Jau trešo dienu Ingus, Džīna un Bendžo kuģoja indiāņu pirogā pa bezgalīgu upi, tik retu reizi piestādami krastā, lai sameklētu kaut ko ēdamu un nokārtotu dabiskās vajadzības.
Laimīgā kārtā izglābušies no priesteru upurnaža un izsviesti pa Uicilopočtli tempļa lūku Teskoko ezerā, kur viņus jau gaidīja piroga ar acteku airētājiem un Džīnu. Ingus un Bendžo kārtējo reizi jutās kā no jauna piedzimuši. Tiesa, uz neilgu laiku. Aborigēni aizveda viņus līdz upītei, kura no ezera ietecēja pazemē, izkāpa un, ne vārda neteikuši, iegrūda pirogu straumē.
— Jā, draugi, — Bendžo nodrebinājās, gulēdams laivas dibenā un tīstīdamies acteku apmetnī. — Man vēl tagad auksts iet pār kauliem, atceroties trako braucienu pa zemzemes upi. Kā mēs tikām svaidīti, virpuļoti un slacīti ar ledainu ūdeni! Turklāt tas notika tik absolūtā tumsā, ka es labāk vēlējos mirt uz ziedokļa, jo tur vismaz kaut ko varēja saskatīt — un tas man kā gleznotājam ir pats svarīgākais. Mēs, mākslinieki, esam gaismas bērni.
— Tu esi apnicīgi stulbs, — Džīna novaidējās, zinādama, ka Bendžo tūlīt nez kuro reizi sāks spriedelēt par tēmu, kura viņam nelika mieru: Bendžo — dievs un Meksikas valdnieks.
Meitene nebija kļūdījusies.
— Ko visu es būtu sadarījis! — gleznotājs sapņainā nožēlā turpināja, pakasīdams vēderu. — Džīn, kā tev liekas, mēs taču tur būtu varējuši radīt vienu ļoti progresīvu sabiedrību, vai ne? Dabas resursi un darbaspēks to atļautu, bet pārējais jau būtu manā ziņā.
— Aizveries! Saki labāk paldies, ka viņi mums ļāva izkļūt dzīviem.
— Mjā, — milzenis negribīgi piekrita, paieskādams bārdu. — Labi, ka beidzās vēl tā. Kāpēc cilvēki nevar dzīvot mierā? Kāpēc acteku teokrātijai un laicīgajai varai savā starpā jācīnās? Tāpēc, ka nav, kas stāvētu viņiem pāri. Un, kad kā debesu velte uzrodas Kecal- koatls, viņu neattīstītie prāti…
— Viņu prāti ir ļoti attīstīti, — Džīna dusmīgi pārtrauca. — Par to liecina kaut vai spēriens pa pakaļu, tevi izsviežot no tempļa.
3G8
— Kad es ezerā gandrīz vai gala dabūju, — Bendžo aizvainoti novilka.
— Vainīgs tavs zelta maiss, ko tu negribēji laist vaļā.
— Labi, nekāp uz varžacīm! Guļ tagad pusotrs ta- lantiņš, «spāres acs», molberts un krāsu kaste ezera dzelmē — zivīm par priecāšanos… Bet ko lai iesāku es, pliks un nabags, kad atkal būs jādzīvo starp mantkārīgiem cūkām? Un arī tu esi cūka, Džīn! Kāpēc tu atklāji actekiem, ka mēs ar Ingu esam parasti mirstīgie?
— Tāpēc, ka viņiem nav vajadzīgi dzīvi dievi! — Džīna atcirta. — Tos viņi upurē, lai pēc tam varētu pielūgt un dievu zīmes skaidrot pēc savas vajadzības. Jūs abus vienīgi kā mirstīgus muļķīšus viņi bija ar mieru pažēlot.
— Paklausies tik, Ingu, kā Džīna par mums izsakās! — Bendžo uzsauca puisim, kurš tupēja pirogas priekšgalā.
Ingus neatbildēja.
Viņš cieši raudzījās uz priekšu, it kā vēlēdamies saskatīt to, kas atrodas aiz upes līkumu līkumiem.
Rāmā straume nesa pirogu pāri mazuta un eļļas va- ravīkšņainiem plankumiem, viļņu putās peldošiem atkritumiem, garām mežiem un birzīm, pļavām un apstrādātiem laukiem, rūpnīcām un kolhozu fermām, ciematiem un pilsētām; tā peldēja zem tiltiem, mijās ar kuģiem un motorlaivām, bet neviens, kas redzēja ceļotājus, tiem neuzsauca vai nepamāja sveicienu. Ļaudis tikai klusēdami noskatījās un, kad laiva pazuda aiz upes līkuma, atviegloti uzelpoja, kaut gan paši īsti nezināja, kāpēc.
