Tajā naktī mēs izvilkām Orvaru caur pazemi. To paveica Jonatans. Viņš bija izvilcis Orvaru cauri peklei, jo citādi to nevar nosaukt. Es paguvu tikai pats izrāpties, turklāt ar pūlēm.
— Viņš ir aizbēdzis! Viņš ir aizbēdzis! — viņi kliedza. Kad kliedzieni bija pierimuši, mēs gaidījām vajātājus. Bet neviens nenāca. Lai gan Tengīla vīriem vajadzēja saprast, ka alā ir slepena eja, pa kuru mēs esam pazuduši. Nemaz nebija tik grūti atrast šo caurumu. Bet viņi bija gļēvi, šie Tengīla vīri, viņi barā uzdrīkstējās uzbrukt ienaidniekam, bet neviens no viņiem neuzdrīkstējās ielīst šaurajā ejā, nezinot nekā par ienaidnieku, kas viņus tur sagaida. Nē, viņi bija gļēvi, jo kā gan citādi viņi ļautu mums izbēgt? Līdz šim neviens nebija izbēdzis no Katlas alas, un es patlaban prātoju, kā viņi izskaidros Tengīlam Orvara bēgšanu.
— Lai par to viņi rūpējas paši, — Jonatans sacīja, — mums savu rūpju pašiem gana.
Tikai pēc tam, kad mēs bijām izrāpušies no garās, šaurās ejas, mēs uzdrīkstējāmies apstāties un atvilkt
elpu. Tas bija nepieciešams Orvara dēļ. Jonatans iedeva viņam sarūgušo kazu pienu un izmirkušo maizi, un tomēr Orvars sacīja:
— Gardāku ēdienu es nekad neesmu ēdis!
Jonatans berzēja viņa kājas ilgi un pamatīgi, lai tās
atžirgtu, un Orvars pamazām atspirga. Iet gan viņš nevarēja, tikai rāpoja.
Jonatans pastāstīja viņam, kādi ceļi mums ejami, un vaicāja, vai viņš tomēr nemēģinās iet jau šonakt.
— Jā, jā, jā, — Orvars atteica. — Ja tas vajadzīgs, es uz ceļiem aizrāpšos līdz Erkšķrožu ielejai. Negribu te klusi gulēt un gaidīt, kamēr Tengīla asinssuņi kaukdami līdīs pēc mums no alas ejām ārā.
Pat tagad bija redzams, kas viņš ir par vīru. Nevis nomākts cietumnieks, bet dumpinieks un cīnītājs par brīvību. Erkšķrožu ielejas Orvars! Kad es lāktura gaismā ieraudzīju viņa acis, tad sapratu, ka Tengīlam ir bail no viņa. Lai cik vārs viņš bija, tomēr viņā kvēloja uguns, un tikai šī kvēle palīdzēja viņam izdzīvot pekles nakti. Ļaunākas nakts par šo pasaulē nevarēja būt.
Tā bija gara kā mūžība un šausmu pārpilna. Bet, ja cilvēks ir pārlieku noguris, viņš vairs ne par ko nedomā. Pat ja viņu vajā asinssuņi, jā, protams, es dzirdēju šo suņu riešanu un kaukšanu, taču es nespēju just bailes. Starp citu, suņi drīz vien apklusa. Pat tie neuzdrīkstējās doties tik tālu pazemē, kur mēs rāpojām.
Mēs rāpojām tur ilgi, ilgi, un, kad beidzot saskrāpēti, asiņaini, sviedriem noplūduši aiz noguruma gandrīz vai pusdzīvi mēs izrāpāmies dienas gaismā pie Grima un Fjālara, nakts bija beigusies un iestājusies diena. Orvars iepleta rokas, viņš gribēja apskaut debesis un zemi, un visu, ko redzēja, bet rokas noslīga lejup, jo viņš bija aizmidzis. Mēs visi trīs iegrimām dziļā miegā un nekā nejūtām, kamēr gandrīz vai bija pienācis vakars. Tad es atmodos. Fjālars man bikstīja ar purnu. Viņam laikam likās, ka esmu gulējis jau diezgan ilgi.
