Diena jau sniedzās vakarā.
Džīna slinki gulšņāja pie avotiņa, kas burzguļoja ķērpjiem un sūnām apaugušā klinšainā nogāzē, un glāstīja zalkti, kurš bija saritinājies ar zemeņlapām izklātā tāšu kurvītī.
Stigu vēl apspīdēja vakarsaules liegā gaisma.
Marvīns klaiņoja šurpu turpu, ik pa brīdim uzmezdams nervozu skatienu stigai.
Viņš izvilka blašķi un iekampa krietnu klunkšķi. Garšoja pretīgi un rāva atpakaļ, un viņam iekrita prātā, vai tik Džīna nebūs iemānījusi apomorfīnu, un viņš nez kāpēc atcerējās dzīvi imperatora Kaligulas galmā. Daļai viesu neatlika nekas cits kā ar mākslīgiem paņēmieniem atbrīvoties no kuņģa satura turpat pie galda, lai varētu no jauna triept iekšā dievišķos ēdienus un dzērienus, kuri uz mēles galiņa kusa un rīkles galā iztvaikoja kā gaisīgā rožu rasa. Jā, tajā laikā cilvēki daudz gan ēda, gan dzēra, sirmgalvis nodomāja, ak, kā viņi dzēra, lai gan, taisnību sakot, salīdzinājumā ar šodienas apgriezieniem tādi zaļknābji vien bija.
Virs eglēm parādījās mēness sirpis, kaut arī sarkanīgā saule vēl tikai rietēja. No krēslā grimstošā meža un krūmājiem atskanēja naktsputnu balsis.
Zalktis bija izlīdis no kurvīša, apvijies Džīnai ap roku un, mēlīti šaudīdams, snaikstīja galviņu ar diviem dzeltenajiem punktiem.
Džīna satrūkās un nočukstēja:
— Viņš nāk, Marvīn… Viņš nav tālu… Kaut kur aiz pagrieziena.
Sirmais vecis pietrūkās kājās. Viņa sejā atspoguļojās rūgta nolemtība un reizē prieks.
Stigas pagriezienā parādījās Marks un Ingus.
Sirmgalvis notrīsēja, it kā būtu pieskāries kailiem elektrības vadiem, un juta, ka ķermenī ieplūst krietna deva enerģijas.
Džīnas melnās acis iepletās. Viņa iekratīja čūsku kurvītī un piecēlās. Viņas augums itin kā tiecās pretim nācējiem.
— Viņš nāk, — Džīnas lūpas ilgās nočukstēja.
Jā, tā ir pasionaritāte, sirmgalvis laimīgs domāja, tā ir augstākās kvalitātes pasionaritāte, tik ilgi meklētā un ilgotā… Neparasti spēcīga Zemes biosfēras dzīvās vielas enerģija starot staro no viņiem, un viņi nāk šurp!
Marvīnā inducējās arvien lielāks lādiņš, un radās tieksme darboties, taču viņš nebija pirmo reizi ar pīpi uz jumta un ar trenēto gribasspēku to savaldīja, un ārēji izlikās tikpat mierīgs un nosvērts kā līdz šim.
Uz Džīnu starojums atstāja pretēju iespaidu. Meitene kļuva paļāvīga, liegi smaidīja, un likās, ka šis smaids pielīp viņas sejai kā maska. Skaistajās acīs vīdēja padevīgs maigums.
Puiši bija klāt, nostādīja motociklus.
— Labvakarl -— Ingus sveicināja kā vecs paziņa un pasmaidīja.
Taču meitenei un vecim viņš neeksistēja. Viņi redzēja tikai Marku.
— Labvakar! — Marks nevērīgi izmeta.
— Vakars jau labs, ja tik nācēji labi! — sirmgalvis nomurmināja nodrāztu gudrību, bet Džīna kā apburta raudzījās Markā, viņas acis itin kā iesūca sevī šo slaido melnmati ar platajiem pleciem un vīrišķīgajiem sejas vaibstiem, taču viņš, liekas, to nemaz nemanīja; viņa tumši zilo acu skatiens vienaldzīgi pārslīdēja gan Džīnai, gan Marvīnam, un, aizgājis pie avotiņa, viņš padzērās un mazgāja seju.
Ingus samulsis minstinājās pie motocikla.
— Patiešām ir jocīgi, ka mēs atkal satiekamies, — viņš teica.
— Te nav nekā jocīga! — Marvīns nepatikā atcirta.