Kādu dienu Bendžo pēkšņi pietrūkās kājās un izmisis iekliedzās:
— Man nu vienreiz pietiek! Kāpjam krastā — vai arī es apgāzīšu laivu!
— Ko tu darīsi malā? — Ingus mierīgi ieprasījās.
-— To pašu, ko visi normāli ļaudis.
— Ko tad dara normāli ļaudis?
— Normāli ļaudis normāli dzīvo.
— Un tu sevi uzskati par normālu? — Džīna pasmējās.
— Jā, es esmu kļuvis normāls! — gleznotājs atcirta. — Bet tu neesi normāla. Kas tevī atlicis no sievietes? Tu jau rej kā suns uz ikvienu, kas tev iebilst vai uzdrīkstas aizskart tavu tik mīļo Ingu. Ja tu paskatītos uz sevi no malas, tad redzētu, ka esi kā nodzīta ķēve, kauli un āda vien.
— Tu beidzi? — Džīna iešņācās, un viņas tumšās acis nikni nodzalkstīja, bet Bendžo jau pievērsās Ingum:
— Un kas tevī atlicis no tā dzīvespriecīgā, gaišā zēna, kuru man allaž bijis patīkami sastapt pilsētiņas ielās? Tu taču izskaties kā moceklis no viduslaiku bildēm, lai arī varbūt svētais. Tev acīs deg kaut kāda apmātība, un, kaut gan tavi vārdi ir dziļi cilvēciski, man dažkārt kļūst baisi. Man pat šķiet, ka tu īsti vairs neapzinies, ko gribi sasniegt; tu tikai ej un ej, un tas tev kļuvis par pašmērķi, lai tikai nebūtu jāatgriežas ienīstajā pilsētelē.
Ingus sakoda zobus, taču neko neteica. Bendžo, drošības pēc paglūnējis uz Džīnu, kura šoreiz tomēr palika mierīga, turpināja:
— Ingu, jūs meklējāt Marku? Esmu dziļi pārliecināts, ka viņš — iztrakojies — šajā brīdī ērti un apmierināti vada dienas agrāk neieredzētajā pilsētiņā, audzē taukus un bērnus un dažkārt vienīgi pabrīnās, kas viņu triecis neprātīgajā ceļojumā, un gaida atgriežamies tevi. Dzirdi, Ingu, tevi gaida Marks!
— Es to zinu, — puisis klusu atteica un ar kārti aizvirzīja pirogu uz krastu.
— Ko tu dari, Ingu? — neizpratnē iesaucās Džīna, bet gleznotāja acīs pamirdzēja prieka asaras, viņš izšņauca degunu pāri bortam un aizkustināts sacīja:
— Pareizi, dosimies visi trijatā uz pilsētiņu. Lai nu kā, dzīvot tur tomēr var, neviens sprandu apgriezt vēl netaisās… un arī paēdis un apģērbies būsi.
Piroga apstājās seklumā netālu no krasta. Bendžo uzlika galvā zaļo spalvu rotu, izkāpa, gribēja jau grābt laivu aiz priekšgala un vilkt malā, kad paklupa un garšļaukus iegāzās ūdenī.
Nekavēdams laiku, Ingus ar kārti stūmās atpakaļ straumē.
— Jūs esat jukuši? — svempdamies kājās, Bendžo iekliedzās.
Viņam neviens neatbildēja, un gleznotājs metās pie laivas, nospriezdams, ka cilvēku dzīvē ir brīži, kad viņiem nākas da rīt labu ar varu.
Taču Džīna paķēra no pirogas dibena salauztu airi un atvēzējusies uzkliedza:
— Reiz mežā tu jau dabūji no manis ar pudeli! Tur tev bija laiks nākt pie sajēgas, te, pirms tas varēs notikt, tu jau būsi nogājis pa burbuli!
Gleznotājam momentā iesmeldzās senais puns, un viņš tālāk vairs nebrida, palika stāvam līdz vidum ūdenī, juzdams pret aizbraucējiem bezgalīgu žēlumu, jo pa savam abus tomēr mīlēja.
