Un tad nākamajā rītā. Tad mēs jājām. Jā gan, es pratu jāt, lai gan tā bija pirmā reize, kad sēdēju zirga mugurā, — es nudien nesaprotu, kā tas notiek, ka Nangijālā var itin visu. Es tā auļoju, itin kā nekad nekā cita nebūtu darījis.
Bet noskatieties Jonatanā, kad viņš jāj! Sievietei, kas bija teikusi, ka mans brālis izskatoties pēc pasaku prinča, būtu vajadzējis redzēt, kā viņš auļo uz sava zirga Ķiršu ielejā, tad gan viņa būtu redzējusi pasaku princi, ko nekad nespētu aizmirst! Ai, kad viņš tā traucās pilnos aulos un ar vienu lēcienu metās upei pāri, jā, tad nudien varēja domāt, ka viņš ir pasaku princis. Viņš ari gandrīz tā bija ģērbies — jebšu varbūt drīzāk kā bruņinieks. Bruņinieku mājas skapis bija pārpilns ar drēbēm; lai no kurienes tās būtu nākušas, tās nemaz neizskatījās pēc mūsdienu drēbēm, bet gan tieši kā bruņinieku tērpi. Mēs bijām izmeklējuši arī man drēbes, savas vecās, neglītās skrandas es biju aizmetis un nemūžam tās vairs negribēju redzēt. Jonatans teica, ka mums jāģērbjoties piemēroti laikmetam, kurā dzīvojam, citādi Ķiršu ielejas cilvēki domāšot, ka mēs izskatāmies jocīgi. Ugunskuru un pasaku laikmets — vai Jonatans tā nebija teicis? Kad mēs jājām tur apkārt, tērpušies skaistajos bruņinieku tērpos, es vaicāju Jonatanam:
— Laikam gan tas ir briesmīgi sens laiks, kurā mēs dzīvojam Nangijālā?
— Savā ziņā tā varētu sacīt, — Jonatans atbildēja. — Protams, mums tas ir sens laiks. Bet reizē varētu teikt, ka tas ir jauns laiks.
Viņš maķenīt padomāja.
— Jā, tieši tā, jauns un svaigs, un labs laiks, kurā ir viegli un vienkārši dzīvot, — viņš teica.
Bet tad viņa acis satumsa.
— Vismaz te Ķiršu ielejā, — viņš piebilda.
— Vai citās vietās ir savādāk? — es vaicāju. Un Jonatans teica, ka, protams, citās vietās varētu būt savādāk.
Kāda laime, ka mēs esam nonākuši te! Tieši te, Ķiršu ielejā, kur dzīvot ir tik viegli un vienkārši, kā sacīja Jonatans. Dzīve nevarēja būt vieglāka un vienkāršāka, un jaukāka kā te šādā rītā. Vispirms virtuvē tevi atmodina saule, kas iespīd pa logu rūtīm, un putnu līksmā vītero- šana ārpusē, tad tu redzi, cik klusi Jonatans noliek uz galda maizi un pienu, un tu paēdis aizej un pabaro savus trusīšus un apkop savu zirgu. Tad tu izjāj ārā, zāle ir klāta ar rasu, kas visur mirguļo un laistās, ķirškoku ziedos san lapsenes un bites, zirgs rikšo, un tevi gandrīz nemaz nenomāc bailes. Iedomājies, tu nebaidies, ka tas viss pēkšņi beigsies, kā parasti beidzas visi prieki. Tikai ne Nangijala! Vismaz te, Ķiršu ielejā, ne!
Ilgi mēs jājām pāri pļavām šurpu turpu, kā mums ienaca prata, pec tam jajam pa taciņu līču loču gar upmalu, un piepeši mēs ieraudzījām lejā ielejā paceļamies rīta_ dūmus. Vispirms dūmus, pēc tam visu ciematu ar vecajam mājām un sētām. Mēs dzirdējām gaiļus dziedam un suņus rejam, un aitas un kazas blējam, viss bija kā īstenā rītā. Ciemats nule bija atmodies.
