Pār salu ausa palss rīts.
Zvēru cilvēki un nežēlastībā kritušie Numuri salīkuši, nokārtām galvām vilkās uz darbu. Pa priekšu un aiz muguras žirgti gāja Kārtības Grupas numuri. Viņiem rokās bija nūjas.
Savārtītās drēbēs, nemazgājies un bārdas rugājiem apaudzis Marks apātiski caurām dienām nīka šķūnītī. Ap kreiso kāju viņam bija apmesta ar patentat- slēgu saslēgta ķēde. Otrs ķēdes gals bija izvilkts cauri sienā izcirstam caurumam un pieslēgts pie tuvākā bērza stumbra.
Desmit metru rādiusā ap šķūni bija noteikta aizliegtā zona, kurā ieiet nedrīkstēja neviens salinieks. Izņēmumi bija Vilfrēds un Gints jeb Otrais, kā viņš atkal tika saukts.
Otrā pienākums bija uzraudzīt «trako». Tagad Marku skaļi pieminēt drīkstēja vienīgi šādā vārdā.
Daudz darba jau Otrajam nebija: trīs reizes dienā jāatnes pa konservu bundžai ūdens un sakaltušas maizes atliekas, jāiznes un jāiztukšo spainis.
Vairāk par Marku gādāt nedrīkstēja: Vilfrēds bija paziņojis, ka tikai tādā režīmā turētiem trakajiem esot cerība atkal kļūt saprātīgiem …
Kā katru ritu, Otrais atslēdza šķūņa durvis. Sejā iesitās sasmacis, pēc puvuma dvakojošs gaiss.
Marks gulšņāja uz zāles klēpja.
Gints apsēdās kaktā.
Marks pagrieza viņam muguru un stingi raudzījās sienā.
Viņā kaut kas bija apdzisis, izplēnējis uz neatgriešanos. Pat ja viņi pārkļūtu pāri upei un Zvēru cilvēki no jauna Markā atzītu savu vadoni, nez vai viņš vairs spētu tāds būt? Vai arī gribētu? Un, ja gribētu un spētu, vai tas būtu tā vērts?
Tamlīdzīgi jautājumi uzmācīgi līda Markam galvā, kaut arī viņš pat nevēlējās zināt atbildes.
Viņa skatiens apstājās pie dēļu šķiedru tīklojuma, zaru raibais ornaments it kā atdzīvojās, pārtapa tēlos, kas, saplūzdami ar atmiņām, aizņirbēja kustīgās ainās. Marks redzēja sevi un Ingu smacīgajā pilsētiņā un tēvoci Oto ar varavīksnes «vilciņu», kurš griezās arvien ātrāk un ātrāk, līdz krāsu līnijas saplūda vienā, kura aizstīdzēja tālumā, un tai pakaļ aizjoņoja viņu moci, nobremzēdami jūras krastā, kur viss dvesmoja reibinošā elpā un sauca uz priekšu: «Viss labais apsolīts, viss labais tikai notiks…» Tad varavīksnes loks ietiecās savādajā meža stigā, un viņi devās turp alkas pēc brīnumainā, gaišā un jaunā, kas viņiem paveicams …
Marks pietrūkās sēdus. Šķindēdama noraustījās ķēde.
Gints satrūkās un pablenza gūsteknī: tas smagi vilka elpu, piere bija nosvīdusi.
— Kas ar tevi, Mark? — Gints izbiedēti iesaucās.
Marks aizvilkās pie sienas, cik nu atļāva ķēde, atspiedās ar muguru.
Negribēdams domāt par nupat redzētajām vīzijām, viņš izmeta:
— Tu gan esi laimīgs, Bezmugurkaula Gliemezi! Tu apbrīnojami proti mainīties atkarībā no apstākļiem.
Gints sarāvās kā pļauku dabūjis.
— Nepārdzīvo, Bezmugurkaulnieki — Marks savādā gandarījumā turpināja. — Kāds tu savā būtībā esi bijis, tāds ari palicis. Es taču tev nekā nepārmetu.
r— Tu nekā nezini, Mark, — tas aizžņaugtā balsī izteica.
Un tad pēkšņi, lai gan Marks neko nesacīja, sāka drudžaini stāstīt:
— Tu domā, ka arī es negribēju izrauties no tās nolādētās pilsētiņas. Un kā vēl gribēju! Bet jūs ar Ingu mani atgrūdāt, neņēmāt līdzi… Ingus ta' vēl tā, bet tu mani atklāti nicināji. Tev liekas, ka cilvēks var būt tikai tāds kā tu, bet, ja ne, tad… Es esmu citāds, viens nekā nevaru, un man vajag kādu… Nu, vārdu sakot, kādu, kas ir stiprs. Un tad man par draugu uzmetās Vilfrēds. Es biju par to ļoti priecīgs, jo citu acīs pēkšņi biju it kā cēlies… Daudzi tevi pilsētiņā neieredzēja, it īpaši tie, kas dzīvoja kā nieres taukos. Protams, atklāti to teica retais, jo tu jau nebiji tas, kurš būtu nosodāms. Tu jau drīzāk biji kaut kāds pozitīvais, vai… Viņi atklāti lamāja Vilfrēdu un huligānus, taču patiesībā Vilfrēdu viņi varēja paciest tīri labi, tas viņu eksistenci neapdraudēja. To apdraudēja tādi kā tu un Ingus. Tevi viņi slepenībā ienīda un ne pa jokam satrūkās, kad jūs abi aizbraucāt. Viņi taču nezināja, ar ko jūs atgriezīsieties. Varbūt ar kaut ko tādu, kas līdz pamatiem uzspridzinās sasmakušo pilsētiņu un tranu labklājību.
— Tas nav nekas jauns, — Marks atteica.
— Nūja, — Gints piekrita, taču bija jūtams, ka viņam piemetusies grēku nožēlošanas sērga, un viņš gaudulīgi turpināja:
— Tad trani, zinādami par jūsu savstarpējo ienaidu, sakūdīja Vilfrēdu doties jums pakaļ. Tagad es saprotu, kāpēc: vai nu Vilfrēds piebeigs tevi, vai tu Vilfrēdu, vai arī jūs viens otru; kaut kāds labums atlēktu jebkurā gadījumā.
— Un Vilfrēds tik viegli uzķērās? — Marks neticīgi pavīpsnāja.
— Nē taču! Ari viņam bija tālejoši plāni. Tie huligāni un citi deklasētie elementi pilsētiņas atmosfērā bija tiktāl deģenerējušies, ka bija spējīgi tikai graut. Bet viņš gribēja celt to, ko bija iecerējis… Ko tagad dara… Kad mēs uz šosejas pazaudējām jūsu pēdas, tad viss sākās. Pa vienam, pa vairākiem Vilfrēds savāca ap sevi visādus… Kamēr mēs jūs meklējām, gāja gan šā, gan tā. Visādi patvaļīgi izlēcieni, huligānisms, alkohols, tā ka dažkārt mums pat nācās slapstīties, lai nekrītam varas iestāžu nagos… Un tad mēs nonācām uz salas. Šeit arī Vilfrēds izveidoja no mums Numurus. Ikviens tika salauzts un kļuva par skrūvīti bez jebkādām cerībām kādreiz izrauties no Numuru mehānisma. Valdīja dzelžaina disciplīna, viņš mūs turēja bezierunu paklausībā, viens pats domāja visu vietā un kjuva par briesmoni, kuram ir viena galva, bet trīspadsmit spēcīgu ķermeņu… Taču ar to bija par maz. Viņš izveidoja «kurkuļu» bataljonu, nākamo maiņu… Un arī mani padarīja par tādu pašu… — Ginta pleci elsās noraustījās, viņš pierāpoja pie Marka un palika tupam uz ceļiem. Viņa sejā pazibēja suniska izteiksme.
— Man apnikušas tavas vaimanas, — Marks teica.
— Labāk paklusē.
— Nē, — Otrais numurs izdvesa, it kā žēlastību lūgdamies. — Man jāizstāsta, un tad tu vari mani nosist. Es vairs nevaru. Mani tas moka nost, katru nakti rādās kā baismīgs murgs.
Marks aizgriezās, lai nebūtu jāskatās šajā nožēlojamajā radījumā.
Bet Gints iekunkstējās:
— Tad daži no mums sāka atjēgties no sākotnējās sajūsmas un ar šausmām aptvēra, kādā virpuļviesulī ir ļāvuši sevi ieraut. Taču atpakaļceļa vairs nebija… Tad atnāci tu ar Zvēru cilvēkiem — un mēs kļuvām it kā brīvi. Bet es zināju to, ko nezināja neviens cits, jo es taču biju kopā ar Vilfrēdu no paša sākuma. Es zināju, ko viņš grib. Es labi sapratu, ka no Vilfrēda ķetnām mēs neizspruksim, kamēr vien viņš būs dzīvs. Un tāpēc… Un tāpēc…
Gints mocījās, nespēdams vairs izteikt ne vārda.
Un Marks tagad ar bezgalīgu skaidrību saprata. Viņš paraudzījās šajā radījumā, kas locījās viņa priekšā, juzdams savu vainu tik drausmīgu esam, ka likās, ja atmosfēras spiediens būtu dažus milibārus lielāks, tad saplaktu kā tārps, kuru samin zābaks.
— Tu pārcirti troses, — Marks lēni izteica. — Tu iznīcināji tiltu…
— Es domāju… Es domāju… — Gints vaidēja.
— Tai būdā, kurā es tiku ieslodzīts, dēļi vienā vietā bija slikti pienagloti… Visi iemiga… Kad ielīdu atpakaļ, tie joprojām gulēja… Es taču biju vienīgais gūsteknis, kuram bija brīvas rokas, tu pats tās atsēji… Taču viņš palika dzīvs… Neviens negribēja ļaunumu iznīcināt, kad to varēja izdarīt, kad to vajadzēja izdarīt, un nu tas atkal triumfē… Nosit mani, Mark, man ir tā, ka gribas nomirt…
— Pārstāj gaudot, — Marks stingi izteica. — Un ballistu…
— Nē… Nē… Nē! — dvesa Bezmugurkaula Gliemezis, un Marks pa vilkās sānis, kur ķēde ļāva viņam nomesties guļus pie sienas un piespiest pieri pie miklajiem dēļiem, lai tikai nebūtu jāredz šis nožēlojamais stāvs melnajā, pusmilitārajā apģērbā ar spokaini spīdošu numuru uz krūtīm un muguras, šis atkritums, kurš klanīja savu sīkiem sariem apaugušo galvu pret. grīdu kā dievlūdzējs, lai gan nevienam dievam neticēja, bet bija sācis ticēt mūžīgi atdzimstošajam ļaunumam, pret kuru visas pasaules gaišie spēki ir bezspēcīgi.
Marku no jauna pārņēma vienaldzība. Tas ir liktenis, viņš gurdi domāja, ja nebūtu Gliemeža, atgadī- tos kaut kas cits…
— Nosit mani, Mark, — Otrais numurs atkal iečinkstējās. — Man ir tik smagi, ka es vairs dzīvot negribu.
— Tad ej un pakaries, — Marks atteica, juzdams sevī tādu tukšumu, ka pat paša ķermenis šķita kļuvis svešs.
Te Otrais numurs pietrūkās kājās un sastinga miera stājā.
Klusu, pavisam klusu bija pavērušās durvis un ienācis vadonis Vilfrēds.
Viņš pamāja Otrajam, un tas žigli izmetās laukā.
— Es visu laiku atliku mūsu sarunu, Mark, — Vilfrēds laipni sacīja, kad viņi bija palikuši divatā. — Nu pienācis pēdējais laiks aprunāties. Ballista ir gatava. Es vēl gribēju, lai to nokrāsotu tādā pašā sarkandzel- tenā krāsā kā iepriekšējo, taču kāds nelietis ir izlējis krāsu bundžas. Pašlaik notiek izmeklēšana. Tas nu tā… Rīt no rīta mēs to laidīsim darbā.
