Un tad tas notika. Kaut ko dīvaināku es nekad nebiju pieredzējis. Es uzreiz stāvēju pie žoga un uz zaļas plāksnītes lasīju — «Brāli Lauvassirdis».
Kā es tur nokļuvu? Kā lidoju? Kā varēju atrast ceļu, nevienam nepavaicājot? To es nezinu. Vienīgais, ko zinu, ka es pēkšņi stāvu tur un redzu uz plāksnītes uzrakstu.
Es saucu Jonatanu. Saucu vairāk reižu, bet viņš neatbildēja. Un tad es atcerējos, ka viņš, protams, stāv pie upītes un makšķerē.
Es metos skriet. Pa šauro taciņu lejup uz upīti. Es skrēju un skrēju — un tur lejā uz tilta sēdēja Jonatans. Mans brālis, tur viņš sēdēja, viņa mati mirdzēja saulē. Un, ja es arī mēģinātu to pastāstīt, tomēr nespētu izteikt, ko jutu, viņu atkal ieraudzīdams.
Viņš nepamanīja mani nākam. Es mēģināju saukt: «Jonatan,» — bet man šķiet, ka es raudāju un izspiedu tikai vāru, savādu skaņu. Jonatans tomēr to bija dzirdējis, viņš nosvieda makšķeri un traucās pie manis, spēji mani satvēra, itin kā gribēdams pārliecināties, vai es tiešām esmu atnācis. Un es tikai maķenīt raudāju, kāpēc gan lai es raudātu, biju taču pēc viņa tik ļoti noilgojies.
Jonatans turpretī smējās, un tā mēs stāvējām tur pie upes ietekas, rokās sadevušies, un nespējām pat izteikt, cik priecīgi esam, ka atkal satikušies.
Un Jonatans sacīja:
— Ak, tu Sausiņ Lauvassirds, beidzot tu esi atnācis!
«Sausiņ Lauvassirds» — tas nudien skanēja jocīgi, un mēs smējāmies, tieši tā, un ne tāpēc, ka tas būtu visjocīgākais, ko mēs līdz šim bijām dzirdējuši, bet mēs vispār gribējām smieties, jo prieks mūsos kūsāt kūsāja. Mēs, neganti smiedamies, sākām cīkstēties, tomēr smieties nebeidzām. Ak nē jel, mēs tā smējāmies, ka novēlā- mies zālē, gulējām tur un vāļājāmies, un smējāmies kā negudri, smiedamies mēs ievēlāmies upē un tā smējāmies, ka es domāju — mēs noslīksim.
Bet mēs sākām peldēt. Es nekad nebiju pratis peldēt,, lai gan ļoti vēlējos to iemācīties. Tagad es pratu peldēt.. Lieliski pratu peldēt.
— Jonatan, es protu peldēt! — es kliedzu.
— Jā, skaidrs, ka tu proti peldēt, — Jonatans atteica.. Un tad man kaut kas ienāca prātā.
— Jonatan, vai tu esi ko ievērojis? Es vairs neklepoju, — es sacīju.
— Skaidrs, ka tu neklepo, — Jonatans atbildēja. — Tagad tu esi Nangijālā.
Brīdi es peldēju, tad uzrāpos uz tilta un stāvēju tur gluži izmircis, ūdens pilēja no manām drēbēm. Bikses lipa pie kājām, tāpēc es varēju saredzēt to, kas noticis. Ticat vai neticat, manas kājas bija tikpat taisnas kā Jonatanam.
Un tad man ienāca prātā, padomā tikai, var būt, ka? esmu kļuvis arī skaists. Es vaicāju Jonatanam, ko viņš par to domā. Vai esmu kļuvis skaistāks?
