Es atcerējos, ka pāris reižu esmu bijis tik priecīgs kā apreibis. Vienreiz, kad biju mazs un dabūju no Jona- tana ziemsvētku dāvanu — ragutiņas, kuras viņš man bija saglabājis. Un otrreiz, kad nonācu Nangijālā un lejā pie upītes atradu Jonatanu. Un tad pirmajā vakarā Bruņinieku mājā, kad jutos neprātīgi līksms. Bet itin nekas,
itin nekas nevarēja līdzināties tam, kā es jutos, kad atradu Jonatanu guļam uz grīdas Matīsa istabiņā. Padomājiet tik, cik cilvēks var justies līksms, itin kā aiz liela prieka viņā kaut kas skaļi smietos.
Es nepieskāros Jonatanam. Es viņu nemodināju. Aiz prieka es skaļi negavilēju un savaldījos. Es tikai apgūlos viņam blakām pavisam klusi un aizmigu.
Cik ilgi es gulēju? To es nezinu. Laikam gan visu dienu, tā man likās. Bet, kad atmodos, Jonatans sēdēja man blakām. Viņš tikai sēdēja un smaidīja, neviens nevar izskatīties tik jauks kā Jonatans, kad viņš smaida. Es biju domājis, ka viņam nepatiks mana atnākšana. Ka viņš varbūt jau aizmirsis, ka saucis pēc palīga. Ari man bija jāsmaida, un tā mēs tur sēdējām, lūkodamies viens uz otru, un nebildām ne vārda.
— Tu sauci pēc palīga, — es beidzot teicu.
Tad Jonatans vairs nesmaidīja.
— Kādēļ tu kliedzi? — es vaicāju.
Par to domājot, viņš jutās nelāgi. Likās, it kā viņš nemaz negribētu man to sacīt, tik klusi viņš runāja.
— Es redzēju Katlu, — viņš sacīja. — Es redzēju to, ko dara Katla.
Es negribēju viņu mocīt ar jautājumiem, turklāt man pašam bija tik daudz, ko stāstīt, vispirms par Jusi.
Jonatans tam gandrīz negribēja ticēt. Viņš nobālēja un turpat vai sāka raudāt.
— Jusis, nē, nē, ne jau Jusis, — viņš sacīja, un acīs viņam sariesās asaras. Bet tad viņš satraucās.
— Tas tūlīt jādabū zināt Sofijai!
— Kā lai to izdara? — es gudroju.
— Viena no viņas dūjām ir te, Bianka, viņa lidos atpakaļ šovakar, — viņš teica.
Sofijas dūja, tieši to es biju domājis! Es pastāstīju Jonatanam, ka tieši šās dūjas dēļ es atrodos tagad pie viņa, nevis Katlas alā.
— Tas nudien ir brīnums, — es teicu, — ka es no visām Ērkšķrožu mājām nokļuvu tieši tajā, kur tu atrodies. Bet, ja tur ārā nebūtu bijusi Bianka, es būtu pajājis garām.
— Bianka, Bianka, paldies, ka tu atradies tur, — Jonatans sacīja. Bet viņam vairs nebija laika manī klausīties, bija jāpasteidzas. Viņš mazliet paskrāpējās pie atveres, tik klusi kā žurka. Bet nebija ilgi jāgaida, lodziņš pavērās, un skabūzī ielūkojās Matīss.
— Un mazais Sausiņš, viņš tikai guļ un guļ… — Matīss ierunājās, bet Jonatans viņu pārtrauca.
— Atnes Bianku, esi tik labs! — viņš teica. — Tikko satumsīs, es viņu sūtīšu prom.
Viņš paskaidroja, kādēļ. Pastāstīja Matīsam par Jusi. Matīss pašūpoja galvu, kā to dara veci cilvēki, kad jūtas apbēdināti.
— Jusis, es jau zināju, ka tam jābūt kādam no Ķiršu ielejas, — viņš sacīja. — Tāpēc Katlas alā tagad iespundēts Orvars. Kādēļ gan pasaulē ir tādi cilvēki?!
Tad viņš aizgāja, lai atnestu Bianku, un atveri aiz mums aiztaisīja.
