«Zinu, ka tev labak patīk žīdu nūdeles,» Daņilo nodomāja sevī. «Kāpēc, sievastēv,» turpināja viņš balsī, «tu saki, ka klimpām nav nekādas garšas? Vai slikti pagatavotas, vai? Mana Katrīna ta_ pagatavo klimpas, ka pat hetmanis reti dabu tādas est. Tas nav ko nopaļat. Tas ir kristīgo ediens. Visi svētie ļaudis un dieva kalpi ēduši klimpas.»
Tēvs ne vārda; apklusa arī Daņilo.
Pasniedza ceptu mežacūku ar kāpostiem un plūmēm. »Neēdu cūkgaļu!» Katrīnas tēvs sacīja, pagrābdams ar karoti kāpostus.
«Kāpēc lai neēstu cūkgaļu?» Daņilo sacīja: «tikai turki un žīdi neēd cūkgaļu.»
Tēvs sadrūma vēl bargāks.
Vecais tēvs ēda tikai griķu biezputru ar pienu un degvīna vietā ievilka no pudeles, kas viņam bija azotē, kādu melnu ūdeni.
Paēdis pusdienu, Daņilo aizmiga veselīgā miegā un atmodās tik pret vakaru. Nosēdās un sāka rakstīt ziņojumus kazaku karaspēkam; bet pane Katrīna, sēdēdama uz mūrīša, kustināja ar kāju šūpuli. Pans Daņilo sēž, skatās ar kreiso aci rakstā, bet ar labo lodziņā. Bet lodziņā tālumā atmirdz kalni un Dņepra. Aiz Dņepras zilē meži. Augšā mirdz noskaidrojušās nakts debesis; bet pans Daņilo netīksminajas vis ar tālajām debesīm un zilajiem mežiem: viņš skatās uz izcilno zemes ragu, kur krēšļojas vecā pils. Viņam likās, it kā pils šaurajā lodziņā būtu paspīdējusi uguntiņa. Bet viss klusu. Tas laikam viņam tā tikai izlicies. Dzirdams tik, ka lejā dobji krāc Dņepra un no trim pusēm, viens pēc otra, atskan pēkšņi pamodušos bangu triecieni. Dņepra nedumpojas, viņa kā vecene rūc un kurn; nekas tai nepatīk; viss tai apkārt ir pārmainījies, tā ved klusu cīņu ar piekrastes kalniem, mežiem, pļavām un nes sūdzību par tiem melnajai jūrai. Lūk, plašajā Dņeprā iemelnojās laiva, un pilī no jauna it kā kaut kas pazibēja. Daņilo klusu iesvilpās, un izskrēja uz svilpienu uzticamais kalps. «Paķer, Stecko, labi drīz asu zobenu un šauteni un nāc man līdzi!»
«Tu iesi?» pane Katrīna ieprasījās.
«Eju, sieva. Jāpārlūko visas vietas, vai viss kārtībā.»
«Man tomēr bail palilst vienai. Man mācas virsū miegs. Ja nu man rādās atkal tas pats sapnis? Neesmu pat pārliecināta,
vai tas tiešām arī bija tikai sapnis — tik dzīvi viss tas notika.»
«Pie tevis paliek vecā kalpone, bet priekšnamā un pagalmā guļ kazaki!»
«Vecā jau guļ, bet kazakiem diezin kā neuzticos. Klausies, pan Daņilo: ieslēdz mani istabā, bet atslēgu paņem līdzi. Man tad nebūs tik bail; bet kazaki lai noliekas durvju priekšā.»
«Lai notiek tā!» Daņilo sacīja, noslaucīdams putekļus no šautenes un bērdams pulveri uz laipiņas. Uzticamais Stecko jau stāvēja ietērpies pilnā kazaka apbruņojumā. Daņilo uzlika galvā jērādas cepuri, aiztaisīja lodziņu, aizbultēja durvis, aizslēdza un caur saviem gulošajiem kazakiem izgāja no mājas kalnos. Debesis bija jau gandrīz pilnīgi noskaidrojušās. No Dņepras tikko jaušami pūta dzestrs vējiņš. Ja iztālēm nebūtu dzirdami kaijas žēlie kliedzieni,"tad viss būtu licies mēmi sastindzis. Bet, klau, likās, ka kaut kas iečabētos. Buruļbašs ar uzticamo kalpu klusu noslēpās aiz glūmju koka, kas sedza ierīkoto aizsprostu. Kāds sarkanā županā, ar divām pistolēm un zobenu pie sāniem nāca lejā pa kalnu. «Tas ir sievastēvs!» pans Daņilo ierunājās, aplūkodams viņu no savas paslēptuves. «Kādā nolūkā un uz kurieni viņam jāiet šai laikā? Stecko. nesnaud, skaties abām acīm, uz kurieni nogriezīsies pans tēvs.» Cilvēks sarkanajā županā nogāja līdz pašai krastmalai un pagriezās pret krasta izcilni. «Tad lūk, uz kurieni!» pans Daņilo sacīja. «Vai ne, Stecko. vioš taču aizvilkās tieši pie burvja caurumā?»
