Kosma kuģis ar Džīnu un Ingu uz borta joņoja Visuma plašumos kā Klīstošais Holandietis jūru un okeānu klaidos.
Taču reiz, uzmetis acis lokatoram, Ingus ieraudzīja mirdzošu punktu tai vietā, kur bija atradusies Zeme. Sākumā likās, ka sabojājusies aparatūra vai arī viņi redz halucinācijas. Tad noskaidrojās patiesība: Zeme nebija gājusi bojā. Punduru viedākie un dižākie prāti bija izgudrojuši velnišķīgu triku: kosma kuģa aparatūrā bija ieprogrammēts Zemes bojāejas inscenējums, lai nevienam pundurim nemūžam neienāktu prātā pat doma kādreiz atgriezties uz Zemes. Kuģim lidojot nevis uz Tau-Sigma galaktiku, bet pavisam citā virzienā, U viltība atklājās.
Un tā sudrabainais cigārs, liesmodams kā lāpa, nosēdās tuksnešainā līdzenumā, kurā auga kaktusi un dzeloņkrūmi.
Dzinēji apklusa, atvērās lūka. Nolaidās traps.
Ingus un Džīna nokāpa lejā un, tiklīdz kājas skāra fcemi, sabruka.
Nespēdami Izteikt ne vārda, viņi gulēja, cieši piē- Bpiedušies pie zemes, līdz juta, ka atgriežas spēks kā senajā teiksmā par dieves Gējas dēlu Anteju.
•— Mums jāatrod Marks! — Ingus beidzot sacīja.
— Jā, mīļais, — Džīna pieglaudās viņam pie pleca.
Un tad abi vienlaikus atcerējās Marvīnu — un tikai
tagad visā pilnībā izjuta notikušā traģiskumu.
Kad kosma kuģis bija izrāvies no zaļās planētas pievilkšanas spēka, viņi ekrānā ieraudzīja sirmgalvi, kurš nu jau bija pārvērties dzirksteļojošā brīnumsvecītē. TobrM abi sajuta tikai vieglu žēlumu, jo savu nākotni nespēja iedomāties labāku. Dvēseles dziļumos viņi apjauta, ka vēlreiz cerēt uz brīnumu ir velti. Visuma plašumos agri vai vēlu viņus gaida bojāeja, un varbūt tā ir pat laime — izdzirksteļot kā brīnumsvecītei, kaut acumirkli izgaismojot kosmosa melno bezgalību un izglābjot dzīvību citiem.
— Mums paliks atmiņas, — Ingus sacīja aizžņaugtā balsī. — Kamēr vien būsim dzīvi, viņš būs kopā ar mums.
2?0
Džīna pamāja, tad teica:
— Es Marvīnu mīlēju. Lai arī cik neciešams viņš dažkārt kļuva, es viņu vienalga mīlēju…
— Tagad mums jāiet, Džīn! — Ingus sacīja un palīdzēja meitenei piecelties.
Visapkārt līdz pat horizontam pletās tuksnešains apvidus. Viss bija izkaltis. Zilā debess likās dzeltenīga.
Viņi gāja projām.
Džīna vēl pēdējo reizi atskatījās uz kosma kuģi un piepeši satvēra Ingus roku:
— Paskaties, kas tur kūņojas pie trapa!
Viņi metās atpakaļ.
Uz trapa apakšējā pakāpiena sēdēja punduris Verituss un, skaļi šmakstinādams, tiesāja desmaizi. Ap kaklu viņam bija aplikta virves cilpa, kuras gals nokarājās līdz zemei.
— Tas esi tu, Veritus! — Ingus neticīgi iesaucās.
— Nē, tas ir mans gars! — punduris atsaucās, un viņa krunkainajā sejā pavīdēja atvieglojums. — Beidzot! Es jau trīs dienas klīstu starp šiem nolādētajiem adataugiem, meklēdams kādu saprātīgu būtni, kurai varētu izstāstīt to, kas nedrīkst palikt neizstāstīts. Un tieši jūs esat pirmie deģener… pirmie cilvēki, kurus sastopu. Esmu ļoti priecīgs. 2ēl, ka nevaru piedāvāt desmaizi — tā, ko ēdu, ir pēdējā.
— Paldies, mēs jau esam ieturējušies, — Džīna centās runāt laipni. — Bet tu taču aizceļoji uz Tau-Sigmu!
— Tas bija pirms miljons gadiem, skuķīt! — Verituss atteica un atbīdīja uz pakauša «Tallinn» sporta cepurīti. — Kā redzat, no Tau-Sigmas esmu atgriezies.
— Un tur tu atradi, ko meklēji? — Ingus cerīgi ievaicājās.
— Zini ko, draugs, — Verituss svarīgi teica, — velns lai mani parauj, ja kāds jebkur zina, kāda izskatās Brīvība vai Vienlīdzība, Brālība, Patiesība vai Laime! Kas vienā vietā tiek saukts, teiksim, par Brīvību, no otras vietas raugoties, šķiet ņirgāšanās par to.
— Mums jāiet, Ingu, — Džīna neskanīgi teica, un punduris satrūkās.
— Pagaidiet! — viņš lūdzoši iesaucās. — Es pastāstīšu, kā man klājās. Vismaz jums abiem tas jāzina, jāatceras, jāpastāsta citiem, lai šīs zināšanas neietu zudumā.
— Kādēļ tu nevari uzrakstīt? — Ingus vaicāja.
— Man tam neatliks laika, — Verituss svarīgi sacīja un sakārtoja ap kaklu aplikto cilpu.
— O! — Ingus satrūcies izdvesa.
— Nepievērs uzmanību sīkumiem, kuru jēga vismaz pagaidām tev nav saprotama. Lūdzu, piesēdiet!
Puisis un meitene paklausīja un nometās smiltīs pie pundura kājām.
— Es pundurus biju turējis vismaz uz pusi par tik gudriem, par kādiem mēs paši sevi uzskatījām, taču smagi vīlos, — punduris iesāka. — Aizlido, ieraugi, apjēdz — un tad jūties tikpat kā ar pakaļu uz ledus nokritis, tikai neslīd. Gadu tūkstošu gaitā mēs savu pirmdzimteni bijām idealizējuši. Katra paaudze objektīvajām ziņām kaut ko piefantazēja klāt — un vienmēr jau to skaistāko —, līdz Tau-Sigma mūsu priekšstatos pārvērtās par kaut ko absolūti ideālu… Taču tur nebija neviena taras punkta, mani mījie, neviena paša.
Pundura acīs iemirdzējās asaras, un viņš paspēra ar kāju maišeli, kurā iedžinkstējās tukšās pudeles.
— Tu bez taras punktiem dzīvot nevari? — Džīnas tumšās acis naidīgi iezibējās.
— Es to saku pārnestā nozīmē, — punduris paskaidroja. — Kā tu vari zināt, kas ir taras punkts, ja šķidrumu iepilda vienreizējas lietošanas pudelēs? Kā tu vari zināt, kas ir brīvība, ja nav nebrīvības, ar ko salīdzināt? Kāpēc cilvēki nekad nerunā par to, kas viņiem ir, bet vienmēr tikai par to, kā viņiem trūkst?… Vispār jau Tau-Sigma ir brīnišķīga planēta. Tieši kā radīta punduriem, lai tie varētu justies vareni. Diametrs — apmēram kā no Rīgas līdz Vecāķiem. Turklāt salīdzinājumā ar Zemi mūsu senčiem bijis fantastiski augsts zinātnes un tehnikas līmenis. Taču no tā pāri palikusi tikai ēna, jo viņus bija pārņēmusi šī idiotiskā vēlme aizceļot, viņi tajā bija sākuši saskatīt savas eksistences jēgu. Iedomājieties šo ārprātu: visa punduru civilizācija ir radusies tikai tāpēc, lai galarezultātā aizceļotu. Šī nenormālība bija kļuvusi par viņu reliģiju un ideoloģiju! — Verituss riebumā nospļāvās. — Himnas dziedādami, mūsu senči sūtīja Visumā izlūkzondes, laida tik ilgi, kamēr planēta Tau- Sigma sašķēlās divās nometnēs: viena uzskatīja, ka zondes jāsūtot plānveidīgi, otra domāja, ka jāvado- ties pēc pragmatiskiem principiem. Kā apliecina turpmākais, stulbas bijušas abas puses, jo zondes nevaid jadzēja sūtīt vispār. Kultūra un sadzīve pagrima, jo visa uzmanība tika pievērsta vienīgi zonžu un kosma kuģu pilnveidošanai. Drausmīgos tempos attīstījās militārā tehnika, jo abas nometnes naidojās, kaut arī katra apgalvoja, ka bruņojoties tikai aizsardzības nolūkos. Ekstensīvā saimniekošanas forma visu noplicināja un saindēja, punduri jau sāka staigāt skafandros un gāzmaskās, jo arī atmosfēra bija sagānīta. Skaidrs, ka viss būtu beidzies ar kodolkatastrofu un punduru civilizācijas bojāeju, taču te iejaucās gadījums — kādu dienu līdz Tau-Sigmai atlidoja signāls, ka atrasta dzīvošanai derīga planēta, kuru punduri vēlāk arī nosauca par Zemi.
