Beidzot atnāca cīņas diena, kuru visi bija gaidījuši. Tajā dienā Erkšķrožu ielejā plosījās vētra, koki locījās un lūza. Bet ne jau tādu vētru bija domājis Orvars, kad sacīja:
— Brīvības vētra nāks, un tā satrieks apspiedējus, gluži kā tiek salauzti un satriekti koki. Tā trauksies uz priekšu kā grandi un aizslaucīs mūsu verdzību, un beidzot padarīs mūs atkal brīvus.
Tā viņš runāja Matīsa virtuvē. Tur slepus ieradās cilvēki, lai dzirdētu un redzētu viņu, jā, viņu un arī Jonatanu tie gribēja redzēt.
— Jūs abi, jūs esat mūsu mierinājums un mūsu cerība, jūs mums nozīmējat visu, — viņi sacīja.
Vakaros viņi slepus ieradas Matīsa sēta, lai gan zināja, cik tas ir bīstami.
— Viņi grib dzirdēt par brīvības vētru, tāpat kā bērni grib dzirdēt pasakas, — Matīss sacīja.
Tagad viņi domāja tikai par cīņas dienu un pēc tās ilgojās. Par to nebija ko brīnīties. Pēc Orvara bēgšanas Tengīls bija kļuvis cietsirdīgāks nekā jebkad agrāk. Ik dienu viņš izdomāja jaunu moku un soda veidu Erkšķrožu ielejā, tāpēc cilvēki nīda viņu negantāk nekā jebkad agrāk un ielejā tika kaldināti aizvien vairāk ieroču.
No Ķiršu ielejas ieradās vienmēr jauni palīgi — brīvības cīnītāji. Sofijas un Huberta kara nometne bija ierīkota dziļi mežā pie Elfrīdas. Dažkārt naktīs Sofija ieradās pa pazemes eju, un Matīsa virtuvē viņi gatavoja cīņas plānus, viņa, Orvars un Jonatans.
Es tur gulēju un viņos klausījos, jo tagad mana guļvieta bija uz virtuves dīvāna, tagad, kad Orvaram arī bija nepieciešama slēptuve. Sofija ikreiz atnākdama sacīja:
— Te ir mans glābējs! Es taču neesmu aizmirsusi tev pateikties, Kārli.
Tad Orvars ikreiz sacīja, ka es esot Erkšķrožu ielejas varonis, bet es iedomājos Jusi tur tumšajā ūdenī un kļuvu bēdīgs.
Sofija rūpējās arī par iztiku Erkšķrožu ielejā. Iztiku sūtīja vezumiem no Ķiršu ielejas un slepus nogādāja pa pazemes eju, bet Matīss staigāja apkārt ar somu uz muguras un slepus izdalīja maizi sētās. Es nekad agrāk nebiju domājis, ka cilvēki var justies tik laimīgi par nelielu maizes riecienu. Tagad es to redžēju, jo kopā ar Matīsu apstaigāju sētas. Un es redzēju, ka cilvēki cieta šajā ielejā, un dzirdēju, ka viņi runā par cīņas dienu, pēc kuras tik ļoti ilgojas. Pats es par šo dienu šausminājos, tomēr beidzot sāku arī es pēc tās ilgoties. Bija neciešami staigāt apkārt un tikai gaidīt. Un arī bīstami, Jonatans sacīja.
— Nav iespējams tik ilgi slepus izturēt, — viņš teica Orvaram. — Mūsu brīvības sapni var satriekt kā nieku.
Protams, viņam bija taisnība. Vajadzēja tikai kādam Tengīla vīram atklāt slepeno pazemes eju vai arī, no jauna pārmeklējot Matīsa māju, atklāt Jonatana un Orvara slēptuvi. Es nodrebēju, tikai to iedomājot.
Bet Tengīla vīri laikam bija akli un kurli, citādi viņiem taču vajadzēja kaut ko manīt. Ja viņi cik necik ieklausītos, visādā ziņā kaut ko pamanītu. Lai arī cik maz viņi būtu klausījušies, tomēr būtu varējuši sadzirdēt, ka sākusi murdēt brīvības vētra, kas drīz vien satricinās visu Erkšķrožu ieleju. Taču viņi neieklausījās.
