Bet tad pienāca diena, kad es uzzināju, kas ir tas neparastais pie Sofijas.
Kādreiz rītā Jonatans sacīja:
— Šodien mēs uz kādu laiciņu aiziesim pie dūju karalienes.
— Tas skan jauki! Kas tā ir par dūju karalieni? — es vaicāju.
— Sofija, — Jonatans atbildēja. — Es viņu tikai pa jokam saucu par dūju karalieni.
Un drīz es sapratu, kāpēc.
Bija krietns gabaliņš līdz Tulpju sētai, kur dzīvoja Sofija. Viņas māja atradās Ķiršu ielejas galā, aiz tās tūdaļ slējās augstie kalni.
Mēs aizgājām turp agrīnā rītā. Sofija stāvēja un baroja dūjas. Visas savas sniegbaltās dūjas! Ieraudzīdams tās, es atcerējos viņu, to sniegbalto, kas sēdēja uz mana loga palodzes nu jau pirms tūkstoš gadiem.
— Vai atceries? — es čukstēju Jonatanam. — Vai tā nebija viena no šīm dūjām, kas aizdeva tev savus spārnus toreiz, kad tu biji kopā ar mani?
— Jā, — Jonatans atteica, — kā gan citādi es būtu? nokļuvis te. Vienīgi Sofijas dūjas lido cauri debesīm tālu jo tālu.
Dūjas apņēma Sofiju kā balts mākonis, un viņa stāvēja tur rāmi starp dūju spārnu vēdām.
«Tieši tāda izskatās dūju karaliene,» es nodomāju.
Tikai tagad viņa mūs pamanīja. Viņa apsveica mūs laipni, kā to allaž darīja, bet līksma viņa nebija. Viņa bija ļoti skumja un tūdaļ klusā balsī sacīja Jonatanam:
— Vakar vakarā es atradu Violantu beigtu ar bultu krūtīs. Tur augšā Vilku gravā. Un zīmīte bija pazudusi.
Jonatana acis satumsa. Tādu es viņu nekad nebiju redzējis, tik sarūgtinātu. Es vairs nepazinu ne viņu, ne viņa balsi.
— Tieši to es domāju, — viņš sacīja. — Mūsu Ķiršu ielejā ir nodevējs.
— Jā, laikam tā būs, — Sofija atbildēja. — Es tam negribēju ticēt. Bet tagad saprotu, ka laikam tā būs.
Varēja redzēt, cik viņa ir ļoti noskumusi, tomēr viņa pievērsās man un teica:
— Nāc, Kārli, tev jāaplūko, kā te viss izskatās.
Viņa dzīvoja Tulpju sētā viena ar savām dūjām, ar
bitēm un kazām, un dārzs bija tik pārpilns ar puķēm, ka tikko varēja tikt uz priekšu.
Kamēr Sofija staigāja ar mani apkārt, Jonatans uz- raka un iekārtoja dobes, kā tas jādara dārzā pavasarī.
Es visu aplūkoju — Sofijas daudzos bišu stropus un tulpes, un narcises, un viņas ziņkārās kazas, tomēr man visu laiku bija jādomā par Violantu, lai nu kas tā bija,, kura kalnos nošauta.
Mēs atgriezāmies pie Jonatana, viņš bija nometies ceļos un iekārtoja dobes, viņa nagi bija melni.
— Paklau, mans mazais dārzniek, man liekas — tev drīz vajadzēs uzsākt ko citu.
— Saprotu, — Jonatans teica.
Nabaga Sofija, viņa, protams, bija vairāk satraukta,, nekā to gribēja parādīt. Viņa stāvēja, lūkodamās uz kalniem, un izskatījās tik noraizējusies, ka arī es kļuvu nemierīgs. Pēc kā viņa tā lūkojas? Ko viņa gaida?
To es drīz vien dabūju zināt. Jo Sofija uzreiz ierunājās:
— Tur viņa nāk! Paldies dievam, tur nāk Paloma.