— Ingu, Džīn! — viņš sauca. — Nu var tak mēģināt padzīvot tai sasodītajā pilsētiņā kādu laiciņu! Ja jums apniks, tikai pasakiet — un vecas draudzības dēļ es došos līdzi pie actekiem smēķēt apzeltītās pīpes. Tu, meitenīt, no tām ne velna nezini, bet Ingus labi atceras, ka dūmos mēs uzbraucām septiņreiz septītajās debesīs, kur katrs sasniedza septiņreiz septiņus mērķus, bet uz zemes cilvēks visbiežāk izlaiž garu, nesasniegdams pat vienu. Un, ja negribas bojāt plaušas ar dūmiem, var tak ostīt, rīt vai durstīt!
Milzeņa blondā bārda un savēlušies mati plīvoja vējā, platie pleci raustījās elsās, bet acteku apmetņa un galvasrotas ik spalva trīsēja tā, ka likās, gleznotājs tūlīt, tūlīt kā flamings uzvīsies debesīs.
Džīna sažņaudza rokā aira atlūzu un brīdinoši paskatījās Ingū, bet puisis tikai pamāja Bendžo atvadu sveicienu, gaiši uzsaukdams:
— Kļūsti laimīgs! Un paliec sveiks!
— Ja nu tomēr atgriezīsies mūsu pilsētiņā, tad pie-' kāp uz sakņu bodi! — tas atkliedza. — Varēsi izlasīt labākos auglīšus un dārzenīšus, Sievasmutere jau lāga dvēsele, tikai tirdzniecība, saproti pats, cilvēku samaitā, un tad viņš kļūst par tādu žulicīgu knīpstangu. Tāpēc obligāti prasi pēc manis!
Un gleznotājs aizbrida uz krastu, bet piroga, straumes nesta, peldēja tālāk.
Grūti pateikt, cik ilgi ceļotāji jau kuģoja pa upi. Laiks bija galīgi sagriezies ar kājām gaisā.
Džīna gulšņāja, šķirstīja vecus modes žurnālus, kurus viņi bija uzgājuši kādas pamestas mājas bēniņos, kad kārtējo reizi pārtikas meklējumos bija piestājuši krastā, un likās visai apmierināta ar dzīvi. Beidzot taču viņi bija tikuši vaļā no norakstītā gleznotāja, un Ingus tagad pilnīgi piederēja viņai vienai. Laiva meitenes iedomās it ātri bija pārvērtusies par mazu, omulīgu vienistabas dzīvoklīti, kur neviens viņu abu laimi netraucē. Šo ilūziju vēl ticamāku vērta krasta sirojumos sagādātie sadzīves sīkumi — saliekamā gulta, galdiņš, plauktiņi, petrolejas plītiņa, aplupuši trauki un tamlīdzīga nolietota mantība.
Vien Ingus ik pa laikam aizrāpās uz pirogas priekšgalu un kā apmāts stundām ilgi vērās upes vienmuļajā tālumā, un viņa novājējušajā sejā, zaļajās acīs staroja cilvēces mūžsenā cerība.
— Kāda jēga, ka tu pastāvīgi tur dirni? — Džīna viņam pārmeta. — Straume taču laivu nes neatkarīgi no mūsu gribas.
— Tā tas ir, — Ingus bija spiests piekrist. — Cik ļoti mums pietrūkst Marvīna!
— Iespējams, mīļais, — Džīna atsacīja, raudzīdamās spogulī ar saplaisājušu plastmasas apmali. — Viņš izdzirksteļoja kā brīnumsvecīte eglītes zarā, un es netieku vaļā no domas, ka tai brīdī viņš varbūt pat jutās laimīgs.
Un meitene slepus izrāva no matiem sudrabotu stīgu, kaut gan dižais Nostradamuss bija radījis viņu mūžīgai jaunībai.
— Man dažkārt ienāk prātā, — Ingus teica, — cik labi būtu, ja mums palaimētos nokļūt laikā atpakaļ un kopā ar Marvīnu visu sākt no jauna. Tad mēs vairs kļūdas nepieļautu.
— Varbūt, — Džīna nopūtās, nolika spoguli un pieglaudās puisim. — Bet mēs sataisītu veselu kaudzi jaunu — un viss galu galā būtu tieši tāpat kā tagad.
— Jā, atpakaļceļa mums nav… — Ingum aizžņaudzās balss. — Ātrāk jāatrod Marks. Un tad … Un tad …
— Ko — tad?