— Palūkojies spogulī, — viņš teica, ar to viņš bija» domājis upīti. Jo ūdens bija dzidrs un rāms, un tajā varēja spoguļoties. Es nogūlos uz tilta un lūkojos tam pāri; es ieraudzīju sevi ūdenī, taču nekādu lielu skaistumu nesaskatīju. Jonatans pienāca un nogūlās man blakus, un- mēs tur ilgi gulējām, raudzīdamies lejā ūdenī brāļos Lau- vassirdīs. Jonatans bija tik skaists ar saviem zeltainajiem matiem, zilajām acīm un smalko seju, bet es ar savu> kaulaino purniņu, ērkuļainajiem matiem un tā joprojām …
— Zini, es gan nevaru saskatīt, ka būtu kļuvis skaistāks, — es sacīju.
Taču Jonatans atbildēja, ka ar mani notikušas lielas* pārmaiņas.
— Turklāt tu izskaties arī veselīgs, — viņš sacīja.
Un tad es kārtīgi sevi nopētīju. Tā gulēdams uz tilta,.
es jutos gluži vesels un līksms, un kāpēc man vēl jābūt: skaistam? Mani bija pārņēmis tāds prieks, ka likās — manī viss smietin smejas.
Mēs tur pagulējām kādu laiciņu, ļaudamies saulesstaru siltumam, un raudzījāmies zivīs, kas peldēja šurp> un turp zem tilta. Bet tad Jonatans gribēja iet uz mā
jām, un es arī to vēlējos, jo mani mocīja ziņkāre, kāda izskatās šī Bruņinieku māja, kurā es tagad dzīvošu.
Jonatans gāja pirmais pa taciņu uz mājām, un es ar savām tievajām, taisnajām kājām viņam sekoju. Es gāju, blenzdams uz savām kājām, un jutu, cik labi ar tām staigāt. Bet, kad mēs bijām mazliet pakāpušies kalniņā, es piepeši pagriezu galvu atpakaļ. Un tad — tad es ieraudzīju Ķiršu ieleju; ak, šī ieleja, tā visa bija pārpilna baltiem ķiršu ziediem! Tā bija balta no ķiršu ziediem un zaļa no zaļās zāles. Cauri visam šim zaļumam un baltumam kā sudraba lente plūda upīte. Kāpēc es to visu nebiju pamanījis iepriekš, bet redzēju tikai Jonatanu? Tagad es klusi stāvēju uz taciņas un redzēju, cik viss te ir skaists; tad es sacīju Jonatanam:
— Šī laikam ir visskaistākā vieta uz zemes!
— Jā gan, bet ne uz zemes, — Jonatans teica, un ļad es atcerējos, ka atrodos taču Nangijālā.
Ķiršu ieleju apņēma augsti kalni, un tie arī bija skaisti. No kalnu kraujām lejup gāzās upītes un ūdenskritumi, un ieleja šalktin šalca, jo bija taču pavasaris.
Arī gaiss bija savāds. Tā vien likās, it kā gribētos to •dzert, tik tīrs un labs tas bija.
— Kādus pāris kilogramus šitā gaisa viņiem vajadzētu saņemt pilsētā, — es teicu, jo atcerējos, cik ļoti es ilgojos pēc gaisa, gulēdams uz virtuves dīvāna, jo man šķita, ka gaisa tur vispār nav.
Taču te tas bija, un es to ievilku, cik vien spēju. Likās — ne nevaru pietiekami to atdzerties. Jonatans par mani smējās un teica:
— Katrā gadījumā atstāj ari man kādu nieciņu.
Taciņa, pa kuru mēs gājām, bija it kā apsnigusi ar
ķiršziedu lapiņām, arī pār mums bira šīs smalkās, baltās ziedlapiņas, apbērdamas mūsu matus un mūs pašus; man patīk mazas, zaļas taciņas, kas ir apbārstītas ķiršziedu lapiņām, jā, tādas man nudien patīk.
Taciņas galā atradās Bruņinieku māja ar zaļo plāksnīti pie žoga.
