— Jā, Džīn, tev ir taisnība, esmu noguris, — Marvīns runāja. — Esmu noguris no šīs pastāvīgās teātra spēlēšanas, kad nevari runāt atklāti, bet domas jāieslēpj runājamā trešajā slānī, kur tās kļūst ne tik labi saprotamas un katrs tās var interpretēt pa savam. Tacl arī rodas maldi, kurus reiz vecais Rodžers nosauca par «tirgus elkiem», šķēršļiem, kas cilvēkiem liedz savstarpēji saprasties, sazinoties ar vārdu starpniecību. Taču, no otras puses, ja runāsi atklāti un godīgi, tevi vajās un sitīs — un labi vēl, ja ne pa galvu.
— Nāc taču, Marvīn! — Džīna laiski izstaipījās, un nekaunīgais mēness caur telts lodziņu nopētīja viņas eleganto gurnu izliekumu.
— Es taču tev uz stigas teicu, ka jau pēc piecām minūtēm tu melnmati aizmirsīsi, — Marvīns noteica un aiz aukliņas pavilka lodziņam priekšā aizsegu.
— Es neaizmirstu neko, — Džīna atteica.
— Ai, Džīn! Man tu patīc vēl arī tāpēc, ka tava domāšana nav vis eksakta, bet emocionāla. Tavs prāts dus kā apsūbējusi pērle, un labi vien ir, ka tu to ne- spodrini. Tu domā ar instinktiem, un tur, kur prāts izziņas ceļā netiek klāt, tu atrodi pareizo atbildi.
— Tad nāc! — Džīna atkal sagrozījās uz piepūšamā gumijas matrača.
— Pagaidi mazliet, mīļā! — Marvīns teica un sēja ciet telts durvju auklas. — Nejauc man pašlaik prātu! Esmu iekļuvis runāšanas stihijā…
— Tarkšķēšanas stihijā! — Džīna neiecietīgi pārtrauca.
— Vienalga, kā tu to sauc, bet laukā no tās var izkļūt, vienīgi izdarot attiecīgu daudzumu kustību ar mēli, žokļiem un arīdzan lūpām. Tas, kas tev prātā, neizbēgs, kā aizbēdzis nav vēl nekad, turklāt brīnišķīgā gaidu apjausme mani stimulē vēl lielākai daiļrunībai nekā parasti, — Marvīns runāja, aizsējis pēdējo mezglu, un ierāva no blašķes. — Redzi, Džīn, diemžēl es pats vairs nezinu, kurā etnoģenēzes [1] fāzē atrodos. To pašu varētu teikt arī par tevi, kaut gan tu zināmā mērā atrodies ārpus Laika un Telpas… Ar abiem puišiem ir cita opera. Katra paaudze dzīvē ienāk ar savām pretenzijām pret pasauli, vienalga, vai tās izpaužas došanā sabiedrībai vai ņemšanā. Tās ir tikai dažādas kvalitatīvi atšķirīgas aktivitātes. Masu sastāda atsevišķi indivīdi, un katrs grib kaut ko tikai viņam pašam vajadzīgu, bet ne to, ko grib no viņa citi, kaut arī bieži gadās, ka abas vajadzības saplūst, un tad tiek runāts par harmonisku personību, protams, sabiedrības izpratnē. Taču dzīvi vienmēr uz priekšu virza disharmoniskas personības, un tikai vēlāk, kad viņu idejas un centieni tiek realizēti, viņus nosauc par progresā nesējiem un pa lielākai tiesai uzliek galvā mocekļu vainagus, jo nekas cits neatliek — parasti viņi iet bojā nedabiskā nāvē jau pirms uzvaras.
— Tu, runcīt, kļūsti garlaicīgs, — Džīna novilka, un Marvīns, izlūgdamies piedošanu, uzlika roku tur, ^ kur viņai vislabāk gāja pie sirds. Džīna nedzirdami smējās un teica:
— Kāpēc tu neiestājies kādā diskusiju klubā un tur •neklāsti savas gudrības?
— Tāpēc, pelīt, ka tur tiek spriests par problēmām, kuras tik un tā neviens nerisinās. Mans, tas ir, mūsu uzdevums ir praktisks. Ir teikts, ka vispirms jebkuras jaunās paaudzes pirmā prasība ir minimālo vajadzību apmierināšana — lai būtu nodrošināta indivīdam eksistence un sugas atražošana. Kad tas ir nodrošināts, tad izvirzās citi motīvi, kuru iespaidā notiek nezināmā intelektuāla apguve un iekšējā organizācija kļūst sarežģītāka — rodas nepieciešamība augt. Kā teicis kāds krievu rakstnieks, cilvēka esamības noslēpums neesot vis meklējams viņa veģetēšanā, bet gan dzīves jēgas meklējumos, pie tam pasaules mērogā, tāpēc ka cilvēkiem vajadzīga ideālu kopība. Taču, mīļo meitenīt, šie ideāli nerodas paši no sevis. Tie parādās un mainās vienīgi kopā ar sabiedrības attīstības fāzēm.
— Ieklausies, Marvīn! — Džīna spēji atbrīvojās.
Abi saausījās.
— Atgādina aizvēsturiskas tvaika kuļmašīnas grabēšanu, — Marvīns samulsis teica.
Telts atradās netālu no stigas, un bija labi saklausāms, ka troksnis tuvojas no jūras puses.
— Pasteidzies taču! — Džīna nošņāca un aizgrūda sirmgalvi pie izejas. — Un paņem līdzi karti!
Marvīns drudžaini atraisīja durvju auklas un tāds pats pliks, paķēris līdzi tikai alumīnija blašķi, izmetās no telts, un, skujām un čiekuriem duroties basajās pēdās, aizlēkāja un paslēpās krūmājā stigas malā.
Viņš bija paguvis laikus, jo tūlīt stigas līkumā parādījās trokšņotājs, kas vilkās lēni kā gliemezis. Taču eksistē vietas, kur Laiks un Telpa nav nedalāmi, un tāpēc nebija jābrīnās, ka braucēji uzdrīkstējušies sēsties mugurā leduslaikmeta motociklam cerībā nokļūt turpat, kur citi ar jāvām.
Pie stūres ragiem sēdēja garš un stiegrains puisis. Viņš bija saliecies uz priekšu un pētīja ceļu kā pēddzinis suns. Sejai bija asimetriski un plēsonīgi vaibsti.
Aizmugurē sēdēja puisis, kas bija aptvēris priekšējo ap vidu un raudzījās uz Marvīna pusi. Viņam bija blondi, sprogaini mati un sejā sastindzis bērnišķīgs izbrīns.
Satrūcies Marvīns vēroja, kā motocikls grabina garām, un pēkšņi viņu pārņēma spējas izbailes, drausmīgi gribējās bēgt, taču kāds ļauna spēka lauks spieda palikt uz vietas, centās pakļaut un saplosīt gabalos, lai pēc tam salīmētu pēc sava prāta.
Marvīnam klabēja zobi, ķermenis pārklājās ar zosādu, ar pēdējiem spēkiem viņš noskrūvēja blašķei vāciņu un ielēja sevī visu, cik tur bija atlicis.
Tas viņu izglāba.
Motocikls aizpukšķināja kā spokaina parādība un nozuda nakts miglā.
Marvīnam trīcēja kājas. Viņš steberēja atpakaļ uz telti. Kad ielīda pie Džīnas, bija jau tiktāl atguvies, ka varēja sašutumā pašķendēties:
— Ārprāts, Džīn! Nupat pa stigu aizbrauca divi svešinieki!
— Ak dies, Marvīn, beidz pļāpāt! — Džīna nošņāca un parāva sirmgalvi aiz kājas, tā ka tas atkrita viņai blakus uz gumijas matrača, apvija viņam rokas ap kaklu, paraustīja aiz bārdas un saldi nočukstēja:
— Mnū, manu večukiņ…
— Jā, gaišumiņ, jā, — Marvīns dvesa, un viņa ro- kas/ glāstīja meitenes svelmaino augumu. — Pagriezies mazliet…
— Mmmnnū-ū… Kāds tik skaisti' dzied ..
