Jusis! Un neviens cits!
Bija nepieciešams brīdis, lai es varētu saņemties. Sārtvaidzis Jusis, kas bija tik labs un līksms, kas man bija iedevis kūkas un mani mierinājis, kad jutos bēdīgs, — nodevējs bija viņš.
Tagad viņš sēdēja pie ugunskura kopā ar šiem Ten- gīla vīriem netālu no manis. Veders un Kāders — tā viņš tos sauca; tagad viņš paskaidros tiem, kāpēc nav varējis ierasties agrāk.
— Huberts šonakt medī vilkus kalnos, un no viņa man vajadzēja slēpties, vai saprotat?
Veders un Kāders izskatījās joprojām īgni, un Jusis centās kā varēdams.
— Huberts — jūs taču viņu nebūsiet aizmirsuši? Jūs viņu, tāpat kā Sofiju, vēlētos iespundēt Katlas alā, jo arī viņš ienīst Tengīlu.
— Manuprāt, tev šajā ziņā kaut ko vajadzētu darīt, — Veders teica.
— Jo tu taču esi mūsu cilvēks Ķiršu ielejā, vai tā nav? — Kāders piebilda.
— Nu protams, protams, — Jusis piekrita.
Viņš izdabāja un mēģināja pieglaimoties, bet Vede- ram un Kāderam viņš nepatika, tas bija manāms. Tā jau ir, ka nodevējs nevienam nepatīk, kaut ari ir noderīgs.
Ausis viņam tomēr palika, viņi tās nenogrieza. Bet viņi izdarīja kaut ko citu, viņi uzspieda viņam Katlas zīmi.
— Visiem Tengīla vīriem jānēsā Katlas zīme, ari tādam nodevējam kā tu, — Veders sacīja. — Lai tu varētu parādīt, kas īsti esi, kad Ķiršu ielejā ieradīsies spiegi, kas tevi nepazīs.
— Nu protams, protams, — Jusis piekrita.
Viņi pavēlēja atpogāt svārkus un kreklu un ar nokaitētu dzelzi iededzināja Jusim uz krūtīm Katlas zīmi.
Jusis iekliedzās, kad viņam piegrūda nokaitēto dzelzi.
— Tā, raugi nu! Tagad tu uz visiem laikiem esi mūsu vīrs, kaut arī nodevējs, — Kāders sacīja.
No visām manām naktīm šī bija visgarākā un grūtākā, vismaz kopš tā laika, kad biju ieradies Nangijālā.
Un visļaunākais bija te gulēt un klausīties, kā Jusis plātās ar to, ko nodomājis darīt, lai izpostītu Ķiršu ieleju.
Sofiju ar Hubertu viņš drīz vien sagūstīšot, viņš teica. Abus divus.
— Bet tam jānotiek tā, lai neviens nenoģistu, kas aiz tā slēpjas. Jo kā gan citādi es varētu joprojām būt slepenais Tengīla vīrs Ķiršu ielejā?
«Slepens tu vairs ilgi nebūsi,» es nodomāju. «Jo te ir cilvēks, kas tevi tā atmaskos, ka tu nobālēsi, tu sārtvaidzi nelieti!»
Bet tad šis Jusis sacīja kaut ko tādu, kaut ko tādu, ka man sirds sāka dauzīties.
— Vai jūs esat jau sagūstījuši Jonatanu Lauvassirdi? Jebšu viņš joprojām brīvi staigā Ērkšķrožu ielejā?
Vederam un Kāderam šis jautājums nepatika, to es redzēju.
— Mēs esam viņam uz pēdām, — Kāders sacīja. — Tengīls viņu gaida.
— To es saprotu, — Jusis sacīja. — Jaunais Lauvas-, sirds ir bīstamāks nekā jebkurš cits, to es jums esmu jau teicis. Viņš tiešām ir īstens|lauva.
