Nē, Jonatans nenogalināja Katlu. To izdarīja Karmas ūdenskritums. Un Katla nogalināja Karmu. Mūsu acu priekšā. Neviens cits, vienīgi mēs abi ar Jonatanu redzējām, kā divi pirmatnējie briesmoņi viens otru nogalina. Mēs redzējām, kā viņi cīnījās uz nāvi Karmas ūdenskritumā.
Kad Katla iekliedzās un pazuda, mēs sākumā nespējām tam ticēt. Mēs nevarējām ticēt, ka viņa tiešām ir beigta. Tur viņa nogrima, bet mēs redzējām tikai ūdens vērpetes. Nekā vairāk. Nekādu Katlu.
Bet tad mēs ieraudzījām čūsku. Tā izbāza savu zaļo galvu no putām ārā un ar asti kulstīja ūdeni. Ak, cik viņa bija šausmīga! Milzu čūska, tikpat gara un tikpat plata kā upe, tieši kā Elfrīda bija teikusi.
Čūska, kura mīt Karmas ūdenskritumā un par kuru Elfrīda bērnībā bija dzirdējusi teiksmas, nebija nekāda teiksma. Čūska dzīvoja tur un bija tāds pats briesmonis kā Katla. Viņas galva griezās uz visām pusēm, viņa meklēja… un tad viņa ieraudzīja Katlu. Viņa iznira no dzelmes un piepeši parādījās ūdens vērpetēs; iekaukdamās viņa metās uz Katlu un aptinās tai apkārt. Katla spļāva pret čūsku nāvējošu uguni, bet čūska viņu saspieda, un uguns iesprūda Katlas pašas krūtīs. Tad Katla cirta čūskai, bet čūska cirta pretī. Tās abas cirta un koda, un gribēja viena otru nogalināt. Pēc tā viņas bija ilgojušās no pašiem pirmsākumiem: viņas cirta un koda lielā niknumā, un viņu baismīgie rumpji svaidījās ūdens bangās. Katla no Karmas kodieniem kliedza, bet Karma koda klusi, un baltajās ūdens putās plūda melnās pūķa un zaļās čūskas asinis, nokrāsodamas putas baisi melnas.
Cik ilga bija viņu cīņa? To es nezinu. Likās, it kā es būtu nostāvējis tur uz takas tūkstoš gadu un skatījis tikai šo divu neganto briesmoņu pēdējo cīņu.
Šī cīņa bija ilga un baismīga, tomēr reiz tai pienāca gals. Katla izgrūda spalgu kliedzienu, tas bija viņas nāves kliedziens, tad viņa apklusa. Bet Karmai vairs nebija galvas. Tomēr viņas ķermenis joprojām bija aptinies ap Katlu, un viņas abas, cieši savijušās, nogrima dzelmē. Un tad vairs nebija ne Karmas, ne Katlas, it kā tās vispār nekad nebūtu bijušas. Putas bija atkal baltas, un varenā Karmas ūdenskrituma ūdeņi bija aizskalojuši briesmoņu asinis. Viss bija tāpat kā agrāk. Kā tas bijis kopš pašiem pirmsākumiem.
Mēs stāvējām uz takas un elsojām, lai gan viss jau bija beidzies. Runāt mēs ilgi nevarējām. Bet Jonatans beidzot sacīja:
— Mums jādodas prom no šejienes. Aši. Drīz satum- sīs, un es negribu, ka nakts mūs pārsteidz Karmanjakā.
Nabaga Grims un Fjālars! Es nezinu, kā mēs uzslē- jām tos kājās un kā aiztikām no šejienes projām. Zirgi bija tik gurdi, ka tikko varēja cilāt kājas.
Mēs pametām Karmanjaku un pēdējo reizi jājām pāri tiltam. Pēc tam zirgi nespēja vairs paspert ne soli. Tiklīdz mēs bijām nokļuvuši uz cietzemes viņpus upes, zirgi sabruka un palika guļam. Likās — viņi domāja, ka palīdzējuši mums nokļūt Nangijālā un tagad viņiem pietiek.
