Es stāstīju Fjālaram, kā es jūtos tagad, dodoties ceļā uz tālajiem kalniem.
— Vai tu vari saprast, kāds tas man ir piedzīvojums? Atceries, ka es gandrīz visu laiku esmu nogulējis uz virtuves dīvāna! Nedomā, ka es kaut mirkli esmu aizmirsis Jonatanu. Citādi es būtu gavilējis tā, ka kalni līgotos, jo te ir tik brīnum jauki.
Jā, te bija brīnum jauki, Jonatans zināja, ka man te patīk. Kādi kalni, iedomājies, ka pasaulē ir augsti kalni! Te ir daudz nelielu, dzidru ezeru un šalcošu strautu, un ūdenskritumu, un ziedošu pļavu, pilnu ar pavasara puķēm! Un te sēžu es, Sausiņš, sava zirga mugurā un visu to redzu! Es nezināju, ka pasaule var būt tik skaista, tāpēc es biju gluži kā apreibis — sākumā gan.
Bet pamazām viss kļuva citādi. Es atradu nelielu taciņu. Tā, bez šaubām, bija tā pati, par kuru man bija stāstījis Jonatans. Pa līkumainu, līčloču taciņu kalnos var nokļūt Erkšķrožu ielejā, viņš man sacīja. Un līkumi un līčloči te nudien bija. Drīz vien es nogriezos no ziedošas pļavas, par to nebija jāšaubās. Kalni kļuva mežonīgāki un baismīgāki un taciņa aizvien bīstamāka. Lāgiem tā vijās augšup, lāgiem slīdēja lejup, dažkārt aizvijās gar vareniem klinšu bluķiem, bet lejā vīdēja baigas aizas, un tad es nodomāju, ka tas labi nebeigsies. Bet Fjālars bija radis rikšot pa bīstamām kalnu taciņām, jā, viņš bija lielisks, šis Fjālars.
Pret novakari mēs bijām noguruši — es un mans zirgs. Tad es ierīkoju nakts nometni. Uz zaļas laucītes, kur Fjālars varēja plūkt zāli, un tuvu pie strautiņa, kur mēs abi varējām padzerties.
Pēc tam es iekūru ugunskuru. Visu mūžu es biju ilgojies sēdēt pie nometnes ugunskura. Jo Jonatans man bija stāstījis, cik tas ir jauki. Un nu beidzot!
— Sausiņ, beidzot tu jutīsi, kā tas ir, — es sev skaļi teicu.
Es savācu sausus zarus un žagarus lielā kaudzē un iekūru ugunskuru; tas dega sprakstēdams, un dzirksteles šāvās gaisā, bet es sēdēju pie sava ugunskura un domāju, ka jūtos tieši tā, kā bija stāstījis Jonatans. Tieši tik labi jutos es, sēdēdams tā un raudzīdamies ugunskurā, grauzdams jēra cisku un piekozdams maizi. Jēra ciska garšoja labi, un es tikai vēlējos, kaut būtu to dabūjis no kāda cita, nevis no Huberta.
Es biju priecīgs un vientulībā klusi dziedāju:
— Mana maize un mans ugunskurs, un mans zirgs! Mana maize un mans ugunskurs, un mans zirgs! — Neko citu es nevarēju izdomāt.
Es sēdēju ilgi un domāju par visiem ugunskuriem, kas bija deguši visas pasaules mežonīgajos nostūros kopš pasaules pirmsākuma un sensenis izdzisuši. Taču mans ugunskurs dega te un tagad!
Mani apņēma krēsla. Kalni satumsa, ak, cik ātri iestājās tumsa! Man nepatika, ka mugura pavērsta pret šo tumšumu. Bija tāda sajūta, ka man kāds uzbruks no mugurpuses. Starp citu, bija laiks doties pie miera, es kārtīgi sabikstīju ugunskuru, novēlēju «arlabunakti» Fjā- laram un ieritinājos segā pie ugunskura, cik tuvu vien varēju. Es vēlējos, kaut varētu tūlīt aizmigt un neizbīties.
Bet kas tev deva! Es tomēr kārtīgi izbijos. Nezinu nevienu citu, kas tik ātri varētu izbīties. Galvā man spie
toja dažādas domas — droši vien kāds uzglūn man tumsā, droši vien kalni ir pilni ar Tengīla spiegiem un kareivjiem, un droši vien Jonatans sen jau miris, — un es nevarēju aizmigt.