Jonatans bija atradis pie Matīsa labu slēptuvi. Mazs, slepens skabūzis bez loga un durvīm. Vienīgā ieeja un izeja bija atvere aiz bufetes. Te nebija nekādu mēbeļu, tikai dīvāns, kur gulēt. Un vecs raga lākturis, kas daudzmaz apgaismoja skabūzi. Šā lākturīša gaismā Jonatans rakstīja vēsti Sofijai.
«Nodevēja nolādētais vārds ir Jusis Zeltgailis. Rīkojies ar viņu aši! Mans brālis ir pie manis.»
— Bianka atlidoja vakar vakarā, — Jonatans sacīja, — lai paziņotu, ka tu esi pazudis un man tevi jāmeklē.
— Iedomājies tik, Sofija sapratusi mīklu, ko es biju uzrakstījis uz virtuves sienas, — es sacīju. — Viņa- izlasījusi, kad atnākusi pie manis ar zupu.
— Kas tā bija par mīklu? — Jonatans vaicāja.
— Es viņu meklēju kalnos tālos.
Es pastāstīju, ko biju uzrakstījis.
— Es to darīju, lai Sofija neuztrauktos, — es sacīju.
Tad Jonatans iesmējās.
— «Neuztrauktos» — iedomājies! Un es? Kā tu- domā, vai man bija miers, kad es dabūju zināt, ka tu esi kaut kur Nangijālas kalnos?
Es laikam izskatījos apmulsis, jo viņš pasteidzās- mani nomierināt.
— Mazais, drosmīgais Sausiņ, tā bija liela veiksme- un laime, ka tu atradies tur. Un vēl lielāka veiksme un laime, ka tagad esi te!
Tā bija pirmā reize, kad mani kāds nosauca par drosmīgu, un es nodomāju, ja rīkošos arī turpmāk tāpat, tad1 varbūt mani varēs saukt par Lauvassirdi un Jusim tāpēc nebūs jāapvainojas.
Bet tad es atminējos, ko vēl biju rakstījis tur mājās uz sienas. Par kādu sarkanbārdi, kas grib dabūt baltus zirgus. Un es lūdzu Jonatanam pierakstīt vēl vienu rindiņu:
«Kārlis saka — viņš esot kļūdījies ar to sarkanbārdi.»
Es arī pastāstīju, ka Huberts mani izglābis no vilkiem, un Jonatans teica, ka viņš būšot Hubertam par to» visu mūžu pateicīgs.
Kad Ērkšķrožu ielejā bija iestājusies krēsla, mēs palaidām Bianku, un visās mājās un sētās nogāzē aiz mums dedegās gaisma. Varēja domāt, ka mājiņās cilvēki sēž un ietur labas vakariņas vai varbūt tērzē un rotaļājas ar bērniem, trallina viņiem dziesmiņas un jūtas labi. Bet mēs taču zinājām, ka tā nav. Mēs zinājām, ka viņiem gandrīz nekā nav, ko ēst, un viņi ir nevis mierīgi un līksmi, bet nelaimīgi. Tengīla vīri augšā uz mūra ar zobeniem un šķēpiem darīja visu, lai viņi tādi būtu.
Matīsa logā nedega gaisma. Māja bija tumša un tik klusa, it kā te nebūtu nevienas dzīvas dvēseles. Taču mēs tur bijām, nevis iekšā, bet ārā; Matīss stāvēja sardzē pie mājiņas pakša, un mēs abi ar Jonatanu ložņājām pa ērkšķrožu krūmiem ar Bianku rokās.
Tādi ērkšķrožu puduri bija ap Matīsa dārzu. Ērkšķro- .zes man patīk. Tās smaržo tik jauki. Nepavisam ne stipri, bet netverami. Taču es nodomāju, ka nekad vairs nevarēšu izjust ērkšķrožu smaržu bez sirds trīsām un mūžam atcerēšos, kā mēs ar Jonatanu ložņājām pa ērkšķrožu krūmiem. Tik tuvu mūrim, uz kura Tengīla vīri ieklausījās visā un pētīja katru, kas varētu saukties par Lauvassirdi.
Jonatans bija notriepis seju melnu un uzmaucis mici pār acīm. Viņš neizskatījās pēc Jonatana, nē, pēc tāda viņš neizskatījās. -Un tomēr tas bija bīstami un apdraudēja viņa dzīvību ikreiz, kad viņš pameta slēptuvi — ūķi, kā viņš to sauca. Simtiem vīru dienu un nakti viņu meklēja, es to zināju un tiku to viņam sacījis, bet viņš tikai noteica:
— Jā, lai viņi meklē vien, tā es domāju.