33
— Velns parāvis! — Marvīns satrūkās. — Tu sauc to par dziedāšanu? Nolādēts!
Stigas pusē kāds auroja basā.
— Lai viņš iet, mīļais… — meitene kaislīgi čukstēja un spieda Marvīnu sev klāt.
— Tā tik vēl trūka, ka arī viņu mēs ielaidīsim! — Marvīns uztraucies iesaucās. — Kur ir karte?!
Viņš izrāvās no Džīnas tvēriena un drudžaini vandījās pa telti, bet meitene spējā niknumā uzrausās sēdus un pagrūda viņu, telts ieejas drēbe plīsa, un Marvīns izvēlās laukā.
— Tad velcies žiglāk, ja tas tev ir svarīgāks par visu citu uz pasaules!
— Mēs šeit zināmā mērā izpildām dienesta pienākumus, vardīt! — Marvīns nomurmināja, uztrausās kājās un atkal kā tāds kazlēns aizlēkāja pa čiekuriem un durstīgajām skujām uz stigmalas krūmāju, ielīda kuplā alkšņu saaudzē un pietupās, tikai galva palika ārā.
Pa stigu šurp nāca garš, plecīgs vīrs ar blondu bārdu un spalvainām milža rokām, kuras atsedza uzro- tītās rūtainā krekla piedurknes. Pāri plecam Bendžo bija uzkāris molbertu un cilāja kājas ierindas solī, aurodams:
.— Dziedu, dziedu Slavu, slavu
Biedra Bendžo glābējam — Tēraudknābim spēcīgam!
Tad sekoja piedziedājums:
— Lido, flaming, lido, Lido tālumā, Lido padebešos, Lido kosmosā!
Piedziedājuma meldiņš vairs nesaderēja ar stingru marša soli, un Bendžo turpināja kustēties ar slīdošiem izklupieniem, it kā viņš atrastos slidotavā.
Kad vīrs slīdēja garām krūmam ar Marvīnu, tas uzsauca:
— Ei, tu!
Bendžo izbrīnījies paskatījās apkārt un, ieraudzījis Marvīna galvu, apstājās.
— Ko jūs tur darāt? — viņš prasīja. — No šejienes jūs izskatāties gluži kā cirkā demonstrētā «runājošā galva»!
— Ej atpakaļ uz turieni, no kurienes esi nācis! — Marvīns uzkliedza. — Tā būs priekš tevis labāk.
— Varbūt tu paskaidrosi, kā ceri panākt, lai es darītu tā, kā man būs labāk? — milzenis rupji pavaicāja, viņa ačeles nikni iezibējās un roka saliecās, izspīlēdama varenus bicepsus.
Atkal fiziskais spēks triumfē pār saprātu, Marvīns skumji nodomāja un sāka pacietīgi pārliecināt Bendžo doties mājup, bet gleznotājs izrādījās tikpat stūrgalvīgs kā ēzelis.
— Pietiks vārīties! — Bendžo beidzot teica un apsēdās uz izgāzta koka stumbra. — Klausies, stulbais veči! Esmu gleznotājs pēc aicinājuma un velnišķīgi mokos, bet dievišķā atklāsme kā nenāk pār mani, tā nenāk… Man jau četrdesmit, un šai vecumā pēc mākslas videnes beigšanas un diviem kursiem akadēmijā, kufu pametu tāpēc, ka tā vairs nekā man sniegt nevarēja, man ir izdevies sarīkot tikai vienu personālizstādi. Un tā pati tika sarīkota pa blatu mūsu rajona novadpētniecības muzejā, jo tolaik tur par direktoru strādāja mans bijušais klasesbiedrs, kuru, starp citu, tieši par šīs izstādes sarīkošanu arī atlaida no darba. Kāds nekaunīgs cilvēks esot teicis, ka vīrietim, kuram pēc četrdesmit gadiem neesot naudas, nekad tās arī nebūšot. Un tā mani visu laiku grauzuši, kāpēc es, tāds vesels un fiziski attīstīts vīrietis, ja jau no mālē- šanas nekas neiznākot, nestrādājot kārtīgu darbu. Precīzāk izsakoties, es esot augonis uz tautas miesas. Saproti, vecais, ja es raktu grāvjus vai strādātu par krāvēju sievasmuteres sakņu bodē, tad es būtu tā veselīgā tautas miesa! — Bendžo nogrieza zobus un dusmās trieca dūri pret ceļgalu. — It kā es būtu vainīgs, ka man nav lauztas kājas kā Tulūzam-Lotrekam vai tuberkulozes kā Modiljāni! Vienīgā laime, ka pēdējā laikā ffcani sāk turēt par dullu un sievu tāpēc pat žēlo.