— Iededzināsim nometnes ugunskuru agrākajā vietā, — Jonatans sacīja. Viņš domāja to klinti, kur mēs
bijām negaisa laikā un es pirmo reizi ieraudzīju Katlu. To iedomājot, es nodrebēju, un man labāk būtu paticis ugunskuru iekurt citur. Bet tagad mēs nevarējām nokļūt nekur tālāk.
Vispirms mums bija jāpadzirda zirgi, iekams varējām iekārtot naktsmītni. Mēs devām tiem ūdeni, bet viņi negribēja dzert. Viņi bija pārlieku noguruši. Tad es sāku baiļoties.
— Jonatan, ar viņiem noticis kas savāds, — es sacīju. — Vai tev neliekas, ka viņiem kļūs labāk, kad viņi būs izgulējušies?
— Jā, viss būs labi, kad viņi būs izgulējušies, — Jonatans teica.
Es paglaudīju Fjālaru, viņš gulēja un mirkšķināja acis.
— Kādu gan dienu tu esi pārlaidis, nabaga Fjālar! — es sacīju. — Bet rīt viss būs atkal labi, tā teica Jonatans.
Mēs iekūrām ugunskuru tieši tajā pašā vietā, kur iepriekšējo reizi. īstenībā tā bija vislabākā vieta, kādu varēja izraudzīties ugunskuram, ja tikai varētu aizmirst, ka tik tuvu ir Karmanjaka. Mums aiz muguras slējās augsta klints siena, kas vēl izstrāvoja saules siltumu un aizsargāja pret visiem vējiem. Mūsu priekšā klints stāvus slīga Karmas ūdenskritumā, un tajā pusē, tiltam tuvāk, arī bija krauja nogāze, kuras pakājē pletās zaļa pļava. Tā izskatījās kā mazs, zaļš laukumiņš tālu, tālu zem mums.
Mēs sēdējām pie mūsu ugunskura un redzējām, kā krēsla apņem mūžsenās kalnu grēdas un mūžseno upi. Es biju noguris un domāju, ka garāku un grūtāku dienu vēl nekad neesmu pieredzējis. No rītausmas līdz krēslai nebija nekas cits kā tikai asinis, baismas un nāve. «Ir tādi piedzīvojumi, kādiem nevajadzētu būt,» kādreiz bija sacījis Jonatans, un šādus piedzīvojumus mēs bijām pieredzējuši šodien vairāk, nekā vajadzīgs. Cīņas diena — tā tiešām bija gara un grūta, un tagad tai beidzot bija pienācis gals.
Taču bēdas vēl nebija beigušās. Es domāju par Matīsu. Es viņa dēļ ļoti bēdājos un tagad, sēžot pie ugunskura, vaicāju Jonatanam:
— Kā tu domā, kur tagad ir Matīss?
— Viņš ir Nangilīmā, — Jonatans atbildēja.
— Nangilīma, par to es neko neesmu dzirdējis, — es atteicu.
— Esi gan dzirdējis, — Jonatans sacīja. — Vai tu neatceries to rītu, kad es pametu Ķiršu ieleju un tu biji tik izbijies? Vai neatceries, ka es tev sacīju: «Ja es ne- atgriezīšos, mēs redzēsimies Nangilīmā.» Un tur tagad ir Matīss.
Tad viņš man stāstīja par Nangilīmu, un tagad bija gandrīz tāpat kā toreiz, kad mēs sēdējām uz gultas malas mājās pilsētā.
— Nangilīmā … Nangilīmā, — Jonatans stāstīja tādā balsī, kā allaž stāstīļa. — Tur ir nometņu ugunskuru un pasaku laiks.
— Nabaga Matīss, tātad tur ir daudz tādu piedzīvojumu, kādiem nevajadzētu būt, — es sacīju.
Jonatans teica, ka Nangilīmā esot nevis ļaunu pasaku laiks, bet gan līksms laiks, pārpilns rotaļām. Cilvēki tur rotaļājoties, jā, protams, viņi arī strādājot un vienmēr palīdzot cits citam, bet viņi daudz rotaļājoties, dziedot, dejojot un stāstot pasakas, Jonatans sacīja. Lāgiem viņi baidot bērnus ar ļaunām pasakām par tādiem briesmoņiem, kādi esot Katla un Karma, un ļauniem, Tengīlam līdzīgiem vīriem. Bet vēlāk par to tikai smejoties.