— Un kurai nometnei tad bija taisnība? — Ingus vaicāja. — Vai tās zondes galu galā bija jāsūta plānveidīgi vai pragmatiski?
•— Kāda tam nozīme, muļķais! — punduris atcirta.
— Vienā jaukā dienā viņi izceļoja visi… Un tad Saules radiācija… un punduri uz Zemes deģene… — Verituss aprāvās un nosmējās. — Nu, es jau jums reiz stāstīju, kas ar viņiem notika un par ko, izņemot vienu atzaru, viņi pārvērtās.
— Ingu, ejam projām, — Džīna nobālusi teica.
— Mums nav pa ceļam ar šo augstprātīgo nekauņu, kurš, kā būtu teicis Marvīns, savā nabadzībā ir iedzēris par rubli, bet ālējas par veselu kvartu.
Punduris sāpēs nošķobīja krunkaino seju, viņa vecīgo acu skatiens kļuva skumjš, un viņš teica:
— Tev taisnība, meitenīt… Mans lepnums ir sadragāts, mana augstprātība ir satriekta, mana lielība guļ putekļos kā senā diženuma drupas uz Tau-Sigmas, pa kurām mēs klīdām kā ekskursanti visu aizmirstā kapsētā, kur uzraksti uz pieminekļiem izdzisuši, arī nav vairs starp dzīvajiem neviena, kas zinātu ko paskaidrot. Vienīgais, ko mēs sajēdzām — un arī tad ar baismīgo piepūli —, kā jāsaved daudzmaz kārtībā mākslīgās pārtikas ražošanas automātika…
— Nenovirzies no tēmas, punduri, — Džīna iejaucās, — un stāsti to, kas interesē Ingu!
— Par tādu īpašību kā līdzjūtība tu laikam pat dzirdējusi neesi, sievišķi, — Verituss piezīmēja. — Labi. Tad nu man jāsaka, ka uz Tau-Sigmas bija vēl trakāk nekā uz Zemes. Tur nebija vispār nekā. Ne Brīvības, ne Nebrīvības, ne Patiesības, ne Nepatiesības, ne Laimes, ne Nelaimes, ne Vienlīdzības, ne Nevienlīdzības, ne Brālības, ne Ienaida, jo nevienam pēc tā nebija nekādas vajadzības. Mēs tur veģetējām kā vienšūnas organismi, regulāri ieņemdami mākslīgu barību bez garšas un smaržas, un par mūsu reliģiju kļuva nostalģija pēc bojā gājušās Zemes… Reiz kādā oranžā naktī, kad jau sāka aust violets rīts, es bezmiegā klaiņoju apkārt un izdzirdu kādā mājas graustā spēlējam gramofonu. Kā slims stāvēju pie izsistā loga un vēroju, kā Jēkabs un Suzanna šūpojas atpūtas krēslos, raugās akvareļos ar Zemes ainavām un liegi smaida, bet skrapstošajā skaņuplatē kāds dzied:
«Laivā šai klusajā naktī Lejup pa straumi es slīdu. Saudzīgi iešalcas vējiņš, Noglauzdams piekrastes zāli. Pamalē sudraba gaismu Mēness lej, svinīgi spīdot.»
Man gribējās gaudot līdzi kā sunim. Ja nav nekā, tad lai arī nav nekā! Jo tās ideālās kategorijas, kuras es fanātiski biju meklējis visu mūžu, acīmredzot nav atrodamas nekur. Dzīvībai manās acīs vairs nebija nekādas nozīmes. Lai par manu zārku kļūst kosma kuģis, es nolēmu. Uz Tau-Sigmas nevēlējos palikt pat miris. Es uzmeklēju izgāztuvē vienu no kuģiem, ar kuriem mēs bijām ieradušies, savedu kārtībā un aizlidoju. Un tad kādu dienu…
— Tu lokatorā ieraudzīji mazu, zilu punktu! — Ingus priecīgs iesaucās.
— Jā, to es ieraudzīju gan, — Verituss apstiprināja, nemaz nebūdams izbrīnījies, no kurienes Ingus to zina. — Mūsu gudrie un viedie sirmgalvji bija izspēlējuši viltīgu numuru.
— Tev vajadzēja atgriezties uz Tau-Sigmas un tām bada dzeguzēm izstāstīt patiesību, — Džīna dusmīgi sacīja.
Sākumā man galvā iešāvās tieši tāda pati ideja. Bet tad sāku drudžaini domāt: kāpēc gan mūsu gudrie un viedie prāti to neatklāja paši, redzot, cik mēs esam nelaimīgi? Un tad es sapratu, kāpēc viņi bija nolēmuši mūs un arīdzan paši sevi mokām un ciešanām. Mūsu likteņi ir saistīti ar Zemi, bet nākamajām paaudzēm
)
Zeme kļūs tikai par skaistu leģendu, par kādu Zaudēto Paradīzi, un mūsu pēcteči jau būs spējīgi atjaunot un celt no jauna, jo vienīgā reālā dzimtene viņiem būs Tau-Sigma, un punduru civilizācija atkal izplauks krāšņos ziedos.
— Un atkal sāks sūtīt izlūkzondes, — Džīna piebilda.
— Pipari tev uz mēles! — Verituss atcirta. — Gan viedie un gudrie prāti parūpēsies, lai tā vairs nenotiktu … Jā, nav stāsta skumjāka ar morālisku metu kā stāsts par punduriem un Tau planētu, — vēl piebilda punduris, kad Džīna piecēlās un sapurināja Ingu.
— Celies! Mums jāiet.
— Veritus, varbūt tu nāksi mums līdzi? — Ingus piedāvāja, uzsliedamies kājās.
Punduris zobgalīgi pasmējās:
— Viss ir pīļu mēsli, dārgais Ingu! Mans mērķis, kuram esmu ziedojis visu dzīvi, bijis iluzors. Nav Visuma bezgalībā tā, ko meklēju. Un es kā vecs filozofisku grāmatu lasītājs un tagadiņ arī praktiķis esmu nācis pie slēdziena: lai tie filozofi muld, ko grib, ja viņiem par to maksā, bet ideālu lietu nemaz nav. Un tas man kā ideālistam ir krahs.
— Ejam, Ingu! — Džīna satvēra puisi un vilka projām. — Vai tu neredzi, ka viņš ir norakstāms tāpat kā jukušais gleznotājs?
— Liecies mierā! — Ingus izrāvās. — Ko tu mani pastāvīgi komandē! Arī Marvīnu tu raustīji! Varbūt viņš tieši tāpēc sāka dzert!
— Kā tev nav kauna! — Džīna iekunkstējās un rāva projām Ingu, kurš vairs nepretojās, tikai pēdējo reizi uzsauca pundurim:
— Veritus, varbūt tu pārdomāsi un nāksi līdzi?
— Jā, es iešu, — punduris atsaucās. — Tikai uz pretējo pusi.
Viņš palika sēžam uz trapa pakāpiena, mazs, saku- cies radījums, kurš iztālēm ar raibo «Tallinn» sporta cepurīti galvā atgādināja ziedošu kaktusu.
Kad Džīna un Ingus jau bija pazuduši dzelkšņaugu un agavju biežņā, viņš pakāpās līdz trapa vidum, savilka ciešāk cilpu ap kaklu un virves brīvo galu piesēja pie margām. Tad paskatījās debesīs, kur citā galaktikā neredzama peldēja Tau-Sigma, un, iedomājies, cik varena un laimīga punduru civilizācija tur varbūt mājos pēc tūkstoš gadiem, pārrāpās pāri margām un lēca… Lielā punduru mierinātāja nāve uz visiem laikiem pārvilka svītru viņa meklējumiem.
Bet Ingus un Džīna uz labu laimi vilkās pa tuksnešaino apvidu.
Viņiem virs galvas pletās dzeltenzilas debesis, nežēlīgi svelmē ja saule, pat kaktusu un agavju zaļums bija ieguvis pelēcīgu nokrāsu.
— Džīn, man nepatika tas striķis, kas bija Veritu- sam ap kaklu, — Ingus ierunājās.
— Man gan liekas, ka tas būtu pats gudrākais, ko viņš savā mūžā varētu izdarīt.
Ingus klusēja, un punduri viņi vairs nepieminēja.
Pēcpusdienā piepeši sacēlās vētra. Kļuva tumšs. Viesulis grieza smiltis virpuļos. Smalkie graudiņi čirkstēja zobos, grauza acis, līda degunā un kaklā.
Tikpat pēkšņi, kā sākusies, vētra noklusa. Kad ceļotāji spļaudīdamies un klepodami nāca pie sajēgas, viņi apstulba.
Netālu bija apstājusies savāda procesija. Visiem ļaudīm bija sarkanīgi brūna ādas krāsa, melni mati un ērgļa knābjiem līdzīgi deguni. Visi vieglā apģērbā, kas lielāko daļu ķermeņa atstāja kailu. Bet dīvaini — • bagātīgi apkārušies ar zelta rotaslietām.
Procesijas priekšgalā astoņu jaunekļu rokās šūpojās ar krāšņām zelta fazānu un papagaiļu spalvām, dārgakmeņiem un zelta rotājumiem greznots palankīns.