— Tas vēl nav iemesls, lai šonakt ietu tieši pa šo stigu! — Marvīns nepatikā atteica un nodrebinājās; sāka salt.
— Es sekoju diviem saviem draugiem, kuri te nesen kā braukuši ar motocikliem, — Bendžo paskaidroja.
— Vislabākais būtu, ja tu liktu viņus mierā!
— Un vēl labāk būtu, ja tu beidzot iznāktu no krūmiem, lai mēs varētu sarunāties kā cilvēki! — milzenis atgrieza.
— Tev nav ko ieraut? — Marvīns sadudzis prasīja.
Bendžo uz to atteica:
— Es alkoholu nelietoju, jo tas ir veselībai un sabiedrībai kaitīgs.
Marvīns nospļāvās un neteica nekā, bet gleznotājs pēkšņi izjuta sirsnību un uzticību pret sirmgalvi, jo viņam šķita, ka tas ir tikpat nelaimīgs kā viņš, Bendžo, Un izstāstīja visu par ģeniālo tēvoci Oto, par Marku un Ingu, par to, ka šeit viss esot «īsti ne tā» un «kaut kas ārpus», tāpēc te mājojot cerība atrast to, nezin ko, tad viņa dvēsele uzvīšoties kā flamings ģenialitātes debesīs, bet pretējā gadījumā viņš padarīšot sev galu, kaut arī sieva esot septītajā mēnesī… h
— Es vienmēr esmu gribējis gleznot tā, kā jūtu, — Bendžo žēlojās, — es vienmēr esmu gribējis kļūt par flamingu caur sevi pašu, bet man to pilsētiņā neļāva, bruka virsū, ka man esot ideoloģiski kaitīgs krāsu sajaukums, turklāt nepareizās krāsas dominējot pār pareizajām, mana vieta esot trakomājā, ja ne vēl tālāk… Vienbrīd es padevos un gribēju mālēt, kā prasa, lai vismaz reizi dabūtu prēmiju un desmit gadu laikā varētu uzdāvināt sieviņai jaunu kleitu, taču tad man galīgi nekas neienāca. Ar mani bija notikusi nelaime — es jau biju iemācījies nemelot. Man tagad kauns, bet dažbrīd es apskaudu tos, kas ar vieglu sirdi neķītri meloja un skaļi stāstīja viens otram un publikai, ka savā mākslā paužot dižākās laikmeta patiesības, bet šaurākā pulciņā paši ņirgājās par to, ko cildināja. Es viņu vidū jutos kā cilvēks ar Dāvida zvaigzni uz muguras, nokļuvis starp āriešiem.,* Katrs gaisa grams spieda uz mani kā bruģakmens un neļāva man izšķilties!
— Tu vienkārši esi bijis gļēvs! — Marvīns teica.
— Tāpat kā vairākums. Arī man pilnīgi pietika, ka uz mani rej, bet kost taču tomēr vēl nekoda. Es negribēju kļūt moceklis, — Bendžo noplātīja rokas. Tad viņa acis iemirdzējās, sejai pārslīdēja gaišums, un viņš svinīgi teica:
— Bet tagad ideālu vārdā esmu gatavs par tādu kļūt! Vai tu šajā lietā man varētu palīdzēt, viedais sirmgalvi?
