Marks Zvēru cilvēku pulkā sēdēja pie ugunskura.
Tumsas un gaismas rotaļas neļāva iedziļināties tīneidžeru sejās, un Marks uztvēra šos puišus un meitenes kā vienu veselumu, kuram pretim stāv cits veselums — viņš, Marks.
Zaķu cilvēks Timids bija pielēcis kājās un kaismīgi runāja:
— …un vadonis iet pa priekšu, ar savu pasionari- tāti raujot līdzi masas. Tikpat kā kaujā pie Arkolas 1796. gadā, kad franču un austriešu armijas šķīra krāčaina upe. Trīs reizes metās franči uzbrukumā, un trīs reizes austriešu kartečas svieda viņus atpakaļ. Un tad, kad likās, ka nekāds spēks nespēs frančus pacelt uzvarošam triecienam, ģenerālis Bonaparts satvēra karogu un metās uz tiltu, un viņam kā magnēta pievilktas dzelzs skaidiņas sekoja grenadieri. Pirmās rindas nopļāva kartečas, bet nākamās, ģenerāļa pasionaritātes aizrautas, vairs nebēga atpakaļ, tās sekoja savam vadonim, ieņēma redutes un apklusināja lielgabalus. Un tad jau visa franču armija šķērsoja straujo upi un kaujā izcīnīja uzvaru!
— Jā, jā, tā tas bija, tikai tā, — sajūsminātu balsu murdoņa pārvēlās ugunskuram.
— Lai velns parauj Napoleonu un viņam līdzīgos! — iesaucās Aļņu cilvēks Alkess. — Ja viņš parādītos šeit un uzsauktu: «Uz priekšu, mani dēli! Mums jātiek pāri tiltam — un uzvara būs mūsu!» — es pirmais sāktu viņu sist kā traku suni, jo ar «mūsu» viņš būtu domājis tikai sevi un savas šaurās, godkārās, egoistiskās, nenormālās tieksmes! Mēs esam citi, un, kamēr esam jauni un spēks kaulos, mums jāpagūst pārveidot šo pasauli jaunu un ziedošu, arvien labāku un gaišāku, un.,, Jā, tieši tādu… — viņš apjucis nobeidza.
Zvēru cilvēki spožām acīm vērās Markā, un šajos skatienos Marks samanīja gan sajūsmu, gan laimes apjausmu un ticību, gatavību sekot, gan arī melnu skaudību un pat naidu… Tu esi mums vajadzīgs, lasīja Marks viņu acīs, mēs varam tevi mīlēt, mēs varam tevi ienīst, ka paši neesam «apzīmogoti» ar čūskas kodienu kā tu; mēs varam skūpstīt putekļus tur, kur tavas kājas pāri gājušas, bet mēs arī varam tevi vienā brīdī neģēlīgi nodot vai pat nogalināt un citā nešauboties atdot savas dzīvības par tevi. Tu esi kā brīnumputns, kas atlidojis nezin no kurienes, un, ja tas iedziedāsies vēl nekad nedzirdētā balsī: «Uz priekšu, tēvuze- mes bērni!» — mēs celsimies un nešaubīgi sekosim tev, kurp mūs vedīsi; tu esi vajadzīgs mums, un mēs esam vajadzīgi tev!
Tad piecēlās Nikters, viens no tiem, kuros bija jaušams naidīgums, un griezīgā balsī teica:
— Jā, mēs esam sācēji! Ar to mēs paceļamies pāri masām. Bet pāri mums stāv tie — ar čūskas zīmogu. Un likteņa izredzēti šādi ļaudis kļūst ne tāpēc, ka viņus apzīmogojusi čūska (tas tikai palīdz viņus atšķirt), un arī ne tāpēc, ka apstākļu sakritības vai intrigu dēļ viņi izvirzās priekšgalā un tad pasludina sevi par vadoņiem, ko tūlīt apstiprina līdēju un lišķu koris, vara un spēks, kas gļēvi atdodas viņu kalpībā, pašlabuma meklētāji un intriganti, radot ap viņu galvām gudrības, nemaldības un šķietamas pasionaritātes oreolu, bet gan tādēļ, ka viņi tādi ir! Godīgā un taisnīgā ceļā viņi kļūst vadoņi. Es atzīstu to, ess tam piekrītu! Bet… — Nikters apklusa, it kā neredzams smagums pēkšņi viņu spiestu pie zemes. — Jūs taču esat divi…
— Un kas par to? — Marks nesaprata.
