Jā, es ieraudzīju Katlu, un nezinu, kas pēc tam notika. Es it kā iegrimu melnā dzīlē un atmodos, kad negaiss bija pārgājis un virs kalnu smailēm ausa gaisma. Es gulēju, iespiedis galvu starp Jonatana ceļgaliem, un šausmas mani pārņēma, tiklīdz es atcerējos — tur tālu viņpus upes bija stāvējusi uz klints virs Karmas ūdenskrituma Katla. Es ievaidējos, to atcerēdamies, un Jonatans mēģināja mani mierināt.
— Viņas tur vairs nav. Tagad viņa ir jau projām.
Bet es raudāju un viņam vaicāju:
— Kā gan iespējama tāda Katla? Vai tā ir… briesmone vai kas cits?
— Jā, tā ir briesmone, — Jonatans sacīja. — Pūķa sieva, kas iznirusi no pirmatnības, un tikpat nežēlīga kā Tengīls.
— Kur viņš to atradis? — es vaicāju.
— Katla iznākusi no Katlas alas, tā domā, — Jonatans sacīja. — Tur lejā viņa gulējusi mūžīgā miegā, un tā viņa bija nogulējusi tūkstošiem gadu, un neviens par viņu nekā nezināja. Bet reiz kādā rītā viņa pamodusies, aizrāpusies uz Tengīla pili un pūtuši nāvējošu uguni pret visiem un ikvienu. Cilvēki krituši gan pa labi, gan pa kreisi, kur viņa gājusi.
— Kāpēc viņa nenonāvēja Tengīlu? — es vaicāju.
— Tengīls, lai glābtu dzīvību, skrēja pa visām savas pils zālēm. Kad viņa tuvojās, viņš izrāva kara tauri, lai sauktu palīgā kareivjus, un, kad viņš pūta taurē . ..
— Kas tad notika? — es vaicāju.
— Tad Katla atrāpās pie viņa kā suns. Kopš tās dienas viņa Tengīlam paklausa. Un tikai viņam, jo viņa baidās no Tengīla kara taures. Kad viņš to pūš, Katla viņam akli paklausa.
K]uva aizvien gaišāks. Tur tālē Karmanjakas virsotnes dega kā Katlas uguns. Un uz Karmanjaku mums tagad bija jādodas. Es jutu bailes, ai, cik es biju izbijies! Kas to lai zina, kur uzglūn Katla! Kur viņa atrodas, kur viņa dzīvo, vai viņa dzīvo Katlas alā, un kā gan tur var būt Orvars? To es vaicāju Jonatanam, un viņš pastāstīja, kā tas ir.
Katla nedzīvoja Katlas alā. Tur viņa vairs nebija atgriezusies pēc sava mūžīgā miega, nē, Tengīls viņu turēja saistītu kādā alā Karmas ūdenskrituma tuvumā. Tajā alā viņš turēja viņu saistītu zelta važās, Jonatans sacīja, un tur viņai bija jāpaliek, vienīgi tad ne, kad Tengīls ņēma viņu līdzi, lai iebaidītu tos cilvēkus, kurus gribēja iebaidīt.
— Vienreiz es viņu redzēju Ērkšķrožu ielejā, — Jonatans teica.
— Un tad tu kliedzi, — es sacīju.
— Jā, tad es kliedzu, — viņš atbildēja.
Es jutu, ka mani pārņem aizvien lielākas šausmas.
— Es tik Joti bīstos, Jonatan. Katla mūs nogalinās.
Viņš atkal mēģināja mani nomierināt.
— Viņa taču ir piesieta. Viņa nevar tikt tālāk par savām važām. Ne tālāk par to klinti, uz kuras tu viņu redzēji. Tur viņa stāv gandrīz vienmēr un blenž Karmas ūdenskritumā.
— Kādēļ viņa to dara? — es vaicāju.
— Es nezinu. Viņa varbūt meklē Karmu, — Jonatans atbildēja.
— Kas Karma ir? — es vaicāju.