Tur laidās viena no viņas dūjām. Sākumā tā tur
augšā kalnos izskatījās tikai kā jnazs, tumšs punktiņš,, bet drīz tā bija klāt un nosēdās uz Sofijas pleca.
— Nāc, Jonatan! — Sofija strauji izsaucās.
— Jā, bet Sausiņš — es domāju, Kārlis. Viņam tagad jādabū zināt visu, — Jonatans sacīja.
— Protams! Nāciet abi ātrāk! — Sofija sacīja.
Bet dūja, kas bija nolaidusies uz Sofijas pleca, iešāvās iekšā pirmā. Sofija ieveda mūs mazā skabūzītī blakām virtuvei, aiztaisīja durvis un aizvēra logu aizvir-
tņus. Viņa laikam gribēja būt droša, ka neviens nedzirdēs un neredzēs, ko mēs darām.
— Paloma, mana dūjiņ, — Sofija teica. — Vai šoreiz tu esi atnesusi labākas vēstis nekā iepriekš?
Viņa pabāza roku zem dūjas spārna un izvilka mazu kārbiņu. No tās viņa izņēma tādu pašu saritinātu papīru, kādu Jonatans bija izņēmis no groza un paslēpis mūsu skapī.
— Lasi žigli! Žigli, žigli! — Jonatans sacīja.
Sofija lasīja un tad paklusu iekliedzās.
— Viņi sagūstījuši arī Orvaru, — viņa sacīja. — Tagad nav neviena, kas spētu ko paveikt.
Viņa pasniedza papīrīti Jonatanam, un, kad viņš to bija izlasījis, viņa acis vēl vairāk satumsa.
— Nodevējs Ķiršu ielejā! Kā tu domā, kurš ir tas nelietis? — viņš vaicāja.
— Vēl es to nezinu. Vēl ne. Bet lai viņš piesargās, kad es to uzzināšu, — Sofija atteica.
Es tur sēdēju un klausījos, nenieka nesaprazdams.
Sofija nopūtās un tad sacīja:
— Pastāsti Kārlim, es pa to laiku paraudzīšu jums brokastis.
Tad viņa izgāja virtuvē.
Jonatans apsēdās uz grīdas ar muguru pret sienu. Tur viņš klusi sēdēja, raudzīdamies uz saviem ar zemi notrieptajiem pirkstiem, beidzot viņš teica:
— Jā, tagad tu dzirdēsi. Tagad, kad Sofija man atļāvusi tev to pateikt.
Viņš daudz ko bija stāstījis par Nangijālu pirms manas ierašanās tur un arī pēc tam, bet nekas nebija līdzīgs tam, ko tagad dabūju zināt Sofijas skabūzītī.
— Atceries, ko es tev teicu, — viņš iesāka. — Ka dzīve te, Ķiršu ielejā, ir viegla un vienkārša. Tā tas ir bijis, un tā tam vajadzētu būt, bet tagad tā vairs nav. Ja tai otrā ielejā ir tik grūti un smagi, tad arī Ķiršu ielejā dzīve kļūst smaga, saproti?
— Vai tad ir vēl citas ielejas? — es vaicāju, un tad Jonatans man pastāstīja par divām zaļām Nangijālas ielejām, kas ir tik skaistas starp Nangijālas kalniem. Ķiršu ieleja un Erkšķrožu ieleja — divas dziļas, kalnu apņemtas ielejas, tik augstu, mežonīgu kalnu, ka grūti ir nokļūt no vienas ielejas otrā, ja nezina mazās, bīstamās līčloču taciņas, Jonatans sacīja. Taču ieleju iemītnieki šīs taciņas pazina un viegli varēja satikties.
— Jebšu, taisnību sakot, tas bija agrāk, — Jonatans stāstīja. — Tagad no Erkšķrožu ielejas neviens netiek ārā un neviens arī nevar tur iekļūt. Neviens cits kā Sofijas dūjas.
— Kāpēc tā? — es vaicāju.
— Tāpēc, ka Erkšķrožu ieleja vairs nav brīva zeme. Tāpēc, ka tā atrodas ienaidnieka rokās, — Jonatans sacīja.
