BRIESMĪGĀ ATRIEBĪBA
Rūc un dūc Kijevas nomale: jesauls Gorobecs svin savam dēlam kāzas. Pie jesaula sabraukuši daudz viesu. Vecos laikos mīlēja labi paēst, vēl vairāk mīlēja iedzert, bet vēl vairāk — palīksmoties. Atjāja uz sava bērā zirga arī aizkrācietis Mikitka, tieši no jautras uzdzīves Perešļajas laukos, kur viņš septiņas dienas un septiņas naktis bija dzirdījis karaļa muižniekus ar sarkano vīnu. Atjāja arī jesaula audžu brālis Daņilo Buruļbašs ar savu jauno sievu Katrīnu un gadu veco dēlu no viņpus Dņepras, kur divu. kalnu starpā atradās viņa ciemats. Viesi apbrīnoja panes Katrīnas balto seju, kā vācu samts melnās uzacis, grezno vadmalas tērpu un gaiši zilā zīda apakšsvārkus, zābakus ar sudraba pakaviem, bet vēl vairāk brīnījās par to, ka viņai līdzi nebija atbraucis viņas vecais tēvs. Pavisam tikai gadu viņš bija nodzīvojis Aizkrācē, tad divdesmit vienu gadu bija pazudis bez vēsts un atgriezās pie savas meitiņas tik tad, kad tā jau bija apprecējusies un dzemdējusi dēlu. Viņš, bez šaubām, būtu varējis pastāstīt daudz brīnišķu lietu. Un kā gan lai nestāstītu, ja tik ilgi sabijis svešā zemē! Tur viss citādi: citādi ļaudis, nav kristīto baznīcas … Bet viņš nebija atbraucis. Viesiem pasniedza ar rozinēm un plūmēm darināto degvīnu un kāzu maizi bļodā, ko nevarēja saukt par mazu. Muzikanti ķērās pie maizes apakšējās kārtas, kas bija sacepta kopā ar naudu, un, uz laiciņu apklusuši, nolika sev līdzās cimboles, vijoles un zvārguļus. Pa tam jaunās sievas un meitas, noslaucījušas sviedrus izrakstītos lakatos, iznāca no jauna no savām rindām; kad puiši, sānos iespraustām rokām, lepni apkārt skatīdamies, gatavojās izlēkt vipām pretim, — vecais jesauls iznesa divas svētbildes, lai svētītu jaunsalaulātos. Sīs svētbildes viņš bija ieguvis no dievbijīgā askēta, mūka Bartolo- meja. Tās nebija bagātīgi izrotātas, tur nezvīļoja ne sudrabs, ne zelts, bet nekādi nešķīsti spēki nedrīksteja pieskarties tam, kam tās bija mājās. Pacēlis svētbildes, jesauls gatavojās noskaitīt īsu lūgsnu,… kad pēkšņās izbailēs iekliedzās bērni, kas rotaļājās uz grīdas. Atkāpās sāņus arī pieaugušie, un visi izbijušies norādīja pirkstiem uz kazaku, kas stāvēja viņu vidū. Kas viņš tāds bija, neviens nezināja. Bet viņš jau lieliski bija nodejojis kazačoku un paspējis sasmīdināt pūli ap sevi. Bet, kad jesauls pacēla svētbildes, kazaka seja pēkšņi pārmainījās, deguns izauga garš un nošķiebās uz sāniem, brūno acu vietā iedzirkstījās zaļas, lūpas tapa zilas, zods sāka trīcēt un tapa ass kā šķēps, no mutes izslējās ilknis, uz muguras pacēlās kupris, un kazaks pārvērtās vecī.
