Tajā naktī mēs gulējām zem priedes un agrīnā rītausmā atmodāmies. Un bijām nosaluši. Vismaz man bija auksts. Starp kokiem slīga migla, mēs tikko saredzējām Grimu un Fjālaru. Viņi šajā pelēcībā un klusumā, kas mūs apņēma, rēgojās kā pelēki spoku zirgi. Bija pilnīgs klusums. Un nez kāpēc skumīgi. Nezinu, kādēļ atmosties šajā rītā bija tik skumīgi, vientulīgi un baismīgi. Zinu tikai, ka ilgojos pēc Matīsa siltās virtuves un baiļojos no tā, kas mūs sagaida. No tā visa, par ko es nekā nezināju.
Es mēģināju nerādīt Jonatanam savas izjūtas. Jo, ej nu sazini, varbūt viņš mani tad sūtīs atpakaļ un es taču gribēju būt ar viņu kopā visās briesmās, lai cik bīstamas tās būtu.
Jonatans palūkojās uz mani un pasmaidīja.
— Nerādi tādu seju, Sausiņ! — viņš sacīja. — Tas vēl nav itin nekas. Būs ļaunāk.
Jā, tas gan bija mierinājums! Bet tad uzreiz atspīdēja saule un migla izzuda. Mežā sāka dziedāt putni, viss skumīgais un vientulīgais pagaisa, un bīstamais vairs nelikās tik bīstams. Salt es arī vairs nesalu. Tagad jau sildīja saule. Viss likās labāks, gandrīz vai pavisam labs.
Grimam un Fjālaram arī bija labi. Viņi taču bija izkļuvuši no tumšā staļļa un atkal varēja staigāt un plūkt zaļo, sulīgo zāli.
Jonatans viņiem uzsvilpa, tas bija īss, kluss svilpiens, tomēr zirgi to dzirdēja un pienāca mums klāt.
Jonatans gribēja tikt projām. Tālu projām. Tūlīt pat.
— Mūris atrodas tieši aiz mums, tur aiz tā riekstu krūma, — viņš sacīja. — Un man nav ne mazākās patikas ieraudzīt Dūdiķa baltās acis.
Mūsu pazemes ejas atvere atradās tieši šajā riekstu krūmā. Taču tā vairs nebija redzama, Jonatans to bija apklājis zariem un zālēm. Viņš šo vietu iezīmēja ar dažiem puļķīšiem, lai mēs to varētu atrast.
— Neaizmirsti, kā tā izskatās, — viņš teica. — Iegaumē lielo akmeni un tur to priedi, zem kuras mēs gulējām, un riekstu krūmu. Varbūt mēs vēlreiz iesim pa šo pašu ceļu. Ja ne …
Viņš apklusa un nesacīja vairs nekā. Mēs uzkāpām zirgiem mugurā un klusi jājām projām.
Virs koku galotnēm lidoja dūja. Viena no Sofijas baltajām dūjām.
— Re, kur Paloma! — Jonatans izsaucās. Kā gan viņš varēja to tik tālu pazīt.
Ilgi mēs bijām gaidījuši kādu ziņu no Sofijas. Nu beidzot lidoja viņas dūja, kad mēs jau bijām mūra otrā pusē. Viņa lidoja tieši uz Matīsa sētu. Tur viņa drīz vien nosēdīsies uz dūju plāksnītes pie staļļa, bet Sofijas vēstījumu izlasīs tikai Matīss.
Tas sarūgtināja Jonatanu.
— Vai šī dūja nevarēja atlidot vakar? Tad es būtu dabūjis zināt to, kas man jāzina, — viņš sacīja.
Bet patlaban mums bija jādodas prom, tālu prom no Ērkšķrožu ielejas un mūra, un visiem Tengīla vīriem, kas meklēja Jonatanu.
Metot līkumu cauri mežam, mums jānokļūst pie upes, Jonatans sacīja, un tur sākas Karmas ūdenskritums.
— Tur tu, mīļais Kārli, redzēsi ūdenskritumu, par kādu pat sapņojis nebūsi.
— Nē, kur nu sapņojis, — es teicu. — Es taču nekad neesmu redzējis lielu ūdenskritumu.
Es nudien neko daudz nebiju redzējis, iekams ierados Nangijālā. Arī tādu mežu nekad, kādam mēs tagad jājām cauri. Tas bija patiesi īsts sapņu mežs, tumšs un biezs, un tajā nebija nevienas iemītas taciņas. Atlika vienīgi jāt starp kokiem, kuru mitrie zari sitās sejā. Tomēr mežs man patika. Man patika itin viss — raudzīties, kā saules stari sijājas starp stumbriem, klausīties putnu dziesmās un sajust slapjās zāles, slapjo koku un zirgu dvaku. Taču visvairāk man patika jāt kopā ar Jonatanu.