— Mums jāatrod Marks, — puisis cieti atkārtoja. — Mums jāatrod Marks…
Tā nu upe nesa viņus dienām un naktīm, viņi mīlēja viens otru, un Džīna stāstīja Ingum brīnišķīgus un fantastiskus piedzīvojumus, kurus bija pieredzējusi, klīzdama kopā ar Marvīnu.
Te kādu rītu, tikko svīda gaismiņa, upes tecējums pēkšņi k|uva straujš.
Ingus aizmetās uz pirogas priekšgalu un satrūkās: visā upes platumā virs ūdens mutuļoja zilgani miglas vāli, kas ik pa brīdim, it kā viesuļvētras rauti, sagriezās trakā virpulī, un Ingum kļuva baisi — tik ļoti tas atgādināja toreiz bendes namiņā violetā zieda acī skatīto, kur, miglai gaistot, atklājās pasaules ugunsgrēks.
Piroga iedrāzās miglā, un straujā upe, vērpešu putekļus šķiezdama, rāva laiviņu starp krācēm, ik brīdi draudēdama apsviest vai sadragāt uz akmens radzēm.
Pie Ingus pierāpoja Džīna.
Puisis cieši apskāva bailēs drebošo meiteni un gribēja teikt kaut ko mierinošu, taču vārdi pielipa pie mēles.
Priekšā no miglas iznira tumša masa, kas atgādināja milzu kuģi, un viņi tai drāzās tieši virsū. Taču te trakojošā straume spēji sadalījās, pasviezdama pirogu sānis, un izrādījās, ka viņi joņoja garām nevis kuģim, bet salai: pelēkzaļš masīvs miglā, krūmi, koki, kreisajā pusē eglājs…
Ceļotāji pat nepaguva sajust atvieglojumu, kad cauri kūpošajai miglai ieraudzīja savādu dēļu aizsprostu, kas, straumes raustīts, bija iesprūdis starp akmens radzēm un aizšķērsoja pirogai ceļu.
Ne mirkli nedomādams, Ingus instinktīvi sagrāba Džīnu un pārvēlās pāri laivas malai. Viņus satvēra ūdens virpulis, žņaudza un smacēja, rāva gar krastu, līdz Ingum palaimējās ieķerties veca vītola zaros, kas mirdams bija noliecies pie paša ūdens, bet pirogu straume uzsvieda uz dēļu aizsprosta, un vieglā laiviņa kā no tramplīna uzlidoja gaisā, triecās pret akmens radzēm un sašķīda tūkstoš drumslās.
Krasts bija pārāk stāvs, lai ceļotāji nokļūtu uz salas, un viņi aizbrida līdz smilšu sērei.
— Visa mūsu iedzīve ir pagalam, — Džīna šņukstēja. — Mēs atkal esam pliki un nabagi, kā toreiz šķūnī teica Marvīns, kad abi sasodītie gleznotāji bija mūs apzaguši.
— Nošķaudies par tām vecajām grabažām! — teica Ingus, izgriezdams no viņu drēbēm ūdeni. — Galvenais, ka mēs paši esam izkļuvuši sveikā.
— Tev viegli runāt, — Džīna šņaukājās un stīvēja mugurā bluzonu. — Bet man dzīvē nekad pat tik daudz nav piederējis. Turklāt, paskaties, tu gandrīz esi atrāvis bluzonam piedurkni. Un vispār tev pēdējais laiks saprast, ka man vajadzīgs jauns kostīms.
— Salīdzinājumā ar manām skrandām tu esi ģērbusies kā princese, — Ingus atteica.
Džīnai ienāca prātā, ka par šādiem vārdiem vajadzētu puisim cirst plauku, tomēr viņa savaldījās. Ingus taču ir tikpat apsēsts kā Marvīns, viņa nodomāja, un nelaime tā, ka man nez kāpēc jāiemīl tieši tādi. Diemžēl visi viņi ir bijuši plikadīdas.
Meitene nopūtās un pabužināja Ingum matus.
Ceļotāju priekšā gulēja krūmiem apaugusi, miglas vālos ietīstīta sala; dūmakai kā skeleti stīdzēja cauri lapu driskās tērpti koki, viss likās aizmidzis nāves miegā.
No salas plūda silta, mikla dvesma.
Aiz muguras, vērpetes šķiezdama un trokšņodama, uz jūru brāzās mežonīgā upe, bet Ingus un Džīna kā sastinguši stāvēja uz smilšu sēres, abiem šķita — kāda ledaina roka pieskārusies viņu sirdīm.