Mums pretī pa taciņu nāca kāda sieva ar grozu uz rokas. Tā bija zemniece, ne jauna, ne veca, bet vidējos gados, viņas seja bija brūna, vēja aprauta, kā jau cilvēkam, kas visādos laika apstākļos daudz uzturas svaigā gaisā.
— Ak tā, Jonatan, tagad tavs brālis ieradies, — viņa sacīja un ļoti laipni pasmaidīja.
— Jā, nu viņš ieradies, — Jonatans atbildēja. Un pēc viņa balss varēja noprast, ka tas ir labi. — Sausiņ, tā ir Sofija, — viņš teica, un Sofija pamāja.
— Jā, tā ir Sofija, — viņa bilda. — Labi, ka es jūs satiku. Tagad jūs paši varat paņemt grozu.
Jonatans paņēma grozu, it kā būtu radis to darīt, nemaz nevaicādams, kas tajā atrodas.
— Tu taču šovakar paņemsi brāli līdzi Zeltgailī, lai visi varētu viņu apsveikt, — Sofija sacīja.
Jonatans atbildēja, ka to darīšot, un tad mēs no viņas atvadījāmies un jājām mājup. Es vaicāju Jonatanam, kas tas Zeltgailis tāds ir.
— Krodziņš «Zeltgailis», — Jonatans atbildēja. — Tas ir šejienes ciemata krodziņš. Tur mēs satiekamies un runājamies, runājam par to, par ko jārunā.
Man likās — tas būs jauki vakarā iet līdzi uz Zelt- gaili un redzēt, kādi ļaudis dzīvo Ķiršu ielejā. Es visu gribēju izdibināt par Ķiršu ieleju un Nangijālu. Gribēju redzēt, vai tas tieši saskan ar to, ko bija sacījis Jonatans. Starp citu, man kaut kas ienāca prātā, un es to, jadoma, brālim atgādināju.
— Jonatan, tu sacīji, ka Nangijālā pieredzot dēkas no rīta līdz vakaram un arīdzan naktīs, vai tu to atceries? Bet te taču viss ir tik mierīgs un nav itin nekādu dēku.
Tad Jonatans iesmējās.
— Tu šeit ieradies vakar, vai esi jau to aizmirsis? Muļķīti, tu jau tikko esi te pabāzis degunu! Gan pagūsi pieredzēt arī dēkas.
Tad es atbildēju — ja tā labi padomā, tad dēkainības te ir diezgan un lieliska ir Bruņinieku māja un mūsu zirgi, un trusīši, un viss cits. Vairāk dēku es nemaz nevēlos.
Tad Jonatans tā savādi mani uzlūkoja, itin kā mani nožēlodams, un sacīja:
— Jā, vai zini, Sausiņ, es gandrīz vēlētos, lai tieši tā tas būtu. Tieši tā. Jo, tici man, te ir tādas dēkas, kādām labāk nevajadzētu būt.
Kad bijām atgriezušies mājās, Jonatans izsaiņoja Sofijas grozu un visu, kas tur atradās, salika uz virtuves galda. Tur bija maizes kukulis un pudele ar pienu, un maza kārbiņa ar medu, un dažas pankūkas.
— Vai Sofija rūpējas par mūsu ēdienu? — es izbrīnījies vaicāju. Nebiju par to domājis, kur mēs ņemsim ēdienu.
— Dažreiz viņa to dara, — Jonatans atteica.
— Un gluži par velti? — es jautāju.
— Par velti, jā, tā to varbūt varētu teikt, — Jonatans sacīja. — Te, Ķiršu ielejā, viss ir par velti. Mēs dodam cits citam un palīdzam cits citam allaž, kad vajadzīgs.
— Vai tad tu kaut ko dod Sofijai? — es vaicāju.
Tad viņš atkal smējās.
