No tā šķēpa asinis tek.
Tek upe asinaina,
Pie upites gotaa stāv.
Gobā krauklis kraukā,
Pēc kazaka māte raud.
Neraudi, māt, neskumdtnies,
Tāpēc ka tavs dēls apņēmis sievu,
Apņēmis pani — baltroci,
Klajā laukā zemnīcu
Bez durvīm un bez logiem.
Dziesma nu ir beigusies.
Dejo zivtiņa ar vēzi…
Bet, kas mani nemīļos,
Tas lai iet pie velna mātes!
Tā viņai sajaucās visas dziesmas. Jau dienas divas viņa dzīvo savā mājā un negrib neko dzirdēt par Kijevu, dievu nelūdz, no ļaudīm vairās un no rīta līdz vakaram klīst pa tumšām ozolu birzīm. Asie zari skrāpē balto seju un plecus, vējš purina izrisušās pīnes; rudens lapas čab viņai zem kājām, ne uz ko viņa negriež vērības. Nokrēslī, kad vakara blāzma jau dziest, zvaigznes vēl nerādās, mēness nespīd, pa mežu staigāt drausmīgi: pa kokiem skrāpējas un ķerstās aiz zariem nekristītie bērni, raud, smejas, veļas kamolā pa ceļu un kuplajām nātrēm; no Dņepras viļņiem izskrien pulkiem meitenes, kas ņēmušas tur savu galu, mati līst no zaļās galvas uz pleciem; ūdens, skaļi čalodams, tek no garajiem matiem uz leju, un meitene redzama cauri ūdenim kā stikla kreklā, lūpas dīvaini smaida, vaigi kvēlo, acis vilina dvēseli laukā… viņa sasildītu mīlā, viņa noslāpētu skūpstiem … Bēdz! kristīgais cilvēk! viņas lūpas — ledus, gulta — augstais ūdens; viņa nokutinās tevi un ievilks upē. Katrīna neskatās ne uz ko. nebaidās, neprātīgā, no laumām, skraida vēlu ar savu nazi un meklē tēvu.
Agri no rīta atbraucis kāds ciemiņš; dižena auguma, sarkanā županā un apprasās par panu Daņilo; dabū visu dzirdēt, izslauka piedurknē asaru pilnās acis un rausta plecus. Viņš cīnījies kopā ar nelaiķi Buruļbašu; kopā viņi kāvušies ar krimiešiem un turkiem; vai viņš varēja domāt, ka panam Daņilo būs tāds gals? Viesis stāsta vēl daudz ko citu un grib redzēt pani Katrīnu.
Katrīna no sākuma nemaz neklausījās to, ko viesis stāstīja, uz beigām sāka kā saprātīga ieklausīties viņa runā. Viņš stāstīja par to, ka viņi dzīvojuši kopā ar Daņilu kā brālis ar brāli; kā slēpušies no krimiešiem zem laivām .. . Katrīna klausījns un nenolaida no viņa acis. «Viņa atlabs!» puiši domāja, skatīdamies viņā. «Sis viesis viņu izārstēs. Viņa jau klausās k-i saprātīga!»
Pa tam viesis sāka stāstīt, ka reiz vaļsirdīgā sarunā pans Daņilo viņam teicis: «Paklausies, brāli Kapran, kad pēc dieva prāta manis vairs nebūs šai pasaulē, tad pieņem manu sievu, un lai viņa kļūst tev par sievu…» Drausmīgi viņā ieurbt s acīm Katrīna. «Ā!» viņa iekliedzās, «tas ir viņš! tas ir tēvs!» un metās viņam virsū ar nazi. Tlgi viņš cīnījās, pūlēdamies izraut viņai nazi; beidzot izrāva, atvēzējās — un notika drausmīgs darbs: tēvs nodūra savu ārprātīgo meitu. Pārsteigtie kazaki gribēja mesties viņam virsū, bet burvis jau bija paspējis uzlēkt zirgā un pazust no redzes.
XIV
Aiz Kijevas parādījās nedzirdēts brīnums. Visi pani un atamani salasījās skatīties šo brīnumu: pēkšņi varēja ieskatīties tālu visās pasaules malās. Tālumā mirdzēja zilais Limans, aiz Limana izplētās Melnā jūra. Piedzīvojuši ļaudis pazina arī Krimu, kas kā kalns pacēlās iz jūras, un purvaino Sivaišu. Pa kreisi bija redzama Galicija. «Bet kas tas tur?» sapulcējušies ļaudis iztaujāja vecākos cilvēkus, norādīdami uz pelēkām un baltām virsotnēm, kas rēgojās tālu pie debesīm un vairāk līdzinājās mākoņiem.
«Tie ir Karpatu kalni!» vecie ļaudis sacīja: «to starpā ir tādi, no kuriem sniegs mūžam nenokūst, bet mākoņi tur piestāj un pārnakšņo.» Parādījās jauns brīnums: no paša augstākā kalna nozuda mākoņi, un uