Džīna un Marvīns soļoja pa naksnīgo šoseju tai virzienā, kādā bija aizbraukuši abi puiši. Riepu protektoru nospiedumi uz miklā seguma mēnesnīcā bija labi saskatāmi.
Sirmgalvis ļāvās pilnmēness nakts valdzinājumam, un viņu pārņēma vēlēšanās iegaudoties kā vilkam, tikai viņš nezināja, kāpēc. Džīna klusi ierunājās:
— Man šķiet, ka esmu piedzimusi šādā naktī, man liekas, ka es to pat atceros. Upes dvesma, zāles un lapu čaboņa, glāstoša un maiga vēja dvesma … Naktsputnu balsis, neredzamu zvēru piesardzīgie soļi biezoknī. Marvīn, pasaki taču man vienreiz — kas es īsti esmu, no kurienes?… Dažbrīd es jūtos kā tava meita, kurai ir vislabākais tēvs pasaulē, citreiz kā kaislīga mīļākā.bezgala alkstu tevis, vēl citreiz rūpējos kā gādīga māte par savu bērnu, dažbrīd… un dažbrīd es ienīstu tevi, it kā tu būtu drausmīgākais elles radī-
- jums!… Un vienlaikus apzinos, ka esmu it kā daļa no tevis un mēs esam saistīti uz mūžiem, lai arī kādi attālumi un laiks mūs šķirtu… Pasaki taču reiz — kas es esmu?
Marvīns neatbildēja un klusībā pasmējās par šiem nevajadzīgajiem jautājumiem.
— Tad pasaki — kas esi tu, Marvīn?
— Vai tev no tā kļūs labāk?
— Nezinu… — meitene nočukstēja un pieglaudās vīrieša plecam.
— Nekļūs, Džīn, — Marvīns pasmaidīja un noglāstīja viņas melnos matus. — Jo viss paliks tāpat, kā bijis. Es to zinu.
Kaut kas neredzams vairākas reizes nozuzēja pāri galvām, līdz sapinās Marvīna sirmajās krēpēs.
— Džīn, maijpuķīt, tu teici, ka es dažkārt tev liekoties pēc elles izdzimuma. Tagad tu uz tādu varēsi paskatīties, ja vien mani no viņa atpestīsi.
Meitene uzmanīgi izpiņķēja no matiem sikspārni un izpleta garos plēves spārnus. Sikspārņa mazais ķermenis dusmās raustījās, ļaunās actiņas dzirksteļoja, asie zobiņi bija gatavi kodienam, un viņš ultraskaņas balsī lādējās, gatavs visu iznīdēt no zemes virsas.
Džīna iesvieda sikspārni naktī.
— Nakts putns, tumsas putns! — viņa nošņāca. — Vai tev neliekas, ka arī mēs esam kļuvuši tādi?
— Nē, mīļumiņ, — Marvīns klusu teica, — mūsu domas un centieni ir balti, un mēs sevī nesam gaismu. Mēs esam dienas putni, lai arī it bieži nākas dzīvot naktī.
— Vai gribi, lai es tev nodejoju «lapsenes deju»? — Džīna piepeši ievaicājās. — Kopš tu to iemācīji, man tā sāk iepatikties arvien vairāk. Es dejošu tepat, uz mēness gaismā blāvojošās šosejas, bez mūzikas. Kaut gan nē! Nakts skaņas būs mūzika… Tev ir tik skaisti mati, Marvīn… Jaunībā tie droši vien bija kraukļa melnumā?
— To es vairs neatceros.
t— Un acis tev bija tumši zilas?
— Džīn, bērniņ, kur klejo tavas domas?
— Nekur! — viņa satrūkās. — Ai, nē, visur! Es pati vairs nezinu.
— Tātad tu domā par visu ko, tikai ne par veco egoistu. Maza palaistuvīte noglāsta sirmgalvja krēpes un tai pašā laikā iedomājas, ka tās ir kāda cita cirtas.
— Nu vēlies taču, lai es tev nodejoju «lapsenes deju»! — viņa izmisīgi iesaucās. — Vēlies, vēlies!
— Nē! 1 — atcirta Marvīns.
Džīna alkaini raudzījās Marvīnā, šī zeltainādainā meitene, kuras senčus ikviens maldīgi domātos meklēt starp indiešiem un čigāniem, šī pēc zemenēm un koriandra smaržojošā meitene, kura kā dzimusi «lapsenes dejai», šī lokanā un slaikā būtne ar žilbinoši baltajiem zobiem un sārtajām lūpām, medaino mēli un tik tiešām tievo lapsenes vidukli.
— Nē! — Marvīns aizžņaugtā balsī atkārtoja.
— Kāpēc? — meitenes saucienā pazibēja naids.
Sirmgalvis atgrūda Džīnu un piecēlās.
— Gluži vienkārši tāpēc, sieviete, ka tas, kam tu dejosi, nebūšu es. Un tas, kuru pēc dejas tu mīlēsi, arī nebūšu es.
— Ak, Marvīn …
— Citreiz, gaišumiņ, citreiz… Un turpināsim ceļu!
Viņi devās tālāk. Šoseja ievijās mežā.
— Cik nakts ir nepanesami gara! — Džīna nočukstēja.
— Nakts ir tieši tik gara, lai pagūtu notikt viss, kam tajā jānotiek, — Marvīns vēsi atteica.