«Tas ir viņš! tas ir viņš!» pūlī sauca, cieši piespiezdamies viens otram. «Burvis jau atkal parādījies!» kliedza mātes, satverdamas aiz rokām savus bērnus. Svinīgi un cēli jesauls panācās uz priekšu un teica skaņā balsī, turēdams viņam priekšā svētbildi: «Pazūdi, sātana tēls! te tev nav vietas!» Un iešņākdamies un nošņakstinādams zobiem kā vilks, dīvainais vecis pazuda. Ļaudis sāka čalot un šalkot kā jūra negaisā. «Kas tas par burvi?» prasīja jaunie un nepiedzīvojušie ļaudis. «Tas uz nelaimi!» runāja vecie, kratīdami galvas. Un viscaur visā jesaula mājā ļaudis salasījās pulciņos un klausījās nostāstus par dīvaino burvi. Bet gandrīz katrs stāstīja ko citu, un skaidri neviens neko nevarēja par viņu pastāstīt. Pagalmā izvēla mucu medus miestiņa un nolika vairak spaiņu grieķu vīna. Visi no jauna kļuva jautri. Muzikanti uzsāka spēlēt — jaunās meitas un sievas, brašie kazaki spilgtos svārkos sāka griezties. Deviņdesmitgadīgie un simtgadīgie veči, iereibuši, metās ielocīt kājas, atcerēdamies ne velti zudušas gadus. Dzīroja līdz vēlai naktij un dzīroja tā, kā tagad jau vairs nedzīro. Viesi sāka izklīst, bet maz no viņiem gāja mājās; daudzi palika pārnakšņot pie jesaula viņa plašajā pagalmā; bet vēl vairāk kazaku aizmiga paši, nelūgti, zem soliem, uz grīdas, blakus zirgam, pie kūts: kur reibumā padodas kazaka galva, tur viņš arī pakrīt un krāc tā, ka skan visa Kijeva
Klusi mirdz gaisma pa visu pasauli. Tur mēness pacēlies pāri kalnam. It kā ar dārgu, sniegbaltu Damaskas šķidrautu viņš_ pārklāja Dņepras kalnaino krastu, un ēnas ierāvās vēl dziļāk priežu biezoknī.
Pa Dņepras vidu peld laiva. Priekšgalā sēž divi puiši, melnās kazaku cepures uz vienas auss, un zem airiem kā uguns no šķiltavām šķīst dzirkstis uz visām pusēm.
Kāpēc gan kazaki nedzied? Nerunā ne par to, ka pa Ukrainu jau staigā ksendzi un pārkrusti kazakus katoļu ticībā, ne par to, ka pie Sāls ezera divi dienas kāvusies orda. Kā gan lai viņi dzied, kā lai runā par pārgalvīgiem darbiem: viņu pans Daņilo iegrimis domās, un viņa sarkanā svārku piedurkne pārkārusies pāri,laivas malai un smeļas ūdeni, viņa pane Katrīna klusi šūpo bērnu un nenolaiž acis no viņa; bet uz audekla neaizsegto, krāšņo vadmalas apģērbu klājas pelēki ūdens putekļi. Tīkami noskatīties no Dņepras uz augstajiem kalniem, plašajām pļavām, zaļajiem mežiem! Šie kalni nav kalni: viņiem nav pamata, tiklab apakšā, kā augšā asas smailes, tā zem tiem, kā arī virs tiem, debesu dzīle. Meži, kas aug pakalnēs, nav meži, tie mati, kas klāj meža vectēva pinkaino galvu. Zem tās ūdenī mirkst bārda, un zem bārdas, kā arī virs matiem, augstas debesis Pļavas nav pļavas: tā zaļa josta, kas apjož pa vidu apaļo debess velvi un tās virsējā, kā arī apakšējā daļā, pastaigājas mēness. Pans Daņilo neskatās apkārt. Viņš skatās uz savu jauno sievu. «Kam tu, mana jaunā sieviņ, mana zelta Katrīnīt, esi padevusies skumjām? —» «Neesmu padevusies skumjām, mans pan Daņilo! Mani satraukuši dīvainie stāsti par burvi. Stāsta, ka viņš tāds drausmīgs jau piedzimis … un