— Gan jau reiz sitis Tengīla stunda, — Jonatans sacīja.
Mēs gulējam zaļaja zale leja pie upes, un rīts bija brīnum jauks, tāpēc grūti bija ticēt, ka pasaulē ir Tengīls un vispār ļaunums. Visapkārt bija pilnīgs klusums un miers. Tikai ūdens klusu čaloja ap akmeņiem zem tilta. Bija jauki tā gulēt uz muguras un neredzēt nekā cita kā tikai mazos, baltos mākonīšus augšā pie debesīm. Tā varēja gulēt, justies labi, klusi kaut ko dziedāt un par visu tikai nospļauties.
Tad Jonatans sāka tērgāt par Tengīlu. Es viņu negribēju atcerēties, tomēr sacīju:
— Ko tu ar to gribēji teikt? Ka reiz sitīs Tengīla stunda?
— Ka agri vai vēlu ar viņu notiks tas pats, kas notiek ar visiem tirāniem, — Jonatans sacīja. — Ka viņu saspiedīs kā uti un viņš būs beigts uz mūžu mūžiem.
— Es ceru, ka tas notiks drīz, — es bildu.
Tad Jonatans nez ko nomurmināja.
— Viņš ir spēcīgs, tas Tengīls. Un viņam ir Katla!
Viņš atkal minēja šo briesmīgo vārdu. Es gribēju
viņu par to izvaicāt, tomēr nedarīju. Labāk tik skaistā rītā par Katlu nekā nedzirdēt.
Bet tad Jonatans pateica kaut ko tādu, kas bija ļaunāks par visu.
— Sausiņ, neilgu laiciņu tu paliksi viens Bruņinieku mājā. Jo man jādodas uz Erkšķrožu ieleju.
Kā viņš varēja pateikt kaut ko tik briesmīgu? Kā viņš varēja iedomāties, ka es kaut mirkli palikšu Bruņinieku mājā viens bez viņa? Ja viņš arī nodomājis mesties Tengīlam tieši rīklē, es viņam sekošu; to es viņam pateicu.
Tad viņš tā savādi manī noraudzījās un teica:
— Sausiņ, man ir tikai viens brālis, un to es gribu aizsargāt no visa ļauna. Kā tu vari prasīt, lai es tevi ņemu līdzi, kad man jāsakopo viss mans spēks kam citam? Kaut kam, kas tiešām ir bīstams.
Viņš runāji ilgi. Es apvainojos un kļuvu negants, viss manī vārījās, un es viņam uzsaucu:
— Un tu, kā gan tu vari prasīt, lai es sēžu Bruņinieku mājā viens un gaidu tevi, kad tu varbūt vairs nekad nepārnāksi?
Es piepeši atcerējos, kā tas bija toreiz, kad Jonatans nomira un vairs nebija pie manis; es gulēju uz virtuves dīvāna un droši nezināju, vai viņu vispār vēl redzēšu; ak, domājot par to, bija tā, it kā es raudzītos melnā alā.1
Nu viņš atkal grib mani pamest, piedalīties tik bīstamā pasākumā, par kuru es nekā nezinu. Un, ja viņš nepārnāks, man vairs nebūs nekāda glābiņa, tad es kļūšu vientuļš uz visiem laikiem.
Es jutu, ka kļūstu aizvien negantāks un negantāks,; tad es nikni viņam uzkliedzu un teicu tik daudz nelabu vārdu, kādus vien spēju izdomāt.
Viņam nebija viegli mani nomierināt. Kaut cik nomierināt. Bet skaidrs, ka beidzot notika tā, kā viņš gribēja. Es zināju, ka viņš visu saprot labāk par mani.
— Ej nu, muļķīt, skaidrs, ka es pārnākšu, — viņš teica.
Tas notika vakarā, kad mēs sēdējām un sildījāmies pie uguns virtuvē. Pēdējā vakarā, jo nākamajā dienā viņš bija nodomājis doties ceļā.
