Zvēru cilvēkiem, gan nežēlastībā kritušajiem Numuriem, ar līdzjūtīgu vārdu pieminēja arī nabaga «kurkuļus», mazās dzīvībiņas, kuras tirāns nolēmis bada nāvei, lai tikai apmierinātu savu patoloģisko varaskāri, lai mēģinātu īstenot dzīvē savas ārprātīgās fantāzijas. Un šim maniakam izdevies apvest visus ap stūri, un Vilfrēdu pārņemot šausmas jau no domas vien, kas šeit notiktu, ja uz pasaules nebūtu viņa, kā arī varonīgo Trešā un Devītā.
— Es nestāstīšu, kas te notika! — Vilfrēds, siekalām šļakstot, eksaltēti kliedza. — Jā, es nestāstīšu, to jūs redzējāt paši!
Un tomēr viņš stāstīja, visu sagrozīdams un nomelnodams Marku, viņš, mesija, kurš atnācis glābt saliniekus.
— Bet kāpēc es runāju viens pats? Te ir arī citi, kam šis tas svarīgs pasakāms.
Devītais sagrāba aiz pleca Lapsu Vulpo, kas bija slēpies Vilfrēdam aiz muguras, un izgrūda pūļa priekšā.
Lapsa saminstinājās, sāka kāpties atpakaļ un nevarēja dabūt pār lūpām ne vārda.
Devītais no jauna iegrūda viņu gaismas lokā, bet Vilfrēds līdzjūtīgi teica:
— Nebaidies, Vulpo, nebaidies! Neviens tev nekā ļauna nedarīs, jo tu jau nemaz īsti vainīgs neesi, tevi piespieda tas tur, kuru mēs ar kopīgiem spēkiem nu esam pie veikuši, un tev vairs nav jābaidās. Tu esi kļuvis brīvs un vari stāstīt patiesību.
— Es sadedzināju ballistu… — Vulpo izmocīja.
Salinieki klusēja, bet maisam gals nu bija vaļā —•
un pāri Vulpo drebošajām lūpām sāka velties vārdi:
— Es paņēmu no noliktavas petrolejas kannu. Es miglā aizzagos pie ballistas un aplēju. Es aizdedzināju ballistu un aizmuku. Viņš pierunāja dedzināt! Viņš pavēlēja dedzināt! Viņš draudēja un piespieda dedzināt!
— Sauc vārdā! — Vilfrēds uzkliedza.
— M-marks … Marks. Marks! Marks!!!
Devītais parāva Vulpo atpakaļ, un tas elsodams aizlīda Vilfrēdam aiz muguras.
— Netiesāsim viņu! — Vilfrēds sagrauzts teica. — Ikviens no jums varēja nokļūt Vulpo vietā, un ikvienu Marks būtu piespiedis.
Tad ugunskuru gaismā izgāja Jenotsuns Nikters. Viņa vasarraibumainā seja un apaļās acis bija mierīgas.
— Tilta troses pārcirtām mēs ar Marku, — Jenotsuns lietišķi sacīja. — Viņš mani piespieda. Viss notika tāpat kā ar Vulpo. Un stāvoklis salā bija izveidojies tāds, ka es neiedrošinājos nepaklausīt.
To pateicis, Nikters droši paraudzījās Markam acīs un turpināja:
— Vai ne, Mark? Mēs esam diezgan daudz par visu ko runājuši. Bet tu nekad neesi mani sapratis, nekad. Tevī bija nesaskaņa starp to, ko tu gribi, un to, kā tu to gribi panākt. Tāpēc man ari nācās pārcirst tilta troses.
Marks rūgti nodomāja: un tomēr tev nav taisnība, tavs ceļš nav patiesais ceļš!
Devītais pa to laiku atsedza ar zariem nomaskēto akmeņu kaudzi. Numuri ņēma dūres lieluma akmeņus un izdalīja katram saliniekam pa diviem.
Bet Nikters tik runāja:
— …esam bijuši akli… neesam pamanījuši… nereālas, slimīgas iedomas … vēlmes, mērķi un ideāli… viņš mums šķita spēcīgs, drosmīgs, enerģisks… viņš likās kā dzimis, lai mēs varētu viņam sekot. To, ka viņš ir slims, mēs sajūsmā un pacilātībā nemaz…
— Ko tu muldi! — Vilfrēds iekliedzās. — Viņš ir veselāks par veselu, kaut katrs tāds būtu!
It kā viņu nedzirdējis, Nikters ietiepīgi turpināja: Mēs paši esam vainīgi, ka varu nodevām Marka, slima cilvēka, rokās. Ari no Marka nevar prasīt, lai viņš atbildētu par savu rīcību, jo vainīgi esam mēs visi…
— Apklusti! — Vilfrēds uzbrēca. — Marks ir ļaunuma iemiesojums, un mēs nupat visi par to pārliecinājāmies. Kāda tur slimība?! Vai tu esi ārsts? TiK daudz cilvēku nolēmis bojāejai — un izrādās, ka to izdarījis slims cilvēks? Nu nē! Viņa vaina ir pierādīta, un viņam jāsaņem sods!
— Viņš ir slims, — Jenotsuns ietiepīgi atkārtoja.
— Un vainīgi esam mēs visi, arī tu, Vilfrēd, ka labprātīgi lāvām viņam būt mūsu vadonim.
— Muti ciet, Jenotsuni! — nokrāca Vilfrēds. — Salinieki! Lūk, jūsu priekšā ienaidnieks. Lai salinieku taisnīgās dusmas nāk pār viņu! Brāli un māsas, raidiet šajā elles izdzimumā akmeņus! Lai tie līdzīgi meteoriem kā debesu sodība nāk pār nelieša galvu! Sagatavoties! Viens, divi…
Te Vilfrēds aprāvās.
Izņemot Trešo un Devīto, neviens nebija atvēzējies, pat pārējie Kārtības Grupas cilvēki minstinājās.
No tumsas atskanēja nedrošas balsis:
— Tas nav taisnīgi…
— Viņš ir slims …
— Lai viņš paliek dzīvs..,
Iestājās klusums.
— Labi, — Vilfrēds beidzot teica apdzisušā balsī.
— Tā kā viņa slimība ir bīstama apkārtējiem, viņš ieslogāms šķūnī un modri apsargājams. Tad es esmu ar mieru, ka viņš ir slims.
Par atbildi atskanēja piekrītoša murdoņa. Salinieki atviegloti nometa akmeņus un izklīda.
Kārtības Grupas cilvēki atsēja Marku no ballistas un aizstiepa uz apmetni.
Nikters galīgi iztukšots pievilkās pie upes un blenza krāčainajā straumē, kas putodama šķīda pāri asajām radzēm, tumsas spēku apburta un salinieku nolādēta.
Pi^ Niktera klusiem soļiem pienāca Vilfrēds.
— Jenotsuni, Jenotsuni, — viņš ļauni teica tādā kā dziedošā balsī. — Tu uzdrīksties pārāk daudz! Tu esi redzējis, kā smilkst lapsas, kā kliedz brieži, kā spiedz zaķi, kā meža zvēri, astes ierāvuši, lien uz vēderiem. Bet vai tev nav ienācis prātā, ka vienbrīd var sākt ģērēt jenotsuņus un viņu ādas kārt žāvēties saulē citiem par pamācību un biedināšanu?