Gaiss mežā bija svaigs un dzedrs, bet, jo tālāk mēs jājām, jo kļuva siltāks. Diena būs karsta, to jau varēja just tagad.
Drīz Ērkšķrožu ieleja mums palika tālu aiz muguras, mēs bijām dziļi mežā. Tur kādā izcirtumā, augstu koku apņemta, atradās maza, pelēka būdiņa. Tumšā meža vidū — kas gan varēja tur dzīvot tik vientuļi! Kāds taču tur dzīvoja. No skursteņa cēlās augšup dūmi, un ārpusē pie būdiņas ganījās pāris kazu.
— Te dzīvo Elfrīda, — Jonatans sacīja. — Ja mēs viņu palūgsim, viņa iedos mums mazliet kazu piena.
Mēs dabūjām pienu, cik tik vēlējāmies, tas bija labi, jo mēs bijām jājuši lielu gabalu un nekā nebijām ēduši. Mēs sēdējām uz Elfrīdas mājiņas akmens pakāpieniem, sēdējām un dzērām kazu pienu un ēdām maizi, kas mums bija līdzi ceļasomās, kazu sieru, ko Elfrīda mums iedeva, un katrs savu zemeņu riekšu, kuras es biju salasījis mežā. Tas viss garšoja labi, un mēs jutāmies paēduši.
Elfrīda bija maza, tukla, labsirdīga vecīte; viņa te dzīvoja viena ar savām kazām, vēl viņas sabiedrībā bija pelēks kaķis.
— Cik labi, ka es nedzīvoju mūros, — viņa sacīja.
Ērkšķrožu ielejā viņa pazina daudzus cilvēkus un
gribēja zināt, vai viņi vēl ir dzīvi. Jonatanam vajadzēja stāstīt. Tas bija sāpīgi. Jo jāstāsta bija vairāk par to, par ko dzirdot vecs cilvēks varēja tikai sērot.
— Kāpēc Ērkšķrožu ielejā vajadzēja iestāties tādam postam! — Elfrīda iesaucās. — Nolādēts lai ir Tengīls! Un arīdzan Katla! Viss būtu noritējis labi, nebijusi viņam Katla!
Viņa aizsedza acis ar priekšautu, man liekas — viņa raudāja.
Es nespēju viņā skatīties, tādēļ aizgāju meklēt zemenes. Bet Jonatans palika sēžam un ilgi runājās ar Elfrīdu.
Lasīdams zemenes, es prātoju. Kas tā Katla ir, un kur tā atrodas? Kad es dabūšu to zināt?
Pamazām mēs tuvojāmies upei. Bija īsta pusdienas versme. Saule augšā pie debesīm mirdzēja kā ugunīga bumba; arī ūdenī, likās, viz tūkstošiem mazu saulīšu. Mēs stāvējām augstā krasta malā un dziļi lejā redzējām upi. Tas tikai bija skats! Mūžsenā straume tā traucās pret Karmas ūdenskritumu, ka šļakstēja vien, varenās upes ūdeņi traucās turp, un mēs tālē varējām dzirdēt ūdenskrituma grandus.
Mēs gribējām nokāpt lejā pie ūdens un atvēsināties. Grims un Fjālars varēja brīvi paklaiņāt mežā un pameklēt kādu tērci, kur padzerties. Bet mēs gribējām
iemesties upē. Mēs brāzāmies lejup pa augsto krauju un skriedami rāvām drēbes nost. Lejā krastmalā auga Vītoli. Viens vītols bija izpletis zarus tālu pāri straumei, un tie slīga ūdenī. Mēs līdām pa stumbru tālāk, un Jonatans man parādīja, kā, turoties pie zara, jāienirst ūdens šļakatās.
— Tikai nepalaid zaru vaļā, — viņš brīdināja, — jo tad tu nonāksi Karmas ūdenskritumā, pirms būsi paguvis ko apjēgt.
Es turējos tik stingri, ka pirkstu kauliņi metās balti. Es šūpojos uz zara un ļāvu, lai ūdens skalojas man pāri. Nekad vēl peldēšanās nebija bijusi tik jauka un reizē tik bīstama. Viss mans ķermenis juta Karmas ūdenskrituma pievilkšanas spēku.
Tad eš atkal pieķēros pie stumbra, Jonatans man palīdzēja, un mēs sēdējām vītola vainagā gluži kā zaļā mājā, kas šūpojas virs ūdens. Straume it kā vilināja lejā, spiezdama ticēt, ka tas nemaz nav bīstami. Man pietika tikai apslapināt kājas lielo pirkstu, lai es sajustu straumes velkoņu, kas tiecās mani aizraut līdzi.
Tā sēdēdams, es pametu skatienu augšup1 uz krastu un izbijos. Tur augšā parādījās jātnieki — Tengīla kareivji ar gariem šķēpiem. Viņi aulekšoja, bet ūdens šalkas bija apslāpējušas zirgu pakavu dipoņu.
Jonatans arī bija viņus ieraudzījis, taču es nejutu, ka viņš būtu izbijies. Mēs sēdējām klusi un gaidījām, kamēr viņi pajās garām. Bet viņi nejāja garām. Viņi apstājās un nokāpa no zirgiem; viņi laikam bija nodomājuši atpūsties.
Es vaicāju Jonatanam:
— Nez vai viņi nedzenas tev pakaļ, kā tu domā?
— Ak nē, — Jonatans atbildēja. — Viņi nāk no Karmanjakas un dosies uz Ērkšķrožu ieleju. Tur pie Karmas ūdenskrituma ir piekārtais tilts. Tengīls savus vīrus parasti sūta pāri pa šo tiltu.
— Bet viņi varēja taču te neapstāties, — es sacīju.
Jonatans tam piekrita.
— Es nudien negribu, ka viņi mani ierauga, — viņš teica, - un viņu pauros iešaujas domas par Lauvassirdi.
Augšā kraujā es saskaitīju kādus sešus karavīrus. Viņi par nez ko ķildojās un rādīja uz ūdeni, lai gan nevarēja sadzirdēt, ko viņi saka. Pēkšņi viens no viņiem skubināja zirgu lejup pa krauju uz upi. Viņš jāja gandrīz vai tieši mums pretī, un es priecājos, ka mēs sēdējām tik labi paslēpti kokā.
Citi viņu pavadīja ar kliedzieniem:
— Nedari tā, Pērk! Tu noslīksi gan pats, gan noslīcināsi zirgu!
Bet tas, kuru viņi sauca par Pērku, tikai smējās un sauca:
— Es jums to pierādīšu! Ja es dzīvs nokļūšu līdz tai klintij un atkal atpakaļ, es pacienāšu jūs visus ar alu, to es zvēru!
Tad mēs sapratām, ko viņš nodomājis darīt.
Gabaliņu tālāk straumē pacēlās klints. Ap to šļāca viļņi, un no ūdens ārā vīdēja tikai neliels izcilnis. Bet, kad viņi jāja garām, Perks šo izcilni bija pamanījis un tagad gribēja izcelties.
— Muļķis tāds, — Jonatans sacīja, — vai tiešām viņš tic, ka zirgs tik tālu varēs peldēt pret straumi!
Perks bija jau nometis ķiveri, mēteli un zābakus un nu sēdēja zirga mugurā vienā kreklā un biksēs un spieda zirgu doties lejā upē; zirgs, uz kura viņš jāja, bija skaista, melna, neliela ķēvīte. Perks kliedza un skubināja, bet ķēvīte negribēja klausīt. Viņa baiļojās. Pērkam nebija pātagas, un viņš sita ķēvītei pa galvu ar dūrēm; es dzirdēju, kā Jonatans šņukstēja, gluži tāpat kā toreiz tirgū.
Beidzot Perks tomēr panāca savu. Ķēvīte izbijusies sprauslāja, taču beidzot metās upē, darīdama to, ko šis neprātis vēlējās. Bija baisi skatīties un redzēt, kā ķēvīte cīnās, kad viņu sagrābj straume.
— Viņa nāks tieši uz mūsu pusi, — Jonatans sacīja. — Perks var darīt, ko grib, — līdz klintij viņš ķēvīti neaizdzīs.
Bet ķēvīte mēģināja, viņa patiesi pūlējās! Ai, kā viņa cīnījās, nabaga ķēvīte, un kādas nāves baismas viņu pārņēma, kad viņa juta, ka straume ir par viņu spēcīgāka.
Arī Perks beidzot bija sapratis, ka tagad runa ir par viņa dzīvību. Viņš gribēja zirgu pagriezt pret krastu, bet drīz vien noprata, ka nespēj to. Nē, jo straume vēlējās ko citu! Straume gribēja viņu aizraut līdz Karmas ūdenskritumam, un to viņš būtu pelnījis. Bet ķēvītes man bija žēl. Viņa bija kļuvusi gluži nevarīga. Straume viņus rāva tieši uz mūsu pusi, kā to bija teicis Jonatans. Drīz viņi aizpeldēs mums garām un pagaisīs. Perka acīs es varēju saskatīt izbailes, viņš zināja, uz kurieni viņu rauj.
