Agrāk nekad nebiju redzējis nevienu īsti nežēlīgu cilvēku, līdz ieraudzīju Karmanjakas Tengīlu. i Viņš pārbrauca pār mūžsenās upes straumi zelta laivā, un es tur stāvēju un gaidīju kopā ar Matīsu.
Mani aizsūtīja Jonatans. Viņš gribēja, lai es redzētu i Tengīlu. «Jo tad tu labāk sapratīsi, kāpēc cilvēki te ielejā vergo, cieš badu un mirst ar vienu vienīgu domu — redzēt savu ieleju atkal brīvu.»
Tengīla pils atradās augstu mūžsenos kalnos. Tur viņš dzīvoja. Tikai dažreiz viņš pārbrauca pāri upei uz Ērkšķrožu ieleju, lai ļaudīs modinātu baismas un neviens neaizmirstu, kas viņš tāds ir, un lai ļaudis nesapņotu par brīvību, Jonatans teica.
Sākumā es neredzēju gandrīz itin nekā. Manā priekšā stāvēja tik daudz Tengīla kareivju. Vesela virkne, un tie visi apsargāja Tengīlu, kamēr viņš atradās Ērkšķrožu ielejā. Viņš laikam baidījās, tā man liekas, jo no kādas slēptuves varēja izšauties bulta. Tirāni vienmēr baidoties, tā sacīja Jonatans. Un Tengīls bija viens no visļaunākajiem tirāniem.
Nē, sākumā mēs nekā neredzējām — ne Matīss, ne es. Bet tad man ienāca prātā, kā lai rīkojas. Man priekšā stāvēja daži Tengīla kareivji platiem pleciem un plati ieplestām kājām. Es nometos uz vēdera aiz tā, kas stāvēja visplatāk ieplestām kājām, un skatījos viņa kājām cauri.
Taču Matīsu es nespēju piedabūt tā rīkoties.
— Galvenais, ka tu redzi, — viņš sacīja. — Un lai tu nemūžam neaizmirstu to, ko šodien te redzi.
Un es redzēju. Lielu, skaistu, apzeltītu laivu, kas tuvojās pa upes straumi, un melni ģērbtus vīrus, kuri airēja. Airu bija daudz, es nespēju tos pat saskaitīt, un tie mirdzēja saulē, kad cēlās virs ūdens. Vīriem vajadzēja airēt spēcīgi. Straume draudēja laivu aizvilkt līdzi. Varbūt kaut kur lejāk gāzās ūdenskritums, jo man šķita, ka es dzirdu tālāk stipru ūdens šalkoņu.
— Tu dzirdi Karmas ūdenskritumu, — Matīss man sacīja, kad es viņam par to pajautāju. — Tā_ ir mūsu Karmas ļaužu dziesma, šūpļa dziesma te, Ērkšķrožu ielejā, un bērni to klausāspirms aizmigšanas.
Es iedomājos bērnus Ērkšķrožu ielejā. Te upes krastmalā viņi laikam gan bija skraidelējuši un rotaļājušies, plunčājušies pa ūdeni un līksmojuši. Tagad viņi to vairs nevarēja darīt. Vainīgs bija mūris — nolāpītais mūris, kas apjoza visu ieleju. Visā garajā mūrī bija tikai divi vārti: lielie vārti, kā tos sauca, pa kuriem es biju ienācis pie tilta, un vēl vieni te pie upes, kur patlaban bija piesieta Tengīla laiva. Vārtus nule bija atvēruši Tengīlam par godu, un es caur kareivja kājām redzēju tiltu un Tengīla melno ērzeli, kas tur gaidīja, mirdzošiem kā zelts segliem un mirdzošām kā zelts pavadām. Es redzēju, kā Tengīls panācās uz priekšu un, uzkāpis zirga mugurā, jāja pa vārtiem iekšā, piepeši viņš bija man pavisam tuvu, un es redzēju viņa ļaunās acis un cietsirdīgo seju. Negants kā čūska, Jonatans bija teicis, un tāds viņš tiešām izskatījās — nežēlīgs un asinskārs. Viņa tērps bija sarkans kā asinis, arī ķivere bija kā asinīs mērcēta. Viņš blenza tieši uz priekšu, cilvēkus viņš neredzēja, un likās, it kā pasaulē būtu tikai Tengīls — Karmanjakas Tengīls, jā, viņš bija šausmīgs.