Un tad uzreiz aiz kādas klints kores parādījās mēness, jā, tas gan nebija parasts mēness, tā man likās, taču izskatījās kā parasts, arī tādu mēnesnīcu es nekad nebiju redzējis. Bet es jau nekad nebiju redzējis mēnesi virs augstiem kalniem.
Viss likās tik dīvains. Šķita, ka es atrodos savādā dīvainu sudraba un melnu ēnu pasaulē. Skaisti tas bija, bet mazliet skumīgi, dīvaini skaisti. Bet arī baismīgi. Protams, mēness mirdzumā viss bija gaišs, bet ēnās varēja slēpties daudz kas bīstams.
Es uzvilku pār acīm segu, jo negribēju nekā vairs redzēt. Toties es dzirdēju, jā, es kaut ko dzirdēju! Gaudošanu tālu kalnos. Tad tā skanēja jau tuvāk. Fjālars zviedza, viņš bija izbijies. Es sapratu, kas tas ir. Tur gaudoja vilki.
Tāds, kas ir tik bailīgs kā es, aiz šausmām būtu varējis vai nomirt, bet, pamanījis Fjālara izbīli, es centos sapurināties.
— Fjālar, vilki baidās no uguns, vai tu to nezini? — es sacīju. Bet es pats tam lāgā neticēju, un vilki manus vārdus nekad nebija dzirdējuši. Nu es viņus redzēju, viņi man tuvojās, baigi, pelēki rēgi; viņi parādījās mēness gaismā un gaudoja aiz izsalkuma.
Tad arī es sāku gaudot. Kliedzu pret debesīm. Nekad es nebiju tā kliedzis, un tas vilkus laikam mazliet izbiedēja.
Taču ne uz ilgu laiku. Drīz vien viņi atkal parādījās. Viņu gaudošana vērta Fjālaru gluži traku. Un mani arī. Es zināju, ka tagad mēs abi mirsim, es un Fjālars. Man jau pie tā vajadzēja būt pieradušam, jo reiz es jau biju miris. Bet toreiz es to gribēju, toreiz es pēc nāves ilgojos, bet tagad es negribēju. Tagad es gribēju dzīvot kopā ar Jonatanu; ak, Jonatan, kaut jel tu varētu atnākt un mani izglābt!
Tagad viņi jau bija tik tuvu, šie vilki. Viens no viņiem bija lielāks un niknāks par citiem. Tas laikam bija barvedis. Viņš riņķoja ap mani un gaudoja, gaudoja tā, ka asinis man dzīslās sastinga. Es metu viņam ar degošu zaru un skaļi kliedzu, bet tas vilku tikai sakaitināja. Es redzēju viņa rīkli un briesmīgos zobus, kas tiecās pret manu kaklu. Tagad, Jonatan, palīdzi, vilks grasās lēkt.
Bet tad! Ak tu pasaulīt, kas tad notika? Tieši lēcienā viņš iekaucās un nokrita pie manām kājām. Beigts! Sastindzis kā akmens. Un viņa galvā vīdēja bulta.
No kurienes bija nākusi bulta? Kas bija izglābis man dzīvību? Kāds izlīda no ēnas aiz klints. Neviens cits kā Huberts! Tur viņš stāvēja, izskatīdamies, kā parasti, mazliet vīzdegunīgs, tomēr es gribēju mesties pie viņa un viņu apskaut, tik līksms es jutos, viņu ieraudzījis. Sākumā. Bet tikai pašā sākumā.
— Esmu ieradies tieši īstajā laikā, — viņš teica.
— Jā, to tu tiešām esi izdarījis, — es atbildēju.
— Kāpēc tu neesi mājās, Bruņinieku sētā? — viņš vaicāja. — Ko tu dari te pusnaktī?
«Bet tu pats?» es nodomāju, jo tagad atcerējos, kas viņš tāds ir. Kāda nejauka nodevība notiks šai naktī te kalnos? Ai, kāpēc tas bija nodevējs, kas mani izglābis, kādēļ man bija jābūt pateicīgam tieši Hubertam ne tikai par jēra cisku, bet arī par manu dārgo dzīvību?
— Un ko tu pats te dari pusnaktī? — es īgni atcirtu.
— Šauju vilkus, kā tu redzēji, — Huberts atbildēja. — Starp citu, es redzēju, ka tu šorīt izjāji, un tad man ienāca prātā pielūkot, lai ar tevi nenotiek kas ļauns. Tādēļ es tev sekoju.
«Jā, melo vien,» es nodomāju. «Agri vai vēlu tev būs darīšana ar Sofiju, un tad dievs lai tev ir žēlīgs.»
— Kur ir Jonatans? — Huberts vaicāja. — Viņš, kas devies vilku medībās. Viņam gan vajadzētu būt te un dažus vilkus nošaut.
Es pametu apkārt skatienu. Itin visi vilki bija pazuduši. Viņi, protams, izbijās, kad barvedis nokrita zemē beigts. Varbūt viņi arī mazliet bēdājās, jo es sadzirdēju paklusas gaudas tālu kalnos.
— Nu, kur ir Jonatans? — Huberts neatlaidās, un tad arī man vajadzēja melot.
— Viņš drīz ieradīsies, — es sacīju. — Viņš tur vajā vilku baru. — Un es norādīju augšup uz kalniem.
Huberts smīnēja. Viņš man neticēja, to varēja manīt.
— Vai tu gadījumā nesekosi man līdzi uz Ķiršu ieleju? — viņš jautāja.
— Nē, man jāgaida Jonatans, — es atteicu. — Viņš kuru katru bridi ieradīsies.
— Ak šitā, — Huberts noteica. — Ak šitā, — viņš atkārtoja un tā savādi uz mani palūkojās. Un tad — tad viņš izvilka nazi, kas bija aizbāzts aiz jostas. Es klusu iekliedzos; ko viņš nodomājis darīt? Kad viņš tā stāvēja ar nazi rokā mēnesnīcā, viņš pārbiedēja mani vairāk nekā visi kalnu vilki.
Viņš grib mani nogalināt, man iešāvās galvā. Viņš nojauš, ka es uzskatu viņu par nodevēju, tāpēc viņš man sekojis un tagad grib mani nonāvēt.
Es sāku drebēt pie visām miesām.
— Nedari to! — es kliedzu. — Nedari to!
— Ko lai es nedaru? — Huberts vaicāja.
— Nenogalini mani! — es kliedzu.
Tad Huberts aiz dusmām nobālēja. Viņš pienāca man klāt tik tuvu, ka es gandrīz atkritu atmuguriski, tik ļoti es izbijos.
— Ak tu stulbeni! — viņš teica. — Ja es būtu gribējis redzēt tevi beigtu, es taču būtu ļāvis to izdarīt vilkiem.
Viņš turēja man nazi pie deguna, un nazis bija ass, to es redzēju.
— Es ar to velku vilkiem ādu, — viņš sacīja, — nevis nogalinu muļķa puišeļus.
No mugurpuses es saņēmu spērienu un paklupu. Tad viņš sāka dīrāt vilku un, to darīdams, visu laiku lādējās.
Es traucos uzkāpt Fjālaram mugurā. Jo gribēju tikt projām no šejienes, ai, kā es gribēju tikt projām!
— Uz kurieni tu dosies? — Huberts sauca.
— Man liekas — es jāšu prom, lai sastaptu Jonatanu, — es sacīju, taču pats dzirdēju, cik bailīgi un nožēlojami tas skanēja.
— Jā, dari gan to, aitasgalva, — Huberts atsaucās. — Meklē sev galu, es tevi vairs neaizkavēšu.
Bet tad es jau biju aizauļojis un par Hubertu varēju nospļauties.
Manā priekšā mēness gaismā taciņa no jauna vijās augšup pāri kalniem. Mēness gaisma bija liega un dzidra, gandrīz vai kā dienas gaisma, un viss bija saredzams. Kāda laime! Citādi es būtu pazudis. Jo te bija nokares un dziļas aizas, un šermuļi man skrēja pa kauliem, cik te bija baismi un reizē skaisti! Bija tā, it kā es jātu sapnī, jā, šāda ainava mēnesnīcā var būt tikai skaistā un neparastā sapnī, un es teicu Fjālaram:
— Kā tu domā, kas to sapņo? Tas neesmu es. Tas var būt tikai kāds cits, kas sapņo kaut ko tik baigu un skaistu.
Bet es biju tik noguris un samiegojies, ka tikko spēju noturēties seglos. Kaut kur man jāpārlaiž nakts.
— Vislabāk tur, kur nav vilku, — es teicu Fjālaram, un man liekas — viņš man piekrita.