— Blēņas, to tikai Elfrīda melš, — Jonatans sacīja. — Neviens nekad Karmu nav redzējis. Tāda nav. Bet Elfrīda saka — viņš dzīvojis reiz mūžsenos laikos. Kar-
raas ūdenskritumā, un Katla toreiz viņu nīduši un nevarot to aizmirst. Tādēļ viņa tur stāv un blenž.
— Kas viņš tāds bija un kā varēja dzīvot šādā pekles ūdenskritumā? — es vaicāju.
— Arī viņš bija briesmonis, — Jonatans sacīja. — Pūķis, tikpat garš, cik plata ir upe, Elfrīda saka. Bet tā ir tikai tāda sena pasaka.
— Varbūt viņš nemaz nav pasaka, tāpat kā Katla, — es sacīju.
Uz to Jonatans vairs nekā neatbildēja, bet sacīja:
— Vai zini, ko Elfrīda vēl stāstīja? Kamēr tu biji mežā un lasīji zemenes. Viņa sacīja, ka viņas bērnībā biedējuši bērnus ar Karmu un Katlu. Pasaku par pūķi Karmas ūdenskritumā un pūķeni Katlas alā viņa bērnībā dzirdējusi daudz reižu, un tā viņai ļoti patikusi, jo bijusi tik šausmīga. Tā esot mūžsena pasaka, ar kuru bērnus biedējot visos laikos, Elfrīda saka.
— Vai Katla nevarēja palikt alā vienmēr — kā šajā pasakā! — es izsaucos.
— Jā, tieši to pašu sacīja Elfrīda, — Jonatans piebilda.
Mani pārņēma drebuļi, man likās — Karmanjaka ir briesmoņu pārpilna zeme, un es uz turieni negribēju iet. Tomēr tagad uz turieni bija jāiet.
Vispirms mēs stiprinājāmies no ēdiena saiņa. Lai gan taupījām arī Orvaram.
— Katlas alā valda tikai bads, — Jonatans sacīja.
Grims un Fjālars dzēra klinšu ieplakās sakrājušos
ūdeni. Zālājs te augšā kalnos bija trūcīgs. Taču pie tilta bija nedaudz zāles, un man liekas — tie bija mazliet ieēduši, kad mēs devāmies ceļā.
Tad mēs jājām pāri tiltam. Uz Karmanjaku. Tengīla zemi un briesmoņu zemi. Es aiz bailēm trīcēju. Tas pūķis, taisnību sakot, es gan neticēju, ka tas ir, bet padomājiet — ja tas pēkšņi izšaujas no dzelmes un norauj mūs no tilta, noslīcinot Karmas ūdenskritumā. Un šī Katla, no tās es visvairāk baiļojos. Varbūt viņa mūs
gaida tur Tengīla piekrastē ar saviem baismīgiem zobiem un nāvējošo uguni, ak, cik ļoti es baiļojos!
Bet mēs tikām pāri tiltam, un nekādu pūķi es neredzēju. Katla nestāvēja uz klints, un es teicu Jonatanam:
— Nē, viņas tur nav!
Un tomēr viņa tur bija! Nevis uz klints, bet viņas šausmīgā galva vīdēja aiz liela klints izciļņa pie takas, kas vijās uz Tengīla pili. Tur mēs viņu ieraudzījām. Un viņa ieraudzīja mūs. Tad viņa izgrūda tādu kliedzienu, kas varētu sagraut kalnus. No viņas nāsīm šāvās uguns un dūmu vērpetes, aiz niknuma viņa šņāca un raustīja, un raustīja, un raustīja važas, un atkal kliedza.
Grims un Fjālars aiz bailēm bija galīgi zaudējuši jēgu, un mēs tikko varējām tos noturēt. Un manas bailes nebija mazākas. Es činkstēju un lūdzos Jonatanu griezties atpakaļ uz Nangijālu. Bet viņš sacīja:
— Mēs nedrīkstam nodot Orvaru! Nebaidies! Katla mūs nevar aizsniegt, lai kā raustītu važas.
Tomēr mums jāpasteidzas, viņš sacīja, jo Katlas kliedzieni ir signāls, ko būs sadzirdējuši Tengīla pilī, un, ja mēs nepagūsim aizbēgt un paslēpties kalnos, drīz vien mūs ielenks Tengīla kareivju bars.