neviens bērns jau no mazām dienām nav gribējis ar viņu rotaļāties. Klausies, pan Daņilo, cik briesmīgi stāsta: it kā viņam arvien esot licies, ka visi izsmej viņu. Ja tumšā vakarā viņš saticis kādu cilvēku, tad viņam tūliņ licies, ka tas atpleš muti un atņirdz zobus. Un otrā dienā atraduši šo cilvēku beigtu. Man dīvaini, man baigi bija, kad klausījos šajos nostāstos,» Katrīna teica, izņemdama lakatu un noslaucīdama viņai rokās gulošā bērna seju. Lakatā viņa bija ar sarkanu zīdu izšuvusi lapas un ogas. Pans Daņilo neteica ne vārda un sāka raudzīties uz tumšo debess pusi, kur tālu pāri mežam krēS- ļojās zemes uzbērums, aiz uzbēruma pacēlās veca pils. Virs uzacīm viņam uzreiz iezīmējās trīs rievas, kreisā roka glaudīja kuplās ūsas. «Tas vēl nav tik briesmīgi, ka viņš ir burvis,» pans teica, «bet briesmīgi ir tas, ka viņš ir nevēlams viesis. Kādas blēņas viņš izdomājis — atvilkties šurp? Esmu dzirdējis, ka poļi gribot celt kādu cietoksni, lai nogrieztu mums ceļu uz aizkrāciešiem. Lai nu tas būtu arī taisnība … Es saskaldīšu velna perekli, tiklīdz dabūšu dzirdēt, ka viņam ir kāda paslēptuve. Es sadedzināšu veco burvi, tā ka pat kraukļiem neatliks ko paknābāt. Domāju, ka viņam taču ir zelts un visādi dārgumi. Lūk, kur šis nelabais dzīvo. Ja viņam būtu zelts … Mēs tūliņ brauksim garām krustiem — tā kapsēta! Tur trūd viņa nešķīstie senči. Stāsta, ka viņi visi bijuši gatavi par grasi pārdoties sātanam ar visu dvēseli un skrandainiem kaftaniem. Ja viņam tiešām ir zelts, tad tagad nav ko kavēties: ne vienmēr var iegūt karā…»
«Saprotu, ko esi nodomājis darīt: neko labu man nesola sastapšanās ar viņu. Bet tu elpo tik smagi, raugies tik nikni, uzacis tev tik bargi sarauktas!…»
«Ciet klusu, sieva!» Daņilo teica noskaities: «kas ar jums sasienās, pats top par sievu. Puisi, pasniedz man pīpei uguni!» viņš griezās pie viena no airētājiem. Tas, izkratījis no savas pīpes karstās sprikstis, pārbēra tās sava pana pīpē. «Baida mani ar burvi!» pans Daņilo turpināja, «kazaks, paldies dievam, nebīstas ne velna, ne ksendza. Tālu gan būtu tikuši, ja klausītu sievas. Vai ne tā, puisi? Mūsu sieva — pīpe un asais zobens!» Katrīna apklusa, nolaistām acīm vērdamās snaudošajā ūdenī; vējš savirmoja ūdeni, un visa Dņepra atmirdzēja sudrabā kā vilka spalva naktī. Laiva pagriezās un sāka slīdēt gar mežaino krastu. Krastā rēgojās kapsēta: vesels pulks vecu krustu. To starpā neaug ne irbenājs, ne zaļo zāle, tikai mēness no debess augstienes silda tos. «Puiši, vai dzirdat kliedzienus? Kāds sauc mūs palīgā!» pans Daņilo sacīja, griezdamies pie saviem airētājiem. «Dzirdam kliedzienus un, liekas, no tās puses,» puiši reizē atsaucās, norādīdami uz kapsētu. Bet viss apklusa. Laiva pagriezās un sāka apbraukt krasta ragu. Pēkšņi airētāji nolaida airus un stīvi raudzījās uz vienu vietu. Aprima arī pans Daņilo: bailes un aukstums sastindzināja kazaku dzīslas. Krusts uz kapa salīgojās, un iz kapa klusi pacēlās izdēdējis mironis. Bārda līdz jostas vietai; pirkstu nagi gari, garāki par pašiem pirkstiem.
