Naksnīgā šoseja gāja caur meža biezokni. Melnās sienas abpus brauktuvei likās debesīs kļauj amies kopā.
Dažbrīd egļu galotnēs ieķērās vēja brāzma, un tad šoseju pāršalca garš, mokošs vaids.
Pēkšņi ceļinieki satrūkās.
Vienmērīgie riepu nospiedumi strauji salīkumoja, vieni nodalījās un pazuda no šosejas, otri pārvērtās švīkās, aizslīdēja pa asfaltu un beidzās uz ceļa apmales.
— Ko tas nozīmē? — Džīna sabijusies iesaucās.
— Šķiet, mīļumiņ, ka puiši un motocikli būtu ņēmuši un uzbraukuši debesīs, — Marvīns teica, kad viņi bija izložņājuši grāvi un sīko krūmāju līdz pašam biezoknim. •
— Marvīn! — Džīna izdvesa, izvilkdama no grāvmalas garās zāles tievu un garu čūsku, kas mēness gaismā ļauni spīdēja un atsperīgi meta līkumus.
Tā bija trose.
— Apžēliņ! — Marvīns izmisis nočukstēja. — Tie Zvēru cilvēki taču ir galīgi ķerti!
— Kas noticis ar Marku? — Džīna iekliedzās.
— Kā es to varu zināt! — Sirmgalvis saķēra meiteni aiz rokas, pārvilka pāri grāvim uz šosejas. — Mums jāiet tālāk.
— Tālāk? — Džīna iešņācās kā saniknota kaķene un purināja Marvīnu. — Mums viņi jāatrod!
— Kur viņus meklēt? — Marvīns vaicāja un novilka visapkārt loku — meži, meži… — Saproti, skud- riņ, ka šoseja ir vienīgais, kas viņus saista ar ārpasauli. Ja vien viņi ir dzīvi, tad agri vai vēlu kaut kur iznāks un dosies uz priekšu, jo arī viņiem atpakaļceļa nav.
— Tu domā, ka Marks varētu būt… miris? — Džīna nočukstēja, un viņas rokas nošļuka.
— Nedomāju gan, protams, nedomāju! — atcirta Marvīns un devās tālāk. Atskatījās. Džīna vilkās nopakaļ.
Kad viņi bija nogājuši pusotru kilometru, biezoknis beidzās un sākās kalnains, ar lazdām un alkšņu krūmāju apaudzis apvidus.
— Paskat, pelīt! — Marvīns pamāja uz priekšu, kur šoseja aizlīkumoja gar kādu uzkalnu. Tā galā, kokos ieaugušas, melnēja pilsdrupas. — Mums tur vajadzētu aizkļūt. Es redzu brīnišķīgu terasi, no kuras šosejas līkumi būs pārskatāmi kā uz delnas.
— Tad ejam! — Džīna apņēmīgi atteica, un viņi pa tikko samanāmu taku cauri krūmiem un brikšņiem devās augšup. Marvīns bez apstājas tarkšķēja:
— Drupas, drupas, Džīn… Stratēģiski nozīmīgā vietā kaut kādi savulaik uzcēluši pili. Tagad viss ir uzspridzināts un sagrauts. Kas atliek, spriežot primitīvi? Kad dūmi izklīduši un izdegu pelni aizvējoti, celt visu no jauna. Uzcelt to pašu, tikai, protams, citā arhitektūras stilā, un visam iedot jaunus nosaukumus. Bet būtība paliks tā pati. Tad rodas jautājums: kāpēc jāceļ, *ja uzceltais būs tas pats vecais, tikai ar jaunu fasādi? Cilvēks jāmaina, Džīna, cilvēks — tas ir vienīgais ceļš, kaut arī tūkstošreiz grūtāks. Viņi te bijuši samērā gudri. Viņi ir aizgājuši. Devušies mēģināt citur un citādi.
Beidzot viņi nokļuva akmens mūru pakājē un drīz vien atrada ar dadžiem un nezālēm aizaugušu spraugu, pa kuru iekļuva pils pagrabā. Viņi sāka maldīties pa pussagruvušajām, tumšajām pazemes ejām. Pelējuma un trūdu smaka rāva ciet elpu. Kādā pagriezienā Džīnai palaimējās ieraudzīt tureklī iespraustu lāpu. Marvīns notīrīja no tās zirnekļu tīklus un biezo putekļu kārtu, aizdedzināja, un švirkstošās liesmas gaismā viņi daudzmaz varēja orientēties.
Beidzot viņi izkļuva no pazemes telpām un ieklīda pils lielajā zālē, kuras griesti bija iebrukuši. Virs galvām pletās zvaigžņota debess un spīdēja pilnmēness. Marvīns nodzēsa lāpu un nolika pie sienas.