«Jā. tiešām, nekur citur, pan Daņilo! Citādi mēs taču viņu būtu ieraudzījuši otrā pusē; bet viņš nozuda pils tuvumā.»
«Pagaidi, izlīdīsim un tad iesim pa pēdām pakaļ. Tur kaut kas slēpjas. Nē, Katrīna, vai neteicu tev, ka tavs tēvs nav labs cilvēks; viņš visu ne tā dara kā pareizticīgais.»
Jau pavīdēja pans Daņilo un viņa uzticamais kalps krasta izcilnī. Jau nevar viņus vairs redzēt. Neuzmodināmais mežs, kas ieslēdz pili, apslēpis viņus. Augšējais lodziņš klusi sāka spulgot. Kazaki stāv lejā un pārdomā, kā viņiem tur iekļūt. Nav redzami ne vārti, ne durvis. No pagalma, bez šaubām, ir ieeja; bet kā tur iekļūt? Iztālēm dzirdams, ka tur žvadz ķēdes un skraida suņi. «Ko tur ilgi domāt?» pans Daņilo sacīja, ieraudzījis lodziņa priekšā augstu ozolu, «nostājies te, puisi! es uzkāpšu ozolā; no turienes var ieskatīties tieši lodziņā!»
Viņš noraisīja .jostu, nometa zemē zobenu, lai tas nežvadzētu, un, ķerdamies aiz zariem, līda augšā. Lodziņā arvien vēl spīdēja gaisma. Novietojies uz zara pie paša lodziņa, viņš ieķērās ar roku kokā un skatās: istabā nav pat ne sveces, bet gaisma spīd. Uz sienām dīvainas zīmes. Karājas ieroči, bet visi tādi savādi, tādus nenēsā ne turki, ne krimieši, ne poļi, ne kristīgie, ne brašā zviedru tauta. Zem griestiem šurpu turpu laidelējas sikspārņi, un viņu ēnas ņirb uz sienām, durvīm, grīdas. Bez trokšņa atveras durvis. Ienāk kāds sarkanā županā un dodas tieši pie galda, kas apklāts ar baltu galdautu. Tas viņš, tas ir sievastēvs! Pans Daņilo nolaidās mazliet zemāk un piespiedās kokam. Bet sievastēvam nav vaļas raudzīties, vai kāds neskatās pa lodziņu. Viņš atnācis drūms, saīdzis, norauj galdautu no galda — un pēkšņi visa istaba pielīst ar maigu, rēni zilu gaismu. Tikai agrākās, bāli zeltainās gaismas viļņi, nesajaukušies, laistījās, grima it kā gaiši zilā jūrā un veidojās strēlēm kā marmorā. Tad viņš nolika uz galda podu un sāka mest tajā šādas tādas zāles. Pans Daņilo Ieskatījās ciešāk un neredzēja jau vairs viņam mugurā sarkano županu; tā vietā viņam bija radušās platas ūzas, kādas nēsā turki; aiz jostas pistoles, galvā kāda dīvaina cepure, viscaur aprakstīta ne krievu un ne poļu rakstiem. Ieskatījās sejā, un arī seja sāka pārvērsties: deguns izstiepās un nokārās pāri lūpām, mute acumirklī izpletās līdz ausīm, zobs rēgojās ārā no mutes, noliecās sāņus, un viņa priekšā stāvēja tas pats burvis, kas bija parādījies kāzās pie jesaula. «Tavam sapnim taisnība, Katrīna!» Buruļbašs nodomāja. Burvis sāk^H staieāt ap galdu, zīmes uz sienas sāka straujāk mainīties, sikspārņi ātrāk šaudīties augšup un lejup, uz priekšu un atpakaļ. Zilā gaisma kļuva arvien vājāka un it kā pavisam izdzisa. Un istabu jau apgaismoja maiga, rožaina gaisma. Likās, ka brīnišķīga eaisma, klusu sanēdama, izplūstu pa visiem kaktiem un pēkšņi nodzisa, un kļuva tumšs. Bija dzirdama tikai zuzēšana, it kā vējš spēlētu klusā vakara stundā, dejodams virs ūdens spoguļa, vēl zemāk liekdams ūdenī sudrabainos vītolus. Un panam Daņilam liekas, it kā istabā spīdētu mēness, staigātu zvaigznes, neskaidri pavizētu tumšzilās debesis, un dzestrais nakts gaiss iesitās viņam pat sejā. Un liekas panam Daņilam (viņš paplūkāja savas ūsas, lai pārliecinātos, vai neguļ), ka istabā nav debesis, bet viņa paša guļamās telpas: pie sienām karājas viņa paša tataru un turku zobeni, gar sienām plaukti, plauktos trauki un mājas rīki, uz galda maize un sāls, karājas šūpulis… bet svētbilžu vietā raugās briesmīgas sejas; uz mūrīša .. . bet sabiezējusī migla aizsedza visu, un kļuva atkal tumšs, un atkal ar brīnišķīgu skaņu visa istaba atmirdzēja rožainā gaismā, un atkal burvis nekustīgi stāv savā dīvainajā turbānā. Skaņas tapa stiprākas un kuplākas, maigā, rožainā gaisma kļuva spilgtāka, un kaut kas balts, līdzīgs mākonim, līgojās istabas vidū. Un panam Daņilam liekas, ka šis mākonis nav mākonis, ka tur stāv sieviete; tikai no kā viņa veidota, no gaisa vai izausta? Kāpēc viņa stāv, neskardama zemi un ne uz ko nebalstīdamās, un viņai cauri spīd rožainā gaisma un ņirbošie raksti uz sienas? Lūk, viņa it kā pagrozīja savu caurspīdīgo galvu: vāji spulgo viņas bāli zilās acis; mati vīdamies krīt uz pleciem kā gaišpelēka migla; lūpas viegli sārtojas, it kā bāli dzidrajām rīta debesīm lītu cauri tikko manāma sārtā rīta blāzma; uzacis viegli krēšļojas … Ak! tā ir Katrīna! Daņilo juta, ka locekļi viņam sastingst; viņš pūlējās runāt, bet lūpas kustējās bez skaņas. Nekustīgi burvis stāvēja savā vietā. «Kur tu biji?» viņš prasīja, un viņa priekšā stāvošā nodrebēja. «Ak! Kāpēc tu izsauci mani?» viņa klusi iekunkstējās. «Man bija tik labi. Es biju tai pašā vietā, kur biju dzimusi un nodzīvojusi piecpadsmit gadu. Ak, cik tur labi! Cik zaļa un smaržas pilna tā pļava, kur es bērnībā rotaļājos! Tās pašas lauku puķītes, un mūsu māja, un sakņu dārzs. Ak, kā mani apskāva mana labā māte! Kāda mīla viņai acīs! Viņa apmīļoja mani, skūpstīja uz lūpām un vaigiem, izsuķāja ar biezām ķemmēm manas brūnās matu pīnes!… Tēvs!» viņa ieurbās burvī savām bālajām acīm, «kāpēc tu nokāvi manu māti?» Burvis bargi pakratīja pirkstu. «Vai lūdzu tevi runāt par to?» Un gaisīgā skaistule nodrebēja. «Kur tagad tava pane?»
«Mana pane Katrīna aizmiga, nopriecājos par to, izspurdzu un aizlaidos. Man sen gribējās redzēt māti. Pēkšņi kļuvu piecpadsmit gadu veca. Kļuvu viegla kā putns. Kāpēc tu izsauci mani?»
«Vai atceries visu to, ko tev vakar teicu?» burvis jautāja tik klusu, ka tikko varēja sadzirdēt.
«Atceros, atceros; bet ko gan nedotu, lai tikai aizmirstu to. Nabaga Katrīna! viņa daudz ko nezina no tā, ko zina viņas dvēsele.»
«Tā ir Katrīnas dvēsele,» nodomāja pans Daņilo; un arvien vēl nedrīkstēja pakustēties.