«Vai jūs izbijāties?» viņi jautājot bērniem. «Tās jau ir tikai pasakas. Tādu briesmoņu nemaz nav. Vismaz mūsu ielejās nekad nav bijuši.»
Matīsam Nangilīmā klājoties ļoti labi, Jonatans sacīja. Viņam esot sena sēta Ābeļu ielejā, tā esot visskaistākā sēta vienā no skaistākajām un zaļākajām ielejām Nangilīmā.
— Drīz būs laiks vākt ābolus viņa ābeļu dārzā, — Jonatans sacīja. — Tad mums vajadzētu būt tur un viņam palīdzēt. Viņš ir par vecu, lai rāptos kokos.
— Es gandrīz vai vēlētos tur nokļūt, — es teicu. Stāsts par Nangilīmu man likās tik jauks, un es ļoti ilgojos pēc Matīsa. —«
— Ak tā tu saki, — Jonatans ierunājās. — Jā, nudien tad mēs varētu dzīvot Matīsa sētā Ābeļu ielejā Nangilīmā.
' — Pastāsti, kā tas varētu notikt! — es sacīju.
— Ak, tas būtu jauki! — Jonatans izsaucās. — Mēs varētu jādelēt pa mežiem un kurt ugunskurus gan šur, gan tur — kaut tu zinātu, kādi meži apjož Nangilīmas ielejas! Un dziļi mežos atrodas mazi, dzidri ezeriņi. Mēs ik vakaru varētu ierīkot jaunu ugunskuru pie cita ezera un augām dienām un naktīm klaiņot apkārt, un tad atkal atgriezties Matīsa sētā.
— Un palīdzēt viņam ņemt ābolus, — es piebildu. — Bet tad Sofijai un Orvaram vajadzētu rūpēties par Ķiršu ieleju bez tevis, Jonatan.
— Jā, un kāpēc gan ne? — Jonatans atbildēja. — Sofijai un Orvaram es vairs neesmu vajadzīgs, viņi paši var labi aprūpēt savas ielejas.
Bet tad viņš apklusa un vairs nekā nestāstīja. Mēs abi bijām apklusuši, un es biju noguris un nepavisam ne priecīgs. Kāds gan tas bija mierinājums klausīties par Nangilīmu, kas no mums bija tik tālu!
Satumsa aizvien vairāk un vairāk, un kalni kļuva melnāki un melnāki. Virs mums lidinājās lieli, melni putni un klaigāja tik skumīgi, viss bija tik skumīgs. Karmas ūdenskritums šalca, un man bija apnicis klausīties tajā. Tas man tikai atgādināja to, ko es gribēju aizmirst.
«Skumīgs, skumīgs ir itin viss, un priecīgs es vairs nebūšu nekad,» es domāju.
Es pievirzījos tuvāk Jonatanam. Viņš sēdēja tik kluss, atbalstījies pret kalna sienu, un viņa seja bija ļoti bāla.
Tā sēdēdams, viņš izskatījās pēc pasaku prinča, bet viņš bija bāls un noguris pasaku princis.
«Nabaga Jonatan, arī tu neesi priecīgs,» es nodomāju. «Kaut es spētu tevi mazliet iepriecināt!»
Tad šajā klusumā pēkšņi ierunājās Jonatans:
— Paklau, Sausiņ, man tev kaut kas jāsaka!
Es uzreiz izbijos, jo, kad viņš tā runāja, vienmēr pateica kaut ko bēdīgu.
— Un kas tev būtu jāsaka? — es vaicāju.
Viņš noglaudīja manu vaigu ar rādītājpirkstu.
— Nebaidies, Sausiņ… vai atceries, ko sacīja Or- vars? Pat visniecīgākā Katlas liesmas pieskaršanās var paralizēt vai nonāvēt jebkuru, vai atceries, ka viņš to sacīja?
— Jā, bet kādēļ tev tagad par to jārunā? — es vaicāju.
— Tāpēc, ka… — Jonatans atbildēja. — Tāpēc, ka Katlas liesma mani mazliet skāra, kad mēs no viņas bēgām.
Augu dienu manu sirdi bija krimtušas šīs bēdas un baismas, bet es nebiju raudājis. Tagad es izplūdu asarās, kas izklausījās kā kliedzieni.