Šķērsojuši zāli, viņi nonāca pie apsūbējušas vitrāžas, kuru Marvīns sadauzīja ar papēdi, un abi ar Džīnu pa logu izlīda uz terases, tās pašas, kuru bija redzējuši no šosejas.
Piegājuši pie terases akmens margām, viņi paraudzījās lejup.
Pamalē pie mežu svītras jau sāka aust gaisma.
Lejā, koku un krūmu ieskauta, kā spīdīga lente aizlocījās šoseja un bija labi pārskatāma vairāku kilometru garumā uz vienu un otru pusi.
Marvīns apsēdās uz akmens sola.
Džīna stāvēja pie margām un raudzījās tālumā.
— Viņam jānāk, — meitene klusu teica.
Marvīnam sāka salt pēcpuse; viņš ielīda atpakaļ zālē un pa kaktiem sagrābstīja krietnu sauju zirnekļu tīklu, palika apakšā uz akmens sola. Nu varēja pieciest.
Viņi gaidīja.
Sākts ir normāli, Marvīns domāja, bet vai Markam ^izdosies Zvēru Cilvēkus pakļaut kopīgai darbībai un mērķim? Vai viņi jau nav pārāk samaitāti? Bet ko lai dara, ja citu nav? Labi vēl, ka viņos vismaz ir šī vēlēšanās darboties, tiekties uz kaut ko, vienalga, labu vai ļaunu, un Marks viņus aizraus uz labo. Pašlaik vi- ņiēm ir taisnība tikai vienā, proti, ka viņi ir «Sākums». Viņi alkst satikt kādu, kuram spētu noticēt. Ak, ja Čs pats varētu iet pie viņiem! Taču man ir sirmi mati un sirma bārda un es nevaru izņemt no galvaskausa savas domas un parādīt, cik tās ir jaunas un gaišas, maniem vārdiem viņi neticētu, jo šo akcelerātu dzīvē melu bijis pārāk daudz. Kā lai kaut ko pierāda, ja tev netic; ne velti ir teikts, ka iesākumā bija Vārds; katra kolektīva liela darba sākumā ir vārds, bet ko darīt, ja tavam vārdam netic? Tad nav arī darba. Kāds briesmīgs apburtais loks!
Ausa diena.
Rīta malā, sārti zilu debesu ieskauts, pāri meža galotnēm līdz pusei jau bija uzpeldējis saules disks.
Džīna dirnēja uz terases kā tāda nelaimes čupiņa.
Sasodītie Zvēru cilvēki, gurdi domāja Marvīns, vai tiešām viņi nebūtu noticējuši par čūskas kodiena apzīmogotajiem? Nē, viņiem tam bija jānotic, jo viņiem vajadzīgs pasionārijs, viņi to apzinās. Bet šī mežonība ar trosi, Marvīnam sažņaudzās sirds, kā var kaut ko tādu izspēlēt, uzreiz redzams, ka izglītojušies nav vis klasiskajā ģimnāzijā!
— Marvīn, es jūtos ļoti nelaimīga, — Džīna teica un, kā tāds panīcis kaķēns noslīgusi pie Marvīna kājām, uzlika galvu viņam uz ceļiem. — Tu esi gļēvulis, Marvīn, tu esi niecība! Mums jāmeklē Marks, bet mēs nīkstam te. Tu vienmēr esi pratis paslēpties aiz savas pārgudrās pļerkšķēšanas, tu vienmēr savai rīcībai atrodi pārliecinošus attaisnojumus, un dažkārt tev tos pat izdodas pacelt filozofiskos augstumos.
Marvīna sirdī uz īsu brīdi iemājoja ļauns prieks, taču tūdaļ līdzjūtība ņēma virsroku. Viņš glāstīja meitenes matus, kas smaržoja pēc mežrozītēm, un mierinoši runāja:
— Tavi pārmetumi, uzlecošās saules stariņ, ir briesmīgi! Tomēr godīgi jāatzīst, ka no visa pa drusciņai esmu' pelnījis. Jā, man Marks ir netīkams, to es godīgi pasaku, un, spļauj kaut ģīmī, riebjas viņš tieši tevis dēļ. Bet tam, ko viņš sevī nes, ir globāla nozīme, un pienākums dzīvē man vienmēr bijis svarīgāks par visu, ari par tevi. Un tāpēc nav jāšaubās, ka pašlaik, tupēdami uz terases, mēs darām vispareizāk, ja gribam satikt Marku, lai gan tas, cik noprotu, sakrīt arī ar tavām … hm, maigi izsakoties, šķīstajām vēlmēm.
Džīna, sakniebusi lūpas, piecēlās un aizgāja pie margām, palūkojās uz šoseju meža pusē.