Es vairs nebiju dusmīgs, bet tikai bēdīgs, un Jonatans to zināja. Viņš iedeva man tikko izceptu maizi, kas bija noziesta ar sviestu un medu, un stāstīja man pasakas un teiksmas, bet es nespēju viņā klausīties. Es domāju tikai par Tengīla teiksmu, un man likās — tā ir visļaunākā no visām teiksmām. Es vaicāju Jonatanam, kādēļ viņam jādodas tik bīstamā pasākumā. Viņš taču būtu varējis itin mierīgi sēdēt Bruņinieku mājās pie pavarda uguns un justies labi. Bet Jonatans man teica, ka ir tādi uzdevumi, kas jāveic, kaut arī tie ir bīstami.
— Bet kāpēc? — es prašņāju.
— Citādi tu vairs neesi cilvēks, bet tikai niecīgs puteklis, — Jonatans atteica.
Viņš pastāstīja man, ko nodomājis veikt. Viņš bija nodomājis izglābt Orvaru no Katlas alas. Jo Orvars esot vēl svarīgāks nekā Sofija, Jonatans bija sacījis, un bez Orvara Nangijālas zaļās ielejas aiziešot postā.
Bija jau vēls vakars. Uguns pavardā izdzisa, un iestājās nakts.
Un pienāca diena. Es stāvēju pie žoga un redzēju Jonatanu aizjājam un izgaistam miglā, jā, šajā rītā Ķiršu ieleja slīga miglā. Un ticiet — man sirds vai lūza, tā stāvot un noskatoties, kā migla viņu paņem un viņš izgaist un pazūd. Es biju palicis te viens. Tas nebija izturams. Es aiz bēdām kļuvu neprātīgs un aizskrēju uz stalli, izvedu ārā Fjālaru, iemetos seglos un traucos pakaļ Jonatanam. Man viņš bija vēlreiz jāredz, iekams es viņu zaudēju un varbūt uz visiem laikiem.
Vispirms viņš jāja uz Tulpju sētu, lai saņemtu no Sofijas norādījumus, to es zināju, tādēļ jāju uz turieni. Es jāju kā galīgs neprātis un panācu viņu tieši pie sētas. Tad es gandrīz sakaunējos un gribēju paslēpties, bet viņš bija mani jau sadzirdējis un ieraudzījis.
— Ko tu gribi? — viņš vaicāja.
Jā, ko es īsti gribēju?
— Vai tas ir droši, ka tu atgriezīsies? — es murmināju. Vienīgi to es varēju pateikt.
Tad viņš piejāja man blakām un mūsu zirgi stāvēja viens otram līdzās. Jonatans kaut ko notrausa no mana vaiga, asaras vai nu kas tas bija, to viņš izdarīja ar rādītājpirkstu un sacīja:
— Neraudi, Sausiņ! Mēs redzēsimies — noteikti! Un, ja tas nenotiks te, tad Nangilīmā.
— Nangilīmā? — es jautāju. — Kas tā tāda?
— To es pastāstīšu citreiz, — Jonatans atbildēja.
Nesaprotu, kā es izturēju to laiku, kad biju viens Bruņinieku mājā, un kā es aizvadīju dienas. Es, protams, apkopu dzīvniekus. Stundām ilgi es sēdēju un runājos ar trusīšiem. Es mazliet makšķerēju un peldējos, un šāvu ar loku, bet tas viss šķita tik nejēdzīgi, kad te nebija Jonatana. Pie manis ar ēdienu lāgiem atnāca Sofija, un mēs runājām par Jonatanu. Es allaž cerēju, ka viņa teiks: «Tagad viņš drīz būs mājās,» — bet to viņa neteica. Es viņai gribēju vaicāt, kādēļ viņa pati nav devusies ceļā un mēģinājusi glābt Orvaru, bet savā vietā sūtījusi Jonatanu. Taču nebija vērts vaicāt, es to zināju. Tengīls ienīda Sofiju, to Jonatans man bija paskaidrojis.
«Sofija Ķiršu ielejā un Orvars Erkšķrožu ieleja — tie ir viņa negantākie naidnieki, un vari man ticēt, viņš to zina,» Jonatans bija sacījis, kad man par to stāstīja.