Viņam bija jāpalaiž Bianka, un viņš gribēja pārliecināties, ka neviens neredz tās aizlidošanu.
Tur tiem mūra sargiem bija jāapsargā katram savs mūra gabals. Tieši aiz Matīsa sētas uz mūra šurpu turpu stampāja kāds resns vīrs, no viņa mums visvairāk bija jāsargās.
Bet pie pakša stāvēja Matīss, un mēs bijām vienojušies par viņa signāliem. Viņš sacīja:
— Ja es lākturi turu zemu, jūs pat elpot nedrīkstat, jo tad resnulis Dūdiķis ir pavisam tuvu. Bet, ja paceļu lākturi augšup, tad resnulis ir tur mūra līkumā un tur viņš parasti sarunājas ar citu Tengīla vīru. Tad uzmanieties un palaidiet Bianku.
Un to mēs darījām.
— Lido, lido, — teica Jonatans, — lido, mana Bianka, pāri Nangijālas kalniem uz Ķiršu ieleju! Un piesargies no nodevēja bultām!
Es gan nezināju, vai Sofijas dūjas saprot cilvēku valodu, tomēr gandrīz ticēju, ka Bianka to saprot. Viņa pieglauda knābīti pie Jonatana vaiga, it kā gribēdama viņu mierināt, un tad aizlaidās. Viņa pavīdēja tik balta krēslā, tik bīstami balta. Cik viegli viņu varēja ieraudzīt tur ta$ Dūdiķis, kad viņa laidās pāri mūrim!
Bet viņš to neredzēja. Viņš stāvēja un tērgāja, neko ne dzirdēdams, ne redzēdams, un Matīss stāvēja sardzē un nenolaida lākturi zemāk.
Mēs redzējām, kā Bianka pazūd, un tagad es raustīju Jonatanu, jo gribēju viņu ātrā? iedabūt slēptuvē. Bet Jonatans negribēja. Vēl ne. Bija brīnum jauks vakars, gaiss bija dzidrs, un tik labi bija elpot. Jonatanam nebija nekāda prieka līst mazā, smacīgā ūķī. Neviens to nevarēja saprast labāk par mani, jo es tik ilgi biju gulējis uz virtuves dīvāna, ieslēgts tur mājās, pilsētā.
Jonatans sēdēja zālē, apņēmis ar rokām ceļgalus* un raudzījās lejup uz ieleju. Viņš sēdēja pavisam mierīgi, un varētu domāt, ka viņš iecerējis tā nosēdēt visu vakaru, lai arī cik daudz Tengīla vīru aiz viņa muguras stampātu uz mūra.
— Kādēļ tu tā sēdi? — es vaicāju.
— Tāpēc, ka man tā patīk, — Jonatans atbildēja. — Tāpēc, ka šī ieleja man patīk nokrēslī. Un dzestrais gaiss, ko es jūtu sejā, man arī patīk. Un patīk arī sārtās ērkšķrozes, kas smaržo pēc vasaras.
— Man gluži tāpat, — es teicu.
— Un man patīk puķes un zāle, un koki, un pļavas, un meži, un mazi, skaisti ezeri, — Jonatans sacīja. — Un saulriets, un saullēkts, un mēness, un spožās, mirdzošās zvaigznes, un vēl kaut kas, ko es patlaban neatceros.
— Arī man tas viss patīk, — es sacīju.
— Tas patīk visiem cilvēkiem, — Jonatans teica. — Un, ja viņi vairs nekā nevēlas, vai tu vari man pateikt, kāpēc viņi to visu nevar baudīt rāmi un mierīgi, bez tāda Tengīla, kas grasās visu izpostīt?
Uz to es nevarēju atbildēt, un tad Jonatans sacīja:
— Nāc, iesim labāk iekšā!
Bet mēs tā uzreiz vis nevarējām drāzties iekšā. Vispirms mums vajadzēja noskaidrot, kā ir ar Matīsu un kur atrodas resnais Dūdiķis.
Bija satumsis. Matīss vairs nebija saredzams, tikai viņa lāktura gaisma.
— Viņš to tur augstu, tātad Dūdiķa tur nav, — Jonatans sacīja. — Tagad nāc!