Jonatans ari pamodās.
— Mums jātiek projām no Karmanjakas, iekams iestājas tumsa, — viņš sacīja. — Citādi mēs neatradīsim ceļu.
Viņš pamodināja Orvaru. Un, kad Orvars pamodās un, piecēlies sēdus, atcerējās visu un saprata, ka vairs nav Katlas alā, viņa acīs sariesās asaras.
— Brīvs, — viņš murmināja, — brīvs!
Viņš satvēra Jonatana rokas un ilgi turēja tās.
— Tu man esi atdevis brīvību un dzīvību, — viņš sacīja un pateicās arī man, lai gan es nekā nebiju paveicis, drīzāk maisījies pa kājām.
Orvars laikam tagad jutās tāpat kā es otreiz, kad biju nonācis Ķiršu ielejā brīvs no visa ļaunā; es ļoti vēlējos, kaut viņš sasniegtu savu ieleju brīvs un dzīvs. Bet vēl mēs nebijām tur. Vēl mēs bijām Karmanjakas kalnos, kuros mudžēt mudžēja Tengīla kareivji, kas viņu meklēja. Laime, ka viņi mūs nebija atraduši plaisā, kamēr mēs tur gulējām.
Mēs sēdējām plaisā un ēdām pēdējās maizes drupa- čas. Orvars laiku pa laikam ieteicās:
— Padomājiet, es dzīvoju! Esmu brīvs un dzīvoju!
Viņš vienīgais bija iznācis dzīvs no Katlas alas. Visi
tur ieslodzītie cits pēc cita tika atdoti Katlai.
— Uz Tengīlu var paļauties, — Orvars sacīja. — Ticiet man, viņš necietīs, ka Katlas ala tik ilgi stāv tukša.
Viņa acīs no jauna sariesās asaras.
— Ak, tu mana Erkšķrožu ieleja, — viņš iesaucās, — cik ilgi tu mocīsies Tengīla varā!
Viņš vēlējās dzirdēt par visu, kas noticis Nangijāla^ ielejās viņa ieslodzīšanas laikā. Par Sofiju un Matīsu, un par visu, ko bija paveicis Jonatans. Un Jonatans stāstīja. Arī par Jusi. Man gandrīz vai likās, ka Orvars nomirs mūsu acu priekšā, dabūjis zināt, ka tieši Jusis ir vainīgs, kāpēc viņš tik ilgi smacis Katlas alā. Pagāja laiciņš, iekams viņš attapās un varēja atkal runāt; tad viņš teica:
— Manai dzīvībai nav nekādas nozīmes. Bet to, ko Jusis izdarījis Erkšķrožu ielejai, nemūžam nevarēs ne nolīdzināt, ne piedot.
— Vai nu varēs piedot vai ne, bet savu sodu viņš jau būs saņēmis, — Jonatans sacīja. — Jusi tu vairs nekad neredzēsi!
Bet tad Orvaru pārņēma satraukums. Viņš gribēja doties ceļā; šķita, ka viņš šovakar pat grib uzsākt atbrīvošanas cīņu, un viņš lādēja savas nevarīgās kājas. Viņš mēģinājās visādi, līdz beidzot viņam laimējās piecelties un noturēties kājās. Viņš ne mazums lepojās par to. Tas tikai bija skats, kā viņš tur stāvēja, šūpodamies uz priekšu un atpakaļ, itin kā grasīdamies sabrukt. Viņā raugoties, bija jāsmejas.
— Orvar, jau pa gabalu var redzēt, ka tu esi bijis Katlas alas gūsteknis, — Jonatans sacīja.
Tas bija tiesa. Asinīm notriepti, netīri mēs bijām visi trīs, bet visvairāk Orvars. Viņa drēbes bija noplīsušas, un seju aiz biezās bārdas un matiem tik tikko varēja saredzēt. Redzamas bija tikai viņa acis. Viņa brīnumainās, degošās acis.
