Marks nāca pie samaņas.
Smaržoja pēc zemes. Visapkārt bija tumšs un drēgns. Markam uz kājām gulēja kaut kas smags, un viņš sataustīja Ingus augumu.
Uzrausies ceļos, viņš sameklēja Ingus seju un, bailēs vai stingdams, piespiedās pie tās ar vaigu.
Viņš samanīja vieglu dvašu, un pleci noraustījās elsās, kaklā sakāpa kamols, un viņš nervozi iesmējās, sāka saudzīgi berzēt drauga vaigus. — Atjēdzies, Ingu! Viss ir kārtībā, mēs esam palikuši dzīvi, — viņš murmināja, un atmiņā kā trūkstošā filmā aizzibēja saraustīti kadri: Ingus ar motociklu iekūleņo grāvī, bet pats tiek guļus aizrauts pa šoseju, un ausis plēš pušu drausmīga metāliska čirkstoņa, un kā giljotīnas asmens virs galvas nozib spīdoša trose …
Ingus atvēra acis un vāri pasmaidīja.
Nekas nebija lauzts, un Ingus uzvilkās sēdus, atbalstījās ar muguru pret sienu un paskatījās augšup — virs galvas mirdzēja zvaigžņotas debess četrstūris.
— Kur mēs esam, Mark? — Ingus nošļupstēja.
Viņi atradās apmēram divarpus metrus dziļā bedrē, ap divi metri garā un vienu platā. Bedrei pāri bija nolaists metāla režģis.
Režģis pacēlās, un lejā atkal nokrita virvju kāpnes.
Ingus izrāpās laukā, bet kājās nepaguva piecelties, palika sagumis tupam uz cejiem.
Centimetrus trīsdesmit attālu no pusatvilkta loka viņa sejā ļauni blenza bultas smaile. Divas citas bija pavērstas pret krūtīm.
— Piecelies, mājas cūka! — puisis ar lāpu rokā ņirdzīgi teica un iespēra Ingum.
Viņš uztrausās kājās, un puisis deva zīmi sekot.
Uzkalnā caur retajiem kokiem vīdēja liels ugunskurs, ap kuru locījās ēnas, taču Ingu neveda uz turieni, bet gan pa meža taku, kas aizlocījās gar paseklu un dzidru upīti, kurā mēness gaismā bija labi saskatāmi sīkākie akmentiņi un rievojumi gruntī.
Priekšā ejošais puisis spēji apstājās un paskatījās Ingū. Seja ar sīkajiem vaibstiem savilkās izsmieklā, un zobi atņirdzās tā, ka viņš atgādināja vilku, kurš tūlīt metīsies plosīt. Viņš viegli pamāja uz upītes pusi un teica:
— Mājas cūkas ledusskapī!
Ingus paskatījās, un viņam saļodzījās kājas, prāts atsacījās saprast.
Kā vijīgas ūdenszāles skaidrajā straumē, rokas uz priekšu izstiepušas, ar sejām pret dzelmi šūpojās divas kailas meitenes. Viņas acīm redzami bija mirušas. Garie, rudie mati bija izjukuši, un straumē tie stīdzēja kā kustīgi ķīniešu vēdekļi. Ap meiteņu kājām bija apmestas ķēdes, kuru gali bija piestiprināti pie krasta priedes.
Kāds no aizmugures pagrūda Ingu, un viņš aizstreipuļoja pa taku.
Viņu aizveda pie lielā ugunskura uzkalnā. Ap to sēdēja kāds pusotrs desmits puišu un meiteņu, kuriem visiem bija apcirptas galvas, vienīgi galvvidū gaisā slējās robaini matu kušķi. Starp viņiem klusēdams sēdēja arī Marks.
— Te viņš ir, Erinakej! — nošņāca puisis, kas bija Ingum rādījis ceļu, un iemeta lāpu ugunskurā.
— Paldies, Nikter! — sacīja Erinakejs, plecīgs, mazliet uzkumpis puisis, piecēlās un aizgāja pie Ingus, saņēma viņa kreiso roku un pagrieza ar plaukstu pret ugunskuru.
— Marks ir teicis taisnību! — viņš līksmā atvieglojumā iesaucās. — Skatieties visi!
— Jā, ļā, mēs redzam! — cits caur citu sauca klātesošie, un vairumā balsu ari jautās prieks.
Uz Ingus vidējā pirksta no zalkša kodiena bija izveidojies rētojums, kas pēc formas atgādināja nelielu saulīti, no kuras stīdzēja septiņi stari.