Tā gulēdams, es jutos lepns, ka Jonatans ir īstens lauva. Un kāds mierinājums, ka viņš vēl ir dzīvs! Bet es< raudāju aiz dusmām, kad sapratu, ko Jusis izdarījis. Viņš bija nodevis Jonatanu. Vienīgi Jusis varēja izokšķerēt par Jonatana slepeno jājienu uz Ērkšķrožu ieleju un paziņot to Tengīlam. Tā bija viņa vaina, ka simt vīru tagad dienu un nakti meklē manu brāli un, ja atradīs, nodos viņu Tengīlam.
Tomēr viņš ir dzīvs, padomājiet, viņš ir dzīvs! Un ari brīvs, bet kādēļ viņš sapnī sauca pēc palīdzības? Tā gulēdams, es gudroju, vai to jebkad izdibināšu.
Es daudz ko dabūju zināt, tā gulēdams un klausīdami mies Jusī.
— Sitas Huberts apskauž Sofiju, ka mēs esam izvēlē-: jušies viņu par vadoni Ķiršu ielejā, — Jusis teica. — Jāj jo Huberts domā, ka viņš ir labāks par citiem.
Ak šitā! Es atcerējos, cik saniknots bija Huberts toreiz, kad vaicāja, kas pie Sofijas ir tik neparasts. Ak tad viņš bija skaudīgs, un tas bija viss. Var jau būt skaudīgs un tomēr krietns vīrs. Taču es biju iedomājies jau sākumā, ka Huberts ir nodevējs, un viss, ko viņš darīja vai teica, tika virzīts uz to. Padomājiet tikai, cik viegli var kļūdīties, spriežot par cilvēkiem! Nabaga Huberts, viņš bija apsargājis mani, izglābis man dzīvību un iedevis man jēra cisku un tamlīdzīgi, bet es viņam uzkliedzu: «Nenogalini mani!» Nav jābrīnās, ka viņš sadusmojās. Piedod man, Hubert, piedod, es to, protams, viņam pateikšu, ja vien viņu kādreiz satikšu.
Jusis bija atžirdzis, viņš, šķiet, sēdēja tur tik apmierināts. Taču Katlas zīme laikam gan smeldza, jo brīžiem viņš ievaidējās, un Kāders tad ikreiz sacīja:
— Tā, redzi, ir! Tā ir!
Es vēlējos, kaut varētu redzēt, kā šī Katlas zīme izskatās. Tā, protams, ir riebīga, es nodomāju, un tāpēc ir labi, ka es to neredzu.
Jusis joprojām plātījās ar to, ko izdarījis un ko domā darīt, bet tad viņš piepeši sacīja:
— Lauvassirdij ir mazāks brālis, kuru viņš mīl par visu vairāk.
To dzirdēdams, es klusi ieraudājos un ilgojos pēc Jo- natana.
— Un šo mazo puišeli mēs, protams, varēsim izmantot kā ēsmu, lai pievilinātu Sofiju, — Jusis noteica.
— Ak tu aitasgalva, kāpēc tu neesi to jau izdarījis? — Kāders iesaucās. — Brālis, ja viņš būtu mūsu rokās, mēs drīz vien piespiestu Lauvassirdi pamest slēptuvi. Lai kur viņš slēptos, tomēr pa slepeniem ceļiem dabūtu zināt, ka esam sagūstījuši viņa brāli.
— Jā, un tad viņš parādītos, — Veders sacīja. — Atlaidiet manu brāli un ņemiet mani viņa vietā, to viņš nudien teiktu, ja tiešām mīl brāli un grib viņu pasargāt no jauna.
Es vairs nevarēju pat raudāt, tik ļoti mani pārņēma bailes. Bet Jusis piepūtās un izlikās visai varens.
— To es izdarīšu, kad pārjāšu mājās, — viņš teica. — Mazo Kaili Lauvassirdi es ievilināšu cilpā, tas nemaz nebūs grūti, izmantojot kūkas. Un tad es ievilināšu ari Sofiju, kad viņa ies brālīti glābt!
— Vai Sofija nav par tevi viltīgāka? Vai tu domā, ka varēsi viņu ievilināt? — Kāders jautāja.
— Ak jā, ak jā! — Jusis atteica. — Viņa pat nezinās, kas to izdarījis. Jo viņa uz mani paļaujas.