Šim palankīnam sekoja vēl vairāki, taču jau mazāk grezni.
Procesiju veidoja kādi trīs simti cilvēku, no kuriem lielākā daļa bija karavīri.
Visi, izņemot nesējus, krita ceļos un gaudoja, stiepdami rokas pret debesīm:
— O, Kecalkoatl! O, Kecalkoatl!
Divi vīri ar zelta zižļiem rokās piegāja pie krāšņā palankīna un pašķīra aizsegu.
Ingum un Džīnai mutes pavērās vai līdz ausīm.
No palankīna viņos blenza gleznotāja Bendžo mūlis. Milzenis bija tērpies greznā apmetnī, galvā no zaļām spalvām darināta rota. Viņš bija atkopies un nepavisam neatgādināja to izkāmējušo kaulukambari, kāds iegāja Hellādas freskā. Vaigi ļumēja, blondie mati un bārda noauguši kā mežs.
Bendžo klusēdams raudzījās Džīnā un Ingū, un viņa sejā žēlums jaucās ar tādu kā pretīgumu.
— Es priecājos tevi redzēt, mana labā roka, — Bendžo beidzot teica. — Tāpat arī tavu piegulētāju. Bet kādi jūs izskatāties?
Tik tiešām — abi ceļotāji bija nožēlojami. Džīnas rozā banānenes pavisam sadilušas un novārtītas, blu- zons — gatavā grīdlupata. Ingus nebija labāks: krose- nes juka laukā, džinsiem viena stara saplēsta no apakšas līdz celim, pelēkais džemperis vienās driskās.
Taču, paraudzījies viņu novājējušajās sejās, Bendžo aprāvās: tie nebija sakauti ļaudis — viņu vaibstos vīdēja apņēmība un spītība, acis izstaroja pasiona- ritāti.
— Arī mēs priecājamies tevi redzēt, — Ingus saviļņots ieteicās, bet Džīna nicīgi pavīpsnāja.
Tad Bendžo spalgi iekliedzās.
Cilvēki, kas, rokas pret debesīm izstiepuši, tupēja uz ceļiem, pietrūkās kājās un stājās procesijā.
Pie Ingus un Džīnas piesteidzās nesēji ar palankīnu. Abi ceļotāji ierāpās iekšā un ērti iekārtojās mīkstajos spilvenos.
Ieskanējās stabules, iešķindējās zvārguļi, ierībējās bungas, un gājiens devās ceļā.
Bendžo ar žestiem pavēlēja draugu palankīnu nest savam blakus, lai viņi varētu sarunāties.
— Šitās sarkanādas uzskata, ka viņi nebūt neesot šīs zemes pirmie iedzīvotāji, — viņš sāka stāstīt pārsteigtajam puisim un meitenei. — Sen, sen viņus šurp atvedis dižais dievs Kecalkoatls, devis viņiem likumus un tikumus, bet pats aizceļojis uz zemēm, kur saule riet. Aiziedams viņš paziņojis, ka atgriezīšoties kopā ar draugiem un tad pārvaldīšot Meksikas zemi. Tik daudz man izdevās saprast no viņu žestiem.
— Un kāda mums par to daļa? — Ingus vaicāja.
— Tev patiešām nepielec? — Bendžo pikti noprasīja. — Tagad mēs esam atgriezušies. Lūk, tā! Aizgājušie dievi bija ar baltu ādu, blondiem matiem un bārdu. Man ir bārda — es esmu Kecalkoatls. Tev bārdas nav, tikai gaiši mati — tāpēc tu esi mans jaunākais brālis. Bet Džīnu tumšākas ādas krāsas un melno matu pēc uzskata par iezemieti, kas kļuvusi par baltā dieva klātgulētāju, un tāpēc arī pret tevi, Džīn, viņi izturēsies ar dziļu cieņu.
— Un man laikam tāpēc jājūtas ļoti laimīgai! — meitene atcirta.
— Tev, Džīn, lieku pie sirds savus emancipētos gājienus piebremzēt, — Bendžo samierinoši sacīja. — Kad tu toreiz mežā iegāzi man pa pauri ar burgundieša pudeli, tas nāca par labu mums abiem — es sāku tevi cienīt, bet tev pārgāja dusmas. Taču pašlaik necieņa pret mani varētu beigties bēdīgi — es tagad tomēr esmu dievs.
— Labi jau, labi, mērgli, — Džīna atteica un nolika galvu Ingum uz ceļiem.
— Kurp mēs dodamies, Bendžo? — Ingus vaicāja.
— Kā — kur? — gleznotājs brīnījās. — Dabiski, ka uz galvaspilsētu Tenočtitlanu, lai no turienes likumīgi pārvaldītu šo zemi.
— Un gleznošana? Un «spāres acs»? — Ingus pārmetoši ievaicājās.
Bendžo aizgriezās, un no viņa platajām krūtīm izlauzās apspiests vaids. Viņš paslēpās aiz palankīna aizkara.
Palankīni, kurus nesa augstdzimuši acteku jaunekļi, šūpojās Meksikas putekļainajos ceļos. Ik pa laikam mainījās nesēji, un procesija neapstājās ne uz mirkli. Gājienam pa priekšu skrēja trīs vēstneši ar zelta zižļiem, ziņodami priecas vēsti. Ciemu un pilsētiņu ļaudis, procesijai tuvojoties, līksmās izbailēs krita ar sejām ceļmalas putekļos.
Pēc ilgas klusēšanas gleznotājs atkal izrādīja vēlēšanos parunāties ar savu jaunāko brāli, norāva no galvas zaļo spalvu rotājumu, iemeta palankīna kaktā un iekliedzās:
— Ingu! Tu domā, ka esmu nodevis sevi?! Tu domā, tiklīdz kļuvu par dievu, tūlīt «spāres acs» man pie vienas vietas?
Puisis neatbildēja, taču milzenis viņa acīs šķita saskatījis mēmu pārmetumu.
— Tu maldies, — viņš rūgti sacīja. — Paklausies, ko es pastāstīšu… Ak, ja tu zinātu, cik laimīgs biju, nokļuvis ilgotajā Hellādā! Mēs ar Arkādiju, atceries, tā sauca ņipro gleznotāju, kas ievārīja visu to putru ar fresku, devāmies uz Pirejas ostu. Nonīkām visu nakti, bet no rīta sākās. Jēzus Marija! Klaigas dažādās valodās, lamāšanās, smirdoņa, netīrība, mušu leģioni, rētaini vergi, nekaunība un uzbāzīga ziņkārība, un, kas pats nomācošākais, tāds ikdienišķums, ka Ar- kašas šķūnī stāstītais par tīro un skaidro Hellādu, miera un harmonijas zemi, cilvēces jaunību, pasaules rītausmu, kad ļaužu sirdis vēl bijušas nevainīgas un ļaunuma neskartas, šķita kā vājprātīgā murgi.
— Tu taču devies meklēt «spāres aci», — Ingus atgādināja. — Vai tev nebija vienalga, kāda ir Hellāda?
— It kā jau bija, — Bendžo saviebās. — Tomēr pēc mūsu netīrās pilsēteles gribējās kaut ko skaistu… Vārdu sakot, mēs pārdevām zirgu un abus ēzelīšus. Tāpat uzsitām gaisā tos krāmus, ko večuks tālredzīgi bija licis sastiept freskā. Iedomājies tikai: kāds Atēnu filozofs vairāksolīšanā samaksāja trīs pieaugušu vergu cenu par traktora stūri un startera pedāli, kurus viņš bija nolēmis ziedot Apollona svētnīcai Delfos… Tas nu tā. Lai neradītu aizdomas, es uzdevos par svešzemnieku no tālās Letonijas, par kuru Hellādā diemžēl neviens pat dzirdējis nebija, un teicos ieradies studēt dižo Atēnu mākslu, filozofiju un arhitektūru, taču slepus iztaujāju dažādu tautu ļaudis par «spāres aci». Bet Arkaša… — Bendžo nostenējās un padzērās ar aga- ves sulu saldinātu šokolādi. — Ai, Arkašal Šis biedrs savā ideālajā Hellādā, ko tā bija sargājis no vēsturniekiem, galīgi palaidās. Sapinās ar hetērām, dzēra neatšķaidītu vīnu kā pēdīgais barbars, ātri vien notrieca savu daļu naudiņas un sāka aizņemties no manis, lai tik varētu nodoties visādām izvirtībām, bet par mālēšanu pavisam bija aizmirsis. Tad kādu dienu viņš krodzinieka Tlēpolema tavernā, kur mēs par abiem īrējām lētu istabiņu, atvilka miesās izplūdušu milētieti ar piekabi — trim nepilngadīgām meitenēm un puiku —, paziņodams, ka no šī brīža likteņa un dievu pamestās dvēseles mājos kopā ar mums. Viņš bija sadomājis nodarboties ar organizētu prostitūciju, bet puiku sūtīt zagt. Lūk, kādas sekas ir pagātnes idealizā- Cijai un necieņai pret vēsturniekiem. Es biju sašutis, šķīros no viņa un vairāk saticis neesmu.
— Un «spāres acs»? — Ingus nepacietīgi ieprasījās.