— Vai tad tu atkal mirsi, Jonatan? — es kliedzu. Un tad Jonatans sacīja:
— Nē. Bet es gribētu mirt, jo es nekad vairs nespēšu pakustēties.
Viņš man izskaidroja Katlas liesmu ļaunumu. Ja tās nenonāvējot, tad izdarot kaut ko vēl ļaunāku. Tās cilvēku paralizējot. Tūlīt to nemanot, bet paralīze iestājoties lēnām un nenovēršami.
— Tagad es varu pakustināt tikai rokas, — viņš sacīja. — Bet drīz es nevarēšu arī to.
— Bet vai tev neliekas, ka tas pāries? — es teicu raudādams.
— Nē, Sausiņ, tas nemūžam nepāries, — Jonatans sacīja. — Vienīgi ja es varētu nokļūt Nangilīmā.
Vienīgi ja viņš varētu nokļūt Nangilīmā. Ak, tagad es sapratu! Viņš bija nodomājis mani atkal pamest vienu, tagad es to zināju! Reiz viņš jau bija pazudis bez manis Nangijālā…
— Bet šoreiz ne! — es saucu. — Ne bez manis! Tu nedrīksti pazust Nangilīmā bez manis!
— Vai tad tu gribi nākt man līdzi? — viņš jautāja.
— Jā, ko gan tu domā! — es atteicu. — Vai tad es neesmu teicis, ka iešu tev visur līdzi?
— Jā, to tu esi teicis, un tas ir mans mierinājums, — Jonatans sacīja. — Bet tur ir grūti nokļūt!
Brītiņu viņš klusēja un tad teica:
— Vai atceries to reizi, kad mēs lēcām? To briesmīgo reizi, kad dega māja un mēs lēcām ārā. Es toreiz nonācu Nangijālā, vai atceries?
— Un kā vēl atceros, — es atteicu un ieraudājos rūgtāk. — Kā gan tu vari kaut ko tādu vaicāt? Vai tu domā, ka to es esmu kaut uz mirkli aizmirsis?
— Jā, to es zinu, — Jonatans atbildēja un atkal noglaudīja manu vaigu. Tad viņš teica: ,
— Es domāju, ka mēs varbūt varētu lēkt vēlreiz. Lejup tur no tās kraujas. Lejup uz pļavu.
— Jā, un tad mēs nomirtu, — es sacīju. — Bet vai mēs tad nonāksim Nangilīmā?
— Jā, droši vien, — Jonatans atteica. — Tiklīdz mēs palēksimies, mēs ieraudzīsim Nangilīmas gaismu. Mēs ieraudzīsim rītausmu pār Nangilīmas ielejām, jo tagad tur» jau ir rīts.
— Haha, mēs ielēksim tieši Nangilīmā, — es teicu un smējos pirmo reizi pēc tik ilga laka.
— Jā, to mēs varam, — Jonatans sacīja. — Tiklīdz mēs palēksimies, mēs tieši savā priekšā ieraudzīsim taciņu uz Ābeļu ieleju. Grims un Fjālars tur stāvēs, mūs gaidīdami. Mums tikai jāuzkāpj viņiem mugurā un jādodas ceļā.
— Un tu vairs nebūsi paralizēts? — es vaicāju.
— Nē, es būšu brīvs no visa ļaunā un neizsakāmi priecīgs. Un tu ari, Sausiņ, arī tu tad būsi priecīgs. Taciņa uz Ābeļu ieleju vijas cauri mežam, kā tu domā, kā mēs jutīsimies, kad jāsim tur rīta saulē, tu un es?
— Labi, — es atteicu un atkal smējos.
— Un mums nebūs jāsteidzas, — Jonatans sacīja. — Ja gribēsim, mēs varēsim izpeldēties kādā mazā ezeriņā. Mēs tomēr pagūsim nonākt Ābeļu ielejā, iekams Matīss būs izvārījis zupu.
— Un kā viņš priecāsies par mūsu ierašanos! — es teicu. Bet tad man uzreiz likās, it kā es būtu dabūjis triecienu ar nūju. Grims un Fjālars, kā gan Jonatans varēja cerēt, ka tie dosies mums līdzi uz Nangilīmu?