— Varbūt šī ir sala, kur… — Džīna, līdz galam neizrunājusi, apklusa.
— Es nezinu, — Ingus izmocīja.
Taču kāda iekšēja balss viņam sacīja, jā, tā ir īstā sala, tā ir Marka sala, un vai tad tu patiešām naivi cerēji, ka te lidināsies paradīzes putni un tecēs ķīseļa upes un ka tevi te sagaidīs ar «urā!» saucieniem un svētku uguņošanu? Tā pienākas tiem, kuri ir dzīves saimnieki un no kuriem tu aizgāji, turklāt aizgāji no brīva prāta, jo neviens tevi prom nedzina.
— Mēs esam uz Marka salas, — Ingus, saņēmis Džīnas roku, klusu teica.
Meitene pamāja. Viņas atmiņā uzblāzmoja kaut kas sens, sens un tūlīt nodzisa; tas Marks, kuru viņa kādreiz tik bezgalīgi bija alkusi, ir izgaisis; viņa pati ir kļuvusi cita.
Abi satrūkās.
Šķita, no smilšu sēres tā gala uz miglas blāķiem iurp peld baisms, kampienam rīkli iepletis dzīvnieks. Kad viņi piegāja tuvāk, izrādījās, ka tā ir savāda — šķība, greiza — koka konstrukcija.
Neizpratnē saskatījušies, Ingus un Džīna devās salā iekšā, gāja augšup pa zālaino nogāzi un sadzirda miglā it kā oda sīkšanu, kura pēc brītiņa pārtapa žēlā bērna balsī:
— …mēs nemaz tā negribējām, Mark, mēs tikai Joti vēlējāmies kādu laiciņu vēl parotaļāties uz salas, tas bija tik interesanti, tik aizraujoši, mums tā negribējās doties prom, te bija tik brīnišķīgi, un mēs pat iedomāties nevarējām, ka tā var iznākt; mēs nedomājām neko ļaunu, mēs vispār nedomājām neko citu kā vien to, ka mums vēl negribas atgriezties pieaugušo dzīvē, atgriezties mājā un skolā, piedod, Mark, mēs nekad vairs tā nedarīsim, mēs nekad vairs nenodedzināsim ballistu, mūsu skaisto sarkandzelteno ballistu…
— Paskrienam, Džīn! — Ingus spējā priekā iesaucās, bet meitene viņu satvēra aiz delma.
Viņas seja bija bāla, lūpas viegli trīsēja, itin kā viņa censtos apvaldīt raudas.
— Es nejūtu Marku, — viņa čukstēja. — Pasionā- rais strāvojums plūst, bet tas ir ļauna spēka pilns, tas cenšas pakļaut un saplosīt gabalos, lai vēlāk visu salipinātu pēc sava prāta.
— Pievaldi mēli! — Ingus izgrūda, mezdamies uz priekšu, bet pēc pārdesmit soļiem aprāvās — no miglas iznira salīkuši, noskranduši stāvi, kuriem ausu ļipiņās karājās apsūbējušas sudraba plāksnītes un frizūras bija izpluinītas kā vecas kurpju sukas. Starp viņiem kā nelaimes čupiņas nīka zēni. Divas sievietes stāvēja apkampušās. Savrupā bariņā bija saspiedušies kāds pusducis plikgalvainu puišu. Un turpat stāvēja citi plikgalvji pusmilitāras formas tērpos, un uz viņu krūtīm gailēja numuri, un paši viņi bija lepni un bargi izslējušies, ar augstu paceltām galvām, pavēlnieki pār visu, kas notiek uz šīs salas, bet tie citi bija skatienus nodūruši un raudzījās kaut kur sev pie kājām.
Bezcerīgas nolemtības pārņemto vidū «kurkulis» Ēriks bija nometies ceļos pie Marka, kas tur gulēja uz muguras — viena roka nedabiski paliekta zem muguras, otra atmesta sānis —, un plati atvērtajās acīs, kas raugās tikai viņam vienam saskatāmajās tālēs, krīt migla.
Ingus apspieda izmisuma kliedzienu.
Bet Vilfrēda kroplīgajā sejā lasāma savas taisnības apziņa, viņš itin kā iekšēji smaida un neko nenožēlo. Tā tam bija jānotiek. Vai nu viņš, vai Marks.