— Sēsties mūsu vidū! — kāda meitene, vārdā Mus- tela, laipni aicināja. — Jūties kā starp savējiem!
— Turi mutil — daži ieņurdējās. — Vēl nekas nav izlemts.
Nikters šķībi raudzījās Ingū, tad iesmējās un ar plaukstas malu pārvilka sev pār rīkli, bet viņa ļaunos smieklus nomāca labvēlīga murdoņa:
— Jā, nāc… sēdies… savējais … jā, jā…
Erinakejs nosēdināja Ingu iepretim Markam; viņus
šķīra ugunskurs. Arī sargi, nometuši sānis lokus un bultas, apsēdās. Caur liesmu mēlēm Ingus izmisis meklēja drauga skatienu, taču šķita, ka Marks apzināti izvairās, un Ingus liesmu jūrā ieraudzīja tekam līkloču upīti, kurā peldēja skaisto meiteņu ķermeņi, un ķēde ap potītēm neļāva straumei aizraut tos prom.
Netālu kurējās otrs, mazāks, ugunskurs, kurā cepās prāvs gaļas gabals. Kervids un Alkess atnesa cepeti un nometa uz zemē izkaisītām kļavu lapām, izvilka iesmu. Arvikola atstiepa polietilēna maišeli ar maizes klaipiem, citi savukārt kannu ar dzeramo un grozu ar māla krūzēm.
Tukls puisis, vārdā Kastors, paķēra garu dunci un nometās ceļos pie gaļas gabala.
— Sešpadsmit! — Erinakejs teica.
Duncis pacēlās gaisā un sastinga, sarkanīgi blāzmodams ugunskura liesmās.
— Kauj, dur, griez mājas cūku, kas pārdevusies mūsu ienaidniekiem! — iekliedzās Erinakejs, un Kas- tora duncis ietriēcās gaļas gabalā, un nakts debesīs uzlidoja dzīvniecisks vaids, ko reizē izdvesa visu mutes, un plati ieplestās aci alkatīgi sekoja duncim, kas -sadalīja cepeti sešpadsmit līdzīgos gabalos.
Par spīti pārdzīvotajam šokam, Ingum pret paša gribu mutē saskrēja siekalas. Viss uz brīdi tika aizmirsts. Satvēris savu devu, viņš izsalcis iecirta zobus zeltaini brūnajā, ar skraukstošu, smaržīgi taukainu miziņu pārklātajā gaļas gabalā.
Labu laiku bija dzirdami vienīgi veselīgo žokļu šņaksti,
Kad gaļa un maize bija apēstas, Erinakejs iesaucās:
— Lej nodevējas mājas govs asinis, kas pārdevušies mūsu ienaidniekiem!
Alkess lēja dzērienu krūzēs, Orioiida un Arvikola iznēsāja.
Tad visi vienlaikus pacēla krūzes un dzēra. Ingus norija malku. Tas garšoja pēc tomātu sulas.
Erinakejs piecēlās un svinīgā balsī teica:
— Mēs kopīgi ēdām ienaidnieka miesu un dzērām ienaidnieka asinis. Tagad katrs skūpstīsim Marku un Ingu uz lūpām, un viņi kļūs mūsu brāļi līdz mūža galam!
Marks piecēlās, gatavs pakļauties rituālam. Maz ko saprazdams, piecēlās arī Ingus.
Taču izrādījās, ka ne visi ir ar mieru skūpstīt jauniegūtos brāļus. Nikters, Orioiida, Vulpo, Skrofs palika sēžot.
— Veto! — Nikters naidīgi iesaucās.
— Viņiem ir čūskas zīme! — Erinakejs atcirta. — Tagad taču mēs zinām, ko tas nozīmē. No vissenākajiem laikiem čūska stāv pāri citiem dzīvniekiem.
— Es pieprasu sapulci! — Orioiida kaismi iesaucās.
— Sapulce mums jau bija, kad viņus iemeta būrī, — teica Urs. — Tiklīdz tu esi pieēdusies, tā tev atkal vajag sapulci, lai izgulētos.
— Sapulce bija, jā! — Nikters atņirdza zobus. — Tikāt sapulcē mēs runājām par citām lietām. Tagad situācija mainījusies.
— Kaut arī esat mazākumā — četri pret desmit —, pieprasīt sapulci jums ir tiesības, — Erinakejs negribīgi piekrita. — Aizvediet čūsku cilvēkus uz būri.
Tie paši ar lokiem bruņojušies puiši no jauna ieslodzīja Marku un Ingu bedrē. Pirms aiziešanas Nikters noliecās pār režģiem un pārlaida gūstekņiem savādu, it kā izbijušos skatienu.
— Ko boli acis? — Marks zobgalīgi uzsauca.
— Neko, — Nikters klusu atteica. — Man patiešām žēl, ka jūs nedabūjāt galu uz šosejas… Mājas cūkas!
Tad viņš steigšus aizskrēja pakaļ pārējiem.
Marks nospļāvās un pasmējās.
— Tu vēl spēj smaidīt, Mark? — Ingum izlauzās.
— Kas tad tik briesmīgs noticis?
— Tu redzēji tās meitenes?! Tur, upītē…
— Tad viņi ari tev rādījuši, — Marks sadrūma.
— Un tu vari tik mierīgi runāt? — Ingus sagrāba draugu aiz pleciem un sapurināja, centās ielūkoties viņam acīs, tas taču ir Marks, Marks, kas viņam noticis? — izmisumā domāja Ingus, tas taču ir mans draugs, es viņu pazīstu gadiem, kā viņš varēja tā pārmainīties stundas laikā?
— Nav jau tik traki, kā tev pašlaik liekas, — Marks beidzot teica. — Tad paklausies, Ingu! Viņi netic, ka Zeme ies bojā atomkarā. Viņi ir pārliecināti, ka ne mēs, ne tie tur karu negrib un nepieļaus, protams, ja negadīsies nejaušība. Nepieļaus tāpēc, ka Zemes bojāeja ir labi iztēlojama un ar prātu saprotama — tā sekos tūlīt pēc atomkara sākšanās. Taču tīņi ir pārliecināti, ka dzīvība uz Zemes ies bojā ekoloģiskā katastrofā, ja nekas netiks darīts. Un šie draudi ir jo bīstamāki tāpēc, ka šādai iespējai neviens pa īstam netic, jo bojāeja var ilgt pat vairākus gadsimtus, daudzu paaudžu garumā, un katra jauna paaudze dzīvos arvien piesārņotākā pasaulē, un katra uzskatīs tieši tādu pasauli par kaut ko ļoti normālu, jo citādu nemaz redzējusi nebūs.
— Bet, Mark'. i. — Ingus neizpratnē ieteicās, taču draugs viņu pārtrauca.
— Tu ļauj mierīgi izstāstīt līdz galam, citādi man viss sajuks… Un tā tīņus ir pārņēmušas šausmas un sašutums, ka visādi sociāldemagogi un ierēdņi skaļi runā par nepieciešamību saglabāt ekoloģisko līdzsvaru, pieņem visādus it kā pareizus lēmumus un likumus, bet praktiskā rīcībā paši spļauj tiem virsū. Un šīs jezuītiskās morāles radītās briesmas izraisījušas tīņos vēlmi aktīvi cīnīties. Viņi visu laiku īpaši uzsvēra vārdu aktīvi. Tīņi saprotot, ka viņu spēki pagaidām esot par vājiem, lai pret visa dzīvā iznīcinātājiem spētu vērst masīvu, stratēģiski un taktiski izstrādātu, iznīcinošu triecienu. Tāpēc viņi nosaukuši savu kustību par «Sākumu». Un sākumam izvēlējušies šo mežaino rajonu un ierobežoto dabas aizsardzības jomu — zvēru pasauli. Katrs no viņiem esot iedomājies sevi par asins- brāli kādai dzīvnieku sugai un, kad ejot medībās, pat cenšoties izturēties un domāt līdzīgi savam sugas brālim. Kaut kas traks, vai ne?
Ingus neatbildēja. Viņu sāka uztraukt Marka aizrautība, pat sajūsma, kas dažbrīd ieskanējās viņa vārdos.
— Tīņi uzskata, ka zvēriem ir tiesības aizsargāties, — turpināja Marks, — un aizsargāties uzbrūkot, jo tāda pasīva aizsargāšanās kā slēpšanās vai bēgšana ir nejēdzīga — ja upuris izbēg no viena slepkavas, to agri vai vēlu dabū rokā citi. Tāpēc ienaidnieks jāiznīcina uzbrūkot. Turklāt tīņi ir pārliecināti, ka tas viss no zvēriņu viedokļa esot ļoti ētiski, jo arī cilvēku sugas morāle ietver sevī dogmu par savu sugu kā vispilnīgāko, visizredzētāko un vienīgo, kuras dēļ pastāv šī pasaule, sugu, kurā evolūcija ir paudusi savu visaugstāko gribu. Bet to ar tikpat lielām tiesībām varot uzskatīt jebkura suga attiecībā pret citām, vienalga, vai tās būtu vardes, lāči, ķenguri vai žurkas, kaut vai skudras un sikspārņi.
— Tu esi jucis? — Ingus iesaucās. — Rudmatainās meitenes upītē! Tu esi aizmirsis?!
— Pagaidi, Ingu! «— Marks nepacietīgi atmeta ar roku. — Nonāksim arī līdz tam! Un tā šitie tīņi izfilo- zofējuši, ka katrai sugai esot tiesības nogalināt savus ienaidniekus. Varētu vēl saprast, ja cilvēku suga apkautu zvērus, lai izmantotu pārtikā, jo visi dzīvnieki, izņemot zālēdājus, paši to darot, taču cilvēks dzīvniekus iznīcinot tāpēc, ka medībās tiekot apmierināts ata- viskais instinkts vajāt un nogalināt. Bet tad taču vēl taisnīgāk un saprotamāk esot, ka, nogalinot cilvēku, zvērs cīnās par savas sugas saglabāšanu. Jo esot taču būtiska atšķirība — nogalināt prieka pēc vai tādēļ, lai nenogalinātu tevi. Bet cilvēku suga šo atšķirību apzināti ignorējot. Turklāt cilvēku domāšana kļuvusi galīgi patoloģiska — viņi citu sugu pārstāvjus liekulīgi saucot par saviem «mazajiem brāļiem» un tūlīt šaujot nost, saindējot upes un augsni, izcērtot mežus un nosusinot purvus, darot visu, lai tik savus «mazos brāļus», mīlestību pret kuriem raudulīgi apzvēr, dabūtu pēc iespējas ātrāk pie malas. Cilvēku suga gan radot zooloģiskos dārzus, dabas rezervātus un nacionālos parkus, taču tas stipri atgādinot to, kā baltie ieceļotāji apkāva indiāņus un tos, kuriem palaimējās palikt dzīviem, sadzina rezervātos, lai vīkendos varētu aizbraukt papriecāties. Tīņi domā, ka pēc tam, kad viņu sāktā kustība būs pārņēmusi visu zemeslodi, Austrālijā varētu izveidot cilvēku sugas rezervātu, jo šis kontinents dabiskā kārtā esot izolēts no pārējās pasaules.
— Tie taču murgi, Mark… — Ingus izdvesa. — Viņi ir ķerti. Mums ātrāk jātiek no šejienes…
— Pagaidi, Ingu! — Marks pārtrauca. — Kaut kāda loģika tīņu stāstā jau ir. Piemēram, tīģeris nogalinot cilvēku. Cilvēki gan naidā un atriebībā meklējot rokā cilvēkēdāju, lai bez žēlastības iznīcinātu, taču paši tīģeri uzskatot viņu par varoni, kurš ir cildināms un atdarināšanas cienīgs …
— Mark, tu gribi teikt, ka tīņi… — Ingus nobāla un saķēra galvu.
— Iespējams… — Marks klusu noteica. — Viņi stāstīja, ka, iemiesojušies zvēros, ejot medībās un vajājot … pašus medniekus. Ar lokiem un bultām. Bez žēlastības!
■— Bet kādēļ… mūs? — Ingus izdvesa.