Vakarā pirms cīņas dienas es gulēju uz dīvāna un nespēju aizmigt. Vainīgas bija vētras šalkas ārā un mans paša nemiers. Nākamajā rītā līdz ar ausmu šī vētra sāksies — tā bija nolemts. Orvars, Jonatans un Matīss sēdēja pie galda un par to runāja, bet es tur gulēju un klausījos. Visvairāk runāja Orvars. Viņš runāja un runāja, un viņa acis kvēloja. Viņš ilgojās pēc rītdienas vairāk nekā jebkurš cits.
Tas notiks tā, to es no viņu sarunām nopratu. Vispirms pieveiks sargus pie lielajiem un upes vārtiem, lai tos varētu atvērt Sofijai un Hubertam. Viņi iejās ar savu karaspēku, Sofija pa lielajiem vārtiem un Huberts pa upes vārtiem.
— Un tad mēs uzvarēsim vai arī mirsim, — Orvars sacīja. — Tam jānotiek ātri. Ieleja jāatbrīvo no visiem Tengīla vīriem un vārti no jauna jānoslēdz, iekams Ten- gīls pagūst atnākt ar savu Katlu, jo pret Katlu nav nekādu ieroču. Viņu var uzvarēt tikai ar badu. Viņu neķer ne šķēps, ne bultas, ne zobens, — viņš turpināja. — Pietiek viņas liesmām drusku pieskarties, lai jebkurš tiktu paralizēts vai nonāvēts.
— Bet, ja Tengīla pilī ir šī Katla, kāda nozīme atbrīvot Erkšķrožu ieleju? — es vaicāju. — Ar viņas palīdzību viņš taču var jūs pievārēt tāpat kā pirmo reizi.
— Viņš uzcēlis mums mūri, kas var mūs aizsargāt, to neaizmirsti, — Orvars paskaidroja. — Un vārtus, kurus var aizslēgt briesmoņa priekšā! Viņš taču ir tik labs!
— Starp citu, man no Tengīla vairs nav ko bīties, — Orvars sacīja.
Ja rītvakar viņš, Jonatans, Sofija un daudzi citi iebruks Tengīla pilī, viņi pieveiks sardzi un nogalinās viņu pašu, iekams viņš dabūs zināt par dumpi ielejā. Tad Katla paliks piesaistīta savā alā, kamēr novārgs un izdēdēs, un viņu varēs nobeigt.
— Cita līdzekļa nav, kā no šī briesmoņa atbrīvoties, — Orvars noteica.
Pēc tam viņš atkal runāja par to, ka ieleja no Tengīla vīriem jāatbrīvo strauji, tad Jonatans teica:
— Nevis jāatbrīvo no Tengīla vīriem, tu gribēji sacīt, bet jānogalina tie?
— Jā, ko gan citu es varētu sacīt? — Orvars atjautāja.
— Bet es nespēju nevienu nonāvēt, — Jonatans bilda, — to taču tu zini, Orvar!
— Pat tad ne, ja ar to būtu jāglābj sava dzīvība? — Orvars vaicāja.
— Nē, arī tad ne, — Jonatans atteica.
Orvars to nespēja saprast, arī Matīss gandrīz vai ne.
— Ja visi būtu tādi kā tu, ļaunums valdītu mūžam! — Orvars sacīja.
Bet es teicu:
— Ja visi būtu tādi kā Jonatans, ļaunuma vispār nebūtu.
Tad es visu vakaru neteicu vairs ne vārda. Tikai kad Matīss pienāca pie manis un ietīstīja mani segā, es viņam pačukstēju:
— Es ļoti bīstos, Matīs!
Matīss mani noglaudīja un teica:
— Arī es bīstos!
Jonatanam bija jādod Orvaram solījums, ka viņš jās starp cīnītājiem, lai tiem iedvestu drosmi un tie darītu to, ko viņš pats nevar vai negrib izdarīt.