— «Brāļi Lauvassirdis», — es skaļi lasīju Jonatanam. — Padomā tikai, un te es dzīvošu!
— Jā, padomā tikai, Sausiņ, — Jonatans teica. — Vai tas nav jauki?
Protams, tas bija jauki. Es sapratu, ka Jonatans tā domājis. Es savukārt nemūžam nebūtu varējis iedomāties kādu citu vietu, kur gribētu dzīvot.
Tā bija balta, veca, ne visai liela māja ar zaļiem pakšiem un zaļām durvīm, un to apņēma zaļš mauriņš, kurā auga gailenītes un mandeļkoki, un ķeizarkroņi. Tur auga arī ceriņi un ķiršu koki, kas lieliski ziedēja, un to visu apņēma akmens mūris — neliels, pelēks akmens mūris, uz kura ziedēja sārtas puķes. Pāri šim mūrim varēja pavisam viegli pārlēkt, un, ja atradās šaipus mūra, bija tāda sajūta, ka šis mūris aizsargā itin no visa, un tu, cilvēks, šeit varēji justies kā savās mājās, pilnīgi brīvi.
Starp citu, tur bija divas mājas, ne tikai viena, lai gan tā otra drīzāk bija līdzīga stallim vai kaut kam tamlīdzīgam. Ēkas atradās ieslīpi viena pret otru, un tieši tajā vietā, kur tās saskārās, stāvēja vecs sols, itin kā palicis vēl no akmens laikmeta. Un tomēr tas bija jauks sols un jauks stūris. Cilvēkam gandrīz modās vēlme tur apsēsties, mazliet padomāt vai patērzēt, paraudzīties uz sīkajiem putniņiem un varbūt iedzert sulu vai ko tamlīdzīgu.
— Es te jūtos labi, — es sacīju Jonatanam. — Vai iekšā arī ir tik jauki?
— Nāc, tad redzēsi, — viņš atbildēja. Viņš jau stāvēja pie durvīm un gribēja doties iekšā, bet tad atskanēja bubināšana, jā, tur tiešām bubināja zirgs, un Jonatans sacīja:
— Es domāju, ka vispirms apskatīsim stalli.
Viņš iegāja otrajā ēkā, un es viņam skrēju līdzi, iedomājieties, es atkal skrēju!
Tas tiešām bija stallis, tieši tāds, kādu es to biju iedomājies, un tur stāvēja divi zirgi — divi skaisti, brūni zirgi, kas, mums ieejot, pagrieza galvas un bubināja pretī.
— Tas ir Grims un tas Fjālars, — Jonatans teica.
— Uzmini, kurš ir tavējais!
— Ej nu ej, nemaz nemēģini, — es ieBildu. — Nemēģini man iestāstīt, ka te ir mans zirgs, es tam tik un tā neticēšu.
Bet Jonatans teica, ka Nangijālā bez zirga nevarot iztikt.
— Bez zirga tu nekur nevarēsi nokļūt, — viņš sacīja..
— Saproti, Sausiņ, te dažreiz jādodas prom ļoti tālu.
Kaut ko tik jauku es sen nebiju dzirdējis — ka Nangijālā nepieciešams zirgs, jā gan, jo zirgus es ļoti mīlu. Padomājiet tikai, cik maigs ir viņu purns, man liekas — maigāks par to nekas nevar būt!
Tie bija neparasti skaisti zirgi — tie divi tur stallī.. Fjālaram bija pierē balta zvaigznīte, citādi abi zirgi bija gluži līdzīgi.
— Varbūt Grims ir mans zirgs, — es teicu, ja nu Jonatans gribēja, lai es minu.
Šoreiz tu nošāvi greizi, tavs zirgs ir Fjālars, — Jonatans sacīja.
Es ļāvu Fjālaram sevi apostīt un paplikšķināju viņam pa muguru, es itin nemaz nebaidījos, lai gan līdz šim nekad nebiju zirgam pieskāries. Es tūlīt viņu iemīļoju, un man liekas — viņš mani arī, vismaz tā man likās.