— Jā, patiesi, — viņš teica. — Zirgu mēslus viņas rožu dobēm. Tās es viņai kopju — pilnīgi par velti. Tad viņš piebilda kaut ko tik klusi, ka es tikko sadzirdēju. —' Es, starp citu, izdaru viņai arī citus pakalpojumus.
Tieši tobrīd es pamanīju, ka viņš kaut ko izņem no groza. Tas bija mazītiņš satīts papīrītis, vairāk nekas. Viņš to attina un izlasīja, kas tur bija rakstīts, tad no jauna satina papīrīti, savilka pieri grumbās, itin kā rakstītais viņam nebūtu paticis. Taču man viņš nekā neteica, un es viņam negribēju jautāt. Es nodomāju — gan viņš man pastāstīs, kas tur rakstīts, ja gribēs, lai es to dabūju zināt.
Vienā virtuves kaktā atradās vecs skapis. Un tai pirmajā vakarā Bruņinieku mājā Jonatans man kaut ko pastāstīja par šo skapi. Šajā skapī atrodoties slepena atvilktne, kuru nevarot nedz atrast, nedz atvilkt, ja nezinot knifu. Es to, protams, gribēju tūdaļ zināt, bet Jonatans sacīja:
— Citreiz. Tagad tev jāguļ.
Tad es aizmigu un visu aizmirsu, bet tagad atkal to atcerējos. Jo Janatans piegāja pie skapja, un es izdzirdu savādus brīkšķus. Nebija grūti saprast, ko viņš tur dara. Viņš šo papīrīti paslēpa slepenajā atvilktnē. Tad viņš aizslēdza skapi un atslēgu ielika vecā miezerī, kas atradās augstu uz virtuves plaukta. Pēc tam mēs aizgājām un izpeldējāmies, un es ieniru no tilta, iedomājieties, kā es to uzdrīkstējos! Pēc tam Jonatans man iztaisīja tādu pašu makšķeri, kāda bija viņam, un mēs izvilkām dažas zivtiņas. Tikai tik daudz, cik mums vajadzēja pusdienām. Es izvilku krietnu asari un Jonatans divus.
Zivis mēs izvārījām mājās lielajā pavarda katlā, kas dzelzs važā karājās virs uguns. Un, kad mēs bijām paēduši, Jonatans teica:
— Tagad, Sausiņ, paskatīsimies, vai tu proti šaut mērķī. Dažreiz tas ir nepieciešams.
Viņš aizveda mani uz stalli, uz zirglietu skabūzi, kur karājās divi šaujamloki. Es sapratu, ka tos darinājis Jonatans, jo tādus viņš bija taisījis pilsētas bērniem mūsu pagalmā. Bet šie bija lielāki un smalkāki, nudien lieliski darbarīki.
Mēs pielikām pie staļļa durvīm mērķa zīmi un šaudījām pa to visu pēcpusdienu. Jonatans man mācīja, kā jā: rīkojas. Un es šāvu diezgan labi, jā, protams, ne jau tik labi kā Jonatans, jo viņš ikreiz trāpīja mērķī.
Ar Jonatanu bija jocīgi. Lai gan viņš visu darīja -daudz labāk nekā es, taču neatzina, ka tas ir kaut kas -sevišķs. Viņš nekad nelielījās, bet visu veica tā, it kā nemaz nedomātu. Dažkārt man likās — viņš vēlējās, lai man laimētos labāk nekā viņam. Vienreiz arī es trāpīju mērķa vidū, un tad viņš izskatījās tik priecīgs, itin kā :no mātfis būtu dabūjis dāvanu.
Kad iestājās nokrēslis, Jonatans teica, ka nu esot laiks doties uz Zeltgaili. Mēs uzsvilpām Grimam un Fjā- laram. Tie savā vaļā ganīļās Bruņinieku mājas priekšā pļavā, bet, tiklīdz mēs uzsvilpām, viņi tūdaļ pieauļoja pie žoga. Tur mēs viņus apseglojām un uzkāpām viņiem mugurā, un tad pavisam rāmi jājām lejup uz ciematu.