— Erkšķrožu ielejas tautai tevi jāredz, — Orvars sacīja. — Viņiem jāredz gan tevi, gan mani.
Jonatans atbildēja:
— Ja man tas jādara, es to darīšu.
Bet es mazās svecītes gaismā redzēju, cik bāls ir Jonatans.
Grimu un Fjālaru mums vajadzēja pamest mežā pie Elfrīdas, kad mēs atgriezāmies no Katlas alas. Bet Sofija paņems tos līdzi cīņas dienā, kad iejās pa lielajiem vārtiem, tā bija nolemts.
Kas man jādara, tas arī bija nolemts. Man nebūs itin nekas jādara, tikai jānogaida, kamēr viss būs paveikts. Tā bija sacījis Jonatans. Man būs jāsēž gluži vienam mājās virtuvē un jāgaida.
Tajā naktī visi gulēja maz.
Un tad pienāca rīts.
Jā, bija pienācis rīts un cīņas diena. Ai, kā man smel- dza sirds tajā dienā! Es dzirdēju kliedzienus un redzēju asinis, jo cīņas norisa nogāzē pie Matīsa sētas. Es redzēju, kā Jonatans auļo starp cīnītāju rindām un kā ap viņu svelpj zobeni, šņāc šķēpi, lido bultas un skan kliedzieni, kliedzieni. Es sacīju Fjālaram — ja mirs Jonatans, arī es gribu mirt.
Jā, Fjālars bija pie manis virtuvē. Es nedomāju nevienam par to sacīt, bet man viņu vajadzēja turēt šeit pie sevis. Viens pats es nespēju palikt, to es nespēju. Fjālars arī pa logu redzēja, kas notiek ārā uz nogāzes. Viņš sprausloja. Es nezinu, vai viņš gribēja tikt ārā pie Grima jeb vai baidījās tāpat kā es.
Es biju izbijies … izbijies, izbijies!
Es redzēju, kā Veders krita no Sofijas šķēpa un Kā- ders sabruka no Orvara zobena, arī Dūdiķis sabruka, viņi krita gan pa labi, gan pa kreisi. Jonatans auļoja viņu
vidū, matiem vētrā plīvojot, un viņa seja kļuva aizvien bālāka, un mana sirds sāpēja aizvien vairāk.
Tad pienāca beigas!
Daudz kliedzienu bija dzirdami Erkšķrožu ielejā tajā dienā, bet viens kliedziens bija pavisam savāds.
Pašā cīņas karstumā atskanēja kara taure un kāds kliedza:
— Katla nāk!
Tad atskanēja savādais kliedziens. Izsalkuma pilnais Katlas kliedziens, kuru visi tik labi pazina. Zobeni noslīga, arī šķēpi un bultas, jo cilvēki vairs nespēja cīnīties. Viņi zināja, ka glābiņa vairs nav. Tagad ielejā bija dzirdama vienīgi vētras dārdoņa, Tengīla kara taure un Katlas kliedziens. No Katlas šāvās liesmas, un viņa nogalināja ikvienu, uz kuru Tengīls norādīja. Viņš tikai rādīja un rādīja, un viņa satumsusī seja bija ļauna un neganta. Tagad Erkšķrožu ielejai bija pienācis gals, es to zināju!
Es to negribēju redzēt, es to negribēju redzēt… itin nekā negribēju redzēt. Tikai Jonatanu, man jāzina, kur viņš atrodas. Es viņu ieraudzīju ārā aiz Matīsa sētas.
Viņš sēdēja Grima mugurā bāls un kluss, vētrā plīvojošiem matiem.
— Jonatan, — es saucu, — Jonatan, vai tu mani dzirdi?
Bet viņš mani nedzirdēja. Es redzēju, ka viņš piesit zirgam piešus un lido lejup pa nogāzi, lido gluži kā bulta, straujāk par viņu neviens nebija auļojis, to es zināju. Viņš traucās Tengīla virzienā… un aiztraucās viņam garām…
Tad no jauna atskanēja kara taure. Taču šoreiz to pūta Jonatans. Viņš bija izrāvis tauri no Tengīla rokas un tagad pūta, ka skanēja vien. Lai Katla zina, ka nu viņai ir jauns valdnieks.
Tad iestājās dziļš klusums. Pat vētra bija pierimusi. Visi klusēja un gaidīja. Tengīls, aiz šausmām vai prātu zaudējis, sēdēja savā zirgā un gaidīja, arī Katla gaidīja.
Jonatans vēlreiz pūta tauri.
Tad Katla iekliedzās un pievērsās tam, kuram agrāk tik akli bija klausījusi.
«Gan reiz sitīs Tengīla stunda,» — tā bija sacījis Jonatans, un es to atcerējos.
Tagad šī stunda bija situsi.
Tā beidzās cīņas diena Erkšķrožu ielejā. Daudzi bija atdevuši dzīvību, lai tiktu izcīnīta brīvība. Tagad viņu ieleja bija brīva. Bet tie, kas bija krituši, gulēja tur un nezināja to.
Matīss bija miris, un man vairs nebija vectēva. Huberts bija miris. Viņš krita pirmais. Viņš pat neizjāja cauri vārtiem pie upes, jo tur satika Tengīlu un viņa kareivjus. Bet vispirms viņš satika Katlu. Tengīls bija paņēmis viņu līdzi, lai tieši tajā dienā smagi sodītu Erkšķrožu ieleju par Orvara bēgšanu. Viņš nezināja, ka tā ir cīņas diena. Bet, dabūjis to zināt, priecājās, ka paņēmis Katlu līdzi.
Bet nu Tengīls bija miris, miris tāpat kā daudzi citi.
— Mums vairs nav mocītāja, — Orvars teica.
— Mūsu bērni dzīvos brīvībā un būs laimīgi. Erkšķrožu ieleja drīz vien būs tāda kā agrāk.
Bet es nodomāju, ka Erkšķrožu ieleja nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Man nebūs. Bez Matīsa nebūs.
Orvars bija saņēmis zobena cirtienu mugurā, bet viņš izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Viņa acis joprojām kvēloja, un viņš uzrunāja ielejas iedzīvotājus.
— Mēs atkal būsim laimīgi, — viņš lāgu lāgiem atkārtoja.
Tajā dienā daudzi Erkšķrožu ielejā raudāja. Tikai ne Orvars.
Sofija bija dzīva, viņa pat nebija ievainota. Tagad viņa atgriezīsies Ķiršu ielejā, viņa un visi viņas cīnītāji, kas bija palikuši dzīvi.
Viņa ienāca pie mums Matīsa sētā, lai atvadītos.
— Te dzīvoja Matīss, — viņa sacīja un ieraudājās. Tad viņa apskāva Jonatanu.
— Atgriezies drīz Bruņinieku mājā, — viņa sacīja.
— Es par tevi domāšu ik brīdi, kamēr atkal tevi ieraudzīšu.
Tad viņa paraudzījās uz mani.
— Vai tu, Kārli, pagaidām nāksi man līdzi?'
— Nē, — es atteicu, — nē, es palikšu kopā ar Jonatanu.
Es ļoti baidījos, ka Jonatans neaizsūta mani kopā ar Sofiju, bet viņš to nedarīja.
— Es gribu palikt kopā ar Kārli, — viņš sacīja.»
Nogāzē pie Matīsa sētas gulēja Katla kā liels, šausmīgs pikucis. Lāgu lāgiem viņa pablenza uz Jonatanu gluži kā suns, kas raugās uz savu saimnieku, lai zinātu, ko viņš vēlas. Tagad viņa nevienu neaiztika, bet, kamēr viņa tur gulēja, baismas joprojām valdīja ielejā. Neviens neuzdrīkstējās priecāties.
— Kamēr Erkšķrožu ielejā ir Katla, cilvēki nevar ne gavilēt par brīvību, ne apraudāt savus kritušos, — Orvars sacīja. Tikai viens vienīgais varēja aizvest viņu atpakaļ uz viņas alu. Tas bija Jonatans.