— «Spāres acs» nevienam nešķita kaut kas brīnumains, — atbildēja Bendžo. — Viņiem apkārt pašiem bija tik daudz brīnumu un burvestību, turklāt vēl visa viņu dievu kompānija bija apmetusies uz dzīvi pavisam netālu, Olimpa kalna virsotnē, ka neviens ar mani par «spāres aci» pat runāt negribēja — tik prozaiska tā likās..,
Ceļš ievijās mežā, un uz šaurās takas abus palan- kīnus nest blakus vairs nebija iespējams.
Liānu apvīti tūkstošgadīgi koki aizsedza debesis. Palankīni slīdēja cauri zaļganai mūžameža krēslai. Zaros šūpodamies, pērtiķi pavadīja dievu gājienu ar žēliem kliedzieniem. No biezokņu dziļumiem atbalsojās zvēru rēcieni, un putnu dziesmas skanēja vai no katra koka.
— Beidzot mēs esam divi vien, Ingu! — Džīna atviegloti iesaucās. — Vai tu saproti, kāda nākotne mums paveras?
— Nē, — Ingus atteica. — Es zinu tikai to, ka mums jāsatiek Marks un Zvēru cilvēki. Tā gribēja arī Marvīns.
— Nevajag viņa teikto uztvert tik burtiski. Svarīga ir būtība. Ja mēs dodamies uz Tenočtitlanu, lai Bendžo kļūtu par acteku valdnieku, tad acīmredzot Kortess ar saviem konkistadoriem Meksiku vēl nav iekarojis.
— Kas tev atkal prātā, Džīn?
— Mīļais, saproti mani pareizi! — meitene kaismi iesaucās. — Hellādā bijusi mirāža, Tau-Sigma tāpat, bet šeit mēs kļūsim laimīgi. Šai brīnišķīgajā zemē mēs paši varēsim veidot savu likteni. Mēs vairs nebūsim bezrūpīgas rotaļlietiņas likteņa vējos. Tu kļūsi par valdnieku, tu ietrieksi konkistaaoru bandas jūrā, un mēs ar šīs zemes ļaudīm veidosim to gaišo nākotni, kurā dzīvo brīvi un laimīgi cilvēki, to gaišo pasauli, uz kuru tiecās Marks un Zvēru cilvēki. Mēs īstenosim dzīvē tos ideālus, par kuriem dzīvi ziedoja Marvīns un daudzi, daudzi citi, kas dzīvojuši pirms mums. Ingu, tev jāizmanto šī iespēja!
Puisis klusēja, tad sacīja:
— Marvīns runāja, ka pagātnē varot nokļūt nejauši, taču nevarot to pārvērst par līdzekli, lai sasniegtu mūsu mērķus.
— Ja viņš nonāktu šādā situācijā, tad darītu to pašu, uz ko es aicinu tevi.
— Viens valdnieks jau acteku tautai ir.
— Bendžo?! — Džīna gandrīz vai krita histērijā. — Nepiemini šo stulbo, pašpārliecināto, egoistisko un resno tēviņu! Viņš ir norakstīts! Kad mēs viņu satikām meža stigā, tad viņš vēl izstaroja vidēja lieluma pasionaritāti, taču tagad tā ir zudusi. Es taču jūtu. Viņš visu salaidīs grīstē. Ingu, tikai tu un es — mēs abi to varam veikt! Saproti taču, mīļais!
Meitene aizvilka palankīna ieejai priekšā pīto segu un izmisīgi piekļāvās puisim.
Pēc laiciņa dieva jaunākā brāļa palankīns sāka drudžaini šūpoties, taču dižciltīgo nesēju sejas palika vienaldzīgas un aukstas, itin kā būtu akmenī cirstas.
Mežs beidzās. Sākās kalni. Gaiss kļuva vēss un spirdzinošs. Tālumā dūmoja vulkāns Popokatepetls, drīz kļuva redzama otra augstākā Meksikas virsotne — Ištaksiuatlu, kuru klāja mūžīgs sniegs.
Ceļš kļuva platāks, un Bendžo pavēlēja brāļa palankīnu atkal nest blakus savam.
— Ingu, vai tev nevajadzētu apģērbties? — viņš norūpējies vaicāja.
— Kas tev par daļu! — Džīna atcirta, kārtodama bluzonu.
Ingus pavīpsnāja un sāka stīvēt mugurā sadriskāto džemperi, bet gleznotājs aizvainoti iesaucās:
— Tu, Džīn, vari kaut plika tupēt, bet es ļoti šaubos, vai tik dievišķa būtne kā Ingus drīkst saaukstēties un noraut plaušu karsoni — neticas, ka tādi dievi kā mēs ar Ingu varam atļauties slimot tāpat kā mirstīgie.
— Tā vien šķiet, stulbeni, — Džīna deva pretī, — ka, nokļuvis Tenočtitlanā, tu no tiesas domāsi, ka esi dievs!
— Pamēģini apjēgt, tu, paklīdene, ka man jāiemiesojas Kecalkoatla iomā! — Bendžo pikti atkliedza.
Ingus nogāza Džīnu spilvenos un aizspieda viņai muti.
— Tā ir dieva cienīga rīcība, — iesmējās Bendžo un pakasīja padusi. — Klausies tālāk, Ingu! Šķīries no Arkašas, es joprojām turpināju grozīties vienkāršās tautas un svešzemnieku vidū, piesardzīgi iztaujādams par «spāres aci», bet velti. Prastā pūļa gaisotne man beidzot apriebās (tik ļoti tā atgādināja Šauļu uteni), ka es piesitos vienai no Atēnu daudzajām filozofiskajām skolām un sāku nodarboties ar ienesīgu amatiņu, ko mūsu laikā sauktu par maksas lekciju lasīšanu. Manu publisko lasījumu tēma bija glezniecība. Tikai ārkārtīgi uzmanīgi bija jāizvēlas dažādi novirzieni. Kad runa bija par primitīvismu, klasicismu vai sociālistisko
28 t
reālismu, viss bija labi. Bet, piemēram, sirreālisma, kubisma vai abstrakcionisma dēļ pāris reižu dabūju smagi trūkties. Kā tu domā, kāpēc viņiem nepatika arī impresionisms un postimpresionismsV
— Ja tu to nezini, kā tad es varu zināt! — Ingus teica, atlaizdams meiteni.
— Lai viņa vienīgi tur muti! — Bendžo piezīmēja, taču Džīna tikai uzmeta gleznotājam nicīgu skatienu, im tas turpināja:
— Vēlāk viss gan iegāja normālās sliedēs. Kļuvu populārs, mani aicināja viesoties Atēnu aristokrātijas namos, un ap mani izveidojās piekritēju pulciņš no labāko ģimeņu jaunekļiem, kuri piekāva katru, kas uzdrīkstējās runāt man pretim. Tātad, kā redzi, bija radušies visi priekšnoteikumi, lai es mākslā radītu pats savu skolu. Piedod, Ingu! — Bendžo spēji piesita sev pie pieres. — Es novirzos no tēmas. Un tā, kaut arī Bāku ļauties dzīves baudām, tomēr mana ceļazvaigzne allaž palika «spāres acs». Ap to laiku jau biju izdibinājis, ka tā ir IpaŠ3 skatāmais instruments, kuru tikai dažos Ēģiptes tempļos ārkārtīgas slepenības apstākļos no dažādu dzīvnieku redzes orgāniem un slīpētiem kristāliem izgatavo tam speciāli iesvētīti priesteri. Taču mani Atēnu draugi visi kā viens apgalvoja, ka doties uz Ēģipti būtu neprāts. Un es, kas agrāk, ne mirkli nešaubīdamies, būtu pa galvu pa kaklu meties uz Orientu, sāku svārstīties. Jo, raugi, es salīdzināju savu tagadējo sabiedrisko stāvokli un pārticību ar ceļojuma grūtībām un iespējamiem zaudējumiem. Vētras, pirāti, tautu savstarpējais naids, kad nezini pat, kurš ar kuru šai brīdi karo, kas draugi, kas ienaidnieki, tāpat arī briesmas pašā Ēģiptē, jo neviens jau uz paplātes «spāres aci» nepienesīs. Un es noraustījos, jo nu jau man bija, ko zaudēt. Turklāt dažādi lišķi un vēderlīžas, kas vienmēr nez no kurienes uzrodas, tiklīdz cilvēks kļūst bagāts vai ieņem zināmu stāvokli sabiedrībā, pielēja man pilnas ausis ar medu, iestāstīdami, ka es nedrīkstot savu dārgo dzīvību pakļaut briesmām, jo mana ģēnija bojāejas gadījumā Atēnu kultūrā tikšot iecirsts drausmīgs, neaizpildāms robs. Un zini, Ingu, — Bendžo smagi nopūtās, — es tam labprāt arī noticēju.
— Es taču tev teicu, Ingu! — Džīna nikni pačukstēja, — Viņš ir norakstīts.
