Lielie speķa gabali un daudzās alus mucas uzmundrināja visus Tengīla kareivjus, un viņi, protams, gribēja arī dabūt divdesmit baltus zirgus. Viņi meklēja Jona- tanu, kā vien varēja. Sākās okšķerēšana no rīta līdz vakaram, visai drīz tika izmeklēta ikviena māja, ikviens ielejas ūķis. Jonatanam bija jāpaliek paslēptuvē, kamēr viņš vai nosmaktu.
Veders un Kāders jādelēja apkārt un lasīja skaļā balsī ziņojumus par manu brāli. Reiz arī es dabūju noklausīties ziņojumu par «Tengīla naidnieku Jonatanu Lauvassirdi, kas nelikumīgi ticis _mūrim pāri un vēl joprojām atrodas nezināmā vietā Ērkšķrožu ielejā». Viņi aprakstīja, kāds Jonatans izskatās. Viņš esot «neparasti skaists jauneklis gaišiem matiem un tumši zilām acīm, slaida auguma» — tā viņi sacīja, un tā Jusis bija aprakstījis Jonatanu, man šķiet. Un atkal es dabūju dzirdēt, ka nāvessods draud tam, kas slēpj Lauvassirdi, un atalgojumu saņems tas, kurš viņu nodos.
Kamēr Veders un Kāders jādelēja apkārt, šo ziņojumu bazūnēdami, Matīsa sētā ieradās cilvēki, lai atva- dltos no Jonatana un pateiktos viņam par visu, ko viņš darījis viņu labā. Bija vēl kaut kas, ko es nezināju.
— Mēs tevi nemūžam neaizmirsīsim, — viņi teica ar asarām acīs; viņi bija atnesuši arī maizi, lai gan pašiem tikko kā pietika, ko grauzt.
— Maize tev ir nepieciešama, jo tu dodies grūtā un bīstamā ceļā, — viņi sacīja un, to teikuši, steidzās projām, lai pagūtu noklausīties Vedera un Kādera runas.
Arī Matīsa sētā ieradās kareivji. Izbijies es sēdēju virtuvē uz krēsla, kad viņi ienāca, un neuzdrīkstējos pakustēties. Bet Matīss izturējās braši.
— Ko jūs meklējat? — viņš vaicāja. — Ak to Lauvassirdi, man liekas — tāda nemaz nav. To jūs paši esat izdomājuši, lai varētu ložņāt apkārt un vandīties cilvēku mājokļos.
Jā, viņi tiešām vandījās. Sāka ar iekšējo istabu. Tur viņi izvandīja visas gultas drēbes un nosvieda uz grīdas. Pēc tam izrakņāja skapi, izcēla ārā visu, kas tur atradās; tā gan bija muļķība. Vai tiešām viņi domāja, ka Jonatans guļ skapī?
— Varbūt jūs gribat paskatīties arī mazmājiņas podā? — Matīss jautāja. Tad viņi saskaitās.
Pēc tam viņi ienāca virtuvē un ņēmās gar bufeti; es sēdēju krēslā un jutu, ka mani pārņem naids. Tieši šajā vakarā mēs taču gribējām pamest ieleju, Jonatans un es, un es domāju — ja viņi atrod Jonatanu, ko es tad darīšu! Tas nedrīkst notikt, ka viņi apcietina Jonatanu pašā pēdējā brīdī Ērkšķrožu ielejā.
Matīss bija piebāzis bufeti ar vecām drānām, aitas vilnu un visādām grabažām, lai noslāpētu visas skaņas, kas varētu nākt no paslēptuves, un viņi visu šo drazu izmeta uz virtuves grīdas.
Un tad! Tad es jau grasījos kliegt, lai visa māja sagāztos, jā, jo viens no viņiem pielika plecu pret bufeti, lai pagrūstu to sāņus. Taču no manas mutes nenāca ne skaņa. Es sēdēju kā sastindzis uz krēsla un viņu tikai nīdu, nīdu itin visu viņā, viņa raupjās rokas un tuklo
pakausi, un kārpu uz pieres. Es nīdu viņu, jo zināju, ka tagad viņš pamanīs slēptuves spraugu, un tas nozīmēja Jonatana galu.
Tad tomēr atskanēja kliedziens. Kliedza Matīss.
— Redziet, tur deg! — viņš kliedza. — Vai Tengīls licis, lai jūs dedzināt mājas?
Es nezinu, kā tas bija noticis, bet tā bija, kā Matīss teica. Uz virtuves grīdas dega aitas vilna, un kareivji pūlējās nodzēst uguni. Viņi lēkāja un mīņājās, un lādējās, un kliedza, un beidzot uzgāza ugunij visu ūdens mucu. Un tā ugunsgrēks tika apdzēsts, iekams vēl nebija lāgā sācies. Taču Matīss bārās un nikni bruka virsū kareivjiem.
— Vai jums paurī ir vēl kāda sajēga? — viņš rājās. — Nevar taču mest vilnu uz grīdas tieši pie paša pavarda, kur uguns sprakšķ un liesmo.
Tas ar kārpu kļuva gluži negants.
— Ciet klusu, veci! — viņš iesaucās. — Citādi es tev aizbāzīšu muti.
Bet Matīss neļāvās iebaidīties.
— Savediet te visu kārtībā, — viņš sacīja. —• Redziet, kā te izskatās! Kā cūku kūtī!
Tieši tā vajadzēja rīkoties, lai dabūtu viņus projām.
— Savu cūku kūti vari iztīrīt pats, veci, — noteica tas ar kārpu un pirmais izgāja pa durvīm ārā. Citi viņam sekoja. Un durvis aiz sevis viņi atstāja līdz galam vaļā.
— Viņiem nav nekādas sajēgas, — Matīss sacīja.
— Kāda laime, ka sāka degt, — es teicu. — Iedomājieties, kāda laime Jonatanam!
Matīss pūta uz pirkstu galiem.
— Jā, dažreiz mazi ugunsgrēki labi noder, — viņš teica. — Lai gan, raujot ar pirkstiem kvēlojošās ogles no pavarda, var apdedzināties.
Taču rūpēm vēl nebija gala, kaut arī es tā biju domājis.
Viņi meklēja Jonatanu arī stallī, pēc tam tas ar kārpu ienāca virtuvē pie Matīsa un teica:
— Tev ir divi zirgi, veci! Nevienam Ērkšķrožu ielejā nav tiesības turēt divus zirgus, tev tas ir zināms! Mēs' atsūtīsim no aizupes šovakar vienu vīru. Viņš paņems to zirgu ar balto zvaigzni pierē, tas tev jāatdod Tengīlam.
— Bet tas ir zēna zirgs, — Matīss iebilda.
— Ak šitā! Taču nu tas ir Tengīla.
Tā viņš sacīja, šis kareivis. Un es raudāju. Tieši šovakar mēs abi ar Jonatanu gribējām doties projām no Ērkšķrožu ielejas. Garā pazemes eja bija pabeigta. Tikai tagad es iedomājos, kā mēs, mīļā pasaulīt, dabūsim pa to ārā Grimu un Fjālaru? Viņi taču neprata rāpot pa pazemes eju. Šitāds stulbenis es biju, ka to nesapratu agrāk! Zirgi mums jāatstāj pie Matīsa. Vai jau tā nebija bēdu diezgan? Kāpēc jākļūst vēl nelāgāk? Tengīls dabūs Fjālaru, kā gan mana sirds nesalūza, to dzirdot!
Vīrs ar kārpu izvilka no kabatas nelielu koka dēlīti un turēja to Matīsam pie deguna.
— Te! Te tu uzrakstīsi savas mājas zīmi! — viņš sacīja.
— Kādēļ man tas jādara? — Matīss vaicāja.
— Tas nozīmē, ka tu ar prieku atdod Tengīlam vienu zirgu.
— Es nu gan nekādu prieku nejūtu, — Matīss atcirta.
Bet tad kareivis piegāja viņam klāt ar kailu zobenu.
— Nē, tu jūti to, — viņš sacīja. — Tu jūti lielu prieku, un te tu uzliksi savas mājas zīmi! Šo dēlīti tu iedosi tam, kas atnāks no Karmanjakas pēc zirga. Jo Tengīls vēlas pierādījumu, ka tu zirgu atdod labprātīgi, vai saproti, vecais? — viņš noteica un tā pagrūda Matīsu, ka tas gandrīz vai apgāzās.
Ko Matīss varēja darīt? Viņš uzrakstīja savas mājas zīmi, un kareivji aizgāja, lai meklētu Jonatanu citās vietās.
Tas bija mūsu pēdējais vakars pie Matīsa. Pēdējo reizi mēs sēdējām pie viņa galda, un pēdējo reizi viņš mums pasniedza zupu. Mēs visi trīs bijām noskumuši. Visvairāk es. Es raudāju. Fjālara dēļ. Un Matīsa dēļ. Viņš taču bija turpat vai kļuvis mans vectēvs, un tagad man viņš jāatstāj. Raudāju arī tāpēc,ka biju tik mazs un bailīgs un nekā nevarēju izdarīt, kad bija ieradušies šitādi kareivji un grūstīja manu vectēvu.