— Vai tu gribi vēl pēdējo reizi palīdzēt Erkšķrožu ielejai? — vaicāja Orvars. — Ja tu viņu tur aizvedīsi un piesiesi, es paveikšu savu, kad pienāks laiks.
— Jā, vēl pēdējo reizi es gribu tev palīdzēt, Orvar! — Jonatans atteica.
Es zināju, ka jājāj gar upes krastu. Jājāj rāmi un jāraugās, kā lejā plūst upe, ūdens mirguļo un vītolu zari dejo vējā. Tur nevar jāt ar pūķi, kas seko uz papēžiem.
Bet mēs to darījām. Mēs dzirdējām viņas kāju smago dipoņu aiz mums. Dump, dump, dump, dump — tas skanēja tik baigi. Grims un Fjālars gandrīz vai zaudēja jēgu. Mēs tikko varējām viņus savaldīt. Lāgu lāgiem Jonatans pūta tauri. Šī skaņa arī bija pretīga, un Kat- lai laikam tā nepatika. Bet, dzirdot šo skaņu, viņai vajadzēja paklausīt. Tas bija vienīgais mūsu mierinājums ceļā.
Mēs nepārmijām ne vārda, es un Jonatans, mēs tikai jājām, cik ātri vien varējām. Iekams iestājas nakts un tumsa, Jonatanam vajadzēja piesiet Katlu viņas alā, kur viņai bija jāmirst. Pēc tam mēs viņu nemūžam vairs neredzēsim un aizmirsīsim, ka ir tāda zeme, ko sauc par Karmanjaku. Mūžsenie kalni tur varēja stāvēt, kā stāvējuši, bet mēs nekad vairs uz turieni neiesim, to Jonatans bija man apsolījis.
Pret novakari viss apklusa, arī vētra pierima, bija iestājies rāms, silts vakars. Saule rietēja tik skaisti.
«Vakars ir tāds, ka varētu bez bailēm jāt gar upi,» es domāju.
Bet Jonatanam es neierādīju, ka baiļojos, tā tas bija.
— Karmanjaka, nu tu mūs redzi pēdējo reizi, — Jonatans sacīja, kad mēs jājām pāri tiltam. Un tad viņš pūta taurē.
Katla redzēja savu klinti viņpus upes. Laikam tur viņa vēlējās nokļūt, jo tagad viņa dedzīgi šņāca. Viņa šņāca tieši pie Grima kājām. To viņai nevajadzēja darīt.
Grims izbijies salēcās un atsitās pret tilta margām. Es iekliedzos, jo domāju, ka Jonatans iekritīs ar galvu Karmas ūdenskritumā. Tas nenotika. Taču taure izkrita no viņa rokām un pazuda bangojošā dzelmē.
Katlas ļaunās acis to visu redzēja, un viņa zināja, ka nu vairs viņai nav neviena valdnieka. Viņa iekliedzās, un no viņas nāsīm sāka šauties ārā uguns.
Ai, kā mēs jājām, lai glābtu savu nabaga dzīvību! Kā mēs jājām, kā mēs jājām! Pāri tiltam un tad pa taku uz Tengīla pili ar šņācošo Katlu mums aiz muguras.
Šī taka — tā vijās līču loču cauri mūžsenajiem kalniem. Pat sapnī nevarētu būt baismīgāk lidot no izciļņa uz izcilni ar pūķi aiz muguras. Katla bija mums tik tuvu, ka viņas uguns mūs gandrīz vai skāra. Tad liesma izšāvās šausmīgi tuvu Jonatanam. Vienā baigā mirklī man šķita, ka viņš ir apdedzinājies, bet viņš kliedza:
— Neapstājies! Jāj! Jāj!