Visiem Ērkšķrožu ielejas iedzīvotājiem bija pavēlēts ierasties pie pilsētiņas tilta. Tur Tengīls viņus uzrunās. Mēs ar Matīsu, protams, arī atnācām.
Tas bija jauks, neliels tirgus laukums, ko apņēma skaistas, vecas mājas. Tur Tengīla priekšā bija sanākuši visi Ērkšķrožu ielejas iedzīvotāji, kā Tengīls bija pavēlējis. Viņi stāvēja, klusēja un tikai gaidīja, bet — ak vai! — cik skaidri bija redzams viņu sarūgtinājums un bēdas! Tieši šajā tirgus laukumā viņi agrāk bija jutušies tik labi. Te viņi, bez šaubām, bija dejojuši, spēlējuši un dziedājuši vasaras vakaros vai varbūt sēdējuši uz sola krodziņa priekšā un zem liepām tērzējuši cits ar citu.
Te auga divas sirmas liepas, un Tengīls bija iejājis starp tām un apstājies. Viņš joprojām sēdēja zirga mugurā un blenza pār tirgus laukumu uz cilvēkiem, bet nevienu no viņiem neredzēja, par to es biju pārliecināts. Viņam blakām bija viņa padomnieks, ko sauca par Pjuķu, to man pastāstīja Matīss. Pjukam bija balts zirgs, gandrīz tikpat skaists kā Tengīla melnis; tā viņi abi sēdēja savos zirgos kā divi varasvīri un tikai blenza uz priekšu. Viņi sēdēja zirgos ilgi. Ap viņiem sardzē stāvēja kareivji. Tengīla vīri melnās ķiverēs, melnos mēteļos, kailiem zobeniem rokās. Varēja redzēt, ka viņi svīst, jo saule bija pacēlusies augstu pie debesīm un diena bija karsta.
— Kā tu domā, ko Tengīls teiks? — es vaicāju Matīsam.
— Ka viņš ar mums nav apmierināts. Citu viņš nekad nesaka, — Matīss atbildēja.
Taisnību sakot, Tengīls - nemaz nerunāja, viņš taču nevarēja runāt ar vergiem. Viņš tikai runāja ar Pjuķu, un Pjuks paziņoja, cik neapmierināts ir Tengīls ar Ērkšķrožu ielejas iedzīvotājiem. Viņi slikti strādājot un aizstāvot Tengīla ienaidniekus.
— Lauvassirds vēl nav atrasts. Mūsu žēlīgais firsts tāpēc nav apmierināts, — Pjuks teica.
— Jā, to es saprotu, to es labi saprotu, — es dzirdēju kādu blakām murminām. Tur stāvēja nožēlojams, skrandains ubags. Mazs večuks pinkainiem matiem un pelēku, pinkainu bārdu.
— Mūsu žēlīgā firsta pacietībai drīz būs gals, — Pjuks sacīja. — Viņš sodīs Ērkšķrožu ieleju bargi un bez žēlastības.
— Jā, viņš rīkosies pareizi, viņš rīkosies pareizi, — večuks man blakām burkšķēja, un es sapratu, ka viņš laikam ir plānprātīgs, tāds, kam trūkst saprāta.
— Taču, — Pjuks atsāka, — savā lielajā labsirdībā mūsu žēlīgais firsts vēl kādu laiciņu nogaidīs ar šo sodu un ir pat izsolījis atalgojumu. Tas, kurš notvers Lauvassirdi, saņems divdesmit baltus zirgus.