Un mēs jājām. Jāļām pa bīstamām, šaurām, stāvām kalnu taciņām, tā ka pakavi dzirksteles vien šķēla, jājām šurpu turpu starp klintīm, lai sajauktu pēdas visiem vajātājiem. Ik brīdi es gaidīju, ka aiz mums atskanēs Tengīla kareivju saucieni un pār mums sāks gāzties šķēpi, bultas un zobeni. Bet nevienu nemanīja. Vajāt kādu Karmanjakas klintīs un kalnos bija grūti. Vajātais viegli varēja tur paslēpties.
Kad mēs jau ilgi bijām jājuši, es vaicāju Jonatanam:
— Uz kurieni mēs jājam?
— Uz Katlas alu, — viņš atteica. — Tagad mēs esam gandrīz klāt. Katlas ala ir tava deguna priekšā.
Jā, tā tas bija. Mūsu priekšā bija pazems, plakans kalns ar stāvām krantīm. Tikai tai pusē, kurā atradāmies mēs, nebija tik stāvs. Ja gribējām, te mēs viegli varējām
tikt augšā. Un to mēs gribējām, jo mums bija jānokļūst viņā pusē kalnam, teica Jonatans.
— Ieeja atrodas upes pusē, — viņš teica. — Un man jāredz, kas tur notiek.
— Jonatan, vai tu patiesi tici, ka mēs reiz varēsim ietikt Katlas alā? — es vaicāju.
Viņš pastāstīja man par varenajiem vara vārtiem, kas noslēdz ieeju, un par Tengīla kareivjiem, kas tur stāv dienu un nakti. Ak tu pasaulīt, kā gan mēs tur iekļūsim!
Uz to viņš man neatbildēja. Tikai teica, ka tagad mums jānoslēpj zirgi, jo tie pa kalniem nespēj rāpties.
Mēs noslēpām zirgus klints plaisā tieši zem Katlas alas un atstājām tur ari saiņus un visu pārējo. Jonatans paplikšķināja Grimu un teica:
— Pagaidiet te, mēs tikai dosimies izlūkgājienā.
Man šis izlūkgājiens nepatika. Es negribēju šķirties
no Fjālara. Bet līdzēt tur nekā nevarēja.
Pagāja krietns laika sprīdis, kamēr mēs nokļuvām uz plakanā kalna, un, kad beidzot mēs tur atradāmies, es sajutu nogurumu. Jonatans sacīja, ka mēs varot mazliet atpūsties, un es tūlīt nometos garšļaukus zemē. To pašu darīja arī Jonatans, un tur nu mēs gulējām augšā Katlas kalnā, un pāri mums pletās plašās debesis, un zem mums atradās Katlas ala. Jā, savādi bija iedomāties, ka tepat zem mums kalnos atrodas šausmīgā ala ar visām ejām un iedobēm, kur iespundēti un nomiruši tik daudzi cilvēki. Bet te ārā saulē laidelējās tauriņi, pār mums pletās zilais debesu klajš ar maziem, baltiem mākonīšiem, un ap mums ziedēja puķes un zaļoja zāle. Nudien tas bija dīvaini — uz Katlas alas jumta auga puķes un zāle! Man ienāca prātā — ja Katlas alā tik daudzi jau bija miruši, varbūt miris arī Orvars. Un es vaicāju Jonatanam, kā viņš domā. Bet viņš neatbildēja. Viņš tikai gulēja un raudzījās debesīs; viņš nez ko domāja, es to nomanīju. Beidzot viņš teica:
— Ja tas ir tiesa, ka Katla savu mūžseno miegu nogulējusi Katlas alā, tad kā viņa varēja iznākt ārā, kad pamodās? Vara vārti tur bija jau toreiz. Tengīls visos laikos izmantojis Katlas alu par cietumu.
— Kamēr Katla tur gulēja aizmigusi? — es vaicāju.
— Jā, kamēr Katla tur iekšā gulēja, — Jonatans sacīja. — Un neviens pats to nezināja.
Es nodrebēju. Neko ļaunāku es nevarēju iedomāties. Iedomājieties, sēdēt iespundētam Katlas alā un piepeši ieraudzīt rāpjamies pūķi!