Marks klusēja.
Vilfrēds raudzījās viņā, juzdams kaut kādu vieglu nožēlu.
Bārdas rugājiem klātā, iekritusī seja, apdzisušais zilo acu skatiens, savēlušies, gružiem piebirušie mati, sarkanais «Adidas» krekliņš sasviedrēts gandrīz melns, novārtītie džinsi vienos plankumos, netīrumu sīvā dvaka…
Vilfrēdam šķebīgi noraustījās deguns.
Taču tad vadonis atcerējās, ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Lepnais un drosmīgais ienaidnieks ir savaldīts un iemīts dubļos, kā netīrs dzīvnieks pieslēgts pie ķēdes — un citādi nemaz nedrīkst izskatīties.
Un tomēr viņš juta nožēlu, ka gandarījums par uzvaru nav pilnīgs: širn te salauztajam cilvēkam bija maz kā kopīga ar to Marku, pret kuru viņš bija cīnījies.
— Ja tu ieraudzītu savus Zvēru cilvēkus, — Vilfrēds atkal ierunājās, — tu viņus vairs nepazītu. Katrs sapņo vienīgi par to, lai viņam atļautu noskūt galvu un kļūt par Numuru.
—■ Tu melo, — Marks nočukstēja.
— Kāda man pēc tā vajadzība! — Vilfrēds atdzīvojās. — Līdz šim gan vienīgi Lapsa Vulpo un Vālodze Orioiida ir izpelnījušies Numuru godu. Dzirdi, Mark, Orioiida arī! Viņa saimnieko manā mājā un apgalvo, ka ir laimīga. Tu viņai esot tukša vieta. Kad prasīju, ko lai daru ar tevi*, atteica: tas viņai viens pīpis.
Cieši paraudzījies Markā, Vilfrēds sajutās vīlies — gūsteknis palika vienaldzīgs —, tāpēc steigšus piebilda:
— Devītais un Trešais uzskata, ka no tevis iznāktu labs Numurs. Taču, godīgi sakot, es baidos. Ne no tā, kas tu tagad esi, bet no tā Marka, kas toreiz man stāvēja pretim uz tilta. Es neesmu pārliecināts, ka tas Marks ir miris. Ko?
— Es nekad nekļūšu par Numuru, — Marks lēni teica.
— Patiešām? — Šķita, ka Vilfrēds pat nopriecājas. — Man ari tā liekas. Esmu pārliecināts, ka nekas tevi uz to nepiespiedīs. Trešajam un Devītajam nav taisnība. Man tev ir cits priekšlikums. Redzi, Mark…
Vilfrēds saminstinājās, tad ātri teica:
— Rīt mēs tiksim pāri upei un dosimies plašajā pasaulē. Zināmi brīvības ierobežojumi tev vismaz kādu laiku vēl būs jāpacieš. Taču tu būsi kārtīgi paēdis, apkopts, es likšu Oriolidai atgriezties pie tevis, visi no jauna sāks tev izrādīt cieņu. Tev visādi klāsies labi, Mark… — Vilfrēds lūdzoši nobeidza. — Tu esi ar mieru? Kaut gan — kas cits tev atliek?
Marks neticīgi paskatījās Vilfrēdā un aptvēra, ka tas-nejoko.
— Tu runā ļoti savādi, — viņš tad teica.
— Tev uz pirksta ir rēta, — Vilfrēds turpināja. — Tu esi apzīmogots ar čūskas zīmogu. Pastāvot ticējums, ka šādi ļaudis esot likteņa izredzēti un stāvot pāri citiem. Manuprāt, tās ir tīrākās muļķības, taču Zvēru cilvēki, «kurkuļi» un daļa Numuru tam dažbrīd it kā ticot, dažbrīd it kā ne. Tā man stāstīja Vulpo. Un turklāt… Tu tomēr esi bijis vadonis un, lai gan no tevis novērsās, taču… Par saliniekiem, protams, sīkums.
Vilfrēds pastiepa atvērtu plaukstu un tad zibenīgi sacirta nagus dūrē.