— Saņem sevi rokās, Ingu! — Marks teica, vērīgi palūkodamies draugā. — Pēdējā laikā naktīs, prožektoru apžilbināti, esot sabraukti vairāki zaķi, nosista stirna un stirnu bērniņš, savainots kāds alnis, kurš kļuvis pavisam klibs, nav zināms, kā izdzīvos ziemā, kad barības meklējumos nākas nostaigāt lielus attālumus. Tad tīņi sasauca kārtējo Zvēru cilvēku (iedomājies, tā viņi sevi dēvē) sapulci, kurā Zaķu cilvēks un Briežu cilvēks pieprasīja slepkavas sodīt ar nāvi, bet Aļņu cilvēks apmierinājās ar prasību vainīgajam piespriest trīs gadus ieslodzījumā būrī. Tā kā vainīgie nebija zināmi un nebija arī nekādu cerību tos kādreiz atrast, tīņi pieņēma lēmumu sodīt ar nāvi jebkuru noziegušās sugas pārstāvi, liekot viņam iet bojā tādā pašā kārtā — uz šosejas… Tā kā mēs brīnumainā kārtā palikām dzīvi, Zvēru cilvēki nolēma sarīkot tiesu… Nejauši kāds uz pirksta man ieraudzīja rētu. Tur, kur iekoda zalktis, — Marks iesmējās. — Tas mani izglāba. Tad es pateicu, ka arī tev ir tāda rēta. Esot kaut kādi seni ticējumi, leģendas. Čūska kā vecākais un gudrākais Zemes iemītnieks. Tikai likteņa izredzētos tā apzīmogojot ar kodienu. Tādi esot ļoti laimīgi, un viss, ko viņi iesākot, jau iepriekš esot nolemts veiksmei. Vispār tas ir lieliski, Ingu! — Marks iesaucās. Viņa acis iemirdzējās, sejā iegūla apņēmīgi vaibsti.
— Bet tās rudmatainās meitenes, Ma-ark… — Ingus stingi izteica un juta, ka nav tālu no ārprāta.
— A, tās… — Marks pakodīja lūpas. — Zvēru cilvēki teica, ka viņas ar skrošu bisi esot nošāvušas četras vāveres. Pilnīgi bezjēdzīgi, tikai prieka pēc, jo ādiņas taču vienos caurumos. Nu, un tad ar bultām… Viena gandrīz izbēgusi, bet pie pašas šosejas tomēr dabūjuši rokā…
Ingus uzmetās ceļos, grūda pirkstus rīklē, cenzdamies izsaukt vemšanu, raustījās spazmās, bet nekas laukā nenāca.
— Viņi sauca mūs par… mājas cūkām… — Ingus vaidēja. — Un tās meitenes… mēs ēdām mājas cūkas… dzērām govs asinis…
Marks vēroja Ingu, sakodis zobus.
Lai, viņš domāja, lai, nekad vairs tā nebūs, bet ir dota iespēja, ir dota iespēja, kuru garām laist nedrīkst, man un Ingum ir dota iespēja, un mēs visu aizmirsīsim, kas šonakt bijis, visu aizmirsīsim, jo nekad tas vairs neatkārtosies, mēs piespiedīsim sevi visu aizmirst, mums tas jādara, jo citādi… Nekas nebūs citādi, viss būs tikai tā, kā vajag!
— Ingu! — Marks lūdzoši teica, taču viņa balsī jautās līksme. — Veco zēn! Te patiešām ir «Sākums», kā tīņi to sauc, taču pavisam savādāks, nekā viņi uzsākuši. Tāpēc tas mums jāaizmirst un jāsāk no jauna, it kā nekas nebūtu vēl bijis… Kad es atceros mūsu miegaino, pašapmierinātībā un melos ieslīgušo, stulbo pilsētiņu, kretīniskos un vienaldzīgos, visam uzspļaujošos vai vēderlīžainos purnus tās ieliņās, mani pārņem šausmas. Ingu! — Marks izmisīgi sapurināja draugu. — Es pats taču… Es pats taču jutu, ka biju sācis pārvērsties ļaunā un atriebīgā radījumā, ka man pat bija prieks, ja izdevās pret kādu no viņiem izstrādāt nekrietnību! Es vairs nevarēju, es sāku piesūkties ar žulti un naidu… Ingu, atjēdzies! Šeit mums dota izdevība!
— Mark, es nezinu, kā lai tiek pāri… — Ingus izmocīja.
— Salīdzinājumā ar to, kas notiek mūsu pilsētiņā!? Es Zvēru cilvēkus attaisnoju visā!
Augšā atkal nograbēja atslēgas, un režģis pacēlās.
Bedres malā stāvēja Erinakejs un, raudzīdamies sānis, teica:
— Mark, lūdzu, nāc!
Kad Marks satvēra virvju kāpnes, Erinakejs noteica:
— Gaišmatis lai paliek!
Viņš aplika Markam ap pleciem roku un aizveda pie ugunskura, bet pie bedres pienāca Nikters, Ker- vids un Vulpo.
Ingu atkal pārņēma drausmīga vientulības un bezcerības sajūta.
Nikters nokāpa lejā un klusu sacīja:
— Man tomēr žēl, gaišmati!
Bedrē norāpās arī Vulpo un Kervids.
Vulpo pasmaidīja, tad spējā tvērienā atrāva Ingum pie krūtīm kreklu.