Es pagriezu galvu, lai redzētu, kur ir Jonatans, un, viņu ieraudzījis, iekliedzos. Viņš karājās un ķepurojās virs ūdens, mēģinādams, cik tālu vien iespējams, pastiept roku. Viņa kājas kustējās augšup un lejup, un, kad Perks bija nonācis zem viņa, viņš saķēra to aiz matiem un pacēla tā, lai tas varētu pieķerties pie kāda zara.
Tad Jonatans sauca ķēvīti:
— Nāc, mīļā ķēvīt, nāc šurp!
Ķēvīte jau bija aizrauta garām, tomēr ar visu spēku mēģināja piepeldēt pie Jonatana. Tagad viņas mugurā vairs nesēdēja šis pikucis Perks, tomēr viņa jau bija sākusi grimt; Jonatanam laimējās nez kā satvert zirga pavadu, un viņš raustīja to un vilka. Tā bija cīņa uz dzīvību un nāvi, jo upe negribēja padoties, tā gribēja ieraut iekšā gan ķēvīti, gan Jonatanu.
Es kļuvu gluži traks un uzkliedzu Pērkam:
— Palīdzi taču, lempi, palīdzi!
Perks bija uzrāpies kokā un sēdēja tur drošībā pavisam tuvu Jonatanam; šis stulbenis palīdzēja vienīgi ar to, ka, paliecies uz priekšu, sauca:
— Vadzi, laid zirgu vaļā! Tur augšā mežā staigā divi, es paņemšu vienu! Laid to vaļā!
Cilvēks dusmās kļūstot spēcīgs, es allaž esmu dzirdējis tā sakām, un tādējādi iespējams, ka Perks tomēr palīdzēja, jo Jonatanam laimējās izvilkt ķēvīti.
Eet tad Jonatans teica Pērkam:
— Aitasgalva, vai tu domā, ka es izglābu tavu dzīvību, lai tu nozagtu manu zirgu, vai kauna tev nav?
Varbūt Perks nokaunējās, es nezinu. Viņš neteica nekā, nevaicāja, kas mēs tādi esam, neko tamlīdzīgu. Viņš tikai ar savu nabaga ķēvīti klunkuroja augšup pa krauju un drīz vien kopā ar visu baru pagaisa.
Tajā vakarā mēs ierīkojām nometnes ugunskuru pie Karmas ūdenskrituma. Esmu pārliecināts, ka neviens ugunskurs nekur un nekad visā pasaulē nav dedzis līdzīgi mūsējam.
Laukums tur bija šaušalīgs, baigs un skaists kā neviens cits laukums nekur zemes virsū, tā man likās. Kalni un upe, un ūdenskritums — tas viss bija pārlieku liels un varens. Tur nekas pat nelīdzinājās sapnī redzētajam, un es teicu Jonatanam:
— Netici, ka te ir kas īstens! Te viss ir no kāda pirmatnēja sapņa, esmu par to pārliecināts.
Mēs stāvējām uz tilta — uz piekārta tilta, ko Tengīls bija licis uzcelt pāri bezdibenim un kas savienoja abas zemes: Karmanjaku un Nangijālu abpus mūžsenās straumes.
Upe šalkdama traucās lejā bezdibenī zem tilta un tad grandēdama metās Karmas ūdenskritumā, kas bija baigs un šausmīgi dziļš.
Es vaicāju Jonatanam:
— Kā var uzcelt tiltu pāri tādam šausmīgam bezdibenim?
— Jā, arī es to vēlētos zināt, — viņš atteica. — Un, cik daudz cilvēku dzīvību gājis bojā, ceļot šo tiltu, cik daudz cilvēku nokritis lejā un ar kliedzieniem pazudis Karmas ūdenskritumā, arī to es labprāt gribētu zināt.
Es nodrebēju. Man šķita, ka es dzirdu kliedzienu atbalsis starp kalnu grēdām.
Tagad mēs bijām ļoti tuvu Tengīla zemei. Otrā pusē tiltam es varēju saredzēt taku, kas līču loču izvijās starp kalniem. Karmanjakas mūžsenajiem kalniem.
— Ja tu iesi pa šo taku, tu nonāksi pie Tengīla pils, — Jonatans sacīja.
Es vēl stiprāk nodrebēju. Bet tad nodomāju — lai arī rīt notiek .kas notikdams, šovakar es tomēr gribu sēdēt kopā ar Jonatanu pirmo reizi savā mūžā pie nometnes ugunskura.