— Ja vien es zinātu paroli!
— Kādu paroli? — es vaicāju.
— Izejot vai ienākot pa lielajiem vārtiem, jāsaka parole, vai tu to nezināji? — Jonatans brīnījās.
— Jā, to es zināju, — es atteicu. — Un, starp citu, zinu arī šo paroli. Visa vara Tengīlam, mūsu atbrīvotājam; es dzirdēju, ka Jusis to sacīja.
Jonatans blenza manī. Ilgu laiku viņš tikai blenza, bet tad sāka smieties.
— Sausiņ, tu man patīc, vai tu to nezini? — viņš sacīja.
Es nesapratu, kapec viņš ta priecājās par paroli, jo viņš taču neies ārā pa lielajiem vārtiem. Bet arī es šajās bēdās kļuvu priecīgāks, ka biju varējis ar tādu nieku uzjautrināt Jonatanu.
Matīss bija iegājis istabā, lai to sakārtotu, un Jonatans traucās aiz viņa. Tur iekšā viņi klusi sarunājās. Daudz nekā es nesadzirdēju, tikai to, ko teica Jonatans:
— Ja man nelaimēsies, tu parūpēsies par manu brāli.
To teicis, viņš atgriezās pie manis.
— Tagad paklausies, Sausiņ, — viņš sacīja. — Es paņemšu somu un iešu pirmais. Tu paliksi pie Matīsa, kamēr kaut ko no manis dzirdēsi. Tas ieilgs, jo man iepriekš šis un tas jānokārto.
Ai, kā man tas nepatika! Es nekad nevarēju ciest, ja bija jāgaida Jonatans. It īpaši, ja man pa to laiku vajadzēja baiļoties, un šoreiz es baiļojos. Ej nu sazini, kas ar Jonatanu var notikt viņpus mūra. Un ko viņš bija nodomājis darīt, ka varēja arī nelaimēties?
— Tu nebaidies, Sausiņ, — Jonatans bilda."— Tagad tu esi Kārlis Lauvassirds, to iegaumē!
Tad viņš aši atvadījās no Matīsa un manis un ielīda slēptuvē. Mēs redzējām, kā viņš pazūd pazemes ejā. Viņš pamāja, pēdējā zīme bija šis rokas mājiens mums.
Un tā mēs palikām vieni, Matīss un es.
— Resnulis Dūdiķis nezina, kāds kurmis lien patlaban zem viņa mūra, — Matīss ierunājās.
— Bet, kad viņš ierauga, kas tas ir par kurmi, kas izbāzis galvu no pazemes, — es ieteicos, — viņš nomērķē un met šķēpu!
Es jutos gauži noskumis un ielavījos stallī pie Fjā- lara. Pēdējo reizi es pie viņa meklēju mierinājumu. Bet viņš nevarēja mani nomierināt, jo es zināju, ka pēc šā vakara es viņu nekad vairs neredzēšu.
Stallī bija patumšs. Lodziņš bija mazs un daudz gaismas nelaida iekšā, tomēr es saskatīju, cik strauji Fjālars pagrieza galvu, kad es ienācu stallī. Es piegāju pie viņa steliņģī un apskāvu viņa kaklu. Gribēju, lai viņš saprot, ka tā nav mana vaina, kas ar viņu notiks.
— Jeb vai tomēr mana vaina, — es sacīju un raudāju. — Būtu es palicis Ķiršu ielejā, Tengīls tevi nemūžam nebūtu dabūjis. Piedod man, Fjālar, piedod! Bet citādi es nevarēju rīkoties.
Man liekas — viņš saprata, ka esmu noskumis. Viņš pieglauda mīksto purnu pie manas auss. Likās — viņš negribēja, ka es raudu.
Bet es raudāju. Es stāvēju pie viņa un raudāju, un raudāju, kamēr man pietrūka asaru. Tad es viņu noglaudīju un iedevu visas auzas, kas vēl bija palikušas, jā, viņam, protams, bija jādalās ar Grimu.
Kamēr es glaudīju Fjālaru, mani pārņēma baismīgas domas.
«Būtu viņš nomiris, šis vīrs, kas nāks pēc mana Fjā- lara,» es domāju. «Kaut jel viņš nomirtu, iekams būs paguvis tikt pāri upei!» Tādas domas bija baigas, jā, tiešām tās bija baigas. Turklāt tās nekā nelīdzēja.