Cauri mūsu plaisai tecēja strautiņš, un tajā mēs noskalojām netīrumus un asinis. Lāgu lāgiem es iemērcu seju saltajā ūdenī. Tā bija lieliska sajūta. Likās, it kā tiktu noskalotas visas Katlas alas šausmas.
Tad Orvars aizņēmās no manis nazi un nocirpa pamatīgus bārdas un matu kumšķus, lai nebūtu tik līdzīgs izbēgušam gūsteknim. Jonatans izņēma no mugursomas Tengīla kareivju_ķiveri un mēteli. Tie viņam bija palīdzējuši aizbēgt no Erkšķrožu ielejas.
— Paklau, Orvar, velc to mugurā! — viņš teica. — Kas zin, varbūt viņi nodomās, ka tu esi Tengīla vīrs un esi saķēris divus izbēgušus gūstekņus.
Orvars uzlika galvā ķiveri un uzvilka mēteli, taču tas viņam nepatika.
— Tā ir pirmā un pēdējā reize, kad tu redzi mani šajās drēbēs, — viņš sacīja. — No tām dvako apspiestība un cietsirdība.
Bija laiks doties ceļā. Pēc pāris stundām norietēs saule, un tumsā kalnos bija bīstami staigāt pa takām.
Jonatans izskatījās ļoti nopietns. Viņš zināja, kas mūs sagaida, un es dzirdēju, ka viņš teica Orvaram:
— Divās tuvākajās stundās tiks izlemts Erkšķrožu ielejas liktenis, tā man liekas. Vai tu varēsi tik ilgi nosēdēt zirga mugurā?
— Jā, jā, jā! — Orvars atteica. — Pat desmit stundas, ja tu tā vēlies.
Viņam vajadzēja jāt ar Fjālaru. Jonatans palīdzēja viņam uzkāpt zirga mugurā. Un tūlīt viņš kļuva pavisam cits Orvars. Sēžot seglos, viņš izskatījās it kā lielāks un spēcīgāks, jā, Orvars bija no drosmīgajiem un spēcīgajiem vīriem, tāpat kā Jonatans. Tikai es nepavisam nebiju drosmīgs. Kad beidzot mēs sēdējām zirgos un es biju aptvēris Jonatanu rokām un piespiedis pieri viņam pie muguras, man šķita, ka manī ieplūst viņa spēks un mani vairs nemāc bailes. Un tomēr man bija jādomā par to, cik jauki būtu, ja mums vienmēr nevajadzētu būt stipriem un drosmīgiem. Kaut mēs atkal varētu būt kopā, kā tas bija pirmajās dienās Ķiršu ielejā! Ak vai, tas likās tik sen!
Tad mēs sākām jāt. Mēs jājām pret saulrietu, jo tur bija tilts. Lai gan taku Karmanjakas kalnos bija daudz un tās bija maldinošas, Jonatans tomēr prata atrast pareizo šajā taku mudžeklī. Lai cik dīvaini, bet viņš to zināja, un tā bija mūsu laime.
Es tik cieši lūkojos pēc Tengīla vīriem, ka acis man 'sāka sūrstēt. Taču neviens nebija manāms. Neviens, vienīgi Orvars, kas jāja aiz mums melnajā mētelī un melnajā ķiverē. Ikreiz, kad es pagriezu galvu un ieraudzīju viņu, es satrūkos, tā es biju radis baiļoties no visiem, kam galvā ir melnas ķiveres.
Mēs jājām un jājām, bet nekas nenotika. It visur, kur mēs nonācām, bija tik rāmi un mierīgi, un skaisti.
«Kluss vakars kalnos, tā to varētu nosaukt,» es nodomāju.
Tomēr tā varēja būt maldīšanās, šajā mierā un klusumā varēja nez kas parādīties, un mēs izjutām tikai baisu spriegumu. Pat Jonatans bija nemierīgs un piesardzīgs.
— Ja mēs tiekam pāri tiltam, ļaunākais ir aiz muguras, — viņš sacīja.