Lēni viņš slēja rokas uz augšu. Seja viņam sāka drebēt un sašķobījās. Viņš, kā redzams, cieta briesmīgas mokas. «Es smoku, smoku!» viņš stenēja mežonīgā, necilvēciskā balsī. Viņa balss griezās kā nazis sirdī, un mironis piepeši nozuda pazemē. Salīgojās otrs krusts, un atkal izcēlās mironis, vēl drausmīgāks, vēl lielāks par pirmo, viss apaudzis spalvām: bārda līdz ceļiem, un kaulainie nagi vēl garāki. Vēl mežonīgāk viņš iebļāvās: «Es smoku!» un nozuda pazemē. Salīgojās trešais krusts: piecēlās trešais mironis. Likās, ka tikai kauli paceltos augstu virs zemes. Bārda līdz pašiem papēžiem, pirkstu garie nagi dūrās zemē. Drausmīgi viņš izslēja rokas gaisā, it kā gribētu aizsniegt mēnesi, un iekliedzās tā, it kā kāds būtu sācis zāģēt viņa dzeltenos kaulus … Bērns, kas gulēja Katrīnai uz rokām, iekliedzās un atmodās. Pati pane iekliedzās. Airētājiem cepures iekrita Dņeprā. Pats pans nodrebēja. Pēkšņi viss pazuda, it kā nekas nebūtu bijis; tomēr ilgi vēl puiši neķērās pie airiem. Norūpējies Buruļbašs paskatījās uz jauno sievu, kas pārbijusies šūpoja rokās brēcošo bērnu; viņš piespieda viņu pie sirds un noskūpstīja uz pieres. «Nebīsties, Katrīna! Skaties: nav jau vairs nekā!» viņš sacīja, norādīdams visapkārt. «To burvis dara: viņš grib iebiedēt ļaudis, lai neviens netuvotos viņa nešķīstajam pereklim. Vienīgi tik sieviešus viņš var izbiedēt ar to. Dod šurp man rokās dēlu!» To teikdams, pans Daņilo pacēla savu dēlu uz augšu un pievilka pie lūpām. «Ko, Ivan, tu burvju nebaidies? — Nē, saki, tēti, esmu kazaks. Rimsti jel, mitējies raudāt! mājās pārbrauksim! Pārbrauksim mājās — māte tevi pabaros ar putriņu, noguldīs tevi šūpulī, padziedās:
Aijā, žūžil aijā!
Aijā, dēliņ, aijā!
Audzi, audzi vecākiern par prieku!
Kazaku zemei par godu!
Pesteļiem visiem Dar sodu!
Klausies, Katrīna! man liekas, ka tavs tēvs negrib ar mums sadzīvot mierā. Atjājis drūms, bargs, it kā noskaities… Nu, ja nepatika, — kāpēc tad vajadzēja nākt? … Negribēja uzdzert kazaku brīvībai! nepašūpoja rokās bērnu! Sākumā gribēju gandrīz uzticēt viņam visu, kas uz sirds, bet kaut kaš nav tā kā vajag, un valoda sametās. Nē, viņam nav kazaka sirds! Kazaku sirdis, kad satiekas, tikko nelec iz krūtīm viena otrai pretim. Kas ir, mani mīļie puiši, būs drīz krasts? Nu, cepures jums iedošu jaunas. Tev, Stecko, došu ar samtu un zeltu šūtu. To kopā ar galvu noņēmu kādam tataram; paņēmu visu viņa tērpu, tikai viņa dvēseli palaidu brīvē. Nu, laidiet laivu malā! Lūk, Ivan, nu esam mājās, bet tu arvien vēl raudi! Ņem viņu, Katrīna!»
Visi izkāpa. Aiz kalna bija redzams salmu jumts. Tās bija pana Daņilas senču mītnes. Aiz tām bija vēl kalns, bet tad sākās lauks, un tur, kaut vai simt verstu noej, nesastapsi neviena kazaka.
Pana Daņilas ciemats atradās starp diviem kalniem, šaurā ielejā, kas nolaižas uz Dņepru. Viņa ēkas nav augstas; dzīvojamā māja kā vienkāršiem kazakiem, un tajā viena istaba; bet pietiek tur vietas ir viņam, ir viņa sievai, ir viņa vecajai apkalpotājai, ir desmit brašiem puišiem. Gar sienu augšmalu visapkārt ozola plaukti. Uz tiem sablīvētas bļodas, podi mielastiem. To starpā ir arī sudraba kausi un zeltā apkaltas glāzītes, dāvinātas un karā gūtas. Zemāk karājas dārgas musketes, zobeni, bises, šķēpi; gan ar labu, gan ļaunu tie iegūti no tatariem, turkiem un poļiem; tāpēc arī ne mazumu izroboti. Tajos lūkodamies, pans Daņilo kā pēc atzīmēm atceras savas cīņas. Apakšā gar sienu gludi notēsti ozola soli; tiem līdzās mūrīša priekšā karājas šūpulis virvēs, kas ievērtas pie griestiem piestiprinātā riņķī. Visā dzīvojamā istabā kuls gludi nostampāts un pārklāts māliem. Uz soliem guļ pans Daņilo ar sievu. Uz mūrīša vecā kalpone. Šūpulī rotaļājas un iežūžojas mazais bērns. Uz grīdas vienlaidus pārnakšņo brašie puiši. Bet kazakam labāk gulēt uz kailas zemes zem klajas debess. Viņam nevajag ne dūnu spilvena, ne pēļa. Viņš paliek sev pagalvī svaigu sienu un brīvi izlaižas zālē. Viņam tīkami, nakti atmostoties, noraudzīties augstajās, zvaigznēm nosētajās debesīs un nodrebināties nakts dzestrumā, kas atsvaidzina kazaka kauliņus. Staipīdamies un pusmiegā murminādams, viņš aizkūpina kaļķīti un ietinas ciešāk siltajā plikādas kažokā.