Bet, tiklīdz mēs sākām skriet, lāktura gaisma zibens ātrumā nogrima lejup, un mēs apstājāmies. Dzirdējām, ka rikšo zirgi, tad tie apstājas un kāds runā ar Matīsu.
Jonatans man viegli pagrūda no mugurpuses.
— Ej turp, ej pie Matīsa, — viņš čukstēja.
Pats viņš iemetās ērkšķrožu puduri, un es izbijies un trīsēdams gāju uz lāktura pusi.
— Gribēju tikai mazliet paelpot svaigu gaisu, — es dzirdēju Matīsu sakām. — Vakars ir tik skaists.
— Skaists vakars! Bet iet ārā pēc saulrieta draud nāves sods, vai tu to nezini? — kāda skarba balss sacīja.
— Tu gan esi nepaklausīgs, sirms vectēvs, — ierunājās cita balss. — Starp citu, kur ir tas puišelis?
— Te viņš nāk, — Matīss atbildēja, jo patlaban es pienācu viņam klāt. Es pazinu abus jātniekus, tie bija Veders un Kāders.
— Vai tu šovakar nekāpsi kalnos, lai raudzītos mēnesnīcā? — Veders vaicāja. — Kā tad tevi sauca, tu mazais melkuli, to es tiešām nedzirdēju.
— Mani sauc tikai par Sausiņu, — es atbildēju. To es uzdrīkstējos sacīt, jo šo vārdu neviens nezināja. Ne Jusis, ne arī kāds cits, vienīgi Jonatans, es un Matīss.
— Ak tad par Sausiņu, — bilda Veders. — Paklau, Sausiņ, kā tu domā, kādēļ mēs esam te ieradušies?
Tad man likās, it kā kājas zem manis saļimtu.
«Lai iespundētu mani Katlas alā,» es nodomāju. «Viņi laikam nožēlojuši, ka palaiduši mani vaļā, un tagad ieradušies pēc manis.» Ko gan citu es varēju domāt?
— Redzi, — Kāders sacīja. — Mēs vakaros jājam apkārt pa ieleju, lai redzētu, vai-cilvēki ievēro Tengīla noteikumus. Bet tavam vectēvam tas laikam grūti saprotams, varbūt tu viņam paskaidrotu, cik ļauni klāsies gan viņam, gan tev pašam, ja jūs nepaliksiet mājā, kad iestājas tumsa.
— To tu neaizmirsti! — Veders nobrīdināja. — Citreiz, ja atradīsim tevi tur, kur tev nav jābūt, tu vairs neizspruksi, to iegaumē, Sausiņ! Vai tavs vectēvs dzīvo vaš nomirst, tas ir vienalga. Bet tu, kas esi vēl tik jauns, tu taču gribi izaugt par Tengīla vīru, vai nav tiesa?
«Par Tengīla vīru, nē, tad labāk mirt,» es nodomāju, bet teikt to neteicu. Es no visas sirds baiļojos par Jona- tanu, tādēļ negribēju viņus kaitināt un pavisam padevīgi teicu:
— Jā. Skaidrs, ka es to gribu.
— Labi, — Veders sacīja. — Tad rīt agri vari iet uz lielo tiltu, tur tu redzēsi Tengīlu, Erkšķrožu ielejas atbrīvotāju. Rīt viņš brauks zelta laivā pār mūžsenās upes straumi un apstāsies pie lielā tilta.
Viņi jau grasījās jāt prom, taču Kāders vēl pēdējā brīdī apturēja zirgu.
— Paklau, tu večuk! — viņš uzsauca Matīsam, kas turpat vai bija iegājis istabā. — Vai tu neesi redzējis kadu skaistu, gaišmatainu jaunekli, ko sauc par Lauvas- sirdi, ko?
Es turēju Matīsa roku un jutu, ka viņš nodreb, tomēr atbild gluži mierīgi:
— Nekādu Lauvassirdi es nepazīstu.
— Ak tad ne, — Kāders sacīja. — Bet, ja gadījumā- tu satiktu viņu, tad zini, kas draud tam, kurš viņu sargā» un slēpj. Nāves sods, vai to tu zini?
Tad Matīss aizvēra aiz mums durvis.
— Nāves sods te un nāves sods tur. Par to vien šie cilvēki domā, — viņš noteica.