Tagad viņš vai plīsa aiz apmierinājuma.
— Un tad jums būs abi divi — viņa un mazais Lau- vassirds. Cik daudz baltu zirgu Tengīls dos man, kad ieņems Ķiršu ieleju?
«Nu, to mēs vēl redzēsim,» es nodomāju. «Ak tā, Jusi,. tu dosies uz mājām un ievilināsi Kaili Lauvassirdi cilpā. Bet, ja viņš vairs nebūs Ķiršu ielejā, ko tad tu darīsi?»
Šīs domas mani mazliet ielīksmoja šajā postā. Cik pārsteigts jutīsies Jusis, dabūjis zināt, ka esmu pazudis?
Beī tad Jusis sacīja:
— Mazais Kalle Lauvassirds, viņš ir jauks, bet nav nekāds lauva. Viņš ir visbailīgākais knauķis. īsts zaķa-i pastala.
Jā, to jau es pats zināju, ka nekad nespēju būt drosmīgs. Un mani nevajadzētu saukt par Lauvassirdj kā Jonatanu! Taču dzirdēt šos vārdus no nodevēja mutes bija pretīgi. Gulēdams te zemē, es kaunējos un domāju, ka man vajadzētu, vajadzētu kļūt mazliet drošsirdīgākam.! Bet ne jau tagad, kad mani bija pārņēmušas tādas bailes.
Jusis beidzot bija izteicis visu. Viņam vairs nebija ar ko plātīties. Viņš piecēlās.
— Man jātiek mājās pirms rītausmas, — viņš teica.
Un Tengīla vīri viņam atgādināja pēdējo solījumu.,;
— Pielūko, lai tu tiktu galā ar Sofiju un to mazo< brāli, — Veders sacīja.
— Varat uz mani paļauties, — Jusis atbildēja.
— Bet nenodariet puisēnam nekā ļauna. Es par viņu mazliet tā kā baidos!
«Paldies, to jau es pamanīju,» es nodomāju.
— Un neaizmirsti paroli, kad nāksi uz Ērkšķrožu ieleju ar ziņām, — Kāders sacīja. — Lai tu dzīvs tiktu iekšā!
— Visu varu Tengīlam, mūsu atbrīvotājam, — Jusis sacīja, — nē, to es atcerēšos dienu un nakti. Un Tengīls, viņš taču arī neaizmirsīs man doto solījumu, ko?
Viņš jau sēdēja zirga mugurā, lai dotos ceļā.
— Jusis — Ķiršu ielejas valdnieks, — viņš sacīja..
— To Tengīls man apsolīja un to taču neaizmirsīs?
— Tengīls neko neaizmirst, — Kāders atbildēja.
Un tā Jusis aizjāja. Viņš pagaisa uz tā paša ceļa, pa kuru bija atjājis, un Veders un Kāders sēdēja, sēdēja un pavadīja viņu ar skatienu.
— Viņš noderēs Katlai, kad būsim tikuši galā ar Ķiršu ieleju, — Veders ierunājās.
Viņš to pateica tādā balsī, ka bija noprotams, ko nozīmē nokļūt Katlas alā. Par Katlu es nekā daudz nezināju, tomēr nodrebēju, un man gandrīz vai bija žēl Juša, lai gan viņš bija tāds nelietis.
Ugunskurs bija izdedzis. Es cerēju, ka Veders un Kāders arī dosies ceļā. Es tik ļoti ilgojos, lai viņi pazūd, ka krūtīs man sāka sāpēt. Gluži kā slazdā iekļuvusi žurka, es ilgojos tikt projām. Ja vien es varētu izvest viņu zirgus no alas, iekams kāds nāk pēc tiem, tad varbūt marr laimētos izsprukt, es domāju, un neviens nedabūtu zināt, cik viegli viņi būtu varējuši sagūstīt Jonatana Lauvas- sirds mazo brāli.
Bet tad es dzirdēju Kāderu sakām:
— Ieiesim alā un brītiņu pagulēsim.
«Ak vai, nu man ir beigas!» es nodomāju. «Un man- ir arī vienalga, vairāk es nespēju. Lai viņi mani sagūsta, lai man pienāk gals!»
Bet tad ierunājās Veders:
— Kāpēc lai mēs gulētu? Drīz atausīs rīts. Man jau pietiek ar šiem kalniem. Es gribu atpakaļ uz Ērkšķrožu ieleju.
Kāders viņam piekrita.
— Kā vēlies! Ved zirgus ārā! — viņš teica.
Dažkārt nopietnās briesmās var izglābties, pašam
neapzinoties. Es metos atpakaļ un ierāpos vistumšākajā alas kaktā gluži kā dzīvnieks. Es redzēju Vederu ienākam alā, bet nākamajā mirklī viņš jau bija izgaisis aklajā alas tumsā un es viņu vairs neredzēju. Tikai varēju sadzirdēt, un tas bija pietiekami baismīgi. Mani viņš ari nevarēja saredzēt, taču varēja sadzirdēt manas sirds pukstus. Kā tā dauzījās, kamēr es gulēju un gaidīju, kas notiks, kad Veders divu zirgu vietā atradīs trīs!
Vederam ienākot, zirgi iebubinājās. Visi trīs, arī Fjālars. Fjālara bubināšanu es pazītu starp tūkstoš citām. Taču Veders, šis ēzelis, nedzirdēja nekādu starpību, padomājiet, viņš pat nesadzirdēja, ka alā ir trīs zirgi. Viņš izveda ārā tos divus, kas stāvēja tuvāk ieejai, — tie bija viņu zirgi, — un pats tiem sekoja.
Tiklīdz es biju palicis viens ar Fjālaru, es pietrūkos kājās un aizsedzu ar roku Fjālara purnu. Labais, labais Fjālar, klusē, es lūdzos, jo zināju, ja Fjālars tagad iebubinātos, tie tur ārā saprastu, ka kaut kas nav kārtībā. Un Fjālars, viņš bija tik gudrs! Viņš, protams, visu saprata. Tie divi zirgi bubināja ārpusē. Viņi gribēja no Fjālara atsveicināties. Bet Fjālars klusēja un neteica nekā.
Es redzēju, ka Veders un Kāders iesēdās seglos, un nav iespējams aprakstīt, cik labi es jutos. Tagad tomēr es drīz būšu brīvs un ārā no slazdiem. Es domāju.
Tad Veders sacīja:
— Aizmirsu šķiltavas.
Viņš nolēca no zirga un meklējās ap ugunskuru.
Tad viņš teica:
— To nav te. Laikam būšu tās pametis alā.
Un žurku slazdi ap mani atkal aizcirtās ar brīkšķi un nelaida vaļā. Veders ienāca alā, lai meklētu šīs nejaukās šķiltavas, un devās tieši pie Fjālara.
Es zinu, ka melot nedrīkst, bet, ja runa ir par dzīvību, tad tas jādara.
Viņam, Vederam, starp citu, ir cietas dūres, neviens vēl līdz šim mani nebija sagrābis tik cieši. Man sāpēja, un es noskaitos, gandrīz vairāk noskaitos nekā izbijos. Varbūt tāpēc es tik labi meloju.
— Cik ilgi tu tur iekšā gulēji un spiegoji? — Veders rēca, izvilcis mani no alas.
— Kopš vakar vakara, — es sacīju. — Bet es visu laiku gulēju, — es piebildu un mirkšķināju acis rīta gaismā, it kā nupat būtu atmodies.
— Ak gulēji, — Veders atcirta. — Vai tu gribi apgalvot, ka neesi dzirdējis, kā mēs te pie ugunskura tērgā- jām un dziedājām? Tikai nemelo!
Viņš laikam domāja, ka izrunājies pietiekami viltīgi, jo dziedāt viņi nedziedāja. Bet es biju vēl viltīgāks.
— Jā, es dzirdēju, ka jūs drusku dziedājāt, — es stostīdamies teicu, gribēdams viņam tikai izdabāt.
Veders un Kāders saskatījās, nu viņi droši zināja, ka esmu gulējis un itin nekā neesmu'dzirdējis.