Tagad viņš juta, ka arī no Ingus izstaro pasionaritāte, taču ar Marka starojuma intensitāti to pat salīdzināt nevarēja. Turklāt starojums plūda maigs un labestīgs, un Marvīns pavīpsnāja, mums, puis, tu nederi, tev vajag tauriņus ganīt un sienāžus dresēt, turklāt vēl nav zināms, vai tava vājā pasionaritāte, attiecīgi transformējusies, nav iegūta no pastāvīgās saskarsmes ar Marku.
Meitene vēl arvien kā apmāta raudzījās Markā, kurš mazgājās avotiņā. Nudien, viņa gatava atdoties uz vietas un vēl piemaksāt piecus rubļus, nikni domāja Marvīns, nu labi, tieši tāda viņa neizskatās, taču acis dažkārt kļūst īpatnējas, bet ar tādām viņa drīkst raudzīties vienīgi manī!
Zalktis, atkal izlīdis no kurvīša, glaudās Džīnai pie kājām. Marvīns paķēra čūsku aiz astes un pasvieda sānis; rāpulis apvijās ap sausu zaru.
Berzēdams slapjās rokas gar džinsiem, nāca Marks; no viņa sejas garo ja ūdens lāsītes.
— Jūs gadījumā nezināt, kur mēs ar draugu varētu pārlaist nakti? — viņš prasīja.
Marka skatiens uz mirkli apstājās pie Džīnas, kas Uiimē vai kusa, un tūdaļ vienaldzīgi novērsās.
Bet gaišmatainais puika! Marvīns vīstīja dūres un draudīgi domāja: tas nu gan ir piekaujams. Bāc, pa ķobi, un — ku-kū!
— Diemžēl, — Džīna guldzoši ierunājās, — nekur tuvumā jūs naktsmājas neatradīsiet!
— Tā? — Marks iesmējās un ieinteresēts pacēla zaru, ap kuru bija apvijies zalktis. Tad sāpēs iekliedzās un nosvieda zemē. Zalktis bija viņam iekodis. Uz vidējā pirksta brieda asins piliens; Marks to nokratīja un izsūkāja brūcīti.
— Neuztraucies! — Džīna smaidīdama teica. — Zalkša kodiens nav indīgs.
— Es nemaz neuztraucos! — Marks atcirta.
— Tu laikam zalkti pārbiedēji, citādi jau zalkši ir ļoti miermīlīgi.
Džīna pacēla čūsku un piespieda pie krūtīm; dzel- tenpunktainā galviņa iegūlās krūšu bedrītē.
— Līdz kāzām sadzīs! — Marvīns muļķīgi nosmējās.
— Tavām, vai? — atcirta Marks.
— Nedusmojies! — Džīna lūdza.
— Ir jau labi…
— Un piedod nabaga zalktim, jo viņš nezina, ko dara, — viņa pusjokodama piebilda.
Ingus piegāja pie meitenes un ar saudzīgiem pirkstu pieskārieniem sāka glāstīt zalkti. Džīna smaidīja. Likās, ka zalktim tīkami siltie, maigie glāsti, un viņš laiski uzviļņoja gredzenos. Bet te negaidīti galviņa pašāvās pie Ingus rokas -— un no pirksta nopilēja asinis.
— Sasodītais lopiņš! — Marks iekliedzās un, izrāvis no maksts mednieka dunci, metās pie čūskas, bet Džīna paguva iesviest zalkti garajā zālē. Marks durstīja zālāju, bet kur nu! Rāpulis arī nebija tērēts radījums, lika pagaidīt!
Ingus smējās un sūkāja pirkstu.
— Mark, met mieru! — viņš sauca. — Mēs jau paši viņam uzbāzāmies.
— Ha! — Marks noteica un iebāza dunci makstī, kas karājās pie jostas. — Ko jūs te naktī meža vidū darāt?
— Mēs taču neprasām, ko šai pašā laikā jūs te darāt! — sirmgalvis pasmīnēja. — Jums, puiši, prātīgākais būtu turpināt ceļu pa stigu. Pēc puskilometra tā iziet uz šosejas. Tur zināmas cerības uz naktsmājām varētu rasties.
— Vai tas ir viss, vecais, ko tu mums vari pasacīt? —Marks vēsi izteica.
— Viss gan, dēliņ, — Marvīns nopūtās. — Kino nebūs.
— Ak šitā? Kino nebūs? — Marks pakodīja lūpas un cieši paskatījās Džīnā. — Bet varbūt tomēr parādīs plat- formāta filmu?
Džīna bija apdullusi kā naktstauriņš no spožas gaismas; stulbi smaidīdama, viņa padevās puisim pretim.