«Orvars ieslodzīts Katlas alā, un tur viņš labprāt ieslodzītu arī Sofiju, lai viņa tur nonīktu un nomirtu. Šis nelietis — viņš apsolījis kā atalgojumu piecpadsmit baltu zirgu tam, kas viņa rokās nodos Sofiju dzīvu vai mirušu.»
To Jonatans man bija stāstījis. Tad es sapratu, kāpēc Sofija nedrīkst nonākt Erkšķrožu ielejā. Viņas vietā turp bija jājāj Jonatanam. Pa'r viņu Tengīls nekā nezināja. Tā varētu domāt vai vismaz ticēt. Lai gan kāds bija sapratis, ka Jonatans nav tikai mazais dārznieks. Tas, kurš tonakt bija pie mums. Tas, kurš bija raudzījies uz skapja pusi, viņa dēļ Sofijai bija jāraizējas.
Viņa gribēja, lai es tūdaļ dotu viņai ziņu, ja vēl kāds okšķerētos ap Bruņinieku māju. Es viņai teicu, ka par skapi nevienam vairs nav vērts interesēties. Jo slepenos papīrus mēs bijām nogādājuši citā vietā. Tagad mēs tos bijām noslēpuši auzu kastē zirglietu skabūzī. Lielā šņaucamās tabakas kārbā, kas atradās auzām apakšā.
Sofija nāca man līdzi uz skabūzi, izņēma kārbu un ielika tajā kādu jaunu ziņu. Pēc viņas domām, tā bija laba slēptuve, un es arī tā domāju.
— Izturi, ja vien vari, — viņa aiziedama sacīja. — Es zinu, ka tas ir grūti, bet tev jāiztur!
Protams, tas bija grūti. īpaši vakaros un naktīs. Man rādījās šausmīgi sapņi par Jonatanu, es baiļojos par viņu katru nomoda stundu.
Kādā vakarā es aizjāju līdz Zeltgailim. Es nevarēju nosēdēt mājās Bruņinieku istabā, tur bija tik klusi, un manas domas bija aplam labi sadzirdamas. Un tās nebija tādas domas, kas iepriecinātu.
Varu atzīties, ka visi blenza uz mani, kad es iegāju Zeltgailī viens bez Jonatana.
— Kas tad tas, — ierunājās Jusis. — Tikai viena brāļu Lauvassiržu puse! Ko tu esi izdarījis ar Jonatanu?
Es atrados grūtā stāvoklī. Atcerējos, ko man bija teikusi Sofija un Jonatans. Lai notiktu kas notikdams, es nedrīkstēju nevienam sacīt, kas Jonatanam bija padomā un uz kurieni viņš devies. Nevienai dzīvai radībai! Un tā es izlikos, ka nebūtu dzirdējis šo jautājumu. Bet tur pie sava galda sēdēja Huberts, arī viņš gribēja zināt, kur ir Jonatans.
— Jā, kur tad ir Jonatans? — viņš vaicāja. — Sofija taču nebūs zaudējusi savu dārznieku?
— Jonatans aizjāja medībās, — es sacīju. — Viņš aizjāja kalnos medīt vilkus.
Kaut kas taču bija jāsaka, un man šī iedoma likās laba, jo Jonatans bija teicis, ka augšā kalnos esot vilki.
Sofija tajā vakarā nebija Zeltgailī. Tur bija, kā parasti, visi ciemata iedzīvotāji. Un viņi dziedāja dziesmas un līksmoja. Bet es viņu dziesmām nepiebiedrojos. Bez Jonatana es krodziņā nejutos labi un ilgi tur nepaliku.
— Neraizējies, Kārli Lauvassirds, — Jusis teica, man aizejot. — Jonatans drīz vien beigs medības un pārnāks mājās.
Ai, kā man patika šie viņa vārdi! Viņš man papliķēja arī pa vaigu un iedeva līdz dažas gardas kūkas.
— Tās tu varēsi ēst, sēdēdams mājās un gaidīdams Jonatanu, — viņš sacīja.