— Tad es šo lapsēnu nosperšu, — večuks teica un iedunckāja man sānus. — Divdesmit baltus zirgus es tad saņemšu no mūsu žēlīgā firsta, ak, tā ir laba maksa par tādu mazu lapsēnu.
Es noskaitos un labprāt būtu viņu iekaustījis. Lai gan viņš bija plānprātīgs, tomēr tik muļķīgi runāt viņam neklājās.
— Vai tev pavisam nav sajēgas? — es pačukstēju viņam, un viņš iesmējās.
— Nē, daudz vis nav, — viņš atbildēja. Tad viņš ielūkojās man tieši sejā, un es redzēju viņa acis. Tik skaistas un mirdzošas acis bija vienīgi Jonatanam.
Tiesa kas tiesa, viņam nav nekādas sajēgas! Kā viņš uzdrīkstējās nākt uz šejieni un stāvēt tieši Tengīla deguna priekšā! Lai gan neviens, protams, nevarēja viņu pazīt. Pat Matīss pazina Jonatanu tikai tad, kad tas papliķēja viņa muguru un teica:
— Vecais vīrs, vai mēs jau agrāk neesam redzējušies?
Jonatanam patika pārģērbties. Vakaros viņš virtuvē spēlēja man priekšā teātri. Toreiz, kad mēs dzīvojām zemes virsū. Viņš nudien prata izģērbties kā spoks un uzjautrināt. Dažreiz es tā smējos, ka man apsāpējās vēders.
Bet patlaban te, Tengīla klātbūtnē, tas bija gandrīz nekaunīgi.!
— Arī man vajadzēja redzēt, kas šeit notiek, — viņš čukstēja un nu vairs nesmējās. Nebija jau arī par ko smieties.
Tengīls pavēlēja visiem Ērkšķrožu ielejas vīriem nostāties verzē viņam priekšā un ar nejauku rādītājpirkstu norādīja uz visiem tiem, kuri jāpārved pāri upei uz Kar- manjaku. Es zināju, ko tas nozīmē, Jonatans to bija man stāstījis. Neviens no tiem, uz kuriem bija norādījis Tengīls, dzīvs vairs neatgriezīsies. Viņiem būs jāvergo Kar- manjakā un jāstiepj akmeņi nocietinājumam, ko Tengīls bija pavēlējis uzcelt augstu jo augstu mūžsenajos kalnos. Tam bija jābūt tādam cietoksnim, ko neviens ienaidnieks nespēs iekarot, un tur nežēlīgais Tengīls sēdēs gadu no gada un beidzot jutīsies drošībā. Bet, lai uzceltu šādu nocietinājumu, bija nepieciešams daudz vergu, un vergot viņiem bija jāvergo tik ilgi, kamēr viņi saļims.
«Un tad viņus dabū Katla,» Jonatans bija teicis. To atceroties, es pat saules siltumā nodrebēju. Tomēr Katla manā uztverē bija tikai nosaukums, nekas vairāk.
Kamēr Tengīls rādīja ar pirkstu, tirgus laukumā valdīja klusums. Tikai augstu kokā virs viņa mazs putniņš dziedāja un vīteroja tik skaisti. Šis putniņš, protams, nezināja, ko Tengīls tur zem liepām izrīko.
Taču skanēja arī raudas. Cik skumji bija noklausīties šais raudās, tur raudāja sievas, kas bija zaudējušas vīrus, un bērni, kuri nekad vairs neredzēs tēvu. Starp citu, raudāja visi. Arī es. [
Tengīls nedzirdēja raudas. Viņš tikai rādīja un rādīja, un briljants rādītājpirkstā iemirdzējās ikreiz, kad viņš kādu bija nolēmis nāvei. Tas bija briesmīgi, viņš notiesāja uz nāvi cilvēkus, tikai norādīdams ar rādītājpirkstu.