— Nopirku četrus vergus, kuriem liku caurām dienām klaiņot pa tirgiem un ostu, kur apgrozās svešzemnieki, un izprašņāt par «spāres aci», — gleznotājs turpināja. — Pašam tam vairs neatlika laika, jo pēc savas skolas radīšanas man tā bija jāaizsargā pret citu skolu uzbrukumiem un savukārt jācenšas iznicināt tās, ar kurām es nevarēju atrast kopīgu valodu… Es labi atceros to nakti. Pārguris atvilkos mājās. Diena bija ļoti noslogota: četras lekcijas, no kurām tikai vienu varēju veltīt mākslai, bet pārējās nācās ziedot kontr- propagandai. Pēcpusdienā es ar saviem sekotājiem no teorijas pārgāju uz praksi. Bija divi kautiņi. Vienā piekāvu kādu tēlnieku, kurš pārliecīgi slavēja Feidiju, bet mani audzēkņi krietni piedauzīja viņa skolniekus. Pēc tam man nācās pārliecināt kādu Hipokratu no Kosas salas, kurš, lai gan uzdevās par ārstu, uzdrīkstējās spriest par mākslu, apgalvodams, ka es savā monumentālajā gleznojumā «Bakhanālija ar hetērām» esot anatomiski nepareizi attēlojis dejotāju augumus. Spēcīgs tēvainis. Izdevās tomēr pierādīt viņa maldīšanos, taču šī uzvara man maksāja vienu dzerokli… Nakts vidū mani pamodināja kāds no vergiem. Viņš šausmās drebēja. Lai iegūtu «spāres aci», viņš bija nomaitājis kādu vīru no Kirēnas delegācijas, kura bija ieradusies Atēnās uz svarīgām sarunām. Man nogāja auksts pār kauliem. To izdarījis mans vergs, tātad arī man būs jāatbild. Ko vairs līdzēs mana popularitāte, kad iejaukta valsts politika! Vergs bija galīgi sajucis, slienāja man sandaļu siksnas un šļupstēja, ka kirēnietis no «spāres acs» nav gribējis šķirties ne par kādu naudu un ka viņš, vergs, lūdzot man tikai vienu — brīvību! Kādi laiki, kādi tikumi! — Bendžo grūti noelsās un padzērās šokolādes dzērienu ar pipariem. — Vergam pie manis klājās tik labi, ka dod Zevs katram brīvam, taču trūcīgam pilsonim tā dzīvot! Nu, vienalga! Es devu viņam brīvlaišanas rakstu, pieci simti drahmas un liku fiksi pazust no Atēnām. Nākamajā dienā slepus izandelēju savu mantību un naktī bēgu pats. Desoju augšup kalnā pa to pašu ceļu, pa kuru biju atnācis, un, tavu brīnumu, iegāzos atpakaļ šķūnī, taču tas, lops tāds, jau stāvēja Meksikas tuksnesī. Un tur nu šitie sarkanādas mani uzgāja un pacēla dieva godā.
" — Tu esi atradis «spāres aci»? — Ingus izdvesa;
beidzot taču viens no viņiem ir sasniedzis to, uz ko tiecies!
— Dabiski, ka esmu.
— Kur tā ir?
—- «Kur», «kur»? — Bendžo dusmīgi mēdījās. r— Kur citur kā maisā ar pusotru talantu godīgi nopelnītā zelta, kam manā valstī gan maza vērtība, jo pavalstniekiem pašiem nav, kur to likt.
Bendžo no palankīna kakta stenēdams izvilka prāvu ādas maišeli un parādīja Ingum un Džīnai, kura iesmē- jusies iegrūda puisim sānos dunku:
— Nu, vai tad man nav taisnība, ka viņš ir norakstīts? Pats saka, ka zelta te līdz kaklam, taču stiepj līdzi tādu smagumu.
— Tu nekā nesaproti, paklīdene! — Bendžo nicinoši teica. — Tu nezini, ko nozīmē strādāt godīgu darbu. Visam acteku zeltam manās acīs nav tādas vērtības kā šim sūri grūti pelnītam pusotram talantiņam.
— Kur ir «spāres acs»? — Ingus nepacietīgi iesaucās.
— Tur pie darba algas, ievīstīta irbju dūnās.
— Parādi! '
— Liecies mierā! — Bendžo atburkšķēja un aizrāva palankīna ieejai priekšā pīto aizsegu.
Ingus izliecās no savām nestuvēm, atrāva pīteni vaļā un apstulba.
Milzenis raustījās elsās. Asaras bira no mazajām ačelēm un pa ļumīgajiem vaigiem ripoja bārdā.
—- Kas noticis, Bendžo?! — Ingum izlauzās.
— Nekam tā «spāres acs» neder, — gleznotājs šņukstēja. — Džīn, tev ir taisnība. Es esmu norakstīts. Klejojuma gadi, moku, ciešanu gadi — un viss velti. Man atliek tikai nomirt, un lai uz kapa mana tauta uzceļ visdižāko piramīdu pasaulē… Kad ieraudzīju jūs tuksnesī, nolēmu pēdējo reizi paskatīties uz pasauli caur «spāres aci»… Ak, es ieraudzīju jūs tik objektīvus, līdz pēdējam protonam un neitronam izsvērtus; katrs jūsu smadzeņu šūniņas impulss virknējās manu acu priekšā skaitļu un formulu rindās, tik precīzās un saprotamās, ka man kļuva baisi. Es apjēdzu, ja tūlīt nenoraušu «spāres aci», jūs manā priekšā atklāsieties vteā savā būtībā un esībā un tas, ko pats cilvēks par sevi nekad neiedomās, vien dažbrīd miglaini apjautīs, pie tam nezinādams, cik daudz tajā patiesības, cik maldu, tagad, skatīts caur «spāres aci», kļūs par realitāti! Un tas būs drausmīgi! Un es nekad vairs nespēšu ar labestību un prieku uzlūkot Ingu un tāpat arī tevi, Džīn, lai gan tu dažbrīd, atklāti sakot, uzvedies pavisam riebīgi. Un tāpat būs ar visu pasauli. Es jūtu, ka sākšu no tās baidīties un to ienīst. Ak, mani mīļie, es gribu jūs redzēt tādus, kādi jūs esat manās domās un jūtās!
Ingus un Džīna nomākti klusēja.
Kalnu taka spēji sagriezās, un ceļotāju priekšā atklājās visa Meksikas ieleja. Retinātais gaiss bija it kā deformējis telpu un tuvinājis pat visattālākos priekšmetus. Kā uz plaukstas viņu priekšā gulēja biezi mežu masīvi un ziedošas āres, ezeru mirdzošie spoguļi un filigrāni veidotiem maketiem līdzīgās pilsētas.
Taka veda lejup.
Ingum ienāca prātā, ka būtu labi paskatīties uz ieleju ar «spāres aci»: ej nu sazini, kas priekšā var gaidīt.
Par atbildi Bendžo pakratīja spalvainu dūri.
— Tā ir vienīgā «spāres acs», ko es tev varu parādīt, — viņš nopietni sacīja. — Un nav nekāda nelaime, ka mēs vēl nepazīstam manu tautu. Pašlaik ir pilnīgi pietiekami, ka tā pazīst mūs. Turklāt ar «spāres aci» tu to ieraudzīsi tādu, ka labāk vispār būt aklam un neredzēt nekā.
— Vismaz parādi, kāda izskatās pati «spāres acs», — Džīna ziņkāri palūdza.
— Vislabāk būs, ja jūs abi pat to nezināsiet, — gleznotājs atteica. — Ja arī kādreiz nejauši uziesiet, tad nemaz neienāks prātā, ka tā ir «spāres acs». Tā nav domāta mirstīgajiem. Un māksliniekiem ne tik. Tā nobendē dvēseli.
— Tad jau labāk «spāres aci» vispār iznīcināt, — Ingus iesacījās.
— Neceļas roka, — Bendžo skumji teica. — Tā nākusi ar tik lielām grūtībām un ciešanām, tik daudz ļauna nodarījusi, ka man ir tāda sajūta, it kā tā būtu kļuvusi par daļu no manis paša …
Pievakarē gājiens tuvojās acteku galvaspilsētai Te- nočtitlanai. No tālienes likās, ka baltie torņi un pira- midālie tempļi paceļas tieši no ūdens, jo milzīgā pilsēta atradās uz vairākām salām Teskoko ezera vidū.
Pa garu tiltu palankīnu aiznesa līdz salai, uz kuras atradās no sarkana šūnakmens būvēta un ar marmoru apšūta pils.
Nesēji nolika palankīnus uz terases.
Kecalkoatls, viņa jaunākais brālis un piegulētāja izkāpa.
Grezni rotājušies acteki zemu klanījās un ar žestiem aicināja pilī.
Bendžo pārmeta pār plecu ādas maisu un devās uz ieeju. Ingus un Džīna sekoja. Puisis nesa molbertu un krāsu kasti.
Viņi nonāca milzīgā zālē, kura bija izklāta ar dārgiem paklājiem. No smaržīgu šķirņu kokiem veidotie griesti un sienas izplatīja patīkamu aromātu. Pie sienām karājās raibi audumi, zvēru ādas un rakstaini pī- teņi no visdažādāko krāsu putnu spalvām. Zāles vidū atradās strūklaka, kas šjāca kristāldzidru ūdeni prāvā baseinā. Netālu stāvēja galds un divi apzeltīti krēsli, rotāti ar simboliskiem kokgriezumiem, kuru centrā bija attēlots ērglis ar nomedītu ocelotu nagos.