Viņš bija labs, Zeltgailis. Pēc šiem vārdiem es vairs nejutos tik vientuļš.
Aizjāju uz mājām un apsēdos pie pavarda, lai nogaršotu kūkas. Lai gan bija jau pavasaris, gandrīz vai vasara, tomēr man bija jākurina lielais pavards, jo saules siltums vēl nebija paguvis izspiesties cauri mūsu mājas biezajiem mūriem.
Bija auksts, kad es ielīdu gultā, tomēr es drīz vien aizmigu. Un sapņoju par Jonatanu. Tik baismīgu sapni, ka no tā pamodos.
— Jā, Jonatan, — es kliedzu. — Es nāku, — es kliedzu un pietrūkos gultā sēdus. Tumsā ap mani it kā atbalsojās mežonīgi kliedzieni, Jonatana kliedzieni! Sapnī viņš mani bija saucis — saucis palīgā. Es to zināju. Es viņu vēl joprojām dzirdēju un gribēju traukties ārā, tumšajā naktī, lai dotos pie viņa, lai kur viņš atrastos. Tomēr es drīz vien sapratu, ka tas ir neiespējami. Ko es varēju iesākt, neviens nebija tik nespēcīgs kā es! Es varēju tikai ielīst atkal gultā un gulēt tur, un drebēt; es biju apjucis un mazs, un izbijies, un vientuļš, visvientuļākais visā pasaulē, tā man šķita.
Neko daudz nelīdzēja, kad atausa rīts un pienāca gaiša un dzidra diena. Protams, tad kļuva vēl grūtāk, atceroties baismīgo sapni, bet to, ka Jonatans saucis pēc palīdzības, es nevarēju aizmirst. Brālis bija mani saucis, vai tad man nevajadzēja doties ceļā un mēģināt pie viņa nokļūt?
Stundām ilgi es sēdēju pie trusīšiem un prātoju, ko 'lai daru. Nebija neviena, ar ko parunāties, neviena, kam pavaicāt. Man vajadzēja izšķirties pašam. Pie Sofijas es nevarēju iet, viņa mani būtu aizkavējuši. Nemūžam nebūtu man ļāvusi doties, tik neprātīga viņa nebija. Jo tas, ko es gribēju darīt, bija neprāts, tā man šķita. Un arī bīstami. Ļoti bīstami. Es taču nemaz nebiju drosmīgs.
Nezinu, cik ilgi es tā sēdēju, atspiedies pret staļļa sienu, un raustīju zāli. Es izrāvu visus zāļu stiebrus, kas auga ap mani, bet to es pamanīju tikai vēlāk, nevis kamēr tur sēdēju un mocījos. Stundas ritēja, varbūt es tur būtu sēdējis vēl joprojām, ja pēkšņi neatcerētos Jonatana vārdus — ka dažreiz jāveic arī bīstamais, citādi tu neesi cilvēks, bet tikai niecīgs puteklis!
Un tad es izšķīros. Es triecu dūri pret sprostu tā, ka trusīši salēcās, un sacīju skaļi, lai justos drošs:
— Jā, to es darīšu! To es darīšu! Neesmu nekāds niecīgs puteklis!
Ak, cik labi es jutos, kad biju izšķīries!
— Zinu, ka tas ir pareizi, — es teicu trusīšiem, jo nebija taču neviena, ar ko parunāties.
Trusīši, jā, tagad tiem jākļūst par meža trušiem. Es tos izvilku no sprosta, iemiedzu padusē un aiznesu līdz žogam, tad parādīju tiem lielisko, zaļo Ķiršu ieleju.
— Visa ieleja ir pārpilna zālēm, — es teicu, — un tur ir daudz citu trusīšu, ar kuriem jūs varat satikties. Man šķiet, ka tur jums būs daudz līksmāk nekā sprostā, tikai jums jāpiesargās no lapsas un Huberta.