«Tēv, nožēlo grēkus! Vai nav briesmīgi, ka pēc katra» tavas slepkavības miroņi ceļas augšā no kapiem?»
«Tu jau atkal to pašu veco!» burvis bargi pārtrauca. «Palikšu pie sava, piespiedīšu tevi darīt to, kas man patīkas. Katrīna iemīlēs mani!…»
«Ak! tu esi briesmonis, bet ne tēvs man!» viņa nokunkstēja. «Nē, nenotiks pēc tava prāta! Tiesa gan, tu ar savas nešķīstās burvja mākslas palīdzību vari izsaukt dvēseli un mocīt viņu, bet vienīgi dievs var piespiest viņai darīt to, kas viņam patīk. Nē, kamēr es būšu viņas miesās, Katrīna nedarīs nekad neko, kas būs pret dieva prātu. Tēvs! Pastarā tiesa ir tuvu! Ja tu arī nebūtu mans tēvs, ir tad tu nepiespiestu mani palikt neuzticīgai manam mīļajam, uzticīgajam vīram. Ja ari mans vīrs nebūtu man uzticīgs, pat tad es viņu nekrāptu, tāpēc ka dievs nemīl tādas dvēseles, kas lauž zvērestu un nav uzticamas.» Tajā brīdī viņa pievērsa savas bālās acis lodziņam, zem kura sēdēja pans Daņilo, un sastinga… «Kurp tu skaties? Ko tu tur redzi?» burvis iekliedzās; gaisīgā Katrīna sāka drebēt. Bet pans Daņilo jau sen bija zemē un devās ar savu uzticamo Stecko savos kalnos. «Briesmīgi, briesmīgi!» viņš pie sevis runāja, sajuzdams it kā nedrošību savā kazaka sirdī, un drīz pārnāca savā sētā, kur vēl tikpat cieši gulēja kazaki, izņemot vienu, kas sēdēja par sargu un smēķēja kaļķīti. Debesis viscaur bija nosētas zvaigznēm.
V
«Cik labi tu darīji, ka uzmodināji mani!» Katrīna sacīja, izberzēdama acis ar izrakstīto krekla piedurkni un aplūkodama no galvas līdz kājām viņas priekšā stāvošo vīru. «Kādu briesmīgu sapni es redzēju. Cik smagi man elpoja krūts! Uch!… Man likās, ka es mirstu …»
«Kādu sapni? Vai ne tādu?» Un Buruļbašs sāka atstāstīt sievai visu, ko bija redzējis. «Kā tu to uzzināji, manu vīriņ?» Katrīna prasīja izbrīnījusies. «Bet nē, man daudz kas ir svešs no tā, ko tu man stāsti. Nē, es nesapņoju, it kā tēvs būtu nokāvis manu māti. Ne miroņus, neko tam līdzīgu es neredzēju. Nē, Daņilo, tu nestāsti pareizi. Ak, cik mans tēvs ir briesmīgs!»
«Nav nekāds brīnums, ka tu daudz ko neredzēji sapnī. Tu nezini ne desmito dalu no tā, ko zina tava dvēsele. Vai tu zini, ka tavs tēvs ir antikrists? Vēl viņu gadu, kad es gatavojos karam kopā ar poliem pret tatariem (toreiz turēju vēl draudzību ar šo tautu), man stāstīja Brāļu klostera priekšnieks — viņš, siev, ir svēts cilvēks, — ka antikristam ir vara izsaukt katra cilvēka dvēseli, kad cilvēks aizmieg, un dvēsele staigā savā vaļā un lidinās kopā ar ercenģeļiem ap dieva mājokļiem. No sākuma nepazinu tava tēva īsto seju. Būtu zinājis, ka tev tāds tēvs, nebūtu tevi precējis, būtu tevi pametis un nebūtu savai dvēselei uzkrāvis grēku, saradodamies ar antikrista cilti.»
«Daņilo!» Katrīna teica, aizklādama seju rokām un raudādama, «vai esmu kaut kā pret tevi noziegusies? vai esmu tevi piekrāpusi, mans mīļotais vīrs? Ar ko esmu izpelnījusies tavas dusmas? Vai uzticami nekalpoju tev? Vai esmu teikusi kaut vienu ļaunu vārdiņu, kad tu atgriezies iereibis no brašām dzīrēm? Vai nedzemdēju tev tumšām uzacīm dēlu?»