— Viņi visi man ir šite! Bet mēs dodamies plašajā pasaulē, kur daudzi būs tādi, kuri negribēs nekā saprast, kuri domās citādi, domās tā, kā domā tu. Viņi meklēs alternatīvu un uzdursies tev, jo tu taču esi šīs alternatīvas iemiesojums. Un, kad šādas situācijas radīsies (un nav šaubu, ka radīsies), tev vajadzēs izskaidrot, un pārliecināt, ka mērķis mums kopīgs un ikviens ceļš, kas nesakrīt ar manējo, ir maldīgs, un pat tu, mans kādreizējais ienaidnieks, esi sapratis savu kļūdu. Domā, kā gribi, bet vārdos tu noliegsi savu ceļu. Vismaz sākumā tev ticēs visi, un ilgāk arī nebūs vajadzīgs, jo, kad viņi attapsies, būs jau par vēlu. Nu?
— Tu esi smalki izdomājis, — Marks pēc klusuma brīža teica.
— Dabiski! — Vilfrēds iesmējās. — Ja tā nebūtu, tad pie ķēdes nīktu es. Un nemaz necenties pārsmadze- ņot kā citādi. Nekas tev neizdosies. Mazāko aizdomu gadījumā…
Un, piesitis pie zābaka stulma, aiz kura bija aizbāzts Marka duncis, Vilfrēds piebilda:
— Es esmu licis visu uz vienas kārts, un atpakaļceļa man vairs nav.
Un tad viņa sejai pārslīdēja kautrs smaids kā puikam, kurš slepenībā izlolojis kaut ko bezgala dārgu, bet bīstas, ka pieaugušie viņu neizsmej. Viņš noliecās pie Marka un piesardzīgi sacīja:
— Tu esi čūskas apzīmogots, bet tiem, čūskas ap- Eīmogotajiem, pāri stāv… dievišķa būtne…
— Tas ir ļoti patīkami, — Marks atteica.
— Varbūt ne tik daudz patīkami, cik nepieciešami.
— Vienalga.
— Jo pusdievam piemīt tas pats, kas pāvestam, — nemaldīgums, kuram viņš pats tic unf galvenais, kuram ar visu sirdi un dvēseli tic daudzi citi.
— Dievišķais, kas apzinās savu misiju, — Marks pavīpsnāja.
— Bez šaubām. Kā tad savādāk tev noticēs citi, ja tu pats sev netici?
Marks pavērās Vilfrēdā, visu saprata, un aiz smiekliem viņam aizsitās elpa.
— Nevajag, Mark, — Vilfrēds klusu teica, bet pēc brīža, redzēdams, ka Marks histēriskos smieklos jau vārtās pa grīdu, sažņaudzis rokas dūrēs, uzkliedza:
— Ja tu šai mirklī nepārstāsi, tad… tad…
Viņš vīstīja dūres, līdz pēdējai smadzeņu šūniņai
ienīzdams šo netīro, smirdošo suni, kas raustījās, piesiets ķēdē, un rēja uz viņu, kaut gan viņš bija gaidījis, ka tas nupat tieksies laizīt žēlīgi pastiepto glābēju roku.
— Mīļais dieviņš… — Marks smieklos smaka vai nost. — Uz plikā paura … spožs rimbulis… ozianna … apkārt eņģeļi ar spārniņiem .., Trešais un Devītais… Paradīzes kompānija…
Te pēkšņi viņš aprāvās. Viņš ieraudzīja vīziju: uz paaugstinājuma zeltītā tronī sēž Vilfrēds, un apkārt bijīgi stāv sveši cilvēki Numuru formās. Un Vilfrēda skats ir bargs, viņš ir spēks un vara, un viņam vienīgajam pieder tiesības sodīt vai apžēlot, bet krāšņā troņa pakājē viļņojas pelēka ļaužu masa un, kas pats baismīgākais, visi raugās uz Vilfrēdu ar bezgalīgu mīlestību un aklu padevību — un viņos jaušama gatavība sekot savam vadonim kaut vai bezdibenī.