Pēkšņi es izbijos un apmulsu. Es nemaz nebiju radis sastapties ar cilvēkiem, vismaz ne ar tādiem, kādi dzīvo te Nangijālā, un to es pateicu Jonatanam.
— Par ko tu baidies? — viņš bilda. — Tu taču nedomā, ka te kāds tev vēl ļaunu?
— Nē, to nu gan ne, bet varbūt viņi par mani smiesies.
To sakot, es pats sev likos muļķīgs, jo kādēļ gan viņi par mani smietos? Bet kaut ko tādu es vienmēr iedomājos.
— Zini ko, man liekas — tagad tevi vajadzētu saukt par Kārli, tagad, kad tavs uzvārds ir Lauvassirds, — Jonatans sacīja. — Sausiņš Lauvassirds, par to gan viņi varētu smieties. Tu jau pats gandrīz vai pārsmējies par šo iesauku un es tāpat.
Jā, es labprāt sauktos par Kārli. Tas nudien labāk skan pie mana jaunā uzvārda.
— Kārlis Lauvassirds, — es izmēģināju, kā tas skan. — Te jāj Kārlis un Jonatans Lauvassirdis, jā, tas skan labi, tā man liekas.
— Lai gan man tu vēl joprojām esi mans agrākais "Sausiņš, tik daudz tev jāzina, — Jonatans noteica.
Drīz vien mēs bijām lejā ciematā un klidzinājām pa ciemata ielu uz saviem zirgiem. Nebija grūti atrast ceļu, uz kurieni mums jājāj. Jo pa gabalu mēs izdzirdām smieklus un skaļas runas. Ari izkārtni saredzējām — lielu, zeltītu gaili, jā, tur atradās Zeltgailis, senlaicīgs krodziņš, par kādiem var izlasīt grāmatās. Pa mazajiem lodziņiem jauki spīguļoja gaisma. Nudien modās vēlēšanās ieiet krodziņā un palūkot, kā tur izskatās. Jo līdz šim es nekad to nebiju darījis.
Bet vispirms mēs iegājām pagalmā un piesējām tur Grimu un Fjālaru blakām daudziem citiem zirgiem. Jonatans bija pareizi sacījis, ka Nangijālā ir nepieciešams zirgs. Man likās — tajā vakarā Zeltgailī bija ieradušies itin visi Ķiršu ielejas iedzīvotāji. Krodziņš bija bāztin piebāzts ar cilvēkiem, kad mēs tur ieradāmies. Gan vīrieši, gan sievietes, lieli un mazi juku jukām; visi ciemata iedzīvotāji tur sēdēja un tērzēja, un jutās līksmi, lai gan daži mazāki bērni jau bija aizmiguši vecāku klēpī.
Tad nu gan sacēlās jautrība, kad mēs tur ienācām!
— Jonatans! — viņi sauca. — Tur nāk Jonatans!
Pats krodziņa saimnieks — liels, glīts vīrs sārtiem
vaigiem — kliedza tā, ka viņa balss pāršalca visas citas.
— Tur nāk Jonatans, nē, saki viens cilvēks, tur nāk brāļi Lauvassirdis! Abi divi!
Viņš pienāca mums klāt, uzcēla mani uz galda, lai visi varētu mani apskatīt, un es jutu, ka tumši pietvīkstu.
Bet Jonatans sacīja:
— Šis te ir mans mīļotais brālis, Kārlis Lauvassirds, kas beidzot ieradies! Izturieties pret viņu laipni, tikpat laipni kā pret mani.
— Nu, par to tu vari būt drošs, — krodzinieks at- atteica un nocēla mani no galda. Bet, iekams viņš palaida mani vaļā, brīdi paturēja rokās, un es jutu, cik viņš ir stiprs.