Marvīns skeptiski nosmīkņāja un aizdzina pūci, kas gribēja nomesties viņam uz galvas, un nodomāja, vai nav par Vēlu, nabaga glēznbtāj, vai tava vieta nav mīļajās, ierastajās mājās pie sievas, pie dzimstošā bērna, pie sievasmātes dārzeņu noliktavas.., Vai tu maz vairs varēsi pacelties? Ar prātu tu visu saproti, ar prātu tu gribi, ar prātu tu tagad esi gatavs uz visu, bet vai tava dvēsele maz to vairs spēs, vai tā jau nav norakstīta? Atstāj labāk ceļu tādiem kā Marks un varbūt arī Ingus — tā domāja sirmgalvis un teica:
— Tu tomēr gribi soļot tālāk? Zināmā mērā tev piemīt pasionaritāte, tikai es šaubos, vai tev paveiksies to ievirzīt pareizā gultnē jeb, runājot tev saprotamā valodā, izdosies kļūt par flamingu zilajās debesīs. Es ļoti šaubos par to, tomēr ej… Jo pasionaritāte neatrodas cilvēku apziņā, bet zemapziņas stihijā, bārda!
Bendžo piecēlās no stumbra un dusmīgi teica:
— Ja tu nepārstāsi muldēt šitādas lietas, es tev no- zilināšu ribas!
— Tu, idioti — Marvīns uzkliedza. — Priecājies par doto iespēju, valdi mēli un staigā, ja jau nu savos gados nevarēji sēdēt mājās kā normāls cilvēks!
Bendžo pārskaities nolauza no koka nokaltušu zaru delma resnumā un joza pie Marvīna, kurš arī nebija vakarējais — spruka kā zaķis no migas un mežā iekšā, sirmās krēpes un bārda vien noplīvoja.
Bendžo nolamājās, bet pakaļ nedzinās, aizsoļoja tālāk pa stigu, sparīgi uzvilkdams:
— Dziedu, dziedu slavu, slavu!
Kreiso, kreiso!
Paķer koku, piekauj spoku!
Kreiso!
Veco velnu sasit melnu!
Kreiso, kreiso!…
Marvīns steberēja atpakaļ uz telti.
Džīna bija iemigusi.
— Mosties, ķirzaciņ! — Marvīns uzsauca un pierāpoja viņai blakus.
— Mnnū-ū, — meitene pamodās un miegaina pie- kļāva sev Marvīnu.
— Vēl viena zivtiņa aizpeldēja pa stigu!
— Vai tu nerīkojies neapdomīgi, viņu palaizdams?
— Zēlums, vienīgi žēlums spiež mani pastrādāt muļķības …
— Uzmanīgāk… — Džīna čukstēja. — O, mīļais…
— Žēlīgais dievs, par kādiem grēkiem?! — sirmgalvis iekliedzās, pietrūkās uz ceļiem un izstiepa rokas pret telts griestiem. — Ja tu esi tur debesīs, lai nolādēts top tavs vārds!
— Tu esi jucis? — Džīna ievaidējās.
— Ieklausies!
No stigas puses skanēja stikla džinkstoņa.
— Ģērbies, vabolīt, un ejam! — Marvīns iebrēcās un sāka ģērbties. — Nu vairs nav labi! Visi pasaules vazaņķi sazvērējušies šonakt vilkties uz šejieni!
— Lai! — Džīna pārskaitusies atcirta.
— Tu domā, ka es pašlaik jūtos patīkami! Bet ģērbies žiglāk, dārgā, tikpat mums nekas nesanāks, kamēr nebūsim stigu likvidējuši,
Meitene, nikni šņākdama, steigšus vilka drēbes, un tad viņi aizdrāzās pa mežu simtkāju ātrumā.
Nācējam mugurā bija nonēsāta raiba žakete un salāpītas bikses, galvā sporta cepurīte ar uzrakstu «Tallina». Pār muguru bija pārmests šļaugans maišelis, kurā džinkstēja stikla tara.