Kas, starp citu, bija iemīdījis kalnu taciņas, jau sākot no Nangijālas ielejas? Kas bija izdomājis, kā vīsies šī taciņa uz Erkšķrožu ieleju? Vai tas bija vajadzīgs, lai taciņa vītos pa tik mazām nožēlojamām klints nokarēm, gar baismīgiem bezdibeņiem? Es zināju — ja Fjālars izdarīs aplam kaut vismazāko kustību, mēs abi nogāzī- simies dzīlēs, un tad neviens nemūžam neizdibinās, kas noticis ar Kārli Lauvassirdi un viņa zirgu.
Ceļš kļuva aizvien bīstamāks un bīstamāks. Beidzot es neuzdrīkstējos turēt acis vaļā; ja mēs gāzīsimies bezdibenī, es vismaz to neredzēšu.
Bet Fjālars nespēra nevienu nepareizu soli. Viņš tika galā, un, kad es beidzot uzdrīkstējos atvērt acis, mēs bijām nonākuši uz mazas laucītes, kam vienā pusē slējās kalni vai līdz padebešiem un otrā pusē pavērās bezdibenis.
— Tā ir īstā vieta, Fjālar, — es teicu. — Te mēs esam droši no vilkiem.
Un tā tas bija. Neviens vilks nevarētu izrāpties no aizas, jo klintis bija ļoti stāvas. Un, ja arī vilks nāktu, viņam nudien būtu jārāpjas pa to mazo, nejauko taciņu, pa kuru mēs bijām atjājuši. Taču neviens vilks nebūs tik slīpēts, es nolēmu.
Un tad es ieraudzīju kaut ko patiesi labu. Tieši kalnos stiepās dziļa aiza. To gandrīz vai varētu saukt par alu, jo tai pāri kā jumts gūlās lieli klinšu bluķi. Šajā alā ar jumtu virs galvas mēs mierīgi varējām gulēt.
Kāds šeit bija atpūties jau pirms manis. Tur atradās nometnes ugunskura paliekas. Es gandrīz vai gribēju arī iekurt ugunskuru. Bet man trūka spēka. Tagad es gribēju
tikai gulēt. Es paņēmu Fjālaru aiz pavadas un ievedu alā. Tā bija dziļa ala, un es teicu Fjālaram:
— Še ir vietas piecpadsmit tādiem kā tu.
Viņš iebubinājās. Varbūt viņš ilgojās pēc mājām, pēc sava steliņģa. Es izlūdzos no viņa piedošanu par to, ka esmu ievilcis viņu šādā pasākumā, iedevu viņam auzas, noglaudīju viņu un atkal novēlēju «arlabunakti». Tad es ietinos segā, ieritinājos vistālākajā alas kaktā un aizmigu kā akmens, iekams paguvu izjust kaut vismazākās baismas.
Nezinu, cik ilgi es biju gulējis. Bet pēkšņi uzmodos un jutos pilnīgi atžirdzis. Es dzirdēju balsis un zirgu bu- bināšanu alas ārpusē.
Ar to pietika. Mani atkal pārņēma briesmīgas bailes. Ej nu sazini, varbūt tie, kas tur ārā runājās, bija ļaunāki par vilkiem.
— Ieved zirgus alā, tad mums būs vairāk vietas, — kāda balss sacīja, un tūdaļ alā ieklumzāja divi zirgi. Ieraudzījuši Fjālaru, viņi sāka bubināt, un Fjālars viņiem atbildēja, bet tad viņi apklusa un tumsā, protams, jutās kā draugi. Neviens ārpusē nebija pamanījis, ka alā bubina svešs zirgs, un viņi mierīgi turpināja sarunu.
Kādēļ viņi te atnākuši? Kas viņi tādi bija? Kas viņiem padomā te augstu kalnos naktī, tas man jāizdibina. Biju tā nobijies, ka man klabēja zobi un es vēlējos, kaut atrastos tūkstošiem jūdžu tālu no šejienes. Bet tagad es atrados te un pavisam tuvu man bija cilvēki, kas varēja būt mani draugi, bet tikpat labi ienaidnieki, un tas man jānoskaidro, lai kā es biju izbijies. Es nometos zemē uz vēdera un līdu ārā. Balsu virzienā. Vīri sēdēja pie alas ieejas, un viens mēnesstars krita tieši uz manu paslēptuvi, es parāvos sāņus tumsā un lēnām rāpoju aizvien tuvāk balsīm.