— Mēs abi, — viņš teica, — mēs kļūsim tikpat labi draugi kā Jonatans un es. Mani sauc Jusis. Lai gan parasti mani sauc par Zeltgaili. Un pie Zeltgaiļa tu vari nākt, kad vien vēlies, to iegaumē, Kārli Lauvassirds.
Sofija arī tur sēdēja viena pie galda, un mēs abi ar Jonatanu apsēdāmies pie viņas. Man likās — viņu tas iepriecināja. Viņa smaidīja tik laipni, jautāja, kā man patīkot mans zirgs, un vaicāja, vai Jonatans kādu dienu varētu atnākt un palīdzēt viņai dārzā. Tad viņa apklusa, un es varēju saskatīt, ka viņu kaut kas nomāc. Es ievēroju vēl ko citu. Visi, kas sēdēja krodziņā, raudzījās uz Sofiju gandrīz ar cieņu, un, ja kāds piecēlās, lai dotos projām, vispirms palocījās pret mūsu galdu, itin kā Sofija būtu kaut kas neparasts, es tikai nespēju saprast, kas īsteni. Viņa tur sēdēja, vienkārši ģērbusies, ar lakatiņu ap galvu, saules aprautās rokas salikusi klēpī kā parasta zemnieku sieva. Kas gan pie viņas ir tik neparasts, es prātoju.
Es krodziņā jutos ļoti jautri. Mēs dziedājām dziesmas, dažas no tām es jau zināju, bet dažas dzirdēju pirmo reizi, visas dziesmas bija līksmas. Bet vai tās tiešām tādas bija? Lāgiem man šķita, ka viņus visus nomāc kādas slepenas raizes — gluži tāpat kā Sofiju. Tā vien likās — lāgiem viņi nez ko iedomājas. Par nez ko baiļojas. Taču Jonatans bija teicis, ka dzīve te Ķiršu ielejā ir viegla un vienkārša, par ko gan viņi baiļojas? Taču parasti viņi bija līksmi un dziedāja, un smējās, un visi bija labi draugi, tā man likās. Tomēr, liekas, visvairāk viņiem patika Jonatans. Gluži tāpat kā mājās pilsētā, kur viņš patika visiem. Un laikam Sofija arī viņiem patika, tā man likās.
Vēlāk, kad mēs ar Jonatanu grasījāmies doties uz mājām un, iznākuši pagalmā, raisījām vaļā zirgus, es vaicāju:
— Jonatan, kas īstenībā ir tik neparasts pie Sofijas?
Tad mēs sev blakām izdzirdām īgnu balsi, tā sacīja:
— Jā, pareizi! Kas tad pie Sofijas ir tik neparasts, es jau sen esmu par to prātojis!
Pagalmā bija tumšs, un es nespēju saredzēt cilvēku, kas runāja. Bet tad viņš pēkšņi nostājās gaismas aplī, kas plūda no loga, un es pazinu vīru, kurš bija sēdējis mums tuvumā, vīru ar rudiem, cirtainiem matiem un nelielu, rūsganu bārdiņu. Es viņu jau biju ievērojis, jo viņš visu laiku sēdēja sapīcis, arī dziedāt nedziedāja.
— Kas tas tāds bija? — es vaicāju Jonatanam, kad mēs bijām izjājuši pa vārtiem ārā.
— Viņu sauc par Hubertu. Un viņš ļoti labi zina, kas ir tas neparastais pie Sofijas, — Jonatans atbildēja.
Pēc tam mēs jājām mājup. Bija dzestrs, zvaigžņots vakars. Nekad es nebiju redzējis tik daudz zvaigžņu un nekad tik mirdzošas. Es mēģināju uzminēt, kura ir zemes zvaigzne.
Bet Jonatans sacīja:
— Zemes zvaigzne, ak vai, tā klaiņo kaut kur tālu, tālu izplatījumā, to no šejienes tu nevari saredzēt.
Pēc manām domām, tas bija maķenīt nepatīkami.