— Vadonim jābūt kā magnētam, — piebilda Brieža cilvēks Kervids. —- Bet divi magnēti ar vienādiem poliem nekad nepievelkas, viņu būtībā jau ietverta savstarpēja atgrūšanās, kas visu uzsākto agri vai vēlu novedīs pie šķelšanās un sagrāves.
Iestājās nomākts klusums.
Lāča cilvēks Urs paskatījās tālē, kur virs mežu galiem jau stiepās tikko samanāma gaiša rīta svītriņa, un gaismas priekšnojauta, liekas, piedeva viņam spēkus. Viņš saņēmās un norūca:
— Vienam no abiem jāpazūd!
Zvēru cilvēki sarosījās, un katrs no viņiem jutās atvieglots, ka ne viņš bijis tas, kurš pirmais to izteicis. No visām malām skanēja satraukti čuksti:
— Jāpazūd gaišmatim!
— Jā, Mark, gaišmatis ir absolūti lieks..,
It kā sarunājuši viņi Ingu vairs vārdā nesauca. Un tomēr bija jūtams, ka līdz galam viss nav pateikts; neizrunātie vārdi klejoja no vienām lūpām uz otrām, un Zvēru cilvēki slēpa savas acis, un pēkšņi Markam likās, ka viņi pārvērtušies baismos tumsas rēgos, kuros nav nekā dzīva. Uzbrāzmoja vējš, liesmu mēles noraustījās, un līdzi tām ēnu rotaļā sašķobījās tīņu augumi, tie staipījās un locījās, līki un greizi, te īsi, te gari, un atgādināja bezdvēseliskas lupatu lelles uz stiepļu skeletiem, kuras virza kāds neredzams vadītājs, caur šīm lellēm pauzdams savu gribu, un Markam pārgāja auksts pār muguru.
— Tāds ir lēmums, ko mēs pieņēmām, kad tevis nebija klāt, Mark, — Ezis Erinakejs nomākts teica un sabikstīja ugunskuru.
— Klausieties, Zvēru cilvēki! — Marks pielēca kājās un izmisis iesaucās.
Iestājās gaidpilns klusums.
Un Marks kaismīgi sāka stāstīt, ka Ingus nekad nepretendēšot uz vadoņa vietu, ne viņam raksturs tāds, ne vēlēšanās. Ka čūska Ingum tikai nejaušības dēļ iekodusi, ka Ingus viņu pulkā būšot tāds pats kā ikviens no Zvēru cilvēkiem, bet, ja viņiem radusies iespēja, tad esot netaisni to atņemt Ingum, kurš alkstot visu to pašu, ko viņi, un Zvēru cilvēki piekrītoši klanīja galvas par zīmi, ka ik vārds, ko saka Marks, ir taisnība.
Kad Marks apklusa, domādams, ka būs viņus pārliecinājis, kāds, tumsā pie zemes pieplacis, izdvesa:
— Gaišmatim ir jāmirst!
Marks apstulba.
Eža Erinakeja platie pleci saguma, un viņš rūgti teica Markam:
— Zvēru cilvēki grib, lai tu viņus piesaisti ne tikai ar to, ka esi «apzīmogots» un ka viņi tevi ir atzinuši. Viņiem vajag noticēt tev, jo paši sev viņi netic. Viņiem vajag kaut ko tādu, uz ko paši nav spējīgi.
— Vai tad asiņu nav bijis pietiekami?! — Marks iekliedzās. — Jūs esat maniaki! Rudmatainās meitenes …
Zvēru cilvēki jautri sarosījās, Šur tur atskanēja pa apspiestam smieklam.
— Paskaties vērīgāk, Mark! — liegi iedūdojās Lapsa Vulpo.
— Parādieties, Skiuras! — Erinakejs teica, un no dūmiem izvijās abas rudmatainās meitenes — dvīņumāsas. Viena piemīlīgi pasmaidīja, otra piemiedza ar aci. Viņas pagrozījās kā manekenes un noņēma parūkas, kuru garie mati brūngansarkani novizēja liesmu vējā. Arī viņām bija izcirptas galvas.
— Šeit neviens nekad nav nogalināts, — Erinakejs sacīja. — Mēs pastāvīgi alkām nesaudzīgu cīņu ar zvēru ienaidniekiem, taču morāli izrādījāmies pārāk vāji. Mēs daudzkārt aizgājām līdz pēdējai robežai, kad vajadzēja tikai atlaist uzvilkto loka stiegru, taču šajos izšķirošajos mirkļos mums pietrūka vai nu drosmes, vai ari prātos iešāvās domas par šādas rīcības bezjē- dzīgumu. Pēc tam mēs dusmojāmies, nicinājām un neieredzējām paši sevi, tomēr tas, kas mūs atturēja, vienalga bija stiprāks par mums, un tā arī mēs nespējām pārkāpt robežu, pēc kuras atgriešanās vairs nebūtu… Tad mēs novilkām trosi pār ceļu, jo cerējām, ka tā vieglāk būs sākt, taču jūs mūs pievīlāt… Bet labi vien bija. Tagad, kad atnāci tu, mēs esam sapratuši, ka mūsu izvēlētais «Sākums» nav bijis pareizs. Jāsāk ir citādi, un tu to zini. Ar tevi kopā mums pavērsies jauni apvāršņi!
Viss izrādījies līdz muļķībai vienkārši, Marks gandrīz vai iesmējās.
— Pietiks muldēt! — Skrofs norūpējies iesaucās. — Kad lēks saule, visam jābūt galā.
— Kam? — Marks nesaprata.
— Viņi taču pieprasa, lai tu sevi apliecini, Mark! — l rlnakejs negribīgi teica, un Zvēru cilvēki piekrītoši ieņurdējās.
— Kā? — Marks nobālēja. — Vai tad vēl tagad jūs…
— Tu to izdarīsi, Mark! — Oriolidas acis mirdzēja, likās, viņa tūdaļ pārvērtīsies liesmās un uzvīsies debesīs. — Tādi kā tu iet pāri visam, neatskatīdamies savās pēdās, bet redzēdami vienīgi ceļazvaigzni!
Kāds nometa pie Marka kājām viņa mednieka dunci.
Marks to pacēla. Asmens bija norasojis. Ugunskura blāzmā ūdens pilieni šķita kā asins lāses.
Marks pārlaida smagu skatienu Zvēru cilvēkiem. Arī viņi vairs neslēpa acis, bet droši raudzījās Markā. Viņi savu, labāk vai sliktāk, tomēr bija izteikuši. Tagad kārta Markam.
— Ļaujiet mums ar Ingu aiziet, — viņš noguris teica un redzēja, ka Zvēru cilvēki viņam netic.
— Ej! — kāds sacīja.
— Ejiet! — cits piebilda. — Jūsu motocikli stāv šosejas malā. Tie ir braukšanas kārtībā.
Marka roka žņaudzīja dunča rievoto spalu.
— Atlaidiet Ingu! — viņš teica.
— Vai nu jūs aizejat abi, vai neviens, — kāds cieti noteica.
— Man jāpadomā…
— Kā mēs tev varēsim uzticēt savus likteņus, ja tu nevari izšķirties uzreiz?
— Marks to izdarīs! — Orioiida ieķērcās.
— Jā, •— ,Marks stingri teica. — Es to izdarīšu.
Klusums.
— Tad dari! — kāds nepacietīgi sacīja.
Viņi cēlās kājās, gatavi Markam sekot. Tikai Erinakejs palika sēžam.
— Sēdieties! — viņš teica pavēlošā balsī. — Pa- sionārija nāve nevienam nav jāredz. Viņu drīkst redzēt tikai mirušu.
— Atkal jau, Erinakej! — Nikters ļauni nošņāca. — Atkal tu gribi visu samaitāt.
Jūs paši mani uz laiku ievēlējāt par vecāko. Tā ka es izmantoju savas likumīgās pagaidu tiesības.
•— Es tām uzspļauju! — Nikters teica, taču Zvēru cilvēki sēdās ap ugunskuru, un arī Nikters paklausīja.