Bet daudz neko tas man nelīdzēja.
— Vai tu nezini, ka tam, kas jāj pa šo taciņu, draud nāvessods?
Es mēģināju izlikties, ka itin nekā nezinu nedz par nāvessodiem, nedz par ko citu.
— Es vakar vakarā tikai gribēju paraudzīties mēnesnīcā, — es murmināju.
— Un tādēļ tu liki uz spēles savu dzīvību, tu mazais lapsēn? — Veders jautāja. — Kur ir tavas mājas — Ķiršu vai Ērkšķrožu ielejā?
— Ērkšķrožu ielejā, — es atteicu.
Kārlis Lauvassirds dzīvoja Ķiršu ielejā, un es būtu labāk nomiris nekā darījis viņiem zināmu, kas es esmu.
— Kas ir tavi vecāki? — Veders jautāja.
— Es dzīvoju pie … pie vectēva, — es sacīju.
— Un kā viņu sauc? — Veders vaicāja.
— Es viņu saucu par vectētiņu, — es teicu un izlikos vēl stulbāks.
— Kur viņš dzīvo Ērkšķrožu ielejā? — Veders tinci- nāja. 4ļfS j-f
— Kādā … kādā rfiazā, baltā mājā, — es sacīju. Jo domāju, ka Ērkšķrožu ielejā ir tādas pašas baltas mājiņas kā Ķiršu ielejā.
— To māju un vectēvu tu man parādīsi, — Veders noteica. — Kāp zirgam mugurā!
Un tad mēs jājām. Tieši tobrīd pār Nangijālas kalniem lēca saule. Debesis liesmoja sārtās liesmās, un kalnu smailes laistījās. Kaut ko skaistāku, kaut ko lieliskāku es savu mūžu nebiju redzējis. Un, ja man priekšā nebūtu Kādera un viņa zirga rumpja, es laikam gavilētu, tā man šķita. Bet tagad es to nedarīju, ak nē, es nudien to nedarīju!
Taciņa vijās līčloču gluži kā iepriekš. Bet drīz tā slīdēja stāvus lejup. Es sapratu, ka mēs tuvojamies Ērkšķrožu ielejai. Un tomēr es tikko spēju tam ticēt, ieraudzījis to tieši lejā savā priekšā, jo tā bija tikpat skaista kā Ķiršu ieleja un vīdēja tur rītausmā ar savām nelielajām mājiņām un sētām, un zaļajām nogāzēm, un ziedošajām ērkšķrožu skupsnām. Tur bija veseli ērkšķrožu ziedu ķekari. No augšas ieleja izskatījās kā jūra ar sārtām putām virs zaļiem viļņiem. Jā, Ērkšķrožu ieleja tai bija īstais nosaukums.
Ja nebūtu Vedera un_ Kādera, es šai ielejā nekad nebūtu nonācis. Jo visu Ērkšķrožu ieleju apņēma augsts | mūris, ko Tengīls bija piespiedis cilvēkiem uzcelt, lai tos paturētu mūžīgi par vergiem. Jonatans to man bija stāstījis, tāpēc es to zināļu.
Veders un Kāders laikam bija aizmirsuši man pajautāt, kā es esmu izkļuvis no šās noslēgtās ielejas, un es lūdzos, lai viņiem tas neienāktu prātā. Jo ko es atbildētu?
Kā cilvēks būtu varējis pārlavīties šim mūrim pāri, turklāt vēl ar zirgu?
Tengīla vīri melnām ķiverēm galvā un zobenu un šķēpu rokās staigāja pa šo mūri, cik tālu vien varēju saredzēt. Un tikpat rūpīgi sargāja vārtus, jā, vārti bija tieši tajā vietā, kur beidzās Ķiršu ielejas taciņa.
Agrāk cilvēki vienmēr bija staigājuši no vienas ielejas uz otru, bet tagad taciņu noslēdza vārti un pa tiem varēja izkļūt tikai Tengīla vīri.