Bet Jonatanam galvā bija citas domas.
— Viņai vajadzēja iznākt pa kādu citu eju, — viņš- sacīja. — Un man šis ceļš jāatrod, kaut vai būtu jāmeklē veselu gadu.
Ilgi mēs nevarējām gulēt, Jonatanam nebija miera. Mēs tuvojāmies Katlas alai. Mums bija jānoiet tikai neliels gabals pāri kalnam. Mēs jau redzējām zem mums upi tālu un viņpus tās Nangijālu. Ak, cik ļoti es ilgojos tur nokļūt!
— Paraugies, Jonatan, — es teicu, — es redzu vī- "tolu tur, kur mēs peldējāmies! Tur, viņpus upes!
Bija gluži tā, it kā mēs būtu saņēmuši sveicienu pāri ūdenim — mazu, zaļu sveicienu no gaišākā krasta.
Bet Jonatans ar zīmēm rādīja, lai es klusēju. Viņš- laikam baiļojās — kāds mūs varēja sadzirdēt. Mēs jau bijām pavisam tuvu, te Katlas kalns ar stāvu krauju izbeidzās, un kalna sienā zem mums atradās vara vārti, tā sacīja Jonatans, lai gan no šejienes mēs tos nevarējām saskatīt.
Taču sardzes kareivjus mēs varējām redzēt. Trīs Ten- gīla vīrus, un, tikai ieraugot viņu ķiveres, man sirds iepukstējās straujāk.
Mēs uz vēdera bijām aizrāpušies līdz kraujai, lai varētu paraudzīties uz kareivjiem. Un, ja viņi būtu pablen- zuši augšup, tā tūlīt būtu mūs ieraudzījuši. Bet sliktākus sardzes kareivjus nemaz nevar iedomāties. Viņi neskatījās ne uz vienu, ne otru pusi. Viņi tikai sēdēja un meta kauliņus, nelikdamies ne par kaut ko citu ne zinis. Ja pa vara vārtiem neviens ienaidnieks nevarēja iekļūt, kādēļ tad viņiem te jāstāv sardzē?
Te uzreiz mēs pamanījām, ka vārti atveras un kāds iznāk no alas — vēl viens Tengīla vīrs! Viņš nesa tukšu ēdiena trauku un nosvieda to zemē. Vārti aiz viņa aizvērās, un mēs dzirdējām, kā viņš tos aizslēdz.
— Jā, to sivēnu es pabaroju pēdējo reizi, — viņš teica.
Citi par šiem vārdiem smējās, un viens no viņiem sacīja:
— Nu viņš dabūja zināt, kas šī ir par neparastu dienu — viņa mūža pēdējā diena! Tu taču pateici viņam, ka Katla viņu sagaida šovakar, kad iestāsies tumsa?
— Jā, un vai zināt, ko viņš atbildēja? «Ak tad beidzot,» viņš sacīja. Tad viņš lūdza, lai aiznesot uz Ērkšķ- rožu ieleju viņa sveicienu, pag, kā tas skanēja? Orvars var nomirt, bet brīvība nemūžam!
— Lika pagaidīt, — otrs atteica, — to viņš šovakar varēs pateikt Katlai un tad dzirdēs, ko viņa atbildēs.
Es paraudzījos uz Jonatanu. Viņš bija nobālējis.
— Nāc! -— viņš sacīja. — Mums jātiek no šejienes prom.
Mēs rāpāmies no kraujas projām tik klusi un tik žigli, cik vien spējām, un, kad zinājām, ka mūs vairs nevar sadzirdēt, mēs skrējām. Visu atceļu mēs skrējām, kamēr bijām nokļuvuši atkal pie Grima un Fjālara.
Mēs apsēdāmies plaisā pie zirgiem, jo nezinājām, ko iesākt. Jonatans bija noskumis, un es nezināju, kā lai viņu mierina, arī es biju noskumis. Es sapratu, cik ļoti viņš sēro par Orvaru, Viņš bija iedomājies, ka varēs viņam palīdzēt, bet nu vairs to nedomāja,
— Orvar, mans draugs, kuru es nekad neesmu sastapis, — viņš teica. — Šovakar tev jāmirst, un kas notiks ar Nangijālas zaļajām ielejām?