Visi trīs trusīši izskatījās apmulsuši un mazliet palēcās, it kā pārbaudīdami, vai tas būs pareizi. Bet tad viņi aizlēkšoja un izgaisa starp zaļajiem pauguriem, ka nokūpēja vien.
Un es sāku aši gatavoties. Es savācu to, kas jāņem līdzi. Segu, kurā ietīties, kad gulēšu. Šķiltavas, ar kurām
uzšķilt uguni. Ar auzām pilnu tarbu Fjālaram. Un sev ēdiena sainīti. Jā, man nebija nekas cits kā maize, bet tā bija laba maize, vislabākā maize, garda kā kūkas. Sofija bija atnesusi man veselu klaipu, un es iebāzu to ceļasomā. Ar to man pietiks ilgam laikam, es domāju, un, kad maize beigsies, es ēdīšu zāli tāpat kā trusīši.
Nākamajā dienā Sofija atnesīs man zupu, to viņa bija solījusi, bet es tad būšu jau tālu. Nabaga Sofija, zupu viņa varēs strēbt pati! Bet es nevarēju pieļaut, lai viņa staigātu apkārt, prātodama, kur es esmu palicis. Tas viņai jāzina, taču tad būs par vēlu. Par vēlu, lai mani aizkavētu.
Es paņēmu no pavarda ogli un lieliem, melniem burtiem uzrakstīju uz virtuves sienas:
— Kāds mani sauca sapnī, un es viņu meklēju kalnos tālos.
Es rakstīju nesaprotami, jo domāju — ja uz Bruņinieku māju atnāk kāds, lai okšķerētu, tad viņš nesapratīs, ko šis uzraksts nozīmē. Viņš varbūt iedomāsies, ka esmu mēģinājis savirknēt nez kādu vārsmu vai tamlīdzīgi. Bet Sofija tūdaļ sapratīs, ko esmu domājis: esmu projām un meklēju Jonatanu!
Jutos līksms un šoreiz īsteni drosmīgs un spēcīgs. Es pats sev dziedāju:
— Kāds mani sauca sapnī, un es viņu meklēju kalnos tālos!
Ak, cik jauki tas skanēja! Visu to es, protams, pastāstīšu Jonatanam, kad viņu satikšu. Tā es nodomāju.
Ja es viņu sastapšu, es vēlāk iedomājos. Bet ja ne.. .
Un drosme mani uzreiz pameta. Kļuvu atkal niecīgs puteklis. Sīks, bailīgs puteklis, kāds allaž esmu bijis. Un tad, kā parasti, es ilgojos pēc Fjālara. Man tūdaļ jādodas pie tā. Vienīgi tas man mazliet līdzēja, kad biju noraizējies un izbijies. Cik reižu biju stāvējis tā steliņģī, kad jutos vientuļš! Cik reižu mani bija pārņēmis miers, kad raudzījos zirga gudrajās acīs, sajutu viņa siltumu un maigo purnu. Kad Jonatans bija projām, bez Fjālara es nebūtu varējis dzīvot.
Es aiztraucos uz stalli.
Fjālars steliņģī nebija viens. Tur stāvēja Huberts. Jā, tur stāvēja Huberts, glaudīja manu zirgu un, mani ieraudzījis, smīnēja.
Sirds man dauzījās.
«Viņš ir nodevējs,» es nodomāju. Man likās — es sen jau to esmu nojautis, bet tagad par to biju drošs. Huberts bija nodevējs, kādēļ gan citādi viņš būtu nācis uz Bruņinieku māju okšķerēt?
«Tas vīrs zina aplam daudz,» Sofija bija teikusi, un šis vīrs bija Huberts. Tagad es to sapratu.
Cik daudz viņš zināja? Vai viņš zināja visu? Vai viņš zināja arī to, ko mēs bijām noslēpuši auzu kastē? Es mēģināju neizrādīt, cik ļoti esmu nobijies.
— Ko tu šeit dari? — es vaicāju, cik vien mundri spēju. — Ko tu gribi no Fjālara?
— Neko, — Huberts atbildēja. — Es gāju pie tevis, bet tad izdzirdu tava zirga bubināšanu, un es mīlu zirgus. Viņš ir jauks, tavs Fjālars!