Zirgu pakavu dipoņa tikko bija apklususi, kad Matīss atkal izgāja laukā ar lākturi. Drīz vien ienāca Jona- tans, rokas un seju viņam bija saskrambājuši ērkšķi, bet pats viņš bija priecīgs, ka nekas ļaunāks ar viņu nav noticis un Bianka aizlidojusi pāri kalniem.
Tad mēs ieturējām vakariņas. Tur Matīsa virtuvē.. Atvere bija vaļā, lai Jonatans aši varētu pazust slēptuvē,, ja kāds nāktu.
Bet vispirms mēs iegājām stallī, Jonatans un es, un pabarojām zirgus. Bija tik jauki redzēt tos abus atkal' kopā. Tie stāvēja, cieši sabāzuši galvas. Man gandrīz vai likās — tie viens otram stāsta, kas ar tiem noticis. Es abiem iedevu auzas. Jonatans it kā gribēja mani aizkavēt, bet tad sacīja:
— Jā, lai tie reiz dabū auzas! Taču te, Ērkšķrožu* ielejā, zirgiem auzas nedod.
Kad mēs iegājām virtuvē, Matīss cēla galdā zupas bļodu.
— Nekā cita mums nav, un tā ir gandrīz kā ūdens, — viņš teica. — Bet vismaz silta.
Es paraudzījos pēc savas mugursomas un atcerējos,, kas tajā ir iekšā. Kad es izvilku maizes kukuli un jēra cisku, gan vectēvs, gan Jonatans saspringa un viņu acis spulgoja. Cik jauki, ka es viņiem varēju sagādāt it kā svētku mielastu! Es nogriezu viņiem prāvas jēra ciskas šķēles, un mēs ēdām zupu un maizi, un jēra gaļu, mēs (ēdām un ēdām. Ilgu laiku neviens nebilda ne vārda, beidzot Jonatans sacīja:
— Padomā, tas tik ir ēdiens! Es gandrīz jau biju aizmirsis, kā ir, kad esi paēdis.
Es jutos apmierināts, ka esmu atnācis uz Ērkšķrožu deleju, un man tiešām kļuva aizvien labāk. Tad man vajadzēja pastāstīt visu, kas ar mani bija noticis, kopš es biju aizjājis no mājām, un kā ar Vedera un Kādera palīdzību iekļuvis Ērkšķrožu ielejā. Lielāko tiesu es jau biju paguvis pastāstīt, taču Jonatans vēl allaž vēlējās to dzir- >dēt. It īpaši par Vederu un Kāderu. Viņš par šo stāstu smējās, tieši kā es to biju iztēlojies. Un arī Matīss smējās.
— Sevišķi atjautīgi viņi nav, šie Tengīla viri, — Matīss teica. — Lai gan pašiem liekas, ka tādi ir.
— Pat es viņus pievīlu! — es ieminējos. — Padomājiet, ja viņi būtu zinājuši! Ka tieši šim mazajam brālim, īkuru viņi tik ļoti vēlējās sagrābt, paši pavisam viegli palīdzējuši iekļūt Ērkšķrožu ielejā.
To pateicis, es sāku gudrot. Iepriekš es par to nebiju domājis, bet tagad es vaicāju:
— Kā tu īsteni iekļuvi Ērkšķrožu ielejā, Jonatan?
Jonatans iesmējās.
— Es tajā ielēcu, — viņš atbildēja.!
— Kā tad tu ielēci… ne jau kopā ar Grimu, — es ļeicu.
— Kopā gan. Cita zirga man taču nav, — Jonatans atbildēja.
Es jau biju redzējis un zināju, kādus lēcienus Jonatans prata paveikt ar Grimu. Bet pārlēkt pāri Ērkšķrožu ielejas mūrim — tam gan neviens cilvēks nevarētu ticēt.
— Saproti, mūris toreiz vēl nebija gluži pabeigts, — Jonatans sacīja. — Ne visur. Ne vajadzīgajā augstumā. Lai gan augstums bija diezgan liels, vari man ticēt.
— Bet sargi! Vai tad neviens tevi neredzēja? — es vaicāju.
Jonatans koda maizes rikā, tad atkal iesmējās.
— Jā, man sekoja vesels bars un Grimam dibenā iešāva bultu. Bet es aizmuku, un kāds labsirdīgs zemnieks mani un Grimu paslēpa šķūnī. Un nakti mani atveda pie Matīsa. Tagad tu zini visu.