Mēs iekodām maizi, dalīdami to ar Grimu un Fjālaru. Es vēlējos arī pāris malciņu kazu piena, ko mēs bijām pataupījuši.
— Pagaidām vēl ne, Sausiņ, — Jonatans teica. — Vakarā, kad būs iestājusies tumsa, es tev iedošu kādu lāsīti. Bet ne agrāk.
Viņš ilgi sēdēja kluss un nevarīgs, bet tad teica:
— Tagad ir gluži tāpat, it kā mums būtu jāmeklē adata siena gubenī, tā tas ir. Un tomēr mums jāmēģina,
— Jāmēģina, bet kas tad? — es vaicāju.
— Jānoskaidro, pa kurieni iznākusi Katla, — viņš atbildēja.
Lai gan viņš pats tam neticēja, to varēja saprast.
— Ja mums būtu atlicis vēl kāds gads! Tad varbūt! Bet mums atlikusi tikai viena diena, — viņš piebilda.
Tiklīdz viņš bija to pateicis, tā kaut kas notika. Šaurajā plaisā, kurā mēs sēdējām, ļoti tālu gar kalna sienu auga daži kupli krūmi, un no šiem krūmiem piepeši izskrēja pagalam izbijusies lapsa. Viņa aizlaidās mums garām un pagaisa, iekams mēs viņu īsti bijām paguvuši ieraudzīt.
— Ak tu pasaulīt, no kurienes radusies šī lapsa! — Jonatans iesaucās. — Tas man jānoskaidro.
Viņš pazuda krūmos. Es sēdēju un gaidīju. Bet viņš palika tur tik ilgi un bija tik kluss, ka es beidzot kļuvu nemierīgs.
— Kur tu esi, Jonatan? — es kliedzu.
Atbildi es saņēmu. Viņš bija gluži satrūcināts.
— Vai zini, no kurienes iznākusi lapsa? No kalna! Vai saproti, Sausiņ, no Katlas kalna. Tur ir liela alai
Varbūt tas viss jau nolemts pasaku mūžsenajā pasaulē. Varbūt jau toreiz Jonatanam tika nolemts izglābt Orvaru. Un varbūt ir dažas noslēpumainas pasaku būtnes, kas vada mūsu gaitas, mums pašiem to nezinot. Kā gan citādi Jonatans būtu atradis ceļu uz Katlas alu tieši tur, kur mēs bijām atstājuši savus zirgus? Tas bija tikpat dīvaini kā toreiz, kad no visām citām mājām Erkšķ- rožu ielejā es nonācu tieši Matīsa sētā, nevis kādā citā.
Pa šo izeju Katla bija izgājusi no Katlas alas; Jonatans to bija atradis, nekā cita mēs nevarējām izdomāt.
Caurums atradās tieši kalna sienā. Ne visai liels. Tomēr tik liels, lai pa to būtu varējusi izspraukties izbadējusies pūķene, Jonatans sacīja, kad tā atmodās pēc tūkstoš gadiem un atrada parasto izeju aizslēgtu ar vara vārtiem. .
Bet mums šis caurums bija pietiekami liels! Es blenzu šajā tumšajā caurumā. Nez cik daudz guļošu pūķu ir tajā? Kuri atmodīsies, ja mēs ielīdīsim iekšā un nemanot uzkāpsim tiem virsū? Tieši par to es domāju.
Tad es sajutu Jonatana rokas ap saviem pleciem.
— Sausiņ, — viņš ierunājās, — es nezinu, kas tur tumsā mani sagaida, tomēr tur man tagad jāiet.
— Man arī tur jāiet, — es teicu, lai gan balss maz- i liet drebēja.
Jonatans ar rādītājpirkstu noglaudīja manu vaigu,, kā to dažreiz darīja.
— Vai tu esi pārliecināts, ka gribi labāk doties man līdzi, nevis gaidīt te pie zirgiem?
— Vai gan es neesmu teicis — lai arī kurp tu iesi,, es visur tev sekošu, — es atbildēju.