Viņš palūkojas uz mani, itin ka noraizejies, ka mani izbiedēs.
— Un neviens nezina, kas notiks ar Ķiršu ieleju, — viņš piebilda.
Nu es izbijos. Es biju staigājis te apkārt tik mierīgs un domājis, ka Nangijālā nav nekā bīstama, bet nu es tiešām izbijos.
— Kas tas ir par ienaidnieku? — es vaicāju.
— Viņu sauc par Tengīlu, — Jonatans atbildēja, un šis vārds skanēja nejauki un baigi.
— Kur atrodas Tengīls? — es vaicāju.
Tad Jonatans man pastāstīja par Karmanjaku, zemi, kas atrodas mūžsenos kalnos aiz mūžsenas upes un kur valda Tengīls, nežēlīgs kā čūska.
Mani pārņēma vēl lielākas baismas, bet es negribēju to izrādīt.
— Kāpēc viņš nevar palikt savos mūžsenos kalnos? Kāpēc viņam jānāk un jāizposta Nangijāla? — es vaicāju.
— Jā, redzi, — Jonatans sacīja. — Tas, kurš varēs atbildēt uz šo jautājumu, varēs atbildēt uz daudz ko. Nezinu, kāpēc viņam jāizposta itin viss. Bet tā tas ir. Viņš nenovīd, ka cilvēki ielejās dzīvo pēc sava prāta. Viņam ir vajadzīgi vergi.
To teicis, viņš apklusa un, raudzīdamies uz savām rokām, kaut ko murmināja, es to sadzirdēju.
— Ak, šis nezvērs, un viņam pieder arī Katla!
Katla! Sis vārds man likās pretīgāks, kādu jebkad
esmu dzirdējis, un es viņam vaicāju:
— Kas ir Katla?
Bet Jonatans pašūpoja galvu.
— Nē, Sausiņ, es zinu, ka tu jau tagad esi izbijies. Par Katlu es negribu runāt, jo tad tu nevarēsi nakti gulēt.
Bet viņš man pastāstīja, kas ir tik neparasts pie Sofijas.
— Viņa vada musu slepeno ciņu pret Tengilu, —I Jonatans sacīja. — Mēs cīnāmies pret viņu, vai saproti, lai palīdzētu Erkšķrožu ielejai. Kaut gan mums tas jādara slepeni.
— Bet Sofija, kāpēc tieši viņa? — es vaicāju.
— Tāpēc, ka viņa ir stipra un spēj vadīt, — Jonatans teica. — Un tāpēc, ka viņa itin nemaz nav bailīga.
— Bailīga, tu arī neesi bailīgs, Jonatan, — es teicu.
Tad viņš mazliet padomāja un pēc tam sacīja:
— Nē, es arī neesmu bailīgs.
Ak, cik ļoti es vēlējos, kaut es būtu tikpat drosmīgs kā Sofija un Jonatans! Bet es te sēdēju tik izbijies, ka pat nespēju domāt.
— Vai par Sofiju un viņas dūjām, kas ar slepenām vēstīm lido pāri kalniem, vai par to zina visi? — es vaicāju.
— Tikai tie, uz kuriem mēs droši varam paļauties, — Jonatans sacīja. — Taču viņu vidū ir viens nodevējs, un ar to pietiek!
Tagad Jonatana acis atkal satumsa un viņš drūmi sacīja:
— Violantu nošāva vakar vakarā, kad tā nesa sle
penu vēsti no Sofijas. Un, ja šī vēsts nonāks Tengīla rokās, tad nāve draudēs daudziem Erkšķrožu ielejā.
Man likās drausmīgi, ja kāds var nošaut dūju, kas lido tik balta un nevainīga, kaut arī tā nes slepenu vēsti.
Piepeši es atcerējos, kas mums atrodas tur mājās skapī. Es vaicāju Jonatanam, kādēļ virtuves skapī mums jātur slepenas vēstis un vai tas nav bīstami.