Veders piedauzīja ar zobenu pie vārtiem. Tad atvērās neliels lodziņš, un vīrs kā milzis izbāza pa to galvu ārā.
— Parole! — viņš uzsauca.
Veders un Kāders iečukstēja viņam ausī slepeno paroli. Lai es to nedzirdētu. Bet tā bija lieka niekošanās, jo es taču to zināju — Visa vara Tengīlam, mūsu atbrīvotājam!
Vīrs lodziņā pavērās manī un teica:
— Bet tas tur? Kas tas tāds?
— Tas ir kāds muļķītis, kuru mēs atradām kalnos, — Kāders sacīja. — Taču tik muļķīgs viņš nepavisam nav, ja vakar vakarā izlavījies pa taviem vārtiem; ko tu par to teiksi, vecākais sargs? Manuprāt, tev vajadzētu pavaicāt savjem vīriem, kā viņi aprūpē vārtus vakaros.
Vīrs lodziņā saskaitās. Viņš atvēra vārtus. Viņš lamājās un lādējās, un negribēja mani laist iekšā, bet tikai Vederu un Kāderu.
— Prom viņu uz Katlas alu, tur ir viņa mājas, — viņš sacīja.
Bet Veders un Kāders iespītējās un sacīja, ka mani jālaižot iekšā, jo man jāpierādot, ka es neesmu melojis. Tas esot viņu pienākums pret Tengīlu, viņi sacīja.
Un ar Vederu un Kāderu priekšgalā es izjāju cauri vārtiem.
Es domāju — ja kādreiz vēl sastapšu Jonatanu, es pastāstīšu, kā Veders un Kāders palīdzējis man iekļūt Ērkšķrožu ielejā. Par to viņš varēs smieties.
Bet es nesmējos. Jo zināju, cik ļauni ir ar mani. Man jāatrod balta māja ar vectēvu, citādi es nonākšu Katlas alā.
— Jāj pirmais un rādi mums ceļu! — Veders uz- I sauca. — Tagad mēs parunāsim nopietni ar tavu vectēvu.
Es paskubināju Fjālaru un nogriezos pa taciņu, kas veda gar mūri.
Baltu māju tur bija diezgan, tieši tāpat kā Ķiršu ielejā. Bet es neuzdrīkstējos ne uz vienu norādīt, jo nezināju, kas tajā dzīvo. Es neuzdrīkstējos sacīt: «Tur dzīvo mans vectēvs.» Ja nu Veders un Kāders ieiet tur iekšā, bet mājā nav neviena večuka? Vismaz tāda ne, kas gribētu būt mans vectēvs.
Es nudien biju iekūlies ķibelē un jādams svīdu. Es i tik viegli biju samelojis par vectēvu, bet tagad, man likās, šī iedoma nemaz nebija laba.
Es redzēju cilvēkus, kas strādāja pie mājām, taču neviena, kas būtu bijis līdzīgs vectēvam, un es jutos aiz- ļ vien nožēlojamāk. Baismīgi bija arī skatīties uz šiem Ērkšķrožu ielejas cilvēkiem, viņi visi bija bāli, izdēdējuši un nelaimīgi, vismaz tie, kurus es jājot redzēju, pavisam citādi nekā Ķiršu ielejas iedzīvotāji. Bet mums ne- j bija Tengīla, kas mūs verdzinātu un visu mums atņemtu. :
Es tikai jāju un jāju. Veders un Kāders kļuva nepacietīgi, bet es tikai jāju, itin kā dodamies uz pasaules malu.
— Vai vēl tālu? — Veders vaicāja.
— Nē, ne visai, — es atbildēju, taču neapzinājos, ko daru un ko saku. Es biju briesmīgi izbijies un tikai gaidīju, ka mani iemetīs Katlas alā.
Bet tad notika brīnums. Ticat vai neticat, bet pie kā- ; das nelielas, baltas mājiņas, tieši pie paša mūra sēdēja uz sola vecītis un baroja dūjas. Varbūt es nebūtu uzdrīkstējies to darīt, ko tagad izdarīju, ja starp pelēkajām dūjām nebūtu bijusi viena balta. Viena vienīga!