— Jā, tā tu esi teicis, — Jonatans atbildēja un likās ; patiesi priecīgs.
— Es gribu būt kopā ar tevi, — es sacīju, — kaut arī tas būtu pašā bezdibenī.
Šāds bezdibenis bija Katlas ala. Līst šādam melnam caurumam cauri bija tas pats, kas ielīst ļaunā, melnā sapnī, no kura nevar atmosties, tas pats, kas no saules gaismas ieiet mūžīgā naktī.
Visa Katlas ala bija viens vienīgs vecs, pamests pūķu miteklis, pievildzis ar pirmatnējo ļaunumu, es domāju. Te laikam gan izšķīlušies tūkstošiem pūķu olu un no šejienes izlīduši nežēlīgi pūķi, nomaitādami visu, kas tiem gadījies ceļā.
Tieši šāds vecs pūķu miteklis, pēc Tengīla domām, labi noderēja cietumam. Es nodrebēju, iedomādamies, ko viņš tur darījis ar cilvēkiem. Pēc manām domām, gaiss no vecā sasutējušā ļaunuma tur bija smags. Un šai baigajā klusumā ap mums es sadzirdēju dīvainus čukstus,
Šie čuksti skanēja no alas dzīlēm, un man šķita, ka tur vaid visi Tengīla valdīšanas laikā mirušie cilvēki. Es gribēju pavaicāt Jonatanam, vai arī viņš dzird čukstus, bet tad es šo domu atmetu. Tās Msas laikam gan bija tikai, manas iedomas.
— Nu, Sausiņ, vai dosimies klejojumā, kuru tu laikam nemūžam neaizmirsīsi? — Jonatans jautāja.
Tas bija tiesa. Mums vajadzēja izlīst cauri visam kalnam, lai nonāktu līdz cietumam pie vara vārtiem, kurā atradās Orvars. Šī bija tā pati ala, ko cilvēki nosaukuši par Katlas alu, Jonatans bija sacījis, jo par kādu citu alu viņi nekā nezināja. Mēs arī nezinājām, vai šī eja iziet kalnam cauri. Bet to, ka ceļš ir garš, mēs zinājām. Iepriekš mēs šo gabalu bijām nostaigājuši augšā pa kalnu. Simtkārt ļaunāk būs līst te pa tumšajām ejām ar lāpām, ko bijām paņēmuši līdzi.
Pū, cik baismi bija redzēt, kā lāpas gaisma šaudās uz alas sienām! Lāpa varēja apgaismot tikai nelielu daļu no tās lielās tumsas, kas mūs apņēma, tāpēc viss, kas palika ārpus šās gaismas, šķita vēl bīstamāks. «Ej nu sazini,» es nodomāju, «varbūt tur viss ir pilns ar pūķiem, čūskām un briesmoņiem, kas mums uzglūn no savām tumšajām alām.» Es baiļojos arī, ka mēs šajos labirintos nomaldīsimies, bet Jonatans, iedams ar lāpu, iezīmēja melnas svītras uz alas sienas, lai mēs varētu atrast ceļu atpakaļ.
Klejojums, bija sacījis Jonatans, bet mēs nemaz daudz neklejojām. Mēs līdām, rāpāmies, ložņājām, peldējām, lēcām, karājāmies, plēsāmies un vispār baigi mocījāmies. Tas tik bija klejojums! Un kādas alas! Lāgiem mēs iegājām tik plašās alās, ka nevarējām saredzēt tām ne galu, ne malas, tikai pēc atbalss nopratām, cik tās ir plašas. Reizēm ejas bija tik šauras, ka mēs līdām pa tām uz vēdera gluži kā pūķi; lāgiem ceļu aizsprostoja pazemes straumes un mums bija jāpeld, lai tiktu tām pāri. Un visļaunākais, ka dažreiz mūsu priekšā pavērās bezdibeņi. Vienā šādā bezdibenī es tik tikko neiekritu. Tobrīd es nesu lāpu
un paklupu. Jonatans mani satvēra tieši tai mirklī, kad es grasījos nogāzties bezdibenī. Un tad es lāpu izsviedu. Mēs redzējām, kā šī uguns strēle krīt dziļāk un dziļāk, un dziļāk, līdz beidzot izgaist. Un tad mēs palikām tumsā. Visdziļākā un visļaunākā no visām pasaules tumsām. Es neuzdrīkstējos ne pakustēties, ne parunāt, ne domāt, mēģināju aizmirst, ka vispār esmu un šajā melnajā tumsā stāvu blakām bezdibenim. Bet tad sev līdzās es izdzirdu Jonatana balsi. Beidzot viņam laimējās aizdedzināt otru- lāpu. Visu laiku viņš ar mani runāja, runāja un runāja pavisam mierīgi. Cik sapratu, to viņš darīja, lai bailes- mani galīgi nenomāktu.