— Jā, tas ir bīstami, — Jonatans atbildēja. — Bet vēl bīstamāk ir turēt tādas Sofijai. Tur Tengīla vīri meklētu vispirms, ja viņi ierastos Ķiršu ielejā, nevis pie viņas dārznieka.
Labi, sacīja Jonatans, ka neviens, izņemot Sofiju, nezinot, kas viņš esot īstenībā. Ka viņš esot ne tikai viņas dārznieks, bet arī tuvākais cilvēks cīņā pret Tengīlu.
— Sofija pati tā izlēma, — viņš turpināja. — Viņa negrib, ka te Ķiršu ielejā to zinātu kaut viens cilvēks, tāpēc tev jāzvēr, ka tu par to klusēsi līdz tai dienai, kad Sofija pati par to runās.
Un es zvērēju, ka drīzāk nomiršu nekā izpaudīšu to, ko nule biju dzirdējis.
Mēs paēdām brokastis pie. Sofijas un pēc tam jājām mājup.
Bija vēl kāds, kas šajā rītā jāja pa lauku. Kāds, ko mēs satikām uz taciņas, tikko bijām pametuši Tulpju sētu. Vīrs ar sarkano bārdu, kā tad viņu sauca — Hu- berts?
— Ak tā, jūs bijāt pie Sofijas, — Huberts teica. — Ko jūs tur darījāt?
— Apkopām viņas dārzu, — Jonatans atbildēja un parādīja ar zemi notrieptos pirkstus. — Un tu, vai tu jāj medībās? — viņš vaicāja, jo Hubertam priekšā uz segliem bija šaujamais loks.
— Jā, nošaušu pāris meža trusīšu, — Huberts atteica.
Es iedomājos mūsu mazos trusīšus mājās un priecājos, kad Huberts ar savu zirgu aizklidzināja prom un es viņu vairs neredzēju.
— Huberts, — es jautāju Jonatanam, — ko tu īsteni par viņu domā?
Jonatans mazliet padomāja.
— Viņš ir visveiklākais šāvējs visā Ķiršu ielejā.
Vairāk viņš nekā neteica.
Palomas vēsti Jonatans bija paņēmis līdzi, iebāzis mazā ādas maisiņā un paslēpis zem krekla. Kad mēs pār- nācām mājās, viņš papīrīti ielika slepenajā skapja atvilktnē. Taču iepriekš es drīkstēju izlasīt, kas tur bija rakstīts, proti:
«Vakar sagūstīja Orvaru, un tagad viņš ieslodzīts Katlas alā. Kāds Ķiršu ielejas iemītnieks nodevis viņa slēptuvi. Jums tur ir nodevējs, noskaidrojiet, kurš tas iri»
— Noskaidrojiet, kurš tas ir! — Jonatans teica. — To es vēlētos izdarīt.
Zīmītē bija rakstīts vēl kaut kas, taču tas bija rakstīts nez kādā slepenā valodā, kuru es nesapratu, un Jonatans teica, ka man to nevajagot zināt. Tas esot jāzina tikai Sofijai.
Taču viņš man parādīja, kā atvērt slepeno atvilktni. Es to pāris reižu varēju atvilkt un aizvērt. Tad viņš pats to aizvēra un skapi aizslēdza, bet atslēgu atkal ielika miezerī.
Augu dienu es prātoju par to, ko biju uzzinājis, un nakti gulēju nelāgi. Es sapņoju par Tengīlu, par nonāvētām dūjām un gūstekni Katlas alā, sapnī es tā iekliedzos, ka pats atmodos.
Un tad — ticat vai neticat! — tad es ieraudzīju kādu tumšu stāvu kaktā pie skapja, kādu, kas no mana kliedziena izbijās un kā tumša ēna izslīdēja pa durvīm, iekams es pa īstam atmodos.
Tas notika tik ātri, ka man likās — to visu es esmu nosapņojis. Bet Jonatans tā nedomāja, kad es viņu uzmodināju un to pastāstīju.
— Nē, Sausiņ, tas nebija vis sapnis, — viņš teica. — Tas nebija sapnis! Tas bija nodevējs!