Bet viens no šiem cilvēkiem, dzirdot savu bērnu raudas, acīmredzot sajuka prātā. Viņš pēkšņi izlauzās no ierindas, iekams kāds kareivis bija paguvis viņu aizturēt, un aizbrāzās pie Tengīla.
— Tirāns! — viņš kliedza. — Reiz arī tev būs jāmirst, vai par to tu esi domājis?
Tad viņš uzspļāva Tengīlam.
Tengīlam pat vaibsts nepakustējās. Viņš tikai ar roku deva zīmi, un kareivis, kas stāvēja viņam tuvāk, pacēla zobenu. Es redzēju, kā zobens saulē iezaigojas, bet tai pašā brīdī Jonatans satvēra manu galvu un piespieda to sev pie krūtīm, viņš paslēpa manu seju, lai es nekā neredzētu. Bet es jutu vai varbūt dzirdēju, kā Jona- tana krūtis raustās elsās. Un, kad mēs gājām mājup, viņš raudāja. Parasti viņš to nedarīja.
Tajā dienā Ērkšķrožu ielejā sēroja. Visi sēroja. Visi, vienīgi Tengīla kareivji ne. Gluži otrādi, viņi līksmoja, kad Tengīls ieradās Ērkšķrožu ielejā, jo tad viņš saviem vīriem rīkoja dzīrēs. Tikko asinis bija paguvušas nožūt, kad laukumā nolika lielas, ar alu pildītas mucas un uz iesmiem cepa veselus sivēnus; pār Ērkšķrožu ieleju slīga smaga smārde, un Tengīla vīri ēda un dzēra, un cildināja Tengīlu, kas viņiem sniedzis tādus gardumus.
— Tie ir Ērkšķrožu ielejas sivēni, kurus viņi aprij, šie bandīti, un Ērkšķrožu ielejas alus, ko viņi dzer, — Matīss sacīja.
Tengīls pats dzīrēs nepiedalījās, beidzis norādīt vīrus, kas sodāmi, viņš aizbrauca pa straumi atpakaļ.
— Tagad viņš apmierināts sēž savā pilī un domā, ka iebaidījis Ērkšķrožu ielejas iedzīvotājus, — Jonatans sacīja, kad mēs devāmies mājup. — Viņam droši vien liekas, ka te ir tikai iebiedēti vergi un nekas vairāk.
— Šajā ziņā viņš alojas, — Matīss bilda. — Tengīls nekad nesapratīs, ka nevar pakļaut cilvēkus, kas cīnās par brīvību un tā turas kopā kā mēs.
Mēs pagājām garām nelielai mājiņai, ko apņēma ābeles, un Matīss sacīja:
— Tur dzīvoja tas, kuru nupat nogalināja.
Uz mājiņas sliekšņa sēdēja sieviete. Es viņu pazinu, tā bija tā pati, kas kliedza, kad Tengīls bija norādījis uz viņas vīru. Patlaban viņa sēdēja ar dzirklēm rokās un grieza nost savus garos, gaišos matus.
— Ko tu dari, Antonij? — Matīss vaicāja. — Ko tu darīsi ar saviem matiem?
— Darīšu lokam stiegras, — Antonija atbildēja.
Vairs viņa nekā nesacīja. Taču es nemūžam neaiz-
mirsīšu^ kādas izskatījās viņas acis, kad viņa to sacīja.
— Ērkšķrožu ielejā piespriests daudz nāves sodu, — Jonatans sacīja. — Bet visbīstamāk ir turēt ieroci, tas ir visstingrāk aizliegts. Tengīla kareivji bieži apstaigā mājas un sētas un meklē paslēptos šaujamos lokus, zobenus un šķēpus. Bet viņi nekad nekā nav atraduši. Tomēr nav nevienas mājas, nevienas sētas, kur nebūtu paslēpti vai netiktu kaldināti ieroči cīņai, kas galu galā uzliesmos, — Jonatans teica.