— Mums ir arī trusīši. Sprostā aiz staļļa, bet tos tu varēsi apskatīt vēlāk, — Jonatans sacīja.
Redz, ko viņš iedomājies!
— Man vajag tos tūlīt redzēt, — es sacīju. — Es vienmēr esmu vēlējies trusīšus, bet mājās pilsētā tos nevarēja turēt.
Es veikli apmetos gar stalli, un tur sprostā tiešām tupēja trīs mazi, jauki trusīši un grauza purenes lapas.
— Savādi gan, — es vēlāk sacīju Jonatanam, — te Nangijālā laikam dabū visu, ko tikai vēlas.
— Tieši to jau es tev teicu, — Jonatans atbildēja. Un to viņš nudien bija sacījis toreiz, kad sēdēja pie manis mājās, virtuvē. Tagad es redzēju, ka tas viss atbilst īstenībai, un par to priecājos.
Ir kaut kas tāds, ko nekad neaizmirst. Nekad, itin nekad es neaizmirsīšu pirmo vakaru Bruņinieku mājas virtuvē; cik tas bija jauki, un cik labi bija gulēt un tērzēt ar Jonatanu gluži tāpat kā agrāk! Tagad mēs atkal dzīvojām virtuvē, kā to allaž bijām darījuši. Lai gan šī virtuve nebija līdzīga mūsu pilsētas virtuvei, tas nu bija skaidrs. Bruņinieku mājas virtuve, pēc manām domām, bija vecum veca, ar resnajiem griestu baļķiem un lielo vaļējo pavardu. Tādu pavardu, kas gandrīz aizņēma visu sienu, un, ja tur gribēja gatavot ēdienu, tas bija jādara tieši virs uguns — tā, kā to darīja vecos laikos. Virtuves vidū stāvēja tik varens galds, kādu es nekad līdz šim nebiju redzējis, gar tā sāniem bija gari koka soli, un man nudien likās — tur varēja pavisam brīvi sēdēt un ēst divdesmit cilvēki.
— Dzīvosim virtuvē pēc veca paraduma, — Jonatans sacīja, — kad atnāks māmuļa, viņa varēs dzīvot istabā.
Visā Bruņinieku mājā bija tikai viena istaba un virtuve, pie lielākas platības mēs nebijām pieraduši, un vairāk mums nemaz nevajadzēja. Telpas bija vismaz divreiz tik plašas kā mūsu mājās.
Mūsu mājas, jā! Es pastāstīju Jonatanam par zīmīti, kuru biju uzlicis uz virtuves galda māmuļai.
— Es rakstīju, ka mēs redzēsimies Nangijālā. Tikai kas zina, kad viņa te atnāks.
— Tas tiešām var ieilgt, — Jonatans sacīja. — Taču viņa dabūs labu istabu, kurā būs telpas desmit šujmašīnām, ja viņa tā gribēs.
Uzminiet, kas man patīk! Man patīk gulēt uz mūžvecā saliekamā sola tādā pašā mūžvecā istabā un tērzēt ar Jonatanu, kamēr uz sienām šaudās uguns atblāzma, un, ja es paskatos pa logu, tad ieraugu ķiršu zaru, kas šūpojas vakara vējā. Uguns pavardā aizvien vairāk saplok, līdz paliek tikai kvēlojošas ogles un virtuves kaktos satumst, un es kļūstu miegaināks un miegaināks un guļu, un nekāsēju, un Jonatans man stāsta. Stāsta un stāsta, un beidzot es viņa balsi sadzirdu tikai kā čukstus, tad es iemiegu. Tieši tas viss man ļoti patīk, un tā bija pirmajā vakarā Bruņinieku mājā, tāpēc es to nemūžam neaizmirsīšu.