Un te Viifrēds pamana Ingu — un patiešām briesmīgs smaids pārslīd viņa sejai. Viņš pat nebrīnās, no kurienes Ingus uzradies, nē, viņš zina tikai vienu: tas otrais Marks, viņa sensenais ienaidnieks, ir te — un tam vieta jau sagatavota blakus pirmajam.
Sāpes un bezgalīgs žēlums ir izviļņojis cauri Ingus sirdij — un tagad tajā palicis vienīgi svelošs naids.
Abu acis sastopas, un viņi ieskatās viens otra dvēseles dziļumos: nekāda izlīguma, nekādas piedošanas, vienam ir jāsatrūd.
•— Tavs draugs arī nebaidījās no manis, un viņš jau nu bija vairāk vērts nekā tu, — greizi nošķobās Vilfrēds un izrauj aiz zābaka stulma aizbāzto Marka dunci. Viņa sakumpusī, plēsonīgā figūra saliecas uz priekšu.
Ingus sasprindzis klusē.
Salinieki stāv kā sasaluši. Viņi nekā nesaprot. Arī Zvēru cilvēki Ingū neatzīst, to, kuru viņi bija nolēmuši nāvei tai naktī mežā pie ugunskura, — tik ļoti viņš ir pārvērties. Viņi tikai apjauš, ka savādais atnācējs ar gaišajiem matiem un zaļajām acīm ir viņu vienīgā cerība, kurā apburtais loks, ciets kā tērauds, izkusīs un viņi taps atbrīvoti.
— Tu vienmēr esi griezis man ceļu, — Vilfrēds murmina. — Vienīgi aiz Marka muguras tu juties droši. Marks, visur pa priekšu gāja Marks; ne tev staigāt tos ceļus, pa kuriem gāja viņš vai eju es.
Kārtības Grupas Numuri satrūkušies blenž te savā vadonī, te atnācējā… Vadonis, ko gaida vadonis, vai patiešām viņš ir… noraustījies?
Nolādēts ar vienu aci, man tomēr nāksies cīnīties vienam, Vilfrēds drudžaini domā.
— Nu, ko tu gaidi, gļēvuli?! — viņš iekliedzas, mezdamies ienaidniekam virsū un triekdams ar dunci, bet Ingus izvairās, satver Vilfrēdu, viņi nogāžas zemē un vārtās dubļos, sizdami viens otru mežonīgā niknumā, un ik pa brīdim kāds grābj dubļos, kur ieslīdējis duncis. Ingus un Vilfrēds uzveļas virsū Markam, taču tas vairs nekā nejūt, tam jau vienalga, kas te notiek.
Vilfrēds dubļos sagrābsta dunci…
Ingus cenšas viņam izgriezt roku, bet paslīd, un Numuru vadonis uzmetas viņam virsū un ņirgdams atvēzējas dūrienam. Ingus pēdējiem spēkiem turas pretī, bet salinieki tikai mēmi noraugās… Kaut kas stiprāks par prātu neļauj pakustēties, čukstēdams, neej pirmais, kā tu zini, ka citi tev sekos… Valdies, jo dzīvot jau var arī uz ceļiem.
Un tad pār salu atskanēja šaušalīgs izmisuma kauciens. Jenotsuns, kuram no šausmām bija gaisā saslējušies violetie mati, pielēca klāt un ar zara atlūzu iesila Vilfrēdam. Tas, pirmajā mirklī pat nenoticēdams, ka no saliniekiem kāds kaut ko tādu uzdrīkstējies, atskatījās, un Jenotsuns, zobus atņirdzis, sita vēlreiz.
Un te Ingum izdodas izraut no Vilfrēda rokas dunci, un viņš to iegrūž ienaidniekam sānos.
Vilfrēds iestenas, viņa sejā pazib nāves bailes, bet tajā pašā laikā arī kaut kas neaizsargāts, bērnišķīgs pavīd kā atspulgs no tāliem laikiem, un viņš nočukst kā nogrēkojies puišelis:
— Nevajag… Lūdzu, nevajag… Es tā vairs nedarīšu .,.
Un sagumst uz Ingus.
No salinieku krūtīm izlaužas mokošs vaids, un viņi metas virsū Vilfrēdam, norauj no Ingus un aizvelk pa pļavu līdz krastam, un ielidina mežonīgajā upē, kas, krācēs un akmens radzēs plosīdama, aizrauj Numuru vadoņa ķermeni uz jūru.