Ak nē, viņš laikam jau atrodas uz prāmja, es domāju, uz tā prāmja, ar kuru viņi pārvadā sazagtās mantas. Jebšu viņš varbūt jau izkāpis krastā. Varbūt nule iziet cauri lielajiem vārtiem un kuru katru brīdi var ierasties te. Ak, Fjālar, kaut mēs varētu kaut kur aizbēgt, tu un es!
Tieši tai brīdī, kad es tā domāju, kāds atvēra staļļa durvis, un es iekliedzos, tik ļoti es biju izbijies. Bet tas bija tikai Matīss. Viņš laikam bija sācis bažīties, kur es tik ilgi esmu palicis. Es nopriecājos, ka stallī ir tāda krēsla. Matīsam nevajadzēja redzēt, ka es atkal esmu raudājis. Tomēr viņš to bija sapratis, jo sacīja:
— Mīļo puisīt, kaut es varētu kaut ko darīt tavā labā. Bet te nelīdz nekāds vectēvs. Raudi vien, raudi!
Tad es pa logu viņam aiz muguras ieraudzīju kādu cilvēku tuvojamies Matīsa sētai. Tengīla vīru! Viņu, kas nāks pēc Fjālara!
— Tur viņš nāk! — es kliedzu. — Matīs, viņš jau nāk!
Fjālars iebubinājās. Viņam nepatika mani izmisīgie kliedzieni.
Nākamajā mirklī staļļa durvis tika atrautas vaļā, un tur stāvēja viņš melnu ķiveri galvā un melnu mēteli mugurā.
— Nē! — es kliedzu. — Nē, nē!
Bet viņš jau bija pie manis un mani apskāva.
Tas bija Jonatans! Viņš bija ieradies!
— Vai tu nepazīsti savu brāli? — viņš jautāja, kad es viņam pretojos. Viņš mani pievilka pie loga, lai es viņu varētu tā īsteni redzēt. Tomēr es lāgā neticēju, ka tas ir Jonatans. Kā lai viņu pazīst? Viņš bija tik neglīts. Neglītāks pat par mani, nevis «neparasti skaists jauneklis». Mati sapinkājušies un nemaz nemirdzēja kā zelts, un aiz lūpām aizbāzts nez kāds zelēklis. Nezināju, ka ar tādu nieku cilvēks var kļūt tik neglīts. Viņš neizskatījās visai gudrs. Es būtu varējis smieties, ja bijis laika. Bet Jonatanam nebija itin nemaz laika.
— Prom, prom, — viņš sacīja, — man tūdaļ jātiek projām! Tie tur no Karmanjakas var ierasties jebkurā mirklī.
Viņš pastiepa roku pret Matīsu.
— Dod šurp dēlīti! — viņš teica. — Tu taču ar prieku atdod Tengīlam abus zirgus?
— Jā, kā gan citādi, — Matīss atteica un iespieda Jonatanam rokā dēlīti.
Jonatans to iebāza kabatā.
— To es parādīšu pie vārtiem, — viņš sacīja. — Tad virsuzraugs redzēs, ka es nemeloju.
Viss norisinājās aplam ātri. Zirgus mēs apseglojām neparasti žigli. Pa to laiku Jonatans pastāstīja, kā viņš ienācis pa lielajiem vārtiem. Matīss to gribēja dzirdēt".
— Tas notika pavisam vienkārši, — Jonatans sacīja. — Es pateicu paroli tieši tā, kā man mācīja Sausiņš, — Visu varu Tengīlam, mūsu atbrīvotājam. Tad virsuzraugs noprasīja: «No kurienes tu nāc, kurp tu ej, un kādas tev ir darīšanas?» — «No Karmanjakas uz Matīsa sētu, lai paņemtu Tengīlam divus zirgus,» es sacīju. «Ej,» viņš teica. «Paldies,» es bildu. Un tagad es esmu te. Bet man jātiek pa vārtiem ārā, iekams ierodas cits Tengīla vīrs, jo tad iznāks jandāliņš.
Zirgus mēs izvedām no staļļa ašāk, nekā to spēju pateikt, un Jonatans uzlēca Grimam mugurā, Fjālaru viņš turēja aiz pavadas sev blakām.
_ — Esi piesardzīgs, Matīs, — viņš teica, — iekams mes atkal redzamies!
Viņš aizauļoja ar abiem zirgiem, nekā vairs nebilzdams.
— Bet kā tad es? Ko lai es daru? — es kliedzu.
Jonatans man pamāja.
— To tev pateiks Matīss! — viņš izsaucās.