— Nē, tu nepavisam visu vēl nezini, — Matīss ierunājās. — Tu nezini, ka Jaudis šajā ielejā dzied dziesmas par šo jājienu un Jonatanu. Viņa ierašanās ir vienīgais jaukais notikums Ērkšķrožu ielejā, kopš te ielauzies Ten- gīls un padarījis mūs par vergiem. Jonatans ir mūsu atbrīvotājs, viņi dzied, jo viņš atbrīvos Ērkšķrožu ieleju, tam viņi tic un es arīdzan. Tagad tu zini visu.
— Visu tu nezini, — ieteicās Jonatans. — Tu nezini, ka Matīss ir slepenais Ērkšķrožu ielejas cīņas vadonis tagad, kad Orvars iespundēts Katlas alā. Viņiem vajag saukt Matīsu par atbrīvotāju, nevis mani.
— Nē, es esmu par vecu, — Matīss sacīja. — Viņam taisnība, šitam Vederam. Vai nu es dzīvoju, vai mirstu, tas ir vienalga.
— Tā tu nedrīksti runāt, jo tagad tu esi mans vectēvs, — es iebildu.
— Jā, tad gan man jādzīvo. Bet par cīņas vadītāju es vairs nederu. Vadonim jābūt jaunam.
Viņš nopūtās.
— Kaut jel te būtu Orvars! Bet viņš sēž Katlas alā, kamēr Katla viņu sagrābs.
Tad es pamanīju, ka Jonatans nobālē.
— Gan mēs redzēsim, ko Katla beidzot sagrābs, — viņš nomurmināja.
Bet tad viņš sacīja:
— Tagad mums jāstrādā. Tu, Sausiņ, nezini, ka šajā istabā dienās mēs guļam, bet naktīs strādājam. Nāc, tad redzēsi!
Viņš ielīda atverē man pa priekšu, un tur es kaut ko ieraudzīju. Viņš aizmeta prom spilvenu, uz kura mēs bijām gulējuši, un izcēla pāris platu vaļīgu grīdas dēļu. Tad es tieši zemē ieraudzīju melnu caurumu.
— Te sākas mana pazemes eja, — Jonatans sacīja.
— Un kur tā beidzas? — es vaicāju, lai gan gandrīz atminēju, ko viņš sacīs.
— Tuksnesī aiz mūra, — viņš teica. — Tur tā beigsies, kad būs gatava. Vēl pāris nakšu, un es domāju, ka tad tā būs pabeigta.
Viņš ielīda caurumā.
— Bet vēl man kāds gabaliņš jāparokas, — viņš skaidroja. — Tu taču sapratīsi, ka es negribu izlīst no pazemes tieši resnā Dūdiķa deguna priekšā.
Tad viņš pazuda, un es sēdēju ilgi un gaidīju. Kad viņš beidzot parādījās, viņš grūda sev pa priekšu muldu, pilnu ar zemi. Viņš to pastiepa man, un es to izvilku pa atveri virtuvē pie Matīsa.
— Būs vairāk zemes manai druvai, — Matīss teica. — Bijuši man zirņi un pupas, ko iesēt, mans bads beigtos.
— Jā, gaidi vien, gaidi, — Jonatans sacīja. — No desmit pupām tavā druvā Tengīls paņems deviņas, vai tu esi to aizmirsis?
— Tie_sa gan, — Matīss atbildēja. — Kamēr dzīvos Tengīls, Ērkšķrožu ielejā posts un bads nebeigsies.
Tagad Matīsam vajadzēja izlavīties no mājas un izbērt muldu savā druvā, bet mani viņš apsēdināja uz sliekšņa, lai es uzmanītu. Man bija jāsvilpo, tiklīdz es pamanu kaut ko bīstamu. Man bija jāizsvilpo melodija, ko Jonatans bija man sen iemācījis, kad mēs vēl dzīvojām zemes virsū. Tajā laikā mēs bieži kopā svilpojām. Arī vakaros apgūlusies. Tāpēc es, protams, allaž varēju svilpot.
Jonatans ielīda atpakaļ caurumā, lai raktos tālāk, un Matīss aiztaisīja atveri un aizvilka tai priekšā bufeti.
— Iegaumē labi, Sausiņ, — viņš sacīja. — Nekad, nekad neatstāj Jonatanu tur iekšā, kad atvere ir vaļā un bufete atgrūsta. Iegaumē to pamatīgi, ka tu atrodies zemē, kur dzīvo un valda Tengīls.