Mēs bijām ierīkojuši to uz kādas klints plātnes augstu virs ūdenskrituma. Tuvu tiltam. Bet es sēdēju, pagriezis visam muguru. Es negribēju redzēt ne tiltu, kas veda uz Tengīla zemi, ne arī ko citu. Es redzēju tikai liesmu atblāzmu, kas šaudījās starp kalnu grēdām. Tas bija skaisti, turklāt mazliet baigi. Es redzēju Jonatana skaisto un labsirdīgo seju uguns blāzmā un zirgus, kas stāvēja mazliet tālāk un atpūtās.
— Sis ugunskurs ir daudz labāks nekā mans iepriekšējais, — es teicu, — jo tagad es sēžu kopā ar tevi, Jo- natan.
Lai arī kur es būtu, es allaž jutos drošs, ja biju kopā ar Jonatanu, un jutos laimīgs, ka beidzot mums bija kopīgs nometnes ugunskurs, par kuru tik daudz bijām runājuši, kad vēl dzīvojām uz zemes.
— Nometnes ugunskuru un pasaku laiks — tā tu teici, vai atminies? — es vaicāju Jonatanam.
— Jā, es to atminos, — Jonatans atbildēja. — Bet toreiz es nezināju, ka te, Nangijālā, būs tik ļaunas pasakas.
— Vai tā tam jābūt vienmēr, kā tev liekas? — es vaicāju.
Brīdi viņš klusēdams vērās ugunī un tad sacīja:
— Nē, kad cīņa reiz būs beigusies, Nangijāla no jauna kļūs tāda zeme, kur pasakas ir skaistas un dzīve — viegla un vienkārša, kā tas bijis agrāk.
Ugunskurs uzliesmoja, un liesmu gaismā es redzeju, cik Jonatans ir noguris un skumjš.
— Bet pēdējā cīņa, saproti, Sausiņ, tā var būt tikai ļauna pasaka par nāvi, nāvi, nāvi. Tāpēc šī cīņa jāveic Orvaram, ne man. Jo es nederu tam, lai kādu nonāvētu.
«Jā, to es zinu,» es nodomāju. Un es viņam vaicāju:
— Kādēļ tu izglābi to Pērku, vai tas bija labi?
— Nezinu, vai tas bija tik labi, — Jonatans atteica. — Bet ir tādi darbi, kas jādara, citādi cilvēks ir tikai niecīgs puteklis, to es tev jau esmu teicis.
— Bet iedomājies, ja viņš būtu apjēdzis, kas tu esi! Un viņi būtu tevi sagūstījuši! — es sacīju.
— Jā, tad viņi būtu sagūstījuši Lauvassirdi, nevis niecīgu putekli, — Jonatans atteica.
Mūsu ugunskurs izdega, un pār kalniem slīga tumsa. Vispirms tas bija mijkrēslis, kas uz laiciņu vērta visu liegu un piemīlīgu, un maigu. Bet pēc tam iestājās melna, dārdoša tumsa, kurā tikai varēja sadzirdēt Karmas ūdenskritumu un itin nekur neredzēja ne mazāko gaismas stariņu.
Es piekļāvos Jonatanam, cik tuvu vien varēju. Mēs tur sēdējām, atspiedušies pret kalna sienu, un tumsā runājāmies. Es nejutu bailes, bet mani bija pārņēmis jocīgs nemiers. Mums vajadzētu gulēt, Jonatans sacīja. Bet es zināju, ka nevarēšu iemigt. Es šā nemiera dēļ tikko varēju parunāt. Tas nebija tumsas dēļ, bet kaut kā cita dēļ, taču to es nezināju. Un tomēr Jonatans bija man blakām.
Tad nozibēja zibens un nogranda pērkons, un kalnu grēdas nodārdēja. Un tad tas gāzās pār mums. Negaiss, es pat nezināju, ka ir tādi negaisi. Tas gāzās pār kalniem ar tādu dārdoņu, ka nebija vairs sadzirdams Karmas ūdenskritums, un zibšņi šāvās cits aiz cita. Lāgiem mūs apspīdēja liesmojoša gaisma, bet nākamajā brīdī mēs slīgām vēl dziļākā tumsā. Bija tā, it kā mūs apņemtu pirmatnējā nakts.
Tad atkal uzliesmoja zibens, baismīgāks nekā visi iepriekšējie. Tas uzliesmoja tikai uz mirkli un meta savu gaismu pār visu.
Un tad šajā gaismā es ieraudzīju Katlu. Es ieraudzīju Katlu.