Tajā vakarā, kad es tik ļoti baiļojos nomirt, viņš sēdēja pie manis vairākas stundas un mēs tērzējām par Nangijālu, taču ļoti klusu, lai nedzirdētu māmuļa. Viņa, kā parasti, sēdēja un šuva, un istabā bija šujmašīna, tajā istabā, kur viņa gulēja, — mums bija tikai viena istaba un virtuve. Durvis bija atvērtas, un mēs varējām dzirdēt, kā māmuļa dzied — dzied parasto dziesmiņu par jūrnieku tālu jūrā, laikam gan viņa domā par tēti. Šo dziesmiņu es vairs lāgā neatceros, atceros tikai šīs nedaudzās rindiņas:
Varbūt es miršu jūrā reiz kādā vakarā.
Tad lidos balta dūja
Uz tavu mājokli.
Pie tava loga steigsies tad mana dvēsele.
Un tavās skavās slēgsies, lai mirkli atpūstos.
Pēc manām domām, tā ir skaista, skumja dziesmiņa, bet Jonatans, to dzirdēdams, smējās un sacīja:
— Zini ko, Sausiņ, ari tu varbūt kādā vakarā atlidosi pie manis. No Nangijālas. Un sēdēsi kā balta dūja uz palodzes, jā, dari tā, esi tik labs!
Tieši tajā brīdī es iekāsējos, viņš mani piecēla un saturēja, kā to dara, kad kāss ir negants, un tad viņš dziedāja:
— Ak, mīļais Sausiņ, zinu — Tā tava dvēsele,
Kas manas skavas slegsies, Lai mirkli atpūstos.
Tikai tad es iedomājos, kā būs, kad nonākšu Nangi- jālā bez Jonatana. Cik vientuļš es jutīšos bez viņa! Kāda nozīme, ja es dzīvošu līdzi pasakām un pieredzēšu daudz dēku, bet pie manis nebūs Jonatana. Es tikai izbīšos un nezināšu, ko iesākt.
— Es negribu uz turieni, — es teicu raudādams. — Es gribu būt tur, kur esi tu, Jonatan.
— Es taču ari nonākšu Nangijālā, vai saproti? — Jonatans paskaidroja. — Pamazītiņām.
— Pamazītiņām, jā, — es iebildu. — Tu varbūt nodzīvosi līdz deviņdesmit gadiem, bet es pa to laiku tur būšu viens pats.
Tad Jonatans teica, ka Nangijālā laikam esot pavisam citāda nozīme nekā te, zemes virsū. Pat ja viņš nodzīvotu deviņdesmit gadus, tur man liktos, ka aizritējušas tikai aptuveni divas dienas, iekams viņš ieradīsies. Tā esot, ja laiks neesot nekas īstens.
— Divas dienas tu taču varēsi izturēt viens pats, — viņš teica. — Tu varēsi kāpt kokos, mežā dedzināt ugunskuru un sēdēt pie kādas mazas upītes un makšķerēt, varēsi darīt visu to, pēc kā tik ļoti esi ilgojies. Un, kad tu tā sēdēsi un vilksi asari, es atlidošu, un tu teiksi: «Ak pasaulīt, vai tu jau esi klāt, Jonatan?»
Es mēģināju raudas apspiest, jo domāju, ka divas dienas spēšu izturēt.
— Tomēr padomā, cik labi būtu, ja tu ierastos tur pirmais, — es teicu, — un pie upītes sēdētu un makšķerētu tu.
Jonatans bija ar mani vienis prātis. Viņš ilgi noraudzījās manī tik labsirdīgi kā allaž, un es ievēroju, ka viņš ir bēdīgs, jo klusi un gandrīz vai skumji sacīja:
— Un man būs jādzīvo virs zemes bez mana Sausiņa. Varbūt deviņdesmit gadu!
Jā, tieši tā mēs domājām.
Tagad esmu nonācis pie tām grūtībām, par kurām pat nespēju domāt, tomēr man jādomā.
Būtu varējis notikt, ka mans brālis Jonatans joprojām sēdētu pie manis, tērzētu vakaros, ietu skolā, rotaļātos ar bērniem pagalmā un vārītu ūdeni, lai sagatavotu man medusdzērienu un tamlīdzīgi. Bet tā tas nav… tā tas nav!
Jonatans tagad ir Nangijālā.