Acis man sariesās asaras, tādas dūjas es biju redzējis tikai pie Sofijas un reiz pie sava loga sensenis kādā citā pasaulē.
Tagad es izdarīju kaut ko nedzirdētu. Es nolēcu no Fjālara un traucos pie vecīša. Es metos viņa skavās un, apskāvis viņa kaklu, izmisumā čukstēju viņam ausī:
— Palīdzi man! Glāb mani! Saki, ka esi mans vectēvs!
Es tik ļoti baiļojos, jo biju pārliecināts, ka viņš, ieraudzīdams aiz manis Vederu un Kāderu ar melnajām ķiverēm galvā, mani atstums. Kāpēc lai viņš manis dēļ melotu un varbūt pat nonāku Katlas alā?
Bet viņš mani neatgrūda. Turēja mani savās skavās, un es jutu viņa mīļās, labās rokas kā aizsargu pret visu ļaunumu.
— Puisīt! — viņš teica tik skaļi, lai Veders un Kāders dzirdētu. — Kur tu tik ilgi biji? Un ko tu, nelaimīgais puisīt, esi izdarījis, ka pārrodies mājās ar kareivjiem?
Mans nabaga vectēvs! Kādu brāzienu viņš saņēma no Vedera un Kādera! Viņi tikai lamājās un lamājās, un teica — ja viņš labāk neuzmanīšot savus mazbērnus, bet ļaušot tiem klejot apkārt Nangijālas kalnos, tad viņam drīz vairs nebūšot neviena mazbērna, lai viņš to nekad neaizmirstot. Bet šoreiz lai tas paliek, viņi beidzot teica. Tad viņi aizjāja. Viņu tumšās ķiveres drīz vīdēja tikai kā melni punktiņi ielejā mūsu priekšā.
Tad es sāku raudāt. Es atrados sava vectēva skavās un tikai raudāju un raudāju. Jo nakts bija bijusi tik gara un smaga un beidzot tai pienācis gals. Mans vectēvs Jāva man palikt viņa skavās. Viņš tikai mani mazliet pašūpoja, un es vēlējos — ai, kā es vēlējos! — lai viņš būtu mans īstenais vectēvs, to es mēģināju viņam raudot pateikt.
— Nu, protams, es varu būt tavs vectēvs, — viņš sacīja. — Tikai parasti es saucos Matīss. Un kā sauc tevi?
— Kārlis Lauv… — es ierunājos. Bet tad apklusu. Kā gan es varēju būt tāds neprātis un izteikt šo vārdu Ērkšķrožu ielejā!
— Mīļais vectētiņ, man ir slepens vārds, — es teicu.
— Sauc mani par Sausiņu!
— Ak tad Sausiņš, — Matīss teica un iesmējās.
— Paklau, Sausiņ, ej virtuvē un tur pagaidi mani, — viņš piebilda. — Es tikai ievedīšu tavu zirgu stallī.
Es iegāju virtuvē. Mazā, trūcīgā virtuvē, kur atradās tikai viens galds, dīvāns, daži krēsli un pavards. Un pie vienas sienas liela bufete.
Drīz virtuvē ienāca Matīss, un es sacīju:
— Šitāda liela bufete ir arī mūsu virtuvē, Ķirš … Tad es apklusu.
— Mājās Ķiršu ielejā, — Matīss sacīja, un es izbijies viņā palūkojos — nu es atkal biju izteicis to, ko nevajadzēja teikt.
Bet Matīss vairs nekā nesacīja. Viņš piegāja pie loga un paraudzījās ārā. Tur viņš stāvēja ilgi, raudzīdamies ārā, it kā gribēdams pārliecināties, ka tuvumā neviena nav. Tad viņš pievērsās man un klusi teica:
— Ar šo bufeti ir kaut kas neparasts. Pagaidi, gan tu redzēsi.
Viņš piespieda plecu un pavirzīja bufeti sāņus. Aiz tās sienā bija atvere. Viņš to attaisīja, un tur bija mazītiņa telpa. Kāds tur gulēja uz grīdas. Tas bija Jonatans.