Tengīls bija apsolījis baltus zirgus arī tiem, kas uzrādīs ieroču slēpējus.
— Cik vientiesīgi! Vai tiešām viņš domā, ka Ērkšķrožu ielejā atradīsies kaut vai viens vienīgs nodevējs! — Matīss sacīja.
— Nē, tikai Ķiršu ielejā ir tāds, — Jonatans skumji piebilda. Es taču zināju, ka man blakām soļo Jonatans, tomēr man bija grūti, kad es redzēju viņu ar šādu bārdu, ģērbušos skrandās.
— Jusis nav redzējis to cietsirdību un apspiešanu, ko esam pieredzējuši mēs, — Matīss sacīja. — Citādi viņš nekad nebūtu rīkojies tā, kā rīkojās.
— Nez kas Sofijai ir padomā? — Jonatans ieminējās. — Diez vai Bianka tur nonākusi dzīva?
— Cerēsim no visas sirds, ka tā noticis, — Matīss teica. — Un Sofija jau notvērusi Jusi.
Nonākuši pie Matīsa sētas, mēs ieraudzījām, ka zālē guļ resnais Dūdiķis un spēlē kauliņus ar diviem citiem Tengīla vīriem. Viņiem laikam bija brīvdiena, jo viņi ērkšķrožu krūmos nogulēja visu pēcpusdienu, to mēs redzējām pa virtuves logu. Viņi spēlēja kauliņus, ēda speķi un dzēra alu, ko spaiņos bija atnesuši no tirgus laukuma. Drīz vien viņi vairs nespēja paspēlēt. Viņi ēda tikai speķi un dzēra alu. Un tad vairs ne ēda, ne dzēra, bet kā vaboles ložņāja cits apkārt citam. Beidzot viņi visi četri aizmiga.
Ķiveres un mēteļi mētājās zālē, kur viņi tos bija nometuši. Tādā siltā dienā neviens nevar dzert alu ar tik biezu mēteli mugurā.
— Ja Tengīls to zinātu, viņš liktu tos nopērt, — Jonatans sacīja.
Viņš aši pazuda pa durvīm ārā, un, iekams es paguvu izbīties, viņš jau bija atpakaļ ar mēteli un ķiveri rokās.
— Ko tu ar šiem draņķiem iesāksi? — Matīss vaicāja.
— To es vēl nezinu, — Jonatans atbildēja. — Bet var pienākt brīdis, kad man tie būs vajadzīgi.
— Var pienākt arī tāds brīdis, kad tevi šo lietu dēļ apcietinās, — Matīss sacīja.
Jonatans norāva bārdu un skrandas, uzvilka mēteli un uzlika galvā cepuri, un tur nu viņš stāvēja gluži kā Tengīla vīrs. Cik tas bija pretīgi! Matīss notrīsēja un lūdza šos draņķus paslēpt.
Un Jonatans to darīja.
Tad mēs apgūlāmies un nogulējām visu dienu, tāpēc es nezinu, kas notika, kad resnais Dūdiķis un viņa biedri atmodās un mēģināja noskaidrot, kuram pazudis mētelis un ķivere.
Matīss arī gulēja, bet pēkšņi atmodies, kā viņš vēlāk stāstīja, kad no ērkšķrožu krūmiem izdzirdējis kliedzienus un lāstus.
Naktī mēs atkal rakām pazemes eju.
— Un kas notiks tālāk? — es vaicāju.
— Tālāk notiks tas, kādēļ es šeit esmu ieradies, — Jonatans sacīja. — Varbūt man nelaimēsies, tomēr visādā ziņā tas jāpamēģina. Jāatbrīvo Orvars.
— Tikai ne bez manis, — es teicu. — Tu mani vairs nepametīsi. Lai kur tu ietu, es tev sekošu.
Viņš ilgi manī noraudzījās un pasmaidīja.
— Ja tu tā gribi, tad gribu arī es, — viņš sacīja.