Tad mēs vilkāmies tālāk. Cik ilgi, to es nezinu. Kat- las alas dzīlēs par laiku nekā nezina. Likās — mēs tur maldāmies veselu mūžību, un es jau sāku baiļoties, ka mēs pie mērķa nonāksim par vēlu. Varbūt jau ir vakars,, varbūt tur ārā jau satumsis. Un Orvars… varbūt viņš jau ir pie Katlas.
Es vaicāju, kā Jonatans domā.
— Es nezinu, — viņš atbildēja. — Bet, ja tu negribi' zaudēt prātu, nedomā tagad par to.
Mēs bijām iegājuši šaurā, līkumotā ejā, kurai nebija gala un kura kļuva aizvien šaurāka un zemāka. Tā bija sarāvusies kā platumā, tā augstumā, līdz mēs tikai ar mokām varējām spraukties uz priekšu; beidzot tā pārvērtās caurumā, kuram biļa jāizlien cauri.
Piepeši mēs atradāmies lielā alā. Cik liela tā bija,, mēs nevarējām zināt, jo lāpas gaisma nespēja to visu izgaismot. Jonatans izmēģinājās ar atbalsi.
— Hohohoho, — viņš sauca, un mēs dzirdējām atbalsi «hohoho». Tā skanēja daudz reižu no dažādām vietām.
Bet tad mēs dzirdējām vēl kaut ko. Kādu citu balsi tumsā.
— Hohoho, — tā mēdījās. — Ko tu gribi, ka ierodies pa tik dīvainām ejām ar lāpu rokā?
— Es meklēju Orvaru, — Jonatans atbildēja.
— Orvars ir tepat, — balss sacīja. — Un kas esi tu?
— Es esmu Jonatans Lauvassirds, — Jonatans bilda. — Man līdzi ir brālis — Kārlis Lauvassirds. Mēs nākam tevi glābt, Orvar.
— Par vēlu, — balss atbildēja, — par vēlu, tomēr katrā gadījumā pateicos.
Tikko viņš bija to pateicis, mēs izdzirdām, ka vara vārti tiek atslēgti. Jonatans nosvieda zemē lāpu un samīdīja to, tā izdzisa. Mēs stāvējām klusu un gaidījām.
Pa vārtiem ienāca kāds Tengīla vīrs ar lākturi rokā. Es klusi ieraudājos, ne jau sevis, bet Orvara dēļ. Kāpēc bija noticis tik briesmīgi, ka tieši šobrīd atnākuši viņam pakaļ? _
— Erkšķrožu ielejas Orvar, sagatavojies! — Tengīla vīrs sacīja. — Pēc neilga laika tevi aizvedīs pie Katlas. Melnie vedēji jau ir ceļā.
Viņa lāktura gaismā mēs ieraudzījām lielu koka sprostu ar rupjiem spraišļiem un sapratām, ka viņi tur iesprostojuši Orvaru gluži kā zvēru.
Tengīla vīrs nolika lākturi zemē blakām sprostam, ļ
— Savā pēdējā stundā tu dabūsi gaismu, tā žēlsirdī- I gais Tengīls nolēmis. Tagad tev atkal jāpierod pie gais- j mas, lai tu varētu saskatīt Katlu, kad sastapsies ar viņu. To tu taču gribi?
Viņš, skaļi smiedamies, izgāja pa vārtiem. Vārti ar brīkšķi aizkrita aiz viņa ciet.