Pēc vakarējām dzīrēm Buruļbašs uzmodās vēlu un, piecēlies, nosēdās kaktā uz sola, un sāka asināt jauno, iemainīto turku zobenu; bet pane Katrīna sāka izrakstīt ar zeltu zīda dvieli. Negaidot ienāca Katrīnas tēvs, noskaities, saīdzis, ar aizjūras pīpi zobos, piegāja pie meitas un sāka viņu bargi izprašņāt, kāda iemesla pēc viņa atgriezusies tik vēlu mājās.
«Par šīm lietām, sievas tēv, nav jāprasa viņai, bet man! Atbild nevis sieva, bet vīrs! Pie mums tas tā parasts, neņem ļaunā!» Daņilo runāja, nepārtraukdams sava darba, «varbūt citās, neticīgo zemēs tas tā nav, — nezinu.»
Sievas tēva bargā seja piesarka un acis mežonīgi ipzibsnī- jās. «Kam gan citam, ja ne tēvam, jāuzrauga sava meita!» viņš pie sevis murmināja. «Nu, prasu tev, kur tu vazājies līdz vēlai naktij?»
«Lūk, tas ir kas cits, dārgais sievastēv! Uz to teikšu tev, ka es jau sen esmu izgājis no bērnu autiņiem. Zinu, kā jāsēž zirgā. Protu arī aso zobenu turēt rokā. Vēl šo to protu . Protu arī nedot nevienam atbildi par to, ko daru!»
«Redzu, Daņilo, saprotu, tu meklē strīdu! Kas slēpjas, tam droši vien, prātā nelabas lietas.»
«Domā, ko gribi», Daņilo sacīja, «man pašam savas domas. Paldies dievam, vēl nevienā negodīgā darbā neesmu piedalījies; arvien esmu aizstāvējis pareizticību un tēviju, ne tā, kā citi klaidoņi: blandās diezin kur, kad pareizticīgie ļaudis cīnās uz dzīvību un nāvi, bet vēlāk uzkrīt ievākt to. ko paši nav sējuši. Pat uniatiem nelīdzinās: pat dievnamā neieskatās. Tādus vajadzētu, kā nākas, nopratināt, kur viņi vazājas.
«Ē, kazak! vai zini… es vāji šauju: mana lode tik no simt asu attāluma caururbj sirdi. Ar zobenu kaujos es neapskaužami: no cilvēka pāri paliek gabaliņi, sīkāki nekā putraimi, no kuriem biezputru vāra.»
«Esmu gatavs,» pans Daņilo sacīja, sparīgi savīcinādams gaisā zobenu, it kā būtu zinājis, kādam nolūkam viņš to uzasinājis.
«Daņilo!» Katrīna skaļi iesaucās, pieķērusies viņam cieši pie rokas, «atjēdzies, negudrais, paskaties, pret ko tu pacel roku! Tēt, mati tev balti kā sniegs, bet tu esi iededzies dusmās kā neprātīgs puika!»
«Sieva!» pans Daņilo bargi uzsauca: «tu zini, es to neciešu. Tev ir savas sieviešu lietas!»
Zobeni nikni iešķindējās; dzelzs cirta dzelzi, un kazakus apbēra dzirksteļu lietus. Raudādama Katrīna aizgāja citā istabā, iekrita gultā un aizspieda ausis, lai nedzirdētu zobenu cirtienus. Bet kazaki nekāvās tik slikti, ka viņu cirtienus varētu apslāpēt. Sirds viņai gribēja satrūkt gabalos. Caur visu ķermeni viņai gāja cirtienu skaņas: tuk, tuk. «Nē, neizturēšu, neizturēšu … Varbūt jau sārtas asinis straumēm plūst nO baltās miesas; varbūt mans mīļais jau saļimst nespēkā, bet es te gulu!» Un bāla, tikko dzīva, iegāja istabā pie kazakiem.