Marks, smagi elpodams, uztrausās ceļos.
— Beidzot tu nāc pie prāta, — Vilfrēds nošņāca, un viņa nobālusī seja bija sašķobīta naidā un pazemojumā. — Tu ņirgājies par to, kas man svēts. Es tev piedodu, bet piedodu pēdējo reizi…
Marks raudzījās šajā elles izdzimumā, un sirds viņam dega skaudrās sāpēs par to, ka nevar pagriezt laiku atpakaļ: tad viss tagad būtu citādi, pavisam, pavisam citādi…
Viņš spēji lēca un, sagrābis Vilfrēdu pie rīkles, nogāza zemē.
Numuru vadonis pirmajā mirklī pat neattapa pretoties; tik ļoti viņš bija iejuties stāvokļa saimnieka lomā, ka pat aizmirsa piesardzību, proti: jāturas ārpus ķēdes sniedzamības robežas.
Marks žņaudza šo kārno, dzīslaino kaklu, un Vil- frēda bālā seja kļuva sārta. Gārgdams viņš nesekmīgi centās atlauzt Marka rokas.
Tad Marka acīs pašķīda zibeņi — un viņš sabruka pār Vilfrēdu.
Devītais numurs kā žēlodams paglaudīja savu spalvaino dūri un, aiz ķēdes pavilcis sānis Marka ļengano ķermeni, palīdzēja vadonim piecelties.
Pieķēries Devītajam pie pleca, Vilfrēds kāsēdams masēja kaklu.
— Nu, ko? — Devītais vaicāja savādā balsī.
Vilfrēds atmāja kaut ko nenoteiktu, un Devītais trīs
reizes iespēra pa šķūņa sienu.
Ārpusē nožvadzēja ķēde, un Devītais pa caurumu sienā ievilka tās galu iekšā.
Šķūnītī ienāca Trešais, Piektais un Vienpadsmitais.
Devītais pliķēja Marku, līdz tas atvēra acis, bet Trešais, aptinis vairākas reizes ap roku ķēdes galu, spēcīgi parāva Marku aiz kājas, ņirdzīgi uzsaukdams:
— Celies, suns!
Marks, vēl apdullis no sitiena, ar pūlēm piecēlās, un Numuri izrāva viņu laukā pa durvīm.
Vilfrēds šķūnītī palika viens.
Cik tad ilgi kautā figūra var palikt uz šaha galdiņa, viņš stingi domāja. Ja tā negrib piedalīties jaunā spēlē, lai netraucē citas, lai nepinas pa kājām un neizjauc spēli!
Vilfrēds izgāja no šķūņa un devās uz krastmalu.
Upe miglainajā lietutiņā tecēja pelēka un atsvešināta. Gaiss bija spiedīgs kā pirms negaisa.
Pie ballistas rosījās salinieki. No viņu miklajām drēbēm kūpēja garaiņi. Netālu pastaigājās Pirmais un Astotais, abiem rokās bija nūjas, kaut arī pēc tām diez kādas vajadzības vairs nebija.
Un tad salinieki ieraudzīja kādu cilvēku, kurš Trešā, Devītā, Piektā un Vienpadsmitā ielenkumā nāca pa pļavu, kāju ar ķēdi pievilkdams.
Un šajā izvārgušajā, sagumušajā cilvēkā viņi tik tikko pazina savu bijušo vadoni, to, kas reiz bijis drosmīgais un stiprais Marks.
Bariņš apstājās pļavas malā, Trešais ar lāpstu apvilka zālē apli un iespieda lāpstas kātu Markam rokā.
— Vai tev liekas godīgi, trakais, ka visi salinieki strādā, bet tu tikai rij, vārties uz smaržīga zāles klēpja un spļauj griestos? — Devītais pārmetoši prasīja. — Tu pats taču sludināji vienlīdzību.
Marks, nekā nesaprazdams, pārlaida skatienu Numuru sejām un ieraudzīja tajās apvaldītu jautrību.
— Tev jāizrok aka, — Vienpadsmitais paskaidroja. — Mēs gan lietojam upes ūdeni, taču tajā var būt baciļi. Bet zemes dzīlēs attīrījies ūdens atbilst higiēnas prasībām. Un kāpēc lai tagad, kad mums uzradies brīvprātīgs racējs, mēs palaistu garām iespēju iegūt tīru ūdeni?
— Roc, roc, trakais! — Devītais mudināja. — Ja kolektīvam klājas labi, tad jācenšas, lai tam klātos vēl labāk, kaut vai runa būtu vienīgi par bezbaciļu ūdens malciņu.
Kopš tā brīža, kad Marks šķūnī atguva samaņu, viņam ausīs džinkstēja un domas šķita kā vatē ietītas. Kāpēc gan ne, viņš apātiski nodomāja, patiešām, ar ko gan es esmu labāks par pārējiem, kuri strādā vaiga sviedros? Tomēr… kāpēc jārok kaut kāda aka, tā taču ir bezjēdzība?
Galu galā sapratis, ka citu darbu neviens nepiedāvās, viņš iecirta lāpstu velēnā.
Numuri draudzīgi iesmējās.
It kā nedzirdamas balss aicināti, salinieki pārtrauca darbu un aizvilkās augšup pa nogāzi uz pļavu, biklā puslokā sadrūzmējās ap topošo aku.
Pāri pļavai truli maršēja «kurkuļu» bataljons, kā zobenus vicinādami balti nomizotas kārklu rīkstes. Komandieris Jurītis šņukstēja. Puiku sejās bija bezcerīgs izmisums. Ieraudzījis notiekošo, «kurkuļu» bataljons pēkšņi izklīda.
Aizelsušās atlumpačoja arī abas skolotājas.
Pēdējais pienāca Vilfrēds.
Salinieki pašķīrās, un viņš apstājās soli no rakumu malas.
Viņa seja bija sastingusi kā ģipša maska, vienīgi acis spīdēja ar metālisku liesmiņu.
Lietus pieņēmās spēkā. Cēlās vējš.
Nošķiedies ar dubļiem, pīdamies ķēdē, Marks raka bedri, raka šo nevienam nevajadzīgo, nenormālo aku, bet salinieki klusēdami stāvēja, un lietus lāses ritēja pār viņu sejām kā asaras, un dvēselēs dzisa pēdējās cerības dzirkstis, kuras vēl uzturēja doma, ka Marks tomēr, tomēr kaut ko izdomās un izglābs…
Kad bedre bija līdz ceļiem, Marks piepeši pārstāja rakt un izslējās.
Viņa acis sastapās ar Vilfrēda skatienu, un uzvarētāja bezasiņu lūpas notrīsēja vārā smaidā.
— Roc uzmanīgi, Mark, ārkārtīgi uzmanīgi, — viņš tikko dzirdami teica. — Piesargies, ka nenobrūk zeme. Tad racējs tiek apbērts — un neviens no šīs nelaimes vairs nevar glābt.
Marks paskatījās apkārt. Pelnu pelēkas, iekritušas sejas, izbiedēti skatieni, kuri vairās no viņa, skrandām klāti, izkāmējuši augumi. Marks saprata, ka vairs nenicina viņus, drīzāk bezgalīgi jūt līdzi.
Un tad, tik ilgi gruzdējis zemdegās, Markā kaut kas uzliesmoja.
Viņš pēkšņi atvēzējās un no visa spēka cirta ar lāpstas šķautni pa patentatslēgu. Tā atsprāga vaļā, un ķēde nošļuka no kājas. Atvēzis lāpstu kā cirvi, viņš ierēkdamies izlēca no bedres, un Numuri satrūkušies palēca sānis.
Nosviedis lāpstu, Marks metās lietū.
Vilfrēds noskatījās viņam pakaļ, bet seši Numuri kā suņi luncinājās apkārt un smilkstēja, nu ļauj taču, vadoni, nu pavēli, mums zobi niez kampt un plosīt.
Un Vilfrēds pacēla roku tai virzienā, kur lietū bija nozudis Marks, un blāvā balsī teica:
— Viņš pieder jums.
Un Numuri vaukšķēdami metās bēglim pakaļ.. <
Pārskrējis pāri pļavai, Marks nogriežas pa kreisi, kur vēja brāzmās šalc eglājs.
Viņš drāžas uz to un, kad virs galvas nolokās pirmās zibens strēles, ir jau mežā.
Viņš skrien izmisīgi, zari sitas sejā, acīs līp zirnekļu pavedieni, viņš klūp un pieķeras pie kāda egļu zara, un pēkšņi apjēdz, ka tas nav vis zars, bet gan zvana mēlīte, un ierauga pašu zvanu, kas karājas kokā. Viņš to pagrūž — un zvans nošķind tikko dzirdami; vājā skaņa pazūd vētras brāzmās.
Bet Marks neatlaižas un šūpo zvanu, līdz tas sāk skanēt dzidrā balsī, un, kad Marks zvanu atlaiž, tas neapklust un turpina zvanīt pats no sevis, jo nu tam ir iedota dzīvība, un zvana tas arvien skaļāk.
Un tad Marks ierauga, ka pie katras egles karājas pa zvanam, un viņš skrien no viena pie cita, un katrs zvans, kam pieskārusies viņa roka, sāk skanēt tīrā un dzidrā balsī, līdz viss mežs dun zvanu dziesmā, un debesīs starp robainajām, vētras locītajām egļu galotnēm vijas zibeņu serpentīns, un ik pa brīdim viss eglājs uzliesmo balts un gaišs, un šajā gaismā mirdzēdami šūpojas neskaitāmi dunoši zvani.
Taču palicis viens liels, kas klusē.
Marks, nespēkā ļimdams, aizstreipuļo pie tā un ieķeras mēlītē, sāk šūpot. Mēlīte un rokas sitas pret zvana malām, un no sadauzītajiem pirkstiem pil asinis, un nu arī lielais zvans sāk dziedāt, un zvanu koris skan vēl varenāk, ak, mostieties, un no eglēm iznirst Zvēru cilvēki: Markā raugās Niktera nodevīgi godīgās acis, Kastora uzticīgās, Erinakeja drosmīgi netaisnās, Alkesa un Kervida apņēmīgās, taču nesaprotošās, Arvikolas pastulbi labsirdīgās, Timida izbiedētās, tomēr ticēt gribošās, Vulpo izlaidīgi glāsmainās, Skrofa un Ursa aizdomīgās, Skiuru bērnišķīgi bezrūpīgās, Mustelas neuzticīgās, Oriolidas tiešās un atklātās, un aizpeld zēnu nevainīgie skatieni, ak, brāļi un māsas, piecelieties, bet no Marka rokām plūst asinis un kā sarkanas rasas pilieni krīt sūnās, un zvanu dziesma skan kā pērkona dārdi un aizviļņo pāri salai, pāri upei, un aizdimd pa plašo pasauli, gavilējot un aicinot tūkstoš balsīs..,
Vilfrēda medībsuņi ierauga Marku, kurš apskāvis sirmu egli. Smagi dvesdams, viņš raugās tajos ar neko neredzošu skatienu.
Numuri notriec Marku zemē, sāk spārdīt. Viņš nemaz nepretojas, bet arī žēlastību nelūdz, un tas nokaitina vēl vairāk; trulās, mežonīgās dusmās Numuri sper vēl un vēl, vai tu beidzot gaudosi, trakais!
Tad viņi ļengano augumu satver aiz rokām un kājām, izstiepj no meža un aizgādā līdz upmalas pļavai, un salinieku acu priekšā nomet akas rakuma dubļos.
Marka acis ir plati atvērtas, un tikai pēc brītiņa salinieki apjēdz, ka viņš ir miris.
Baismas pārņem viņus, stingas baismas.
Bet Vilfrēda seja ir kā akmenī cirsta. Viņš aizsmakušā balsī saka:
— Marks pārkāpa otro tabu, ko pats bija pasludinājis. Viņš pameta baru, viņš atteicās no mums, viņš nodeva mūs. Lai atkritēja liktenis ir brīdinājums katram!