— To es neaizmirsīšu, — es atbildēju.
Virtuvē bija tumšs. Uz galda dega viena vienīga svece, bet Matīss to izdzēsa. u
— Nakti Ērkšķrožu ielejai jābūt tumšai, — viņš teica. — Jo te ir daudzas acis, kas vēlas redzēt to, ko tām nevajag redzēt.
Tad viņš paņēma muldu un pazuda, un es paliku stāvam atvērtajās durvīs, lai uzmanītu. Un tumšs tiešām bija, kā to vēlējās Matīss. Tumša bija istaba, un tumšas bija debesis virs Ērkšķrožu ielejas. Nemirdzēja neviena zvaigzne, arī mēness nespīdēja, un es nekā nevarēju saskatīt. Bet visas tās nakts acis, par kurām bija runājis Matīss, taču arī nekā neredzēja, un tas man bija mierinājums.
Bija drūmi un vientulīgi tā stāvēt un gaidīt un arī auksti. Matīss kavējās ilgi. Es k]uvu nemierīgs, aizvien nemierīgāks par katru aizritējušo brīdi. Kādēļ viņš nenāca? Es blenzu tumsā. Bet tagad vairs nebija tik tumšs. Pēkšņi man iešāvās prātā, ka kļuvis gaišāks. Jeb vai tikai manas acis bija pieradušas pie tumsas? Tad es to pamanīju. Mēness spiedās cauri mākoņiem. Tas bija visļaunākais, kas varēja notikt^ un es lūdzos, lai Matīss atgriežas, kamēr vēl ir tumsa, kur paslēpties. Bet bija jau par vēlu. Mēness jau mirdzēja pilnā spožumā, un mēnesstari slīdēja pār ieleju.
Un šajā gaismā es ieraudzīju Matīsu. Ieraudzīju viņu tālu nākam ar muldu starp ērkšķrožu puduriem. Satraukts es raudzījos apkārt, jo man taču bija jāstāv sardzē. Tad es ieraudzīju vēl kaut ko. Dūdiķi — resno Dūdiķi, kas, pagriezis man muguru, rāpās lejā no mūra pa virves kāpnēm.
Bija grūti svilpt, jo, kad cilvēks izbijies, svilpšana neveicas. Tomēr man kaut kā laimējās izsvilpot melodiju, un Matīss aši kā čūska pazuda ērkšķrožu pudurā.
Tad jau pie manis bija pienācis Dūdiķis.
— Kāpēc tu svilpo? — viņš ierēcās.
— Tāpēc, ka … tāpēc, ka es to šodien tik iemācījos, — es murmināju. — Agrāk es nepratu svilpot, bet, iedomājies, šodien es pēkšņi protu, vai gribi dzirdēt?
Es no jauna iesvilpos, bet Dūdiķis man neļāva turpināt.
— Vadzi, ciet klusu, es gan nezinu, vai svilpot ir aizliegts, tomēr man liekas, ka laikam gan. Nedomāju, ka Tengīlam tas patiktu. Starp citu, durvīm jābūt ciet, vai tu saproti?
— Vai tad Tengīlam nepatīk, ja durvis ir vaļā? — es vaicāju.
— Tu labāk nemaisies! — Dūdiķis atcirta. — Dari, kā es lieku! Bet vispirms iedod man kausiņu ūdens. Es, tur augšā uz mūra staigājot, esmu galīgi izslāpis.
Tad es iedomājos — ja nu viņš ienāk man līdzi virtuvē un tur neatrod Matīsu, kas tad notiks? Nabaga Matīss, nāves sods tam, kas naktīs staigā ārā, par to es biju diezgan dzirdējis.
— Es atnesīšu, — es aši sacīju. — Paliec te, tad es tev atnesīšu ūdeni.
Es iešāvos istabā un tumsā meklēju ūdens toveri. Es taču zināju, kurā kaktā tas stāv. Atradu arī kausiņu un piesmēlu to ar ūdeni. Tad es jutu, ka man aiz muguras kāds stāv, jā, viņš tur tumsā stāvēja tieši man aiz muguras; kaut ko baismīgāku es nebiju pieredzējis.
—< Uzdedzini gaismu! — Dūdiķis teica. — Gribu redzēt, kā izskatās šai žurku alā.