To redzot, Kārtības Grupas Numuros ierunājas mūžsenais pašsaglabāšanās instinkts. Nometuši nūjas, raudami nost formas tērpus, viņi nāves bailēs mūk, lai paslēptos, atrazdami tādas spraugas un alas, kur nevienam pat neienāktu prātā viņus meklēt.
Taču neviens viņus vajāt negrasījās.
Migla krita, un salinieki ieraudzīja tiltu, kura galu straume jau divas dienas kā bija pārsviedusi šai pusē; iesprūdis starp resnām apsēm, kas auga upmalā, tas tagad — šķībi greizs, piespiests pie klinšu radzēm — straumē raustījās un drebēja, draudēdams kuru katru brīdi izjukt.
Vairākas dienas savā apmātībā, tumšajās bailēs un bezcerībā salinieki pat nebija paskatījušies uz tilta pusi. Un tagad viņu sirdis sažmiedzas kā spīlēs: bēgt, ātrāk bēgt projām no šīs nolādētās salas, tikai prom, prom, neatskatoties, kamēr tas vēl iespējams.
Erinakejs nometas rāpus un nedroši dodas uz priekšu. Kaut arī tilta laipas raustās straumē, ir slapjas un slidenas, viņš veiksmīgi aizrāpo līdz upes vidum, atskatās un aicinoši pamāj.
Un tad sākas salinieku gājiens. Kā termīti viņi lien pa tiltu. Gints jeb Otrais numurs aiz jostas ir aizbāzis cirvi.
Bet Ingus, dubļiem un asinīm nošķiests, sēdēja blakus mirušajam draugam. Viņš raudzījās Marka izmocītajā sejā. Viņam agrāk bija šķitis, ka būtu tik daudz kas sakāms draugam, taču savādi: pašlaik viņš nevarētu atrast vārdus pat vienam teikumam, ja Marks ari būtu dzīvs.
Džīna atnesa konservu bundžā ūdeni un nomazgāja Marka seju.
Migla ir nokritusi, mākoņi izklīduši, virs salas atkal ir zilas debesis un spīd saule, koki, krūmi, zāle un pļavu puķes zied un zaļo reibinošā vasaras skurbumā, čivina putni, un san kukainīši, un pasaule elpo spirgta un tīra kā tikko radīta, bet Ingus pārlaiž ar plaukstu pār drauga seju, plaksti aizveras — kam Markam vairs jāskata šī pasaule …
Džīna un Ingus apglabāja Marku akas bedrē, kuru tas pats bija racis.
Vēl neiemetis kapā trīs saujas zemes, Ingus Markam aplika ap kaklu zelta plāksnīti, tās vienā pusē skaistā Lībekas sieviete ar madonnas smaidu mūžam gaidīja atgriežamies savu dēlu, savu vienīgo un labo dēlu.
Kad Ingus un Džīna pārkjuva pāri upei, puisis pie tilta gala ieraudzīja zemē nomestu cirvi. Mirkli padomājis, viņš sāka cirst troses, kas saistīja tiltu pie ši krasta, un mežonīgā straume acumirklī satvēra tiltu un ierāva sevī, svieda atvaros, trieca pret klinšu radzēm, un tilts satrūka gabalos, un, it kā ar to vēl būtu par maz, akmeņi dēļus sadauzīja šķēpelēs un laipu saistķēdes pa akmeņaino dibenu aizrāva prom uz jūru.
Džīna un Ingus raudzījās uz salu, kura tagad patiešām bija kļuvusi par zaļu kuģi zili baltajā upē; to nekas vairs nesaistīja ar cilvēku zemi, vienīgi atmiņas.
— Ko tālāk, Džīn? — Ingus noguris prasīja.
— Marka vairs nav, bet kurp ved mūsu ceļš? Ko mēs meklējam? Es nekā vairs neatceros…
— Es atceros, — Džīna teica, pieglauzdamās Ingum.
— Taču tagad mums ir jāiet. Mēs nedrīkstam apstāties.
Puisis pamāja, un viņi devās augšup klinšainajā
krastā, kur tos, izrādās, gaidīja bijušie salinieki.
— Tu izdarīji pareizi, kad iznīcināji tiltu, — Ceturtais numurs ieteicās.
— Tie, kas palika uz salas, ir saindēti, — piebilda Desmitais. — Labi, ka viņi nekad vairs neparādīsies mūsu pasaulē.
— Tu tagad esi mūsu vadonis, gaišmati, — sāci ja Udensžurka.
— Mēs beidzot tevi esam pazinuši, Marka draugs, — Jenotsuns klusu teica.
— Saki — ko mēs darīsim? — vaicāja Kervids.
Ingus paraustīja plecus.
— Viņš zina, ko darīs, — Džina iejaucās. — Tikai tas nav dažos vārdos izstāstāms.
— Droši, ka viņš nekā nezina! — k.ids no puikām iesmējās.
Abas skolotājas smīnēdamas skatījās.
— Pastāsti, gaišmati, pastāsti! — Orioiida iesaucās, raudzīdamās Ingū spulgām acīm.
— Mums jādodas uz priekšu, — puisis tad teica un pamāja, kur otrpus kraujajai nogāzei līdz pat. horizontam pletās līdzenums, nomācošs savā vienmuļībā.
Salinieki paskatījās un nesacīja ne vārda.
— Labi, — Ingus teica. — Es jūs nesteidzinu. Katram tas jāizlemj pašam.
— Ies tie, kas dzims šogad, — viena no skolotājām pavīpsnāja.
— Jā, mums jāpadomā, — kāds bikli novilka. — Mēs vairs negribam tik pēkšņi.
Kāds izlaboja:
— Nespējam …
— Mēs ar Džīnu nakti pārlaidīsim līdzenumā, — Ingus sacīja. — Tur jūs mūs panāksiet.
— Droši vien, ka mēs iesim, — kāds līdzjūtīgi noteica.
Bijušie salinieki piekrītoši sāka māt ar galvu, taču neviens no viņiem neuzdrīkstējās paskatīties Džīnai un Ingum acīs.
1981—1987
Арис Пурипьт БЕСПЕЧНЫЕ ПУТЕШЕСТВЕННИКИ Роман
Рига «Лиесма» 1989 На латышском языке Художник Имаятс Крепицс Рецензент Янис Мелбарздис
HB ^ 461?
Andris Puriņš
BEZRŪPĪGIE CEĻOTĀJI
Pedaktors A. Rijnieks. Mākslinieciskā redak- toie M. Dragune. Tehniskā redaktore I. Je-
rarte. Korektore I. Kalniņa. Nodota salikšanai 05.05.88. Parakstita iespiešanai 09.11.88 JT 00929. Formāts 84X108/32. Tipogrāfijas papīrs JSJ 2. Ballikas garnitūra. Augstspiedums. 16,80 uzsk. Iespiedi.; 17,12 uzsk. krāsu nov.; 17,89 izdevn. 1. Metiens 50 000 eks. Pašūt. JMš 490. Cena 1 rbl. 10 kap. (47 300 eks.), iesējumā 1 rbl. 30 kap. (2700 eks.). Izdevnieciba «Liesma», 22G256 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. .Nl 302/32982/J-2908. Iespiesta tipogrāfijā «Ciņa», 226011 Rigā, Blaumaņa ielā 38/40.
Pūriņš A.
Pu 554 Bezrūpīgie ceļotāji: Romāns. — R.: Liesma, 1989. — 319 lpp.
ISBN 5—410—00388—8
„ 47023070!—302
P MS01(11)—89 105 ~88 84 L? -44
• 105—88
ISM^SuiVaZm*»-» © Izdevniecība
ISBN 5-410—00388—8 «Liesma». 1980
• Baumas bija sākušas cirkulēt klusu un nemanāmi, un neviens nezināja, no kurienes tās cēlušās. Kā zirnekļa tīmeklīši tās pielipa katram, lai gan saliniekiem šķita, ka skaļi taču neviens nekā nav pateicis.
Vienīgi vadonis Marks nekā nenojauta.
Te kādā pievakarē viņam apmetnē klāt pieskrēja abas skolotājas. Mati viņām bija izspūruši, puķainās kleitas nokarājās kā maisi.
Skolotāja Mirdza sagrāba Marku aiz krekliņa un sapurināja. Viņas acis meta zibeņus.
— Jūs to izdarījāt, jā? — viņa iekliedzās.
— Ko izdarīju? — Marks bija nesaprašanā.
[1] attīstības likums, kas izpaužas daudzveidīgajos tautu rašanās un izzušanas procesos. (Aut. piez.)
[2] … prom lietuvā tie devās tieši. Daudz pametuši bij zemgalieši, ka svešatni tie izvēlēja un tēvu tiesu pazaudēja.
(Tulk. no vidusauyšvācu vai.)
[3] dodot gaismu citiem, pals sadegu. (Tulk, no lai, vai.)