— Džī-ī-ī-n! — sirmgalvis nočērkstēja.
Mums vajag ātrāk pazust, viņš izmisis domāja, vajadzīgo mēs esam paveikuši, bet pretošanās Marka pasionaritātei ir tik nogurdinoša, ka es jūtos kā salauzts, es ilgi vairs neizturēšu un kādā mirklī nonākšu pilnīgā viņa ietekmē.
Marvīns ar drebošām rokām atskrūvēja blašķi un ierāva krietnu devu, lai spētu sapurināt atlikušo gribasspēku.
— Džī-īn, ejam!
Bet meitene nekustējās. Tad paspēra soli tuvāk Markam, uz kura lūpām bija auksts smaids.
— Labs ir, vecais! — viņš izsmejoši teica. — Ja nu tu esi noguris, tad vari likties zem krūma un pampt. Bet kādēļ tik skaistai meitenei būtu jāguļ krūmos?
•— Džīn, gaišumiņl — izmisušais sirmgalvis nošļupstēja.
— Mark, nevajag! — Ingus iesaucās un apķērās draugam ap kaklu, kaut ko dedzīgi čukstēja ausī.
— Es jau neko, Ingu! — Marks taisnodamies atteica. — Man tikai nepatīk, ja pret mani izturas tā, it kā vestu ap stūri. Tici man, ar abiem putniņiem kaut kas īsti tīrs nav!
— Kas mums par daļu, Mark!
Sirmgalvis paņēma meiteni aiz rokas, bet viņa nikni izrāvās. Acis mirdzēja, viņa gribēja iet līdzi Markam.
Marvīns juta, ka spēki izsīkuši. O, viņš man atņems zeltainādaino meiteni, kuras senči meklējami starp indiešiem un čigāniem, viņš vārgi domāja, kādēļ man vajadzēja, lai viņa būtu tik skaista, o, vecais muļķis, o, skaistā Džīna, mans vienīgis mierinājums, o, šī skaistā meitene, pēc zemenēm un piparmētrām smaržojoša, tik piemērota «lapsenes dejai», šī lunkanā un slaikā meitene ar sniegbaltajiem zobiem un sārtajām lūpām, medaino mēli un lapsenes vidukli.,.
— Maz laba mēs no šādiem večiem pilsētiņā esam pieredzējuši, Ingu, — Marks teica. — Bet lai notiek, kā gribi tu! Kaut gan liekas, ka skuķēns būtu priecīgs laist mums līdzi.
— Nevajag, Mark…
— Es taču nekaru skuķi tev kaklā! — Marks iesmējās. — Ja jau es ņemtu viņu līdzi, tad pats arī…
Ingum kļuva sausa rīkle.
Marks nosmējās un, uzsitis draugam uz pleca, aizgāja pie motocikla.
Marvīns kārtējo reizi izvilka savu blašķi un ar vārgu roku piecēla pie mutes.
— Mēs vēl redzēsimies, jā? — Ingus cerīgi vaicāja Džīnai. — Šī reize nav tā labākā. Bet šodien mēs pilnīgi nejauši esam redzējušies jau ceturto reizi, un tas taču ļauj cerēt, vai ne?
Džīna pagrūda Ingu sānis un metās pie Marka, bet tas piedeva gāzi — un viņa paklupa putekļos tai vietā, kur pirms mirkļa bija stāvējis motocikls.
— Brauc prom, zēn! — sirmgalvis noguris teica Ingum. — Tas ir labākais, ko tu pašlaik vari darīt…
— Mēs vēl redzēsimies?
— Pats labākais būtu, ja tu grieztu apkārt uz mājām un ļautu draugam ceļu turpināt vienam… Taču mēģināt tevi pierunāt būtu bezcerīgi. Tad nu nekavējies! Brauc pakaļ Markam un sargi viņu!
— Uz redzēšanos! — Ingus noteica, iedarbināja motoru un aizdrāzās pa mēness apspīdēto stigu; šai posmā meža ceļš bija braukšanas kārtībā.
Bet Marvīns aizgāja pie Džīnas, kura gulēja ceļa putekļos un izmisīgi elsoja. Viņš piecēla meiteni kājās. Džīnā kaut kas bija apdzisis, un roka, kuru saņēma Marvīns, ļengani nokarājās.
— Nekas, vecenīt, — Marvīns teica un mierinoši pa- pliķēja viņai pa gurnu. — Pēc piecām minūtēm pāries.
Nepāries, — Džīna stingi atteica.