Man ir tik grūti, es nevaru to pastāstīt. Bet pēc tam laikrakstā bija rakstīts tā:
Vakar vakarā pilsētā Zvaigžņu rožu iecirkni plosījās briesmīgs ugunsgrēks, pie tam pelnos pārvērtās viena no- turienes vecajām koka mājām un galu dabūja viens cilvēks. Ķad izcēlās ugunsgrēks, desmit gadus vecais Kārlim Lauva gulēja slims viens otrā stāva dzīvokli; iekams kāds paspēja aizsteigties priekšā, trīspadsmit gadus vecais Jonatans Lauva metās šajā liesmu pārņemtajā mājā, lai- glābtu mazo brāli. Bet tikmēr visas kāpnes bija viena vienīga liesmu jūra, un tiem, kas atradās dzīvoklī, atlika vienīgi izlēkt pa logu, lai varētu glābties. Šausmu pārņemtie- ļaudis, kas bija sapulcējušies pie degošās mājas, tikai bezspēcīgi noskatījās, kā trīspadsmit gadu vecais zēns, uzcēlis mugurā slimo brāli, nekā nedomādams, metas liesmās un izlec pa logu. Krizdams pret zemi, puisēns~ guva smagus ievainojumus un gandrīz tūlīt nomira. Turpretī jaunākais brālis, ko mirējs krītot bija aizsargājis ar savu augumu, tika cauri gandrīz bez jebkādām kaitēm. Abu brāļu māte tobrīd bija izgājusi — viņa ir šuvēja — un, pārnākusi mājās, dabūja stipru nervu lēkmi. Vēl nav zināms, kā ugunsgrēks cēlies.
Laikraksta otrajā lappusē bija rakstīts vairāk par Jo- natanu. To bija rakstījusi viņa skolotāja. Tur bija teikts šādi:
Dārgais Jonatan Lauva, vai tevi patiesībā nevajadzētu saukt par Jonatanu Lauvassirdi? Vai tu atceries, kad mēs reiz vēstures grāmatā lasījām par kādu drosmīgu angļu karali, sauktu Ričards Lauvassirds, vai atceries, ko tu teici: «Padomā tikai, par tādu drosmi vēlāk raksta vēstures grāmatās; es gan nekad nevarētu tik .drosmīgs būt!» Dārgais Jonatan, kaut arī par tevi nerakstīs vēstures grāmatās, tomēr tajā izšķirīgajā brīdī tu rīkojies kā īsts varonis. Tava sirmā skolas jaunkundze nemūžam tevi neaizmirsīs. Tāpat tavi skolas biedri ievi ilgi atcerēsies. Ķlase būs tukša bez mūsu līksmā, skaistā Jonatana. Jonatan Lauvassirds, dusi saldi!
Greta Andersone
Viņa ir diezgan jocīga — Jonatana skolotāja, bet ^viņa ļoti mīlēja Jonatanu, tāpat kā visi citi. Un tas bija jauki, ka viņa izdomāja šo Lauvassirdi, tas tiešām bija jauki!
Visā pilsētā nebūs neviena cilvēka, kas nenožēlotu Jonatanu un kas nedomātu, ka labāk būtu nomiris es. Tik daudz es nopratu no visām šīm tantēm, kuras te skraidelē ar saviem audumiem, muslīniem un ņerbām. Viņas ^nopūšas, skatās uz mani, iedamas cauri virtuvei, un saka māmuļai: «Nabaga Lauvas kundze! Un tieši šis lieliskais Jonatans!»
Tagad mēs dzīvojam mājā, kas ir blakus mūsu agrākajai mājai. Tieši tādā pašā dzīvoklī, lai gan tas atrodas apakšējā stāvā. No trūcīgo palīdzības biedrības mēs da- 'būjām nedaudz lietotas mēbeles un kādu daļu mums iedeva arī tantes. Es guļu gandrīz uz tāda paša virtuves dīvāna kā iepriekšējais. Viss ir gandrīz tāds pats kā agrāk. Un viss, tieši viss ir gluži citāds nekā agrāk! Jo te vairs nav Jonatana. Neviens vairs vakaros nesēž pie manis un neko nestāsta, es jūtos tik vientuļš, ka krūtis smeldz, un es varu tikai gulēt un pats sev atkārtot tos vārdus, kurus man teica Jonatans pirms savas nāves. Tad, kad mēs bijām izlēkuši un gulējām zemē. Vispirms viņš gulēja uz mutes, bet kāds viņu pagrieza, un es ierau
dziju viņa seju. No viena lūpu kaktiņa sūcās asinis, un viņš gandrīz nespēja parunāt. Taču likās — viņš tomēr mēģina smaidīt un tad izdabūja pār lūpām pāris vārdu: «Neraudi, Sausiņ, mēs satiksimies Nangijālā!»
Viņš pateica tikai to un neko vairāk. Tad atnāca cilvēki un viņu aiznesa, un es viņu vairs nekad neredzēju.
Pirmo laiku pēc tam es negribu atcerēties. Taču kaut ko tik briesmīgu un nejauku nevar aizmirst. Es gulēju uz dīvāna un domāju par Jonatanu tik ilgi, ka likās — man galva pārsprāgs, un tā, kā es ilgojos pēc viņa, nevar ilgoties neviens cits. Mani nomāca arī bailes. Es iedomājos, ja nu tas par Nangijālu nav tiesa! Ja nu tas ir tikai jauks stāsts, kādus Jonatans parasti izdomāja! Es bieži raudāju, jā, to es darīju.