Tā es tur stāvēju, pavadīdams viņu ar skatienu, un jutos gluži kā muļķis. Bet Matīss man paskaidroja.
— Tu taču saproti, ka tu nemūžam nebūtu ticis ārā pa lielajiem vārtiem, — viņš sacīja. — Tiklīdz iestāsies tumsa, tev jālien pa pazemes eju. Jonatans otrā pusē tevi gaidīs.
— Vai tas ir tik droši? — es iebildu. — Pēdējā brīdī ar viņu var kas notikt.
Matīss nopūtās.
— Nekas nav drošs tajā pasaulē, kurā atrodas Tengīls, — viņš sacīja. — Bet, ja notiktu kas nelāgs, tev jānāk atpakaļ un jāpaliek pie manis.
Es mēģināju iedomāties, kā tas būs. Vispirms līst gluži vienam pa eju. Tas vien bija nejauki. Tad iznākt mežā viņpus mūra un tur neatrast Jonatanu. Pēc tam sēdēt tur tumsā un gaidīt, un gaidīt, un beidzot saprast, ka viss sagājis dēlī. Tad līst atpakaļ. Un dzīvot bez Jona- tana!
Mēs stāvējām pie tukšā staļļa. Un pēkšņi es iedomājos vēl ko.
— Kas notiks ar tevi, Matīs, kad atnāks tas tur no Karmanjakas un zirgu nebūs stallī? .
— Nu, viens zirgs tur būs, — Matīss atteica. — Es tagad pasteigšos un pārvedīšu savu paša zirgu, kuru biju novietojis kaimiņa sētā, kamēr Grims stāvēja manā stallī.
— Jā, bet viņš paņems tavu zirgu, — es sacīju.
— Vai tad viņam nebūs kauna! — Matīss atbildēja.
Matīss paguva savu zirgu pārvest pašā pēdējā brīdī, jo tūlīt pēc tam ieradās vīrs, kas tiešām bija atnācis pēc Fjālara. Viņš kliedza un lādējās, un lamājās kā visi Tengīla vīri. Stallī bija tikai viens zirgs, un Matīss negribēja to atdot.
— Mēģini tik! — Matīss teica. — Vienu zirgu drīkst turēt, to taču tu zini. Un to otru, velns parāvis, jūs esat paņēmuši līdzi ar manas mājas zīmi. Ko es varu darīt, ja jūs visu samudžināt un viens koka pauris nezina, ko dara otrs!
Daži Tengīla vīri skaitās, ka Matīss izturas pret viņiem tik rupji, bet daži kļuva nedroši un pazemīgi, un tas, kam vajadzēja Fjālaru aizvest, pavisam apjuka.
— Laikam notikusi kāda kļūda, — viņš noteica un aizklunkuroja pa taciņu kā suns, kas iemiedzis asti starp kājām.
— Vai tu nekad nebaidies, Matīs? — es vaicāju, kad Tengīla vīrs vairs nebija redzams.
— Baidos gan, — Matīss atbildēja. —• Vai dzi, kā mana sirds klauvē? — Viņš paņēma manu roku un piespieda to pie savas sirds. — Mēs visi baiļojamies. Bet dažkārt to nedrīkst izrādīt, — viņš piebilda.
Tad pienāca vakars un iestājās tumsa. Bija laiks pamest Ērkšķrožu ieleju. Un Matīsu.
— Ardievu, puisīt! — Matīss sacīja. — Neaizmirsti savu vectētiņu.
— Nē, nemūžam, nemūžam es tevi neaizmirsīšu, — es sacīju.
Un tad es biju viens pazemē. Es līdu cauri garai, tumšai ejai un visu laiku runājos ar sevi, lai saglabātu mieru un nebaiļotos.
«Nē, tas nav nekas, ka te ir akla tumsa… nē, skaidrs, ka tu nenosmaksi… jā, tev uz pakauša krīt mazliet zemes, bet tas nenozīmē, ka sagrūs visa eja, muļķīti. Nē, nē, Dūdiķis tevi nevarēs redzēt, kad tu izlīdīsi ārā, viņš taču nav kaķis, kas redz tumsā! Nu kā tad, Jonatans, protams, būs tur un tevi gaidīs, padomā tikai, tas taču ir viņš, viņš jau dzird, ko es saku. Tas ir viņš! Tas ir viņš!»
Tas bija viņš. Viņš sēdēja tur tumsā uz akmens, un netālu no viņa zem koka stāvēja Grims un Fjālars.
— Ak tā, tas esi tu, Kārli Lauvassirds, beidzot tu esi • atnācis! — viņš sacīja.