Viņi sēdēja tur ārā mēness gaismā un kūra ugunskuru. Tie bija divi vīri raupjām sejām un melnām ķiverēm galvā. Tā bija pirmā reize, kad es redzēju Tengīla spiegus un kareivjus, un es zināju, kas tie ir, varat uz mani paļauties! Es zināju, ka te ir divi nežēlīgi vīri, kas kopā ar Tengīlu nolēmuši iznīdēt Nangijālas zaļās ielejas. Un viņu rokās es negribēju nonākt, tad labāk lai mani saplosa vilki!
Viņi runājās klusi, taču tumsā es atrados viņiem tik tuvu klāt, ka varēju sadzirdēt ik vārdu. Acīmredzot viņi uz kādu bija noskaitušies, jo viens no viņiem sacīja:
— Es viņam nogriezīšu ausis, ja viņš šoreiz neatnāks.
Un otrs teica:
— Jā, viņam nepieciešams šo un to pamācīties. Mums te jāsēž gluži velti nakti pēc nakts, un kāds labums īstenībā mums no viņa? Viņš nošauj vēstuļu nesējas dūjas, tas, protams, ir labi. Bet Tengīlam ar to nepietiek. Viņš grib iedabūt Sofiju Katlas alā, un, ja šis vīrs to nevar izkārtot, ko tad lai dara?
Nu es sapratu, par kādu vīru viņi runāja un ko viņi gaidīja, — tas bija Huberts.
«Apmierinieties maķenīt!» es nodomāju. «Pagaidiet, kamēr viņš nodīrās vilku, tad viņš atnāks, ticiet man! Tad viņš iznirs tur uz taciņas, viņš, kas sagūstīs jums Sofiju!»
Es nezināju aiz kauna, kur dēties. Es kaunējos, ka mūsu Ķiršu ielejā ir nodevējs. Tomēr es gribēju viņu redzēt, jo tad man beidzot būtu pierādījums. Pavisam kas cits ir turēt kādu aizdomās, bet tagad man būs drošs pierādījums un es varēšu sacīt Sofijai:
«Tiec vaļā no tā Huberta! Citādi tev, mums un visai mūsu Ķiršu ielejai būs beigas!»
Cik baismīgi ir gaidīt kaut ko šausmīgu! Un nodevējs ir šausmīgs; tā gulēdams, es jutu, ka tirpas skrien pār manu ķermeni. Mani gandrīz vairs nebiedēja vīri pie ugunskura, jo mani pārņēma baismas, iedomājoties, ka drīz vien ieraudzīšu nodevēju nākam tieši pa šo taciņu, kas vijās gar klintīm. Tas mani šausmināja, tomēr es tā blenzu uz to pusi, no kurienes vajadzēja parādīties nodevējam, ka acis sāka sūrstēt.
Abi viri pie ugunskura arī blenza uz to pusi. Viņi zināja, no kurienes viņš nāks. Bet neviens no mums nezināja, kad.
Mēs gaidījām. Vīri pie ugunskura un es, izstiepies uz vēdera alā. Mēness bija paguvis izslīdēt no alas ārā, bet laiks it kā stāvēja uz vietas. Nekas nenotika, mēs tikai gaidījām. Gaidījām tik ilgi, ka es gandrīz vai gribēju trūkties kājās un kliegt, lai tas reiz beidzas; likās — itin kā visi gaidītu, gan mēness, gan kalni ap mums, arī mēness gaismas pielietā nakts, aizturējusi elpu, gaidīja nodevēju.
Un beidzot viņš nāca. Tālu pa taciņu mēness gaismā tuvojās jātnieks, viņš atradās tieši tur, kur es biju gaidījis viņu parādāmies. Es nodrebēju, viņu ieraudzījis.
«Hubert, kā gan tu to varēji?» es nodomāju.
Man acis tā sūrstēja, ka vajadzēja tās mirkšķināt. Jebšu es mirkšķināju, lai man nebūtu jāredz. Es tik ilgi biju gaidījis šo nelieti, ka tagad, kad viņš beidzot nāca, man šķita, ka nespēju skatīties viņa sejā. Es piemiedzu acis, tikai no zirgu pakavu dunoņas sapratu, ka viņš tuvojas.
Beidzot viņš bija piejājis un apturēja zirgu. Tad es atvēru acis, jo man taču bija jāredz, kāds izskatās nodevējs, kas nodod savējos, jā, es gribēju redzēt Hubertu, kad viņš būs atjājis, lai nodotu Ķiršu ieleju un visus, kas tur dzīvo.
Bet tas nebija Huberts. Tas bija Jusis! Zeltgailis!