— Kā gan tu vari sacīt, ka viņi tur jau stāv un gaida mūs? Viņi taču guļ aizmiguši.
— Viņi neguļ, Sausiņ! Viņi ir miruši. No Katlas liesmām. Bet tas, ko tu redzi, ir tikai viņu ārējais apvalks. Tici man, Grims un Fjālars jau stāv Nangilīmā pie taciņas un gaida mūs.
— Nu tad pasteigsimies, — es teicu, — lai viņiem nebūtu tik ilgi jāgaida.
Jonatans paraudzījās uz mani un pasmaidīja.
— Es itin nemaz nevaru pasteigties, — viņš sacīja.
— Es nevaru izkustēties pat no vietas, vai tu esi to aizmirsis?
Tad es sapratu, kas man jādara.
— Jonatan, es tevi uzcelšu mugurā, — es teicu.
— Tā tu reiz darīji manā labā. Un tagad es to darīšu tavā labā. Tas būs tikai taisnīgi.
— Jā, tas būs tikai taisnīgi, — Jonatans sacīja.
— Bet vai tu domā, ka tev būs drosme to darīt, Sausiņ Lauvassirds?
Es piegāju pie krants un lūkojos lejup. Bija jau pārāk tumšs. Es tikko saredzēju pļavu. Bet dziļi lejā gan tā atradās. Ja mēs tajā nolēktu, droši vien nonāktu Nangilīmā. Mēs abi. Nevienam vairs nebūtu jāpaliek te un jābēdājas, jāraud un jābaidās.
Bet tie nebūsim mēs, kas lēksim, tas būšu es. Nonākt Nangilīmā esot grūti, tā bija sacījis Jonatans, un tagad es sapratu, kāpēc. Vai man pietiks drosmes, vai man pietiks drosmes?
«Jā, ja tev tagad nepietiks drosmes, tad tu esi niecīgs puteklis un paliksi tāds vienmēr,» es domāju. Es aizgāju atpakaļ pie Jonatana.
— Jā, man pietiks drosmes, — es sacīju.
— Mazais, drosmīgais Sausiņš, — viņš bilda. — Tad darīsim to tūlīt!
— Vispirms es gribu brītiņu pie tevis pasēdēt, — es sacīju.
— Tikai ne ilgi, — Jonatans atteica.
— Nē, tik ilgi, kamēr viss satumsīs, — es sacīju.
— Tā, lai es nekā neredzētu.
Es sēdēju viņam blakām, turēju viņa roku un jutu, ka viņš ir spēcīgs, caurcaurēm labs un nekas nav īsteni bīstams, ja vien viņš ir klāt.
Nangijālā pār kalniem, upi un zemi slīga nakts un tumsa. Es stāvēju pie kraujas ar Jonatanu, viņš bija apskāvis manu kaklu, un es jutu ausī viņa elpu. Viņš elpoja pavisam mierīgi. Ne tā kā es … Jonatan, mīļo brāli, kāpēc es neesmu tik drosmīgs kā tu?
Es neredzēju dzelmi sev priekšā, bet zināju, ka tā tur ir. Man vajadzēja tumsā spert tikai vienu soli, un tad viss būtu garām. Tas notiktu ātri.
— Sausiņ Lauvassirds, vai tu bīsties? — Jonatans sacīja.
— Nē… jā, es bīstos! Tomēr es to darīšu, Jonatan, jā, es to tūlīt darīšu… tūlīt… un tad es nekad vairs nebaidīšos. Nekad. Nekad vairs ne …
— Ai, Nangilima! Ja, Jonatan, es redzu, es redzu gaismu! Es redzu gaismu!
Jaunākā skolas vecuma bērniem Astrīda Lindgrēna BRĀĻI LAUVASSIRDIS
Redaktore T. Pētersone. Mākslinieciskais redaktors A. Sprūdžs. Tehniskā redaktore L. Engere. Korektore V. Duka.
Nodota salikšanai 08.01.79. Parakstīta iespiešanai 24.04.79. Formāts 60X84/16. Dobspiedes papīrs 100 g. Latīņu garnitūra. Augstspiedums. 9,76 uzsk. iespiedi.; 8,72 izdevn. 1. Metiens 80 000 eks. Pasut. N° 52-D. Cena 30 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Ks 252/ 29818/B-483. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40.