«Neraudi, Katrīn, pazīstu tevi tagad un ne par ko neatstāšu. Visi grēki gulstas uz tavu tēvu.»
«Nē, nesauc viņu par manu tēvu! Viņš nav mans tēvs. Dievs mans liecinieks, atsakos no viņa, atsakos no tēva! Viņš ir antikrists, atkritējs no dieva. Ja viņš būtu nelaimē, ja viņš slīktu, es nepasniegtu viņam glābēju roku, ja mute viņam izkalstu no slepenas indes, es nepadotu viņam ūdeni nodzerties. Tu esi man tēvs!»
VI
Pana Daņila dziļajā pagrabā aiz trim atslēgām, važās iekalts, sēž burvis, bet tālāk pie Dņepras deg viņa velnišķīga pils, un, sārti kā asinis, viļņi skalojas un šļakst ap viņas senlaicīgajām sienām. Burvis sēž dziļajā pagrabā nevis par pe- steļošanu, ne arī par bezdievību, tais lietās dievs būs viņa soģis, bet sēž viņš par slepenu nodevību, par sazvērestību ar pareizticīgās Krievuzemes ienaidniekiem, katoļiem, kam tas gribēja pārdot ukraiņu tautu un nodedzināt kristīgo baznīcas. Burvis ir drūms; domas, melnas kā nakts, viņam galvā: vairs tik vienu dienu viņam atliek dzīvot, bet rītu jau laiks šķirties no pasaules: rītu viņu gaida sods. Sods,, kas viņu gaida, nebūs viegls: tā vēl būs žēlastība, ja viņu dzīvu izvārīs katlā vai novilks viņam dzīvam grēcīgo ādu. Burvis ir drūms, nokāris galvu. Varbūt viņš jau nožēlo grēkus pirms nāves; tikai viņa grēki nav tādi, ko dievs tam var piedot. Virs viņa tam priekšā šaurs, dzelzs restēm aizrestots logs. Važām žvadzot, viņš pieceļas paskatīties pa logu, vai neies garām viņa meita. Viņa ir lēnprātīga kā balodītis, nepiemin ļauna: vai neiežēlosies tēva? … Bet nav neviena. Apakšā aizlokās ceļš — pa to neviens nenāk. Vēl zemāk par to, brīvi plūst Dņepra — tā nebēdā ne par vienu: viņa šalko, un cietumniekam top skumji klausoties viņas vienmuļajā šalkšanā. Lūk, uz ceļa parādās kāds — tas ir kazaks! Un cietumnieks smagi nopūtās. Atkal visapkārt tukšs. Lūk, kāds iztālēm dodas lejā … plīvo zaļi sieviešu svārki… uz galvas zvīļo zelta vainadziņš… Tā ir viņa! Vēl tuvāk viņš piespiedās logam Lūk, pienākusi jau pavisam tuvu … «Katrīna! Meita! apžēlojies, dod kādu dāvaniņu!…» Viņa ir mēma, viņa negrib nekā dzirdēt, viņa pat acu nepaceļ uz cietumu, un ir jau aizgājusi, jau nozudusi. Visa pasaule tukša; skumji šalc Dņepra; skumjas iegulstas sirdī; bet vai burvis pazīst skumjas? Diena liecas pret vakaru. Saule jau riet; jau nav vairs viņas. Jau vakars; dzestri; kaut kur bauro vērsis; no kaut kurienes at- plūst skaņas; droši vien kaut kur ļaudis nāk no darba un dzied, Dņeprā pavīd laiva … kam gan kāda daļa gar cietumnieku? Pie debesīm iemirdzas sudraba sirpis. Lūk, kāds nāk pa ceļu no otras puses. Grūti saskatīt tumsā. Tā ir Katrīna, kas atgriežas. «Meita, Kristus dēļ! pat zvērīgie vilcēni neplēš savu māti; meita, kaut vai palūkojies savā noziedzīgajā tēvā!» Viņa neklausās un iet. «Meita, savas nelaimīgās mātes labad!…» Viņa ir apstājusies. «Nāc uzklausīt manu pēdējo vārdu!»
«Kānēc tu sauc mani, dieva noliedzēj? Nesauc mani par meitu! Mūsu starpā nav nekādas radniecības. Ko tu gribi no manis manas nelaimīgās mātes labad?»
«Katrīna! Mans gals ir tuvu. Zinu: tavs vīrs grib piesiet mani ķēvei pie astes un palaist laukā, bet varbūt izdomās vēl briesmīgāku sodu . »
«Bet vai tad ir pasaulē sods. kas līdzinātos taviem grēkiem? Gaidi viņu, neviens neies aizlūgt par tevi.»
«Katrīna! mani nebaida sods, bet viņpasaules mokas . .. Tu esi nevainīga, Katrīna. Tava dvēsele lidināsies paradizē
dieva tuvumā; bet atkritēja tēva dvēsele degs mūžīgā ugurn, un šī uguns nekad nedzisīs; arvien karstāk un karstāk ta iekvēlosies, ne rasas piliena neviens nenovīdīs, ne vēja dvesma netizpūtīs…»
«Manā varā nestāv šo sodu mīkstināt,» Katrīna teica novērsusies.
«Katrīna! Uzklausi vienu vārdu! tu vari glābt manu dvēseli. Tu vēl nezini, cik labs un žēlsirdīgs ir dievs. Vai tu esi dzirdējusi par apustuli Pāvilu, kāds tas bijis grēcīgs, bet pēc nožēlojis savus grēkus un kļuvis svēts.»
«Ko es varu darīt, lai glābtu tavu dvēseli?» sacīja Katrīna. «Vai man, vājai sievietei, par to domāt?»
«Ja man izdotos izkļūt no šejienes ārā, es visu atstātu. Nožēlošu grēkus; aiziešu alu klosterī, apvilkšu rupju spalvu kreklu, dienu un nakti lūgšu dievu. Neēdīšu ne tikvien kā gaļu, pat zivi neņemšu mutē! gulēšu uz kailas zemes! un lūgšu dievu! lūgšu vienā lūgšanā! Un kad dieva žēlastība man nenoņems kaut simto daļu manu grēku, ierakšos līdz kaklam zemē vai iemūrēšos mūra sienā; nepieņemšu ne ēdienu, ne dzērienu, un nomiršu; bet visu savu mantu atdošu melnsvārčiem, lai četrdesmit dienas un četrdesmit naktis turētu aizlūgumu par manu dvēseli.»
Katrīna kļuva domīga. «Kaut arī atslēgšu, bet atbrīvot no važām nav man pa spēkam.»
«Nebīstos važu,» viņš teica, «tu saki, ka viņi sakaluši važās manas rokas un kājas? Nē, iepūtu viņiem miglu acīs un roku vietā padevu sausu koku. Palūkojies mani: esmu patlaban pavisam bez važām!» viņš teica, iziedams uz vidu. «Neiztaisītu neko arī par šīm sienām un izietu tām cauri; bet tavs vīrs gan ari nezina, kas tās par sienām: tās cēlis svēts vientulis, un nekāds velna spēks nevar izpestīt no šejienes cietumnieku, ja viņam nav tās pašas atslēgas, ar kurām svētais vientulis slēdza savu mūka oelii. Tādu pašu celli arī es, nedzirdētais grēcinieks, izrakšu sev, kad tikšu brīvs.»
«Klausies, izlaidīšu tevi, bet ja nu tu mani piekrāpsi?» Katrīna teica, apstājusies durvju priekšā: «un grēku nožēlas vietā sāksi atkal brāļoties ar velnu?»
«Nē, Katrīna, ilgi jau vairs nedzīvošu; manam mūžam ari bez nāves soda drīz būs gals. Vai tu gan domā, ka nodošu pats sevi mūžīgām mokām?»
Atslēgas no^vadzēja. «Ardievu! lai visužēllgais dievs tevi sarga, mans bērns!» burvis teica, viņu noskūpstīdams. «Ne pieskaries man, nedzirdētais grēciniek, ej projām ātrāk!…» Katrīna sacīja; bet viņa jau vairs nebija. '
«Izlaidu viņu», viņa teica, nobijusies un samulsusi aplūkodama sienas. «Ko tagad atbildēšu vīram? Esmu pazudusi! Man tagad dzīvai jāiet kapā!» un šņukstēdama, viņa gandrīz pakrita uz celma, uz kura bija sēdējis cietumnieks. «Bet izglābu dvēseli», viņa klusu sacīja, «izdarīju dievam patīkamu darbu; bet mans vīrs… pirmo reizi piekrāpu viņu. Ak, cik briesmīgi, cik grūti man būs teikt viņam nepatiesību! Kāds nāk! Tas viņš! vīrs!» viņa izmisusi iesaucās un saļima nesamaņā,