Vienmērīgi un baigi kāvās kazaki: ne viens, ne otrs negūst virsroku. Nupat uzbrūk Katrīnas tēvs, — atlaižas pans Daņilo; uzbrūk pans Daņilo — atlaižas bargais tēvs, un ir atkal abi līdzīgi. Atvēzējās … uch! Zobeni žvadz … un dārdēdami atsprāga sānus asmeņi. «Esi slavēts, dievs!» Katrīna teica; bet iekliedzās no jauna, kad ieraudzīja, ka kazaki ķeras pie musketēm. Sakārtoja kramus, uzvilka gaiļus. Izšāva pans Daņilo — netrāpīja. Sāka tēmēt tēvs… Viņš vecs, viņš tik labi neredz kā jaunais, bet roka viņam nedreb. Norībēja šāviens … Pans Daņilo salīgojās. Sārtas asinis krāsoja kazaka virssvārka kreiso piedurkni. «Nē!» viņš iesaucās, «tik lēti es sevi neatdošu. Ne kreisā, bet labā roka ir atamans. Man pie sienas karājas turku pistole. Vēl ne reizi visā manā mūžā tā nav mani pievīlusi. Kāp zemē no sienas, vecais biedri! Pakalpo draugam!» Daņilo izstiepa roku.
«Daņilo!» Katrīna iekliedzās izmisumā, satverdama viņa roku un nokrizdama viņam pie kājām, «nelūdzu par sevi. Man beigas tā kā tā: tā ir necienīga sieva, kas pārdzīvo savu vīru; Dņepra, vēsā Dņepra būs mans kaps… Bet paskaties dēlā, Daņilo! paskaties dēlā! Kas sasildīs nabaga bērnu? Kas viņu apmīļos? Kas iemācīs viņu auļot melnajā zirgā, cīnīties par brīvību un ticību, dzert un dzīrot pa kazaku paražai'' Tev jāaiziet postā mans dēls! Jāaiziet postā! Tavs tēvs negrib neko zināt par tevi! Skaties, kā viņš novēršas no tevis. Ak, tagad pazīstu tevi! Tu esi zvērs, ne cilvēks. Tev vilka sirds un viltīga rāpuļa domas. Domāju, ka tevī ir piliens līdzcietības, ka tavā akmens miesā kvēlo cilvēcīgas jūtas, bet esmu neprātīgi maldījusies. Tev tas darīs prieku. Tavi kauli kapā sāks dejot aiz prieka, kad izdzirdēs, ka nekrietnie zvēri — poļi — metīs ugunī tavu dēlu, kad dēls tavs kliegs zem naža, apslacīts. Ak, pazīstu tevj! Tu gribētu piecelties no kapa un ar cepuri uzvēdināt uguni, kas virpuļo zem viņa!»
«Rimsties, Katrīna! Nāc, mans visumīļais Ivan, noskūpstīšu tevi! Nē, mans bērns, neviens neaiztiks tev ne matiņa.
Tu izaugsi par godu tēvijai; kā viesulis tu brāzīsies kazaku priekša ar samta cepurīti galvā, asu zobenu rokā. Dod, tēvs, roku! Aizmirsīsim to, kas bijis mūsu starpā! Atzīstos netaisnībā, ko esmu tev nodarījis. Kāpēc tu nesniedz roku?» Daņilo prasīja Katrīnas tēvam, kas stāvēja uz vietas un kam sejā neatspoguļojās ne dusmas, ne samierināšanās.
«Tēvs!» Katrīna iesaucās, apskaudama un skūpstīdama viņu, «neesi nepielūdzams, piedod Daņilam: viņš tevi vairs neapbēdinās.»
«Tikai tevis dēļ, mana meita, piedodu,» viņš atbildēja, noskūpstījis viņu un savādi nozibsnījis acīm. Katrīna mazliet sarāvās: savāds viņai likās kā skūpsts, tā arī acu savādais skatiens. Viņa atbalstījās rokām uz galda, pie kura Daņilo pārsēja savu ievainoto roku, pārdomādama, ka viņš nebija rīkojies labi un kazaka cienīgi, lūgdams piedošanu, nepavisam nebūdams vainīgs.