— Sveiki, mīļie ļaudis! —» viņš jau pa gabalu sauca, bet Džīna un Marvīns drūmi klusēja.
Nācējs bija Verituss — galva liela, rumpis garš salīdzinājumā ar strupajām kājelēm, īsas roķeles ar lielām plaukstām. Pundura robustajā sejā ar skumjajām acīm atplauka smaids.
Marvīns aizstājās viņam ceļā.
— Griezies apkārt, karļik, un pazūdi, no kurienes esi nācis!!! ^ Marvīns uzkliedza tik briesmīgā balsī, ka pats pārbijā^.
Draudzīgo smaidu pundura sejā nomainīja apmulsums.
Un te nu viņš izdarīja kaut ko tādu, ko Marvīns nepavisam nebija gaidījis, — ietriecās viņā tik sparīgi, ka sirmgalvis nogāzās gar zemi.
Verituss aizsoļoja tālāk.'
iMarvīns pietrūkāš kājās un ar tīģera lēcienu un rēcienu kampa punduri aiz maišeļa, rāva atpakaļ, un šoreiz gar zemi nogāzās abi. Maiss palika Marvīna rokās.
Verituss tūlīt bija kājās, viņa acis zibeņoja.
— Kā tu drjksti?! Ēs esmu tāds pats cilvēks kā tu! Vai reiz teiktie vārdi par, visu cilvēku vienlīdzību un brīvību ir vējā kaisīti? Kādas tev tiesības aizšķērsot man ceļu?!
— Ej labāk atpakaļ uz pilsētiņu, — Marvīns teica un uzsvempās augšā. — Lai gan viņi tevi tur staipīja, mīcīja un locīja kā Patiesības un Brīvības simbolu pēc sava ģīmja un līdzības, jo tikai tāda patiesība un brīvība viņiem ir pieņemama, tas tomēr ir labāk nekā šis ērkšķiem un akmeņiem kaisītais ceļš, kurā var gadīties pat tādas lietas kā neitronu bumba vai vilku bedre ar smailu mietu apakšā.
Lai kā Marvīns centās, arī šo biedru viņam nekādi neizdevās pārliecināt. Verituss bija ieņēmis galvā apmēram to pašu, ko Bendžo: ģeniālais tēvocis Oto, pundura draugs Ingus un Ingus draugs Marks, šeit viss esot «īsti ne tā», «kaut kas ārpus», tāpēc uzradusies cerība beidzot atrast īsto Brīvību un Patiesību, kas esot vienīgās vērtības uz pasaules, par kurām varot atdot dzīvību.
Marvīns no maišeļa izkratīja trīs alus, divas šņabja un vienu pepsikolas pudeli.
— Vai meklēt patiesību un brīvību nozīmē vākt tukšās pudeles? — viņš zobgalīgi ieprasījās.
— Tā es pelnu iztikai! — punduris, kaunā trīcēdams, rokas dūrēs sažņaudzis, sauca. — Es ne no viena neesmu atkarīgs, nemaksāju nodokļus, esmu atteicies no valsts pabalsta, neesmu nevienam nekā parādā …
Un ir, ir Patiesība! — Verituss iešņukstējās, ar dū- rīti dauzīdams sev pa krūtīm. — Un ir Brīvība! Un ir Brālība! Un ir Taisnība! Un ir Laime!… Tās tikai jāatrod …
Pār viņa raupjajiem vaigiem ritēja asaras.
Marvīnam kļuva viņa žēl.
— Mums ir daudz kā kopīga, Veritus! — viņš teica. — Tikai to, ko tu meklē, nekad neatradīsi, jo tās ir lietas, kas jārada pašiem!
— Tu maldies! — punduris atteica.
— Nestrīdēsimies! — Marvīns iecietīgi sacīja. — Es tev varētu iesmērēt dažādus filozofiskus uzskatus, sākot ar Krētas Epinadarmu, par kuru līdz mūsdienām nav nonākušas nekādas ziņas, un beidzot ar eksisten- ciālistiem, pēc kuriem nekas jauns prātīgs nav radies, bet kam vajadzīgi skaļi vārdi?- Tu esi lāga čalis, Veritus, un es tev novēlu laimīgu ceļu!