Bet tad atnāca Jonatans un mani mierināja, jā, viņš atnāca, ak, cik tas bija jauki! Tad viss atkal gandrīz bija labi. Viņš, protams, tur, Nangijālā, saprata, kā es bez ' viņa jūtos, un laikam gan domāja, ka viņam mani jāmierina. Tādēļ viņš nāca pie manis, un tagad es vairs nemaz neesmu tik noskumis, es tikai gaidu.
Viņš atnāca nesen kādā vakarā. Es biju viens mājās un gulēju, un raudāju pēc viņa, un jutos izbijies un
nelaimīgs, un slims, un tik nomākts, ka grūti pat pasacīt. Virtuves logs bija atvērts, jo patlaban iestājušies silti,, jauki pavasara vakari. Dzirdēju, kā tur ārā dūdo baloži. Te iekšējā pagalmā to ir vesels bars, un tagad pavasarī viņu dūdošana nerimstas.
Un tad tas notika.
Kad nu es tā guļu un, iespiedis seju spilvenā, raudu, es dzirdu gluži tuvu dūdošanu un, pacēlis acis, ieraugu, ka uz palodzes sēž dūja un savām mīļajām acīm raugās manī. Sniegbalta dūja, ievērojiet, nevis pelēka, kādas ir pagalma dūjas. Sniegbalta dūja — neviens nesapratīs, ko es jutu, viņu ieraudzīdams. Jo tas taču bija tieši, kā dziesmiņā teikts:
«Tad lidos balta dūja Uz tavu mājokli!»
Un man bija tā, it kā es atkal dzirdētu Jonatanu dziedam, — tagad viņš bija atnācis pie manis.
Es gribēju kaut ko teikt, bet nespēju. Es tikai gulēju un klausījos dūjas dūdošanu, un cauri šai dūdošanai vai arī pašā šajā dūdošanā, nezinu, kā lai to pasaka, es sadzirdēju Jonatana balsi. Lai gan tā neskanēja kā parasti. Likās — visā virtuvē plūst čuksti. Tas izklausās gandrīz pēc spoku stāsta, un no tā varētu izbīties, bet es nejutu bailes. Es tikai izjutu tādu prieku, ka varētu palēkties turpat vai līdz griestiem. Jo viss, ko es dzirdēju, bija tik brīnumains.
Protams, tā bija patiesība — ar to Nangijālu! Jonatans vēlējās, lai es pasteigtos uz turieni, jo tur ir tik labi, viņš sacīja. Iedomājies tikai, tur atradās māja, kas viņu gaidīja. Nangijālā viņš bija dabūjis pats sev māju. Tā ir senlaicīga māja, to sauc par Bruņinieku māju, un tā atrodas Ķiršu ielejā, viņš sacīja. Vai tas neskan lieliski? Un iedomājies, pirmais, ko viņš ieraudzījis, atnākdams uz Bruņinieku māju, bijusi neliela, zaļa plāksnīte pie žoga, un uz tās bijis iegravēts — «Brāļi Lauvassirdis». «Tas nozīmē, ka mēs tur dzīvosim abi,» Jonatans sacīja.
Iedomājies, arī es saukšos par Lauvassirdi, kad ieradīšos Nangijālā. Es par to priecājos, jo vēlos, lai mani sauc tāpat kā Jonatanu, lai gan es neesmu tik drosmīgs kā viņš.
«Nāc, cik aši vien vari,» viņš teica. «Un, ja tu mani neatradīsi Bruņinieku mājā, tad es sēdēšu pie upītes un makšķerēšu.»
Pēc tam iestājās klusums un dūja aizlidoja. Tieši pāri mājas jumtam. Atpakaļ uz Nangijālu.
Un es guļu uz sava dīvāna un tikai gaidu, kad varēšu lidot pie viņa. Ceru, ka nebūs grūti viņu tur atrast. Jonatans teica, ka nepavisam nebūšot grūti. Drošības labad esmu uzrakstījis adresi:
BRĀĻI LAUVASSIRDIS BRUŅINIEKU MĀJĀ ĶIRŠU IELEJĀ NANGIJĀLĀ.
Jonatans tur tagad nodzīvojis vientulībā divus mēnešus. Divus garus, briesmīgi garus mēnešus esmu izticis bez viņa. Bet tagad es drīz vien ieradīšos Nangijālā. Drīz, drīz es turp aizlidošu. Varbūt jau šonakt. Liekas — tas varētu notikt šonakt. Es uzrakstīšu zīmīti un nolikšu uz virtuves galda, lai māmuļa to atrod, rītā pamodusies.
Tāda būs šī zīmīte:
Neraudi, māmiņ!
Mēs satiksimies Nangijālā!