«Mani tu nepiekrāpsi,» es nodomāju un vaicāju:
— Ko tev no manis vajag?
— Iedot tev šito, — Huberts sacīja un pasniedza man baltā drānā ietītu sainīti. — Tu izskatījies bēdīgs un izsalcis vakar vakarā, un tad man ienāca prātā, ka tev varbūt ir grūtības ar ēdamo te Bruņinieku mājā, kamēr Jonatans ir medībās.
Tagad es nezināju, ko sacīt vai darīt. Es nomurmināju — paldies. Bet es taču nevarēju ņemt ēdamo no nodevēja? Vai arī varbūt varēju?
Es attaisīju maķenīt drānu un ieraudzīju lielu aitas gaļas gabalu, labi nožāvētu, to laikam sauca par jēra cisku.
Tā smaržoja lieliski. Man gribējās tūdaļ tajā iecirst zobus. Man laikam būtu vajadzējis teikt Hubertam, lai viņš ar savu jēra cisku iet, kur acis rāda.
Tomēr es to neizdarīju. Ar nodevēju vajadzēja rīkoties Sofijai. Jā, man vajadzēja izlikties, it kā es nenieka nezinātu un nesaprastu. Kaut gan es ļoti būtu gribējis dabūt jēra cisku. Nekas cits tik labi nederētu ēšanai kā tieši tā.
Huberts joprojām stāvēja pie Fjālara.
— Tu nudien esi jauks zirgs, — viņš teica. — Gandrīz tikpat jauks kā mans Laucis.
— Laucis ir balts, — es sacīju. — Vai tev patīk balti zirgi?
— Jā, man ļoti patīk balti zirgi, — Huberts atbildēja.
«Tad tu saņemtu veselus piecpadsmit,» es nodomāju,
bet skaļi to neteicu. Toties Huberts pateica kaut ko baismīgu: '
— Vai mēs Fjālaram neiedosim mazliet auzu? Viņam taču arīdzan vajadzīgs kas labs.
Es viņu nevarēju aizkavēt. Viņš devās tieši zirglietu skabūzī, un es brāžos viņam pakaļ. Es gribēju kliegt: «Nedari to!» — bet nevarēju izteikt ne vārda.
Huberts attaisīja auzu kastes vāku un paņēma liek- šķeri, kas atradās virspusē. Es piemiedzu acis. Jo negribēju redzēt, kā viņš izvilks šņaucamās tabakas kārbu. Bet tad es izdzirdu, ka viņš izgrūž lāstu, es atvēru acis un ieraudzīju nelielu žurku, kas nolēca no kastes. Huberts mēģināja tai iespert, bet tā metās pāri stallim un pazuda kādā slepenā alā.
— Viņa man iekoda īkšķī, tā negantele, — Huberts teica. Viņš stāvēja tur un pētīja īkšķi. Tad es izmantoju gadījumu, aši, aši iegrābu liekšķerē auzas un pēc tam Huberta deguna priekšā aizcirtu kastes vāku.
— Tagad gan Fjālars priecāsies, — es sacīju. — Viņš nav radis dabūt auzas šajā laikā,1
«Bet tu gan neesi visai priecīgs,» es nodomāju, kad Huberts, strupi atsveicinājies, izklunkuroja pa staļļa durvīm ārā.
Šoreiz viņa rokās nenonāca nekāda slepena vests. Bet nu vajadzēja atrast jaunu slēptuvi. Es ilgi prātoju un beidzot ieraku kārbu kartupeļu pagrabā. Tieši pie durvīm pa kreisi.
Tad es uz virtuves sienas uzrakstīju Sofijai jaunu mīklu.
«Sarkanā bārda grib dabūt baltus zirgus un zina pārāk daudz. Piesargies!»
Vairāk nekā es nevarēju izdarīt Sofijas labā.
Nākamajā rītā, saulei lecot, iekams Ķiršu ielejā kāds bija pamodies, es pametu Bruņinieku māju un aizjāju kalnu virzienā.