Punduris neuzticīgi paskatījās Marvīnā, kurš sāka vākt kopā pudeles, kas bija aizripojušas uz visām pusēm, un gāja palīgā.
— Ir notikusi traģēdija! — Verituss piepeši ieteicās, ielikdams maisā alus pudeli. — Lieta tāda, ka Laime, Brīvība, Vienlīdzība, Brālība, Patiesība un Taisnība jau ir bijušas, tās tikai vistraģiskākajā kārtā tikušas nozaudētas!
— Lūk, kā? — Marvīns pabrīnījās. — Un es to nemaz nezināju.
— Un neko tuvāk tu arī neuzzināsi! — Verituss ļauni nošņāca, — Jūs, cilvēki, esat deģenerāti. Bet mēs, punduri, esam visvecākie un visgudrākie Zemes iemītnieki. Mēs esam tā Zemes sāls!
Viņš lepni izrieza krūtis un šķita izaudzis par veseliem diviem centimetriem garāks.
— Un tāda ir pateicība par to, ka Marvīns atjāva tev turpināt ceļu, pretīgais punduri? — Džīna nicinoši iesaucās.
— Mjā, — Marvīns nožēlā novilka un pašūpoja galvu. — 2ēl gan, ka tev maisā nav nevienas pilnas pudeles. Bet tu jau nevarēji paredzēt, ka satiksi mani.
— Deģenerētais alkoholiķis! — Verituss, riebumā novaikstījies, uzmeta maišeli ar tukšajām pudelēm plecā.
— Nē, es vairs nevaru! — Džīna iespiedzās. — Šis kretīns to vien dara kā mūs apvaino, bet tu viņam ļauj mierīgi aiziet,
Viņa izskatās brīnišķīga, kad dusmojas, sirmgalvis nodomāja, īsta spīgana, kas izlīdusi no meža biezokņa uz mēness apspīdētās stigas, lai jaunos ceļiniekus ievilinātu savā midzenī un pēc visa nomaitātu.
Punduris nospļāvās, apgriezās uz papēža un aizso- ļoja pa stigu.
— Ehe! — Marvīns kā atvainodamies teica Džīnai. — Nevajadzēja viņu laist. Bet ko lai dara, ja es jūtu pret viņu simpātijas kā pret jebkuru savdabi?
— Sameklē karti! — Džīna tikko valdīdamās izgrūda.
Marvīns nopūtās, parakājās džinsu kabatās un, izvilcis daudzkārt salocītu papīra lapu, to atlocīja.
— Tātad punduris būs pēdējais, kam mēs izrādām savu pretimnākšanu! — viņš vārgi nosmējās, sameklēja flomāsteru un izsvītroja kartē stigu.
Migla sabiezēja. , ■ ,,
— Un agrāk tu to izdarīt nevarēji? — Džīna ar vieglu pārmetumu sacīja, pienāca pie Marvīna un pieglaudās. — Dažkārt tu kļūsti bezrūpīgs kā bērns.
— Ak, mežrozīt, — Marvīns sāpīgi noteica, apzinādamies savu vainu, — slinkums, nolādēts iedzimts slinkums un aizmāršība, turklāt maldīga pārliecība, ka rīt vēl pagūsi to, kas jāizdara šobrīd.
Marvīns saudzīgi noskūpstīja meiteni uz pieres.
Migla ietina viņus kā sausā ledus dūmi, un Džīnas seja kļuva neizteiksmīga, acis raudzījās, bet nekā neredzēja, un Marvīns sajutās briesmīgi vientuļš. Dažkārt ar Džīnu tā atgadījās, un reiz sirmgalvis bija centies izzināt, kur tad klīst viņas domas, bet viņa vai nu patiešām to nezināja izstāstīt, vai tikai negribēja.
Migla sāka izklīst, un tajā vietā, kur stiepās bedrainā stiga ar izgāztajiem kokiem, tagad auga tāds pats mežs kā visapkārt.