Mēs jau bijām sprosta tuvumā un lāktura gaismā ļ ieraudzījām Orvaru. Viņš izskatījās nožēlojams. Tikko spēja pakustēties, tomēr pierāpās pie sprosta spraišļiem un izstiepa cauri tiem rokas.
— Jonatan Lauvassirds, — viņš sacīja. — Par tevi daudz esmu dzirdējis Erkšķrožu ielejā. Un tagad tu esi atnācis te!
— Jā, tagad esmu atnācis te, — Jonatans sacīja, un
es sadzirdēju, ka arī viņš mazliet raudāja nelaimīgā Or-, .L vara dēļ. Tad viņš izvilka un atvāza nazi, kas tam bija aiz jostas, un devās pie sprosta.
— Cērt ari tu, Sausiņ! Palīdzi! — Jonatans sacīja. Es cirtu arī ar savu nazi. Bet ko mēs ar nažiem varējām izdarīt? Mums bija vajadzīgi cirvis un zāģis.
Mēs griezām ar nažiem, kamēr pirksti sāka asiņot. Mēs griezām un raudājām; mēs zinājām, ka esam atnākuši par vēlu. To zināja arī Orvars, bet varbūt viņš negribēja ticēt, ka tā tas ir, jo aiz uztraukuma elsoja sprostā un brīžiem murmināja:
— Pasteidzieties! Pasteidzieties!
Mēs darījām, ko varējām. Mēs griezām kā negudri un gaidījām, ka jebkuru brīdi atvērsies vārti un pa tiem ienāks Tengīla melnie vīri; tad būs Orvara, mūsu un visas Erkšķrožu ielejas gals.
«Šovakar viņi neaizvedīs tikai vienu,» es nodomāju. «Katla dabūs trīs!»
Es jutu, ka ilgāk vairs neizturēšu, manas rokas tā trīsēja, ka es spēju tikko noturēt nazi. Jonatans aiz niknuma kliedza, viņš bija neganti noskaities uz spraišļiem, kas negribēja padoties, lai arī kā mēs griezām. Viņš spārdīja tos ar kājām, kliedza un spārdīja, atkal grieza un atkal spārdīja, no jauna grieza un no jauna spārdīja, līdz beidzot viens salūza, jā, viens spraislis salūza, tad vēl viens. Un vēl viens. Ar to pietika.
— Nu, Orvar, nu! — Jonatans sauca. Bet par atbildi viņš saņēma tikai nopūtu. Tad viņš ielīda sprostā un izvilka Orvaru, kas nevarēja ne nostāvēt kājās, ne paiet. Arī es tikko turējos kājās, kamēr klumpačāju viņiem pa priekšu un gaismoju ar lākturi. Jonatans vilka Orvaru uz mūsu slepeno alu. Viņš arī bija noguris un elsoja, jā, mēs visi trīs elsojām kā vajāti dzīvnieki, un tā mēs arī jutāmies, vismaz es.
Lai kā Jonatans nopūlējās, viņam tomēr laimējās izstiept Orvaru cauri visai pazemei un kaut kā iedabūt izejas caurumā, lai gan Orvars bija drīzāk miris nekā dzīvs. Ar mani bija gluži tāpat, un tagad man vajadzēja ielīst caurumā. Bet es tik tālu netiku, jo mēs izdzirdām, ka pie vārtiem noklinkst; man šķita, ka mani pamet visi spēki. Es pat nespēju pakustēties.
— Aši, aši, dod šurp lākturi! — Jonatans izdvesa. Es viņam to pasniedzu, lai gan manas rokas trīsēja. Lākturi vajadzēja paslēpt, jo vismazākais gaismas stariņš varēja mūs nodot.
Melnie vedēji — viņi jau bija alā. Tengīla vīri ar lākturiem rokās bija viņiem līdzi. Iestājās baismīgs klusums. Bet te mūsu ūķī bija tumšs. Jonatans paliecās un, satvēris mani aiz piedurknes, izvilka ārā. Tur tajā tumšajā ejā alas ārpusē. Tur mēs visi trīs elsdami pūzdami gulējām un dzirdējām kliedzienus:
— Viņš ir aizbēdzis! Viņš ir aizbēdzis!