— Pēc cik ilga laika mēs varētu tur būt? — es vaicāju.
— Pec pusstundas, ja viss ies labi, — Jonatans atbildēja.
Bet tad mēs viņus ieraudzījām. Bariņu Tengīla vīru, šķēpu metējus melnos zirgos. Viņi parādījās, kur ceļš meta līkumu ap stāvu klintssienu, un jāja tieši mums pretī.
— Tagad runa ir par dzīvību, — Jonatans sacīja. — Jāj šurp, Orvar!
Orvars strauji piejāja mums klāt, un Jonatans pasvieda viņam savu pavadu, lai mēs vairāk izskatītos pēc gūstekņiem.
Viņi vēl nebija mūs pamanījuši. Taču bēgt bija par vēlu. Mēs varējām vienīgi jāt viņiem pretī un cerēt, ka Orvara mētelis un ķivere viņus pievils.
— Dzīvs es viņiem nemūžam nepadošos, — Orvars sacīja. — Gribu, lai tu to zinātu, Lauvassirds!
Mēs jājām pretī saviem ienaidniekiem, cik vien mierīgi spējām. Mēs jājām tuvāk un tuvāk. Pār muguru man skrēja saltas tirpas, tomēr es paguvu nodomāt — ja mūs tagad sagūstīs, tad labāk tas būtu noticis Katlas alā un mums velti nebūtu bijis jāmokās visu nakti.
Tad mēs sastapāmies. Viņi palēnināja gaitu, lai tiktu pa šauro taku mums garām. Un viņš, kas jāja pirmais, bija vecais paziņa. Tas bija Perks.
Bet Perks uz mums neskatījās. Viņš domāja tikai par Orvaru. Un tieši tad, kad viņi jāja viens otram garām, viņš vaicāja:
— Vai tu neesi dzirdējis, vai viņš jau atrasts?
— Nē, nekā neesmu dzirdējis, — Orvars atbildēja.
— Uz kurieni tu jāj? — Perks vaicāja.
— Man ir pāris gūstekņu, — Orvars atbildēja, un vairāk Perks nekā nedabūja zināt. Tad mēs jājām, cik strauji vien spējām.
— Pagriezies piesardzīgi, Sausiņ, un paraugies, ko viņi dara, — Jonatans sacīja. Un es darīju, kā viņš teica.
— Viņi jāj prom, — es sacīju.
— Paldies dievam! — Jonatans izsaucās.
Bet es biju priecājies par agru, jo nu es ieraudzīju, ka viņi apstājušies ilgi noraugās mums pakaļ.
— Viņi sākuši domāt, — Jonatans teica.
To viņi acīm redzami darīja.
— Apstājies brīdi! — Perks kliedza. — Vai dzirdi, es gribu tuvāk apskatīt tevi un tavus gūstekņus!
Orvars sakoda zobus.
— Jāj, Jonatan! — viņš teica. — Citādi mēs esam beigti!
Un mēs jājām.
Tad Perks apgriezās un viss bars līdz ar viņu, jā,, viņi apgriezās un jāja tā, ka zirgiem krēpes plīvoja.
Labāku auļotāju par Grimu un Fjālaru nebija, tādu nebija nevienam, ak, viņi vai lidoja pa taku uz priekšu,, viņi zināja, ka runa ir par dzīvību un nāvi. Mēs dzirdējām pakavu dipoņu lāgiem tuvāk, lāgiem tālāk, neatlaidīgi. Dipoņa nepierima. Tagad Perks zināja, ko viņš vajār un no šāda laupījuma neviens Tengīla vīrs nebūtu varējis atteikties. Cik lieliski būtu aizvilkt šos vīrus uz Tengīla pili!
Viņi sekoja mums pa pēdām, un, kad mēs auļojām pāri tiltam, mums aizmugurē nosvilpa daži šķēpi. Bet tie nesniedza mērķi.