Manas rokas trīsēja, es viss trīsēju, tomēr man laimējās sveci aizdegt.
Dūdiķis paņēma kausu un dzēra. Viņš dzēra un dzēra, itin kā viņa vēderam nebūtu dibena. Tad viņš nosvieda kausu uz grīdas un savām nejaukajām ačelēm aizdomīgi skatījās apkārt. Tad viņš vaicāja tieši to, ko es no viņa biju gaidījis.
— Sitas večuks Matīss, kas te dzīvo, kur viņš ir?
Es neatbildēju. Nezināju, ko lai atbildu.
— Vai tu nedzirdi, ko es tev jautāju? — Dūdiķis atkārtoja. — Kur ir Matīss?
— Viņš guļ, — es atbildēju. Kaut kas man taču bija jāsaka.1 ^
— Kur tad? — Dūdiķis vaicāja.
Līdzās virtuvei bija mazs skabūzis, un tajā atradās Matīsa gulta, to es zināju. Bet es zināju arī, ka patlaban viņš tur neguļ. Tomēr es rādīju uz skabūža durvīm un teicu:
— Tur iekšā!
Es to nočukstēju tik klusi, ka tas tikko bija sadzirdams. Tas skanēja tik nožēlojami, ka Dūdiķis par mani skaļi smējās.
— Ar meliem tev lāgā neveicas. Pagaidi, apskatīsimies! — viņš teica.
Viņš jutās apmierināts, jo zināja, ka es meloju; viņš labprāt būtu sodījis ar nāvi Matīsu, lai par to saņemtu no Tengīla uzslavu, to gan es zināju.
— Dod man sveci! — viņš teica, un es viņam to iedevu. Es gribēju traukties projām, satvert Matīsu un teikt, lai viņš bēg, iekams nav par vēlu. Taču es nespēju pakustēties no vietas. Es tikai stāvēju tur un jutos ļoti slikti, tik izbijies es biju.
Dūdiķis to redzēja, un tas viņam sagādāja baudu. Viņam nebija jāsteidzas, ak nē, viņš pat smīkņāja un vilcinājās, lai mani vēl vairāk izbaidītu. Bet, kad viņš bija diezgan izsmīkņājies, viņš sacīja:
— Panāc šurp, puis, un parādi, kur večuks Matīss
gultā
Viņš atspēra ar kaju durvis vaļa un pagrūda mani, tā ka es saknupu uz augstā sliekšņa. Tad viņš uzrāva mani augšā un stāvēja manā priekšā, sveci turēdams rokā.
— Nu, melkuli, rādi! — viņš uzkliedza un pacēla sveci, lai apgaismotu skabūzi.
Es neuzdrīkstējos pakustēties, pacelt acis uz augšu, vēlējos, kaut manis nebūtu, ak, cik es biju izmisis!
Bet tad šajā posta brīdī es izdzirdu Matīsa pikto balsi:
— Kas noticis? Vai cilvēkam pat nakti neļaus gulēt mierīgi?
Es pacēlu acis, jā, un ieraudzīju Matīsu, viņš tur sēdēja savā gultā istabiņas vistumšākajā kaktā un mirkšķināja acis pret gaismu. Mugurā viņam bija tikai krekls un mati izspūruši, it kā viņš ilgi būtu gulējis. Un tur pie atvērtā loga pret sienu bija atslieta mulda. Tiešām mans jaunais vectēvs bija žigls kā ķirzaka.
Bet Dūdiķa man gandrīz vai bija žēl. Nekad nebiju redzējis muļķīgāka izskata cilvēku par viņu, kā viņš tur tagad stāvēja un blenza uz Matīsu.
— Es ienācu, lai dabūtu maķenīt ūdeni, — viņš īgni sacīja. _
— Ūdeni, jā, tas nu gan ir smalki, — Matīss atbildēja. — Vai tu nezini, ka Tengīls aizliedzis jums ņemt no mums ūdeni? Viņš domā, ka mēs jūs noindēsim. Un, ja tu vēlreiz nāksi un man traucēsi gulēt, es to tiešām izdarīšu.
Es nesapratu, kā viņš kaut ko tādu uzdrīkstas sacīt Dūdiķim. Bet varbūt tieši tā vajag runāt ar Tengīla vīriem. Dūdiķis tikai kaut ko noburkšķēja un aizgāja uz savu mūri.