Atausa diena, bet ne saulaina. Debess bija apmākusies, un smalks lietutiņš sijājās uz laukiem, mežiem, plato Dņepru. Pane Katrīna pamodās, bet ne priecīgi: acis bija saraudātas un pati apjukusi un nemierīga: «Manu mīļo vīriņ, dārgo vīriņ! Dīvainu šonakt redzēju sapni!»
«Kādu sapni, mana mīļā pane Katrīna?»
«Sapņoju dīvaini, tiešām, un tik skaidri, it kā nomodā redzēju, ka mans tēvs ir tas pats izdzimtenis, ko redzējām pie jesaula. Bet, lūdzams, netici sapnim: kādas muļķības gan ne- sasapņo! Es it kā stāvēju viņa priekšā, visa drebēju, baidījos, un manas dzīslas vaidēja no katra viņa vārda. Ja tu būtu dzirdējis, ko viņš runāja…»
«Ko gan viņš runāja, mana zelta Katrīnīt?»
«Teica: paskaties manī, Katrīna, esmu skaists! ļaudis velti melš, ka esmu nejauks. Būšu tev lielisks vīrs. Paskaties, kādām acīm es raugos! Pie tam viņš pievērsa man liesmainu skatienu, es iekliedzos un atmodos.»
«Jā, sapņi izteic daudz patiesības. Taču, vai tu zini, ka aiz kalna nav gluži mierīgi? Gandrīz vai poļi atkal sākuši no jauna uzglūnēt. Man Gorobecs atsūtījis ziņu, lai neguļot. Tikai velti viņš raizējas; neguļu jau arī bez tā. Mani puiši šonakt sacēluši divpadsmit baļķu aizsprostus. Pamielosim polu ļaudis ar svina plūmēm, bet šļachtiči padejos zem vicām.»
«Bet vai tēvs zina to?»
«Sēd tavs tēvs man uz kakla! Vēl līdz šim laikam neesmu varējis viņu izprast. Daudz nedarbu viņš, droši vien, būs pastrādājis svešās zemēs. Kas īsteni tam par cēloni: dzīvo gandrīz mēnesi, kaut reizi būtu kļuvis jautrs kā īsts kazaks! Atteicās no medusmiestiņa! klausies, Katrīn, negribēja dzert miestiņa, ko es izspiedu Brestas žīdiem. Ē, puisi!» pans Daņilo uzsauca, «noskrej, puisi, pagrabā, atnes žīdu miestiņu! Nedzer pat degvīna! Ka velns tevi! Man liekas, pane Katrīna, ka viņš netic arī kungam Kristum? Ko? kā tev liekas?»
«Dievs zina, ko tu runā, pan Daņilo!»
«Dīvaini, pane!» Daņilo turpināja, saņemdams māla krūzi no kazaka, «pat neķītrie katoli kāri uz degvīnu; nedzer tikai turki. Ko, Stecko, krietni sastrēbies medusmiestiņa pagrabā?»
«Nogaršoju tikai, pan!»
«Melo, suņa dēls! palūk, kā mušas aplipušas ap ūsām. No acīm redzu, ka esi izsūcis ap pusspaiņa. Ech, kazaki! Kas par brašu tautu! Visu gatavs atdot biedram, bet reibinošo izsūc pats. Būs jau labi sen, pane Katrīna, ka neesmu bijis iereibis. Ko?»
«Lūk, cik sen! Bet pagājušu …»
«Nebaidies, nebaidies, vairāk par kausu neizdzeršu. Bet, lūk, arī turku abats lien pa durvīm iekšā!» viņš norūca caur zobiem, ieraudzījis sievastēvu, kas noliecās, lai varētu ietikt pa durvīm.
«Kas tad tas, mana meita! Saule jau augstu, bet tev pusdiena vēl nav gatava!» tēvs teica, noņemdams cepuri un sakārtodams jostu, pie kuras karājās brīnišķīgiem dārgakmeņiem izrotāts zobens.
«Pusdiena gatava, pan tēv, tūliņ liksim galdā. Izņem podu ar klimpām!« pane Katrīna teica vecajai kalponei, kas slaucīja koka trauku. «Pagaidi, izņemšu labāk pati,» Katrīna turpināja, «bet tu pasauc puišus.»
Visi nosēdās aplī uz grīdas; pretim svētbildēm pans tēvs, pa kreiso roku pans Daņilo, pa labo pane Katrīna un desmit visuzticamāko puišu zilos un dzeltenos županos.