Nu mēs bijām Nangijālas pusē, un Jonatans bija sacījis, ka ļaunākais tad būs aiz muguras. Bet es to nemanīju. Tieši otrādi. Vajāšana turpinājās gar upes krastu. Augstu piekrastes kraujā uzvijās taciņa, kas veda uz Erkšķrožu ieleju, un pa to mēs auļojām. Pa to pašu mēs bijām jājuši kādā vasaras vakarā pirms tūkstoš gadiem,, tad mēs jājām nokrēslī, es un Jonatans, mēs jājām rāmi, mēs bijām ceļā uz savu pirmo nometnes ugunskuru. Toreiz mēs itin kā slīdējām līdz ar upes straumi, toties, tagad zirgi turpat vai no kājām krita nost.
Visneprātīgāk jāja Orvars. Jo tagad viņš jāja uz mājām, uz Erkšķrožu ieleju. Jonatans nespēja viņam sekot,.
un es nesapratu, kāpēc Perks mums tuvojas. Beidzot es apķēros, ka tā bija mana vaina. Ašāka jājēja par Jona- tanu nebija, neviens nebūtu viņu panācis, ja viņš viens būtu bijis zirga mugurā. Bet tagad viņam visu laiku bija jādomā par mani, un tas viņu kavēja.
Šis jājiens izšķirs Erkšķrožu ielejas likteni, Jonatans bija teicis. Un, kā tas beigsies, tas atkarīgs no manis, šausmīgi! Tas beigsies ļauni, to es aizvien vairāk noģidu. Ikreiz, pagriezies atpakaļ, es redzēju, ka melnie vīri bija piejājuši mums tuvāk. Reizēm tie pavīdēja aiz kādas klints sienas vai koka. Viņi tuvojās neatlaidīgi, aizvien tuvāk un tuvāk.
Jonatans tagad zināja tikpat labi kā es, ka mēs nevaram izglābties. Mēs abi ne. Bija nepieciešams, lai Jonatans izglābtos. Es nevarēju pieļaut, ka viņu sagūsta manis dēļ. Tāpēc es sacīju:
— Jonatan, dari tā, kā es tagad teikšu! Nosvied mani aiz kāda pagrieziena, viņiem neredzot. Un tad traucies Orvaram pakaļ!
Tas viņu pārsteidza, es to manīju. Taču ne tik ļoti kā mani.
— Vai patiesi tu esi tik drosmīgs? — Jonatans vaicāja.
— Ja, es tomēr ta gribu, — es atteicu.
— Mazais, drosmīgais Sausiņ, — viņš bilda, — es atgriezīšos pēc tevis, tiklīdz Orvars būs drošībā pie Matīsa, es atnākšu pēc tevis.
— Vai tu man to apsoli? — es vaicāju.
— Jā, kā gan citādi, — viņš sacīja.
Mēs bijām nonākuši līdz vītolam, kur toreiz peldējāmies, un es teicu:
— Es paslēpšos kokā. Meklē mani tur!
Vairāk es nepaguvu pateikt, jo mūs aizklāja paugurs un Jonatans pieturēja zirgu, lai es varētu nokāpt. Tad viņš auļoja tālāk. Es aši ierāvos kādā iedobē. Tur es gulēju un dzirdēju, ka vajātāji aizdip garām. īsu mirkli pavīdēja Perka stulbā seja. Viņš kustināja žokļus, itin kā gribētu kost, — un tādam Jonatans bija izglābis dzīvību!
Nu jau Jonatans bija panācis Orvaru; es redzēju viņus abus pagaistam un jutos apmierināts.
«Jāj vien, Pērk,» es nodomāju, «varbūt tas tev līdzēs. Orvaru un Jonatanu tu vairs neredzēsi.»
Es joprojām gulēju iedobē, kamēr Perks un viņa vīri vairs nebija redzami. Tad es aizsteberēju līdz upei un pie sava koka. Bija jauki ielīst zaļajā vainagā un kārtīgi apsēsties uz zaļā zara. Tagad es jutos noguris.
Tur lejā tieši pie paša koka šūpojās neliela laiviņa. Tā laikam bija atraisījusies, kaut kur augstāk straumē, jo tā nebija piesieta. Lai ari kas šis cilvēks bijis, tagad viņš laikam bēdājās, es nodomāju un palūkojos apkārt. Es lūkojos uz šalcošo ūdeni un uz Perka klinti, kur viņam, šim nelietīgajam sunim, vajadzētu sēdēt, es nodomāju. Tad viņpus upes es ieraudzīju Katlas alu un prātoju, kā gan cilvēks var ieslodzīt citus cilvēkus tajās šaušalīgajās alās. Es domāju arī par Orvaru un Jonatanu un sirds dziļumos vēlējos, kaut viņi pagūtu paslēpties pazemes ejā, iekams tur nokļūst Perks. Es prātoju arī par to, ko teiks Matīss, kad paslēptuvē atradīs Orvaru, cik priecīgs viņš tad kļūs. Par visu to es prātoju.
Pamazām satumsa, un tikai tagad es apjautu, ka man varbūt te būs jāpavada visa nakts. Jonatans taču nepagūs atgriezties, iekams iestāsies tumsa. Man kļuva mazliet baisi, bailes mani pārņēma reizē ar mijkrēsli, un es jutos vientuļš.
Tad pēkšņi uz krasta kraujas es ieraudzīju kādu sievieti zirga mugurā. Tā bija Sofija. Patiešām tā bija Sofija, nekad es nebiju tā priecājies, viņu ieraugot, kā tagad.
— Sofija! — es saucu. — Sofij, es esmu te!
Es nokāpu no koka un māju ar rokām. Bet pagāja laiciņš, iekams es varēju viņu pārliecināt, ka tas esmu es.
— Ak tu pasaulīt, Kārlis! — viņa. izsaucās. — Kā tu šeit nokļuvi? Un kur ir Jonatans? Pagaidi, mēs pie tevis aiziesim, vispirms mums jāpadzirda zirgi.
Tad es aiz viņas ieraudzīju divus vīrus, kas arī sēdēja zirgiem mugurā. Vienu es pazinu uzreiz, tas bija Huberts. Otrs bija aizēnā, bet tad viņš pajāja uz priekšu. Es viņu saskatīju. Tas bija Jusis.
Bet tas nevarēja būt Jusis, man likās, ka esmu kļuvis vājprātīgs, ka es skatu rēgus, Sofija taču nevarēja jāt kopā ar Jusi. Kā tas gadījies? Vai Sofija arī bija zaudējusi prātu, jebšu es tikai biju sapņojis, ka Jusis ir nodevējs? Nē, nē, es nesapņoju, viņš bija nodevējs! Te viņš bija atjājis, un kas tagad notiks? Es neredzēju rēgus. Palīgā, kas tagad notiks!
Krēslā viņš jāja pie upes un jau no tālienes ska]i sauca:
— Paskat tikai, mazais Kārlis Lauvassirds, un mēs atkal sastopamies!
Viņi jāja visi trīs. Es klusi stāvēju lejā pie upes un gaidīju viņus, bet galvā man bija tikai viena doma: «Palīgā, kas tagad notiks!»
Viņi nolēca no zirgiem, un Sofija atskrēja pie manis pirmā un apskāva mani. Viņa tā priecājās, ka viņas acis staroja.
— Vai tu atkal esi vilku medībās? — ierunājās Huberts un smējās.
Bet es stāvēju tur kluss un tikai blenzu.
— Uz kurieni jūs dodaties? — man beidzot laimējās izdabūt.
— Jusis mums parādīs, kur vislabāk var izkļūt mūrim cauri, — Sofija sacīja. — Kad pienāks cīņas diena, mums tas jāzina.
— Jā, mums tas jāzina, — Jusis piebilda. — Mums jāsagatavo plāns, iekams sākam uzbrukumu.
Manī viss vārīt vārījās.
«Vismaz tev plāns jau ir skaidrs,» es nodomāju. Es taču zināju, kādēļ viņš bija atjājis. Viņš ievilinās Sofiju un Hubertu slazdā. Ja neviens viņu neaizkavēs, viņš* ievilks viņus postā. Bet kādam taču vajag viņu aizkavēt, es domāju. Un tad es sapratu. Tas jādara man! Gaidīt vairs nevarēja. Tam jānotiek tūdaļ. Lai kā man tas nepatika, bet man tas bija jādara. Taču kā lai es iesāku?