Bendžo nosvieda maisu pie galda kājas, Ingus, turpat pieslējis molbertu un krāsu kasti, atskatījies iekliedzās:
— Bendžo! Kur ir Džīna?!
Milzīgajā zālē viņi bija palikuši divi vien.
— Nekur Džīna nepazudīs, — Bendžo nevērīgi attrauca. — Jau tad, kad ceļojām cauri mūžamežam, es ieskaidroju actekiem, ka mana jaunākā brāļa piegulētāja ir jāizolē.
— Ko? — Ingus izspieda, lāgā neticēdams savām ausīm.
— Viņa no tevis jāatšķir, — Bendžo tagad jau lietišķi paskaidroja. — Tu esi nonācis Džīnas ietekmē, un šī ietekme ir nelāga. Es visu zinu. Kāds acteks, vārdā Čalko, kuram ir spicas ausis un fenomenāla atmiņa, jūs slepus noklausījās un, latviešu valodā gan neprazdams ne vārda, visu mats matā mehāniski atkārtoja. Es varētu jūs apsūdzēt sazvērestībā pēc diviem punktiem: valsts apvērsuma organizācija ar nolūku iecelt tevi par valdnieku un reliģisko institūtu sagraušana, gāžot dievišķo Kecalkoatlu. Taču es to nedarīšu, jo pie visa vainīga Džīna, kas jauc tev galvu un piedevām ir vēl rupja.
— Liec atvest Džīnu, tērētais stulbeni! — Ingus uzkliedza.
— Ne prātā nenāk! — gleznotājs atcirta un sakārtoja zajo spalvu galvasrotu. — Džīnai nekas ļauns nenotiks. Viņa dzīvos greznībā kā dižciltīga acteku sieviete, tikai jūs abi vairs nesa tiksieties.
— Kas gan tu esi par mērgli! — Ingus ievaidējās. — Tu apejies ar mani un Džīnu tā, it kā mēs būtu rotaļlietiņas.
— Nē, nē! — Bendžo protestējot pacēla rokas.
— Atdod Džīnu!
— Kad tu iemācīsies labi uzvesties, tad dabūsi.
— Tu saprati vai ne? — caur sakostiem zobiem izspieda Ingus. Viņa zaļās acis naidā iedzēlās Bendžo.
— Kad es būšu pārliecināts, ka viņas negatīvais iespaids uz tevi…
— Ak, tu… — Ingus iekliedzās un trieca dūri Bendžo treknajā mūlī ar sulīgi sārtajām lūpām, kas staroja muļķīgā pašapziņā, atpoguļodams sava īpašnieka nemaldīgo taisnību un viedo gudrību, kuras jau robežojās ar plānprātību.
Milzis zibenīgi sagrāba Ingu aiz delma, ar otru roku aiz bikšu dibena un iesvieda baseinā, ka šļakatas vien nošķīda.
— Peldi nu, zelta zivtiņ! — viņš labsirdīgi noteica un, apsēdies vienā no abiem greznajiem krēsliem, atraisīja bārkstaino jostu un noņēma ar acteku ornamentiem rotāto apmetni, palikdams sengrieķu hitonā. Tad iegāza ar dūri pa galdu.
Pamatīgais sitiens daudzkārt atbalsojās zāles koka sienās un griestos. Pa durvīm ieslīdējis, apkalpotāju bariņš salika uz galda trīsdesmit ēdienu un klusu pazuda.
Ingus, galīgi pārskaities, uzrāpās uz baseina malas un izgrieza slapjās drēbes. Šajā brīdī viņš līdz dvēseles dziļumiem ienīda Bendžo un, apzinoties savu bezspēcību, nolēma ar to nerunāt.
Taču arī gleznotājs pats nemaz netaisījās ar Ingu sarunāties un, pakampis gabalu tītara, gardu muti ēda.
Uzstīvējis kājās džinsus un apāvis nošķiebtās kro- senes, puisis tomēr neizturēja.
— Es neesmu vairs agrākais Ingus, kādu tu pazini pilsētiņā! — viņš nikni izgrūda.
— Mhm, — piekrītoši pamāja gleznotājs, izspļaudams kaulu zelta šķīvī. — Arī es vairs neesmu vakarējais. Ja tev pelde nākusi par labu, sēdies pie galda un ieturies. Pag — kas tā par zelta plāksnīti, kas tev karājas kaklā? Vai tik tu nebūsi nospēris kādam actekam?
— Kas tev par daļu! — Ingus atcirta.
— Es nevienam nejaušu apzagt savus pavalstniekus, kaut arī to darītu Kecalkoatla jaunākais brālis. Turklāt drīz tavā rīcībā būs tik daudz cēlmetāla, ka varēsi ar to izklāt kaut vai atejas, protams, ja tas jau te netiek darīts.
Taču gleznotājs pamanīja uz plāksnītēm trīs svētos un, neērti juzdamies, teica:
— Piedod, Ingu, tā nav zagta! Acīmredzot to kaklā tev uzkārusi Džīna. Viņai nepietiek gāzt pagānu dievus, viņa piedevām vēl grib manā valstī ievazāt kristietību.
— Bendžo, vai tu galīgi esi jucis? — Ingus iestenējās.
— Labi, labi, paliksim katrs pie savām domām, — Bendžo miermīlīgi sacīja, apsēzdamies pie galda. — Un nestrīdēsimies. No savas Hellādas pieredzes zinu: tiklīdz dievi tur sāka strīdēties, tūlīt no viņu ķīviņiem cieta neviens cits kā vienkāršā tauta. Nāc pie gaidai
Ingus uzvilka sadriskāto džemperi un apsēdās brīvajā krēslā blakus Bendžo. Viņš saprata, ka nekas cits neatliks kā iztapt Bendžo ārprātībām, ja vien grib redzēt Džīnu.
Bendžo piebīdīja Ingum bļodu ar tītara cepeti un atkal gāza ar dūri pa galdu.
Iesteidzās kalpotāji un apmainīja ēdienus — pasniedza augļus, saldumus un saputotu šokolādi.
— Un tagad uzklausi mani, Kecalkoatla jaunākais brāli, — Bendžo teica, malkodams šokolādi, kamēr Ingus tiesāja tītara stilbiņu. — Ja tu domā, ka sakarā ar pārmaiņām dzīvesgājumā mans zilais sapnis ir zudis, tad zini — tā nav taisnība. Šis sapnis tikai ieguvis citu kvalitāti, pleties plašumā un gājis dziļumā. Jā, Ingu! Štrunts par «spāres aci», man visas iekšas rauj uz āru, kad atceros, ko tik neesmu tās dēļ izcietis — un diemžēl velti! Taču kā gan mēs apjēgtu dižus sasniegumus, ja blakus nebūtu tikpat dižu zaudējumu, vai ne?
— Jā, jā, tev taisnība, Ben… Kecalkoatl, — Ingus apstiprināja ar pilnu muti.
Es visus spēkus veltīšu, lai pie šiem sarkanādām glezniecību paceltu vēl nebijušos augstumos. Es izdošu likumu, kas ikvienam acteku valsts pilsonim uzliks par
pienākumu tris stundas dienā veltīt gleznošanai. Tiem pilsoņiem, kuriem šādu vai tādu fizisku defektu dēļ nodarboties ar mālēšanu nebūs iespējams, nedēļā vajadzēs apmeklēt divus dučus izstāžu, kuras manā valstī būs uz katra stūra — un uz daža laba lielāka pat vairākas. Pēc tam viņiem vajadzēs rakstīt recenzijas, jo no šādiem pilsoņiem esmu paredzējis izveidot mūsu erudīto kritiķu saimi. Kad iedomājos vien, kāda mākslas izpratne, kāda kritiskā doma izveidosies no šis kvantitātes, tad auksts noiet pār kauliem 1
— Man arī, — Ingus piebilda, atbīdīdams šķīvi ar ceptā tītara atliekām.
— Es nodibināšu Glezniecības Akadēmiju, kurā pats būšu par prezidentu. Par akadēmiķiem iecelšu pareizi domājošus actekus no aristokrātiskām aprindām un, lai vienkāršā tauta tos respektētu, apbēršu viņus ar ordeņiem un goda nosaukumiem. Akadēmijā mēs sagatavosim desmitiem tūkstošu mākslinieku, kas pēc beigšanas dosies tautā līdz pat visattālākajiem mūsu valsts nostūriem, lai iepazīstinātu ar glezniecības mākslu.
— Tas būs grandiozi, Kecalkoatl, — Ingus teica, grauzdams no kukurūzas miltiem un olām gatavotu cepumu. — Bet vai nepanīks citas mākslas?