Nabaga Grims un Fjālars, Katla viņiem tā uzmācās, ka viņi gandrīz vai beidzās nost, bēgdami no viņas. Augšup pa taku līkumu līkumiem viņi auļoja tā, ka bija vienās putās, auļoja straujāk un straujāk, kamēr vairs ātrāk nespēja. Bet tad Katla atpalika un aiz niknuma kliedza. Tagad viņa bija savos laukos un te neviens viņai neizspruks. Dipoņa kļuva aizvien ātrāka, un es zināju, ka beidzot viņa uzvarēs. Iecirtīgās nežēlības dēļ.
Mēs jājām tā ilgi, ilgi, un es vairs necerēju uz glābiņu.
Tagad mēs bijām nokļuvuši kalnos. Pagaidām mēs atradāmies priekšā un redzējām Katlu tieši zem mums uz šaurās klints kores virs Karmas ūdenskrituma, kur izlocījās taka. Un tur viņa uz brīdi apstājās, jo te bija viņas klints. Te viņa parasti stāvēja un blenza, un to viņa darīja arī tagad. Viņa apstājās, pašai negribot, un blenza ūdenskritumā, un no viņas nāsīm gluži kā strūklas šāvās ārā uguns un dūmi, un viņa nepacietīgi mīņājās šurpu turpu. Tad viņa atcerējās mūs un dzēlās mūsos savām liesmainajām acīm.
«Tu esi ļauna,» es domāju, «tu esi ļauna, ļauna, kādēļ tu nepaliec uz savas klints?»
Es zināju, ka viņa nāks, viņa nāks…
Mēs bijām paguvuši nokļūt līdz lielajam akmenim, aiz kura viņa bija pabāzusi savu baismīgo galvu, kad mēs pirmo reizi ieradāmies Karmanjakā. Un piepeši mūsu zirgi tālāk vairs nespēja iet. Ir baismīgi, ja zirgs sabrūk zem jātnieka. Bet tagad tas notika. Grims un Fjālars sabruka uz takas. Un, ja mēs iepriekš bijām cerējuši, ka mūs izglābs brīnums, tagad šo cerību vajadzēja atmest.
Mēs bijām pagalam, to mēs zinājām. To zināja arī Katla. Kāds velnišķīgs triumfs iekvēlojās viņas acīs! Klusi viņa stāvēja uz savas klints un blenza uz mums. Man šķita, ka viņa nicīgi smejas. Viņai nebija jāsteidzas.
«Es nākšu, kad man patiks. Bet jūs mani noteikti gaidīsiet!» viņa droši vien nodomāja.
Jonatans paraudzījās uz mani laipni kā parasti.
— Piedod man, Sausiņ, ka es nosviedu tauri, — viņš teica. — Bet tā nebija mana vaina.
Es gribēju sacīt Jonatanam, ka man nekad, nekad, nekad nekas nav bijis viņam jāpiedod, bet no bailēm es biju zaudējis valodu.
Katla joprojām stāvēja tur lejā. No viņas nāsīm vāliem gāzās uguns un dūmi, un viņa sāka mīņāties. Mēs stāvējām lielā akmens aizsegā, lai viņas uguns strāvas nevarētu mūs aizsniegt. Es biju pieķēries pie Jonatana, ai, kā es pie viņa turējos, un viņš raudzījās uz mani ar asarām acīs.
Tad viņu pārņēma niknums. Viņš paliecās uz priekšu un uzsauca Katlai tur lejā:
— Nepieskaries Sausiņam! Vai dzirdi, briesmone, nepieskaries Sausiņam, jo tad …
Viņš pieķērās pie akmens, itin kā būtu milzis un varētu Katlu iebiedēt. Viņš nebija nekāds milzis un nevarēja viņu iebiedēt. Tomēr akmens uz kraujas sakustējās.
«Katlu neķer ne bultas, ne šķēpi, ne zobens,» — tā bija sacījis Orvars. Viņš būtu varējis teikt, ka arī neviens akmens, lai cik liels tas būtu, nespēj viņai neko nodarīt.
Katlu nenogalināja akmens, ko Jonatans bija viņai uzgāzis. Tomēr tas viņai trāpīja. Un ar kliedzienu, kas varētu sagraut kalnus, viņa nokrita atmuguriski Karmas ūdenskritumā.