— Sofij, kā jūtas Bianka? — es beidzot vaicāju.
Sofija sadrūma.
— Bianka neatgriezās no Erkšķrožu ielejas, — viņa sacīja. — Vai tu ko zini par Jonatanu?
Par Bianku viņa negribēja runāt. Bet es biju dabūjis zināt to, ko vēlējos. Bianka bija beigta. Tāpēc Sofija bija atnākusi te ar Jusi. Mūsu vēsti viņa nebija saņēmusi.
Jusis arī gribēja dzirdēt, vai es ko zinot par Jonatanu.
— Viņš taču nebūs sagūstīts, — Huberts piebilda.
— Nē, sagūstīts viņš nav, — es atteicu un raudzījos Jusim tieši acīs. — Viņš nupat izglāba Orvaru no Katlas alas.
Tad Juša sārtais vaigs nobālēja, un viņš apklusa. Bet Sofija un Huberts gavilēja. Ai, kā viņi gavilēja! Sofija no jauna mani apskāva, un Huberts sacīja:
— Tā ir vislabākā vēsts, ko tu varēji atnest.
Viņi vēlējās zināt, kā viss noticis. Taču Jusis to nevēlējās, jo viņam tagad bija jāsteidzas.
— Mēs dabūsim to zināt vēlāk, — viņš sacīja. — Mums jānonāk turp, iekams satumst.
«Jā, jo Tengīla vīri laikam jau uzglūn un gaida,» e*s nodomāju.
— Nāc, Kārli, — Sofija sacīja, — mēs abi jāsim uz viena zirga, tu un es.
— Nē, — es atteicu, — tu nekur nejāsi ar to nodevēju!
Es norādīju uz Jusi. Man likās — viņš mani nogalinās. Viņš satvēra manu kaklu savām lielajām plaukstām un šņāca:
— Ko tu tur runā! Vēl vienu vārdu, un es tevi nožņaugšu!
Sofija piespieda viņu palaist mani vaļā. Bet viņš uz mani neturēja labu prātu.
— Kārli, zemiski ir nosaukt cilvēku par nodevēju, ja tas nav tiesa. Bet tu esi par mazu, lai saprastu, ko patlaban pateici.
Huberts tikai iesmējās.
— Es domāju, ka es esmu nodevējs. Es, kam ļoti patīk balti zirgi, vai kā tas bija, ko tu uzrakstīji uz virtuves sienas?
— Jā, Kārli, nemētājies ar apvainojumiem, — Sofija stingri noteica. — Izbeidz to!
— Es izlūdzos no tevis piedošanu, Hubert, — es sacīju.
Es nevarēju piespiest viņus man ticēt. Tas bija briesmīgi, kad es to sapratu. Viņi gribēja Jusim sekot. Viņi devās pretī savai nelaimei, lai kā es pūlējos to aizkavēt.
— Viņš jūs ievilinās slazdā, — es kliedzu. — Es to zinu! Es to zinu! Pavaicājiet viņam par Vederu un Kā- deru, ar kuriem viņš satiekas kalnos! Un pavaicājiet, kā viņš rīkojās, kad nodeva Orvaru!
Jusis gribēja man uzbrukt, taču savaldījās.
— Vai mēs beidzot dosimies ceļā, — viņš teica, — jebšu liksim visu uz spēles tikai šā puikas melu dēļ?
Viņš man uzmeta naidpilnu skatienu.
— Un es tevi kādreiz mīlēju, — viņš piebilda.
— Kādreiz es arī tevi mīlēju, — es atcirtu.
Es varēju saskatīt, cik ļoti viņš izbijies un nikns. Tagad viņam tiešām bija jāsteidzas, lai Sofija tiktu sagūstīta un notverta, iekams viņai atklāsies patiesība. Citādi viņš zaudēs dzīvību.