— Kādas citas mākslas? — Bendžo samirkšķināja mazās ačeles un pārsteigts paskatījās Ingū. — Kādas citas sakarīgas mākslas tu zini? Tās visas ir pilnīgi nevajadzīgas, ja ir tāda lieta kā mālēšana. Turklāt, ņem vērā, nevis gleznošana vispār, bet gleznošana tikai tādā virzienā, kāds atbilst manai skolai, kuru es sāku radīt jau Hellādā. Pašlaik mana skola ir tīri praktiska, bet manis komandētie akadēmiķi izstrādās tai teoriju, un es kā valdnieks izdošu direktīvas, ka drīkst gleznot vienīgi tā. Un lai tik kāds rauga tās pārkāpt! Pēc dabas esmu labsirdīgs, taču pret tiem, kas mēģinās apgānīt svētas lietas, būšu bargs un nesaudzīgs. Kas nepratīs gleznot ar manas skolas metodi, to iemācīsim, kas negribēs, to piespiedīsim. Kaut vai pusi valsts sabāzīšu koncentrācijas nometnēs, toties otru pusi padarīšu laimīgu. Un šajā darbā arī tev, Ingu, būs jāpieliek sava roka, un tāpēc jau tev visu tik sīki stāstu.
289
— Esmu gatavs, Ben… dižais Kecalkoatl! — Ingus moži iesaucās. — Un man pat liekas, ar tavu atļauju, protams, ka ļoti noderīga šajā darbā varētu būt arī Džīna. Viņa…
10 — 490
— Jau atkal! — milzis pārskaities iegāza ar dūri pa galdu, un tūlīt ieskrēja dejotāji izrakstītos svārkos, fantastiskās maskās un galvassegās. Muzikanti pūta stabules, džinkstināja zvārguļus, rībināja bungas. Visiem pa vidu jaucās burvju mākslinieki, žonglieri un āksti. Raibais mudžeklis riņķoja apkārt galdam, smiedamies un vaikstīdamies, izkliegdams mežonīgas skaņas.
Ingus aizspieda ausis.
— Ārr-rrā! — Bendžo pilnā rīklē uzbrēca, izstiepdams rādītājpirkstu pret durvīm.
Acumirklī iestājās klusums, un mākslinieki likās projām, ko kājas nes.
Bendžo draudzīgi sapurināja puisi:
— Ingu, atjēdzies! Kāpēc jābāžas virsū cilvēkiem, kas tevi negrib, kāpēc mūžīgi jālien tur, kur nāvīgi apvainojumi un ļauni vajājumi ir priekš katra, kas cenšas pēc vispārīga labuma? Bet šeit tu esi mīļi gaidīts un kopīgi ar aborigēniem varēsi īstenot dzīvē tos ideālus, uz kuriem esi tiecies ar saviem draugiem, uz kuriem tiekušies citi tādi paši fantazētāji. Ir dota izdevība, un, ja tu to neizmantosi, tad būsi pēdīgais muļķis.
Ingus klusēja.
— Te viss ir tik svešs, — viņš beidzot teica. — Man liekas, ka mēs nekad nesapratīsim viņus.
Ingus piecēlās un domīgs aizgāja pie sienas, pie kuras karājās pīteņi. Tajos no dažādkrāsu putnu spalvām bija atveidotas ainiņas no acteku dzīves: cilvēki medīja, apstrādāja laukus un novāca ražu, karoja un priecājās svētkos, mīlēja un pielūdza dievus, audzināja bērnus un rimti devās mūžībā. Simtiem līdzīgu ainu slīdēja gar Ingus acīm kā papildinājums tam, ko viņš bija vērojis garā ceļojuma laikā.
Un kāpēc gan ne, viņam spēji iešāvās galvā, kāpēc gan ne? Sī varenā civilizācija, kuras virsotnē nejauši izrādījies Bendžo. Un reizē arī viņš un Džīna. Kāpēc nepamēģināt? Protams, Bendžo plāni ir murgaini, taču ar gudru prātu un viltību milža domāšanu varētu virzīt pareizās sliedēs. Un tad šī pārveidotā civilizācija, kas iemiesotu sevī cilvēces mūžsenos sapņus un ideālus, sāktu izplatīties pa visu pasauli, nesdama zemeslodei gaismu un jaunību.
Ingum satraukumā sāka dauzīties sirds.
Viņš gandrīz skriešus metās atpakaļ pie Bendžo, iesmējās un ar spulgām acīm paraudzījās gleznotājā.
— Bendžo, es esmu ar tevi!
Meksikas valdnieks lēni piecēlās. Viņa mazajās ačelēs sariesās asaras. Viņš izpleta spalvainās rokas, un Ingus iekrita viņa dievišķajos apkampienos.
— Mīļais draugs, — Bendžo šņukstēja. — Kā es gaidīju šo brīdi! Jau rīt likšu tev atdot Džīnu. No šī brīža mēs esam kopā uz mūžu!
— Jā, Bendžo, jā! — Ingus līksmi smējās un raisījās vaļā.
Te zāles sienas un griesti sāka blāzmot satraucošā gaismā. Ieskanējās liega mūzika. Zālē ieslīdēja tumšas ēnas. Apģērbi nokrita, atklājot brīnumdaiļas bronzas krāsas meitenes, kuras aizvirpuļoja dejā, un Ingum piepeši likās, ka katra no viņām atgādina Džīnu.
Viņš neviļus padevās uz priekšu. Kecalkoatls tīksmi ieņurdējās.
Citas meitenes saņēma viņu rokas un, aicinoši smaidīdamas, aizveda pie strūklakas un nosēdināja uz mīkstiem paklājiem, pasniedza katram pa apzeltītai pīpei.
Ingus gribēja atteikties, taču acteku meitene maigi neatlaidās — un viņš bija spiests vairākas reizes ievilkt dūmus, līdz no dīvās smaržas apreiba.
No griestiem pār dejotājām un abiem dieviem sāka birt balti ziedi.
Brīnišķīgās sajūtas vilināts, Ingus jau pats pielika pīpi pie mutes. Vijīgās rokas glāstīja viņa augumu, un meiteņu lielās, melnās acis it kā teica: baudi laimi, pēc tik ilgiem klejojumiem un ciešanām tā tagad ir tava daļa; mēs mīlam tevi, un mīli mūs, ceļotāj, kas beidzot piestājis miera un laimes ostā!
Un Ingus aizpeldēja baltu ziedu kupenās, un virs galvas slīdēja rozā mākoņi, un visa debess zaigoja varavīksnes krāsās, un tai nebija ne gala, ne malas, un viņš lidoja, juzdams, ka pārvēršas sniegpārsliņā, tik vieglā un gaisīgā, un pēkšņi viņu pārņēma bezgalīga laimes sajūta, un likās, ka agrāk viņam būtu vajadzīgi tūkstoš gadi, lai spētu izjust kaut daļu no tā. Viņa skaidrajam skatienam un asajam prātam atklājās tūk- stošreiž tūkstoš zvīļojošas pasaules un tik mikroskopiski niecīgs izlikās viss, pēc kā bija tiecies viņš, Džīna, Marvīns, Marks…
Abi dievi pamodās klusumā, no kura džinkstēja ausīs.
Viņi atradās pilnīgi tukšā telpā, kuras sienas, griesti un grīda bija veidoti no lielām akmens plāksnēm. Pa durvīm iespīdēja vārga dienas gaisma.
Drēbes un mantība neskarta mētājās blakus.
Bendžo uzvilka sengrieķu hitonu, aplika grezno apmetni un uzlika galvā zaļo spalvu rotu, purpinādams:
— Ja tu, Ingu, paprasītu, cik sarkanādaino man vakarnakt bijis, man būtu jāatzīstas, ka rēķins ir sajucis. Bet, ja tu paprasītu, kur atrodas īstā «spāres acs», tad es atbildētu, ka maisā jau noteikti ne. Tā atrodas zeltītajā pīpē. «Spāres acs» no rīta, pusdienā, vakarā — tāds būs mūsu dienas režīms…
— Bendžo, es tev ļoti palūgšu vienu, — Ingus, audams krosenes, kaunīgi izmocīja. — Nekad nestāsti Džīnai, kas ar mums naktī notika.
Milzenis sulīgi nosmējās.
— Labi jau, labi! Taču, cik es sapratu no Džīnas un Marvīna sarunām, no šādām neparedzētām situācijām neviens ceļotājs nav pasargāts.
Un te viņi abi kā sarunājuši pietrūkās kājās.
Pa durvīm nāca baisa melnās drānās tērpušos priesteru procesija. Priesteru skūtās galvas klāja sarecējušu asiņu kreveles, ausis pašmocībās bija saplosītas.
— Kas tie tādi ir? — Bendžo pēkšņās izbailēs iesaucās. — Kur palikuši mani padevīgie un laipnie pavalstnieki?
Procesija apstājās. Priesteru skatieni kļuva dzeldīgi; tie iezīdās ceļotājos, it kā cenzdamies paralizēt viņu gribu.
Tad melnie stāvi noliecās, aicinot abus uz izeju.
— Es negribu iet… — Bendžo čukstēja. — Lai viņi vācas prom … Tā pavēlu es, dievs Kecalkoatls …
Priesteri pacietīgi gaidīja.
Ingus juta, ka smok.
— Mums laikam nāksies paklausīt, — viņš izdvesa.
— Ak, Ingu, ja nu patiešām tā, tad paņem vismaz krāsu kasti un molbertu
Drebošām rokām gleznotājs uzvēla mugurā smago ādas maisu, un viņi šļaugani vilkās uz izeju, juzdami mugurās duramies priesteru skatienus, kuri gan dzina uz priekšu, taču neļāva arī steigties.
Ceļotāji noķļuva uz terases un apžilba.
Virs galvām pletās zilas, tīras debesis un spoži spīdēja saule.
Ingus piesteberēja pie terases malas. Viņam aizrāvās elpa. Nupatējās baismas mirklī bija aizmirstas, un puisi pārņēma prieks mi kaut kāda dievišķa apgarotība, un viņš jutās tā, itin kā no jauna lidinātos pīpes dūmu radītajā eiforijā, un tas, kas šķitās bezgala grūti sasniedzams, piepeši bija izrādījies i ik tuvs, ka pastiep tik roku… Jaunā, gaišā un tīrā pasaule… Tā gaida, lai to radītu!
Zem kājām pletās krāšņā un varenā uz plašā Tes- koko ezera dabiskajām un mākslīgajām salām celtā Tenočtitlanas pilsēta. Ingus skatiens slīdēja pār ziedu rotātajiem, grandiozajiem tempļiem, pilīm, ielām, laukumiem, māju jumtiem. Kā simetriskas līnijas tālumā stiepās dambji, kas savienoja pilsētu ar sauszemi, un akvedukts, kurš piegādāja pilsētai dzeramo ūdeni, aiz- stīdzēja līdz pat kalnu grēdām, kuru virsotnes klāja mūžīgs sniegs.
Pa ezeru un kanāliem šaudījās laivas.
Laukumi, dambji, ielas un pat namu jumti bija kā nosēti ar ļaudīm, un visa šī masa līksmoja neprātīgās gavilēs, skatienus pievērsusi Uicilopočtli piramidālā tempļa priekšpēdējai terasei, kuras malā stāvēja un uz viņiem, nīcīgajiem zemes putekļiem, raudzījās dižais Kecalkoatls un viņa jaunākais brālis.
— Bā! — Bendžo sajūsmā iekliedzās, nometa maisu un sveicienā pasvieda rokas virs galvas, saukdams:
— Esi sveika, mana tauta! Kecalkoatls ir atgriezies!
Līdz grandiozās celtnes virsotnei, uz kuras laukumiņa atradās abas dieva Uicilopočtli tempļa ēkas, veda simt četrpadsmit pakāpienu.
Tur augšā stāvēja priesteri, zemu noliekušies un gaidīdami, kad dieviem labpatiks doties turp.
— Man viss ir skaidrs! — IJendžo līksmi teica un iegrūda Ingum sānos dunku. — Tur augšā ir baznīciņa, kur mani oficiāli iesvētīs par acteku valdnieku. Ejam!
Un viņš, uzmetis plecos maisu, blondajām krēpēm un bārdai plīvojot, lēkšoja augšup pa pulētā akmens pakāpieniem.
Ingus metās pakaļ gleznotājam.
Kad puisis bija uzskrējis tempļa virsotnē, Bendžo jau iesoļoja vienā no torņveidīgajām celtnēm, pie kuras ieejas aicinādami stāvēja meinās drānās tērpušies priesteri ar sarecējušu asiņu klātām galvām un saplosītām ausīm.
Bikls Ingus iegāja svētnīcā.
Plašā telpa ar augtajām griestu velvēm bija tukša. Bendžo bija pazudis. Vienīgi ādas maiss gulēja uz grīdas.
Iekšā nāca priesteri. Viņos nebija vairs nekā no svinīguma. Lietišķi kā cilvēki, kas dara labi zināmu darbu, viņi tuvojās Ingum.
Puisis kāpās atpakaļ un tad šausmās iekliedzās — tikai tagad viņš bija pamanījis milzīgo elku dieva statuju ar nežēlīgu un ķēmīgu seju. Labajā rokā Uicilo- počtli turēja loku, kreisajā zelta bultas. Ap viņa ķermeni bija apvijusies no pērlēm un dārgakmeņiem darināta čūska, bet kaklā karājās cilvēku maskas un zelta un sudraba siržu ķēde, jo, raugi, asinskārīgā dieva iemīļptakais ēdiens bija cilvēku sirdis.
Bet statujas priekšā… Tur atradās kaut kas savā vienkāršībā traģisks — pavisam necils slīpēta porfīra bluķis.
Ar baisu skaidrību piepeši sapratis visu, Ingus metās uz izeju, taču priesteri jau grāba pēc viņa matiem, rokām ūn kājām un, izstieptās rokās pacēluši gaisā, vienmuļu melodiju dūkdami, nesa uz porfīra upurak- meni.
— Bendžo! — Ingus kliedza, mētādamies priesteru rokās. — Bendžo, glāb!
Un Bendžo sadzirdēja palīgā saucienu.
Ar pārcilvēcisku rāvienu viņš atbrīvojās no krietna duča priesteru, kas viņu bija nogāzuši zemē un aizvil- kuši aiz Uicilopočtli statujas pakājes, lai netraucēti varētu ievilināt, templī Ingu, paķēra smago ādas maisu un rēkdams sāka ar to slānīt priesterus.
— Turies, Ingu! — viņš brēca. — Maitas tādi! Pacelt roku pret savu ķeizaru un dievu!
Kaut arī katrs maisa vēziens notrieca pie zemes trīs četrus priesterus, ar to nebija līdzēts — kā neskaitāmas skudras pieveic' vareno vaboli-ragaini, tā Uicilopočtli kalpi savaldīja arī spēcīgo mākslinieku, bet Ingu atmuguriski nostiepa uz upurakmens.
Puisis locījās priesteru rokās, un šķita, ka ķermenis tūlīt, tūlīt satrūks gabalos, viņa zaļās acis dega naidā un izmisīgās dzīvotalkās, no sašķobītās mutes lauzās viens Vienīgs izmisīgs vaids: — Kāpēc, kāpēc?! — tas lidoja augšup, kur ņirdzīgi un uzvaroši blenza asinskārīgais siržu rijējs Uicilopočtli un pēr- kondimdoši smējās par bezpalīdzīgo, nāvei nolemto upuri: re nu, niecību niecība, putekli, pīsli, kas uzdrošinājies uzdrīkstēties, tavs cejš ir galā, nekā tu sasniedzis neesi, tava dzīve — kā miljardiem citu — bijusi bez jēgas, un atkal viens galvaskauss tiks mests milzīgajā kalnā, kas celts no upuriem, kuriem izrautas sirdis man par aprīšanu un priecāšanos, un, lai gan riju es bez jēgas un man arvien par maz, patiesu laimi es gūstu tikai no tādām sirdīm kā tavējā — vienīgi ar tādām ir iespējams uzturēt Sauli — dzīvības nesēju zemes virsū; un tāpēc, Kecalkoatla jaunākais brāli, kas uz šīs pasaules sevi esi pazudinājis, klaiņodams sava prāta un iedomu bezcerīgajos ceļos, topi jel atbrīvots …
Tā runāja briesmīgais dievs Uicilopočtli, un virspriestera obsidiāna dunča šķautnēs mirguļoja altāra uguņu atspulgi, un Ingus acu priekšā uzviļņoja brīdis pirms miljons gadiem kādā bedrē, kur viņš stāvēja, piesiets pie metāla režģa, un cita ugunskura liesmas blāzmoja kāda cita rokā sažņaugtajā dunča asmenī…
Pēkšņi izcēlās sajukums.
Nez no kurienes templī saskrēja karavīri, apbruņoti ar zobeniem un vairogiem, metās virsū priesteriem, kuri, gaudodami un lāstus izkliegdami, bija spiesti atkāpties.
Virspriesteris pārtrauca mistēriju ap upurakmeni un žigli atvēzēja obsidiāna dunci virs Ingus krūtīm, taču nolaist nepaguva — kāds karavīrs veiklā lēcienā sakampa viņa roku —, un abi cīnoties aizvārtījās pa grīdu.
Acteku karavīri norāva Ingu no porfīra bluķa un aizvilka aiz Uicilopočtli tēla, kur citi karotāji jau bija atbīdījuši lielu akmens plāksni, kas tempļa sienā aizsedza taisnstūra veida lūku, kurā zilgmoja debesis, un izgrūda puisi laukā.
Atsvabinātais Bendžo izslējās dižajā augumā un, acīm taisnīgās dusmās mirdzot, iesaucās pērkondim- došā balsī:
— Izsaku jums atzinību, mana drosmīgā karadrau- dze! Es, dižais dievs Kecalkoatls, parādā jums nepalikšu!
Bet karavīri viņā nemaz neklausījās, tikai stūma aiz
Uicilopočtli tēla — un Bendžo ļāvās ar mierīgu prātu, jo iedomājās, ka šie uzticamie pavalstnieki grib nogādāt drošībā savu dievu, kamēr paši izrēķināsies ar dumpiniekiem.
Taču liels bija viņa pārsteigums, kad acteki viņu mēģināja izdabūt laukā pa lūku.
— Nevajag, es labāk pagaidīšu tepat! — viņš smaidīdams teica un atspiedās ar rokām pret lūkas malām.
Tad dūšīgs acteks ieskrējās un tā iespēra Kecal- koatlam pa pēcpusi, ka tam atšļuka rokas un viņš brēkdams izgāzās pa lūku/
Acteki pakaļ izmeta maisu ar pusotru talantu zelta un «spāres aci», molbertu un krāsu kasti un atbīdīja akmens plāksni vecajā vietā.