<— Ej, Mark! — Erinakejs teica. — Mēs gaidīsim tik ilgi, cik tas tev būs nepieciešams.
Kastors aizdedzināja ugunskurā lāpu un iespieda Markam rokā. Nikters sameklēja kabatā būra atslēgas un pasvieda Markam.
Marks pārlaida lēnu, smagu skatienu Zvēru cilvēkiem, it kā gribēdams pēdējo reizi pārliecināties, vai tā tik tiešām ir pilnīga nopietnība, tad aizgāja lejup pa retiem kokiem apaugušo nogāzi.
Nonācis pakājē, kur bija ierakts būris, viņš atskatījās. Neviens nesekoja. Ugunskurs kalnā bija ietinies austošā rīta miglā kā blāvs plankums.
Marks noņēma abas priekškaramās atslēgas. Pacēla režģi un steigšus norāpās lejā.
Tur — līdz pusei kails, aiz rokām un kājām piesiets pie būra stieņiem — bija sagumis Ingus. Augums kā loks bija izliecies pretim Markam. Ingus seja bija klāta aukstiem sviedriem, acis pievērtas un uz lūpām sastindzis savāds smaids.
Un tad Marks šausmās iekliedzās.
No jostasvietas līdz ribu sākumam Ingum stiepās asiņaina svītra pirksta platumā, bet tur, kur sirds, bija asiņains plankums.
Marks ieīdējās un metās pie drauga, pārvilka ar roku pār viņa ķermeni. Uz plaukstas palika sarkanā okera putekļi.
— Tūlīt, Ingu! — Marks izdvesa un gribēja pārgriezt virves, taču draugs iekliedzās tādā naidā, ka Markam nolaidās rokas:
— Nē!
— Ingu, tas, ko tīņi man iepriekš sastāstīja, bija meli, meli! Nekrietni meli!
— Es zinu, — Ingus teica. — Nikters man visu izstāstīja. Un man bija pietiekoši laika to pārdomāt… Tagad šķērd no visa spēka pa sarkano svītru un tad dur aplī!
— Ingu, tu esi traks?! — Marks šausmās nočukstēja. — Ko viņi ar tevi izdarījuši?!
— Neko …
— Tad beidz muldēt — un bēgam!
— Nē, Mark… — Ingus teica. — Ja tu neizdarīsi to, ko viņi prasa, viņi nogalināšot mūs abus. Viņi neļaušot mums aiziet! Jo mēs taču tagad visu zinot. Mēs esot viņiem bīstami. Tad kāpēc jānosprāgst abiem?
Marks pameta skatienu uz augšu, un viņam šķita, ka nozib kāda ēna.
— Mums vienīgi jātiek līdz močiem, — viņš čukstus teica.
— Apklusti vienreiz! — Ingus tik tikko valdījās, lai nesāktu raudāt. — Tas Nikters man pateica visu, arī to, ko tu gribēšot darīt. Un motociklu lūžņus tu varot atrast gravā pie upītes… Šis nav mans piedzīvojums, Mark! Tas ir tavs.
— Ko tu, Ingu… — Marks nomurmināja, un viņu pārņēma dīvainā jutoņa, par kādu reiz viņam bija stāstījis Ingus. Kad stāvi skatu torņa virsotnē, dažreiz rodas mokoša vēlēšanās nolēkt, tā bija teicis Ingus, zeme it kā pievelk, ar prātu tu visu lieliski apjēdz, bet kaut kas velk tevi lejup, tu alksti izbaudīt lidojumu, un liekas, vajag mesties lejup — un viss atrisināsies…
— Nu, Mark! -r- Ingus izmisis lūdzās, un asaras lija pār viņa vaigiem. — Nemoki mani! Domās jau esmu miris tūkstoš reižu, ļauj tagad ātrāk nomirt pa īstam!
Marks nodrebēja un gārdzoši ievilka elpu.
Un Ingus sāka lamāt viņu pēdējiem vārdiem, meta sejā visbriesmīgākos apvainojumus, ņirgājās, dzeldams līdz dvēseles dziļumiem, kamēr Marks tik tikko vairs valdījās…