Viņam tas laikam bija izdevīgi, ka Sofija negribēja dzirdēt patiesību. Viņa raudzījās uz Jusi, tā viņa allaž bija darījusi. Es taču biju apvainojis te vienu, te otru, kā lai viņa man tic?
— Tagad nāc, Kārli, šo jautājumu es ar tevi noskaidrošu vēlāk, — viņa sacīja.
— Ja tu sekosi Jusim, tāda «vēlāk» nebūs, — es aizrādīju.
Tad es ieraudājos. Nangijāla nedrīkstēja zaudēt savu Sofiju, un es te stāvēju un nevarēju viņu glābt. Jo viņa nevēlējās, ka viņu glābj.
— Tagad nāc, Kārli! — viņa iecirtīgi atkārtoja.
Bet tieši tai brīdī es ko atcerējos.
— Jusi, attaisi kreklu un parādi, kas tev ir uz krūtīm, — es sacīju.
Jusis kļuva balts kā krīts, pat Sofija un Huberts to- pamanīja. Jusis uzlika rokas uz krūtīm, it kā kaut ko aizsargādams.
Brīdi valdīja klusums. Tad Huberts skarbā balsī sacīja:
— Jusi, dari, ka teica puisēns!
Sofija stāvēja un ilgi raudzījās Jusī. Bet viņš novērsa acis.
— Mums jāsteidzas, — viņš teica un gribēja kāpt zirgam mugurā.
Sofija saspringa.
— Ne tik aši, — viņa sacīja. — Es esmu tava vadone, Jusi, un parādi man savas krūtis.
Baismīgi bija redzēt Jusi. Viņš stāvēja kā paralizēts, no izbīļa elsodams, un nezināja, vai bēgt vai palikt. Sofija piegāja viņam klāt, bet viņš ar elkoni viņu atgrūda. To viņam nevajadzēja darīt. Viņa cieši satvēra Jusi un atrāva viņa kreklu vaļā.
Tur uz viņa krūtīm bija redzama Katlas zīme. Tā bija pūķa galva, zaigojoša kā asinis.
Sofija nobālēja vēl vairāk nekā Jusis.
— Nodevējs, — viņa sacīja. — Esi nolādēts, un lāsts lai guļ pār visu, ko tu esi nodarījis Nangijālas ielejām!
Pēkšņi Jusī modās rosība. Viņš nolamājās un metās pie zirga. Bet tur priekšā jau bija Huberts un viņu aizkavēja. Tad Jusis pagriezās un meklēja citu ceļu, lai izbēgtu. Viņš ieraudzīja laivu. Ar vienu lēcienu viņš atra- «dās tajā, un, iekams Sofija un Huberts sasniedza krastu, straume Jusi bija jau aizrāvusi tālu prom.
Tad viņš smējās, un šie smiekli bija pretīgi.
— Es tevi sodīšu, Sofij, — viņš kliedza. — Kad at- j «nākšu Ķiršu ielejā kā valdnieks, es tevi smagi sodīšu.
«Nabaga stulbeni, Ķiršu ielejā tu nekad nenonāksi,» •es domāju. «Toties Karmas ūdenskritumā gan tu nonāksi.»
Viņš mēģināja airēt, bet negantās bangas un virpuļi , satvēra laivu un svaidīja tā, ka likās — satrieks to. Ban- igas izrāva viņam no rokām airus. Tad es sāku raudāt .un gribēju viņu glābt, kaut arī viņš bija nodevējs. Bet glābiņa Jusim nebija, to es zināju. Bija tik baismi un bēdīgi tā stāvēt mijkrēslī un apzināties, ka Jusis ir gluži viens un nevarīgs ūdens vērpatās. Mēs redzējām, kā viņš iznira kāda viļņa korē. Un atkal nogrima. Tad mēs viņu vairs neredzējām.
Bija kļuvis gandrīz pavisam tumšs, kad mūžsenā straume satvēra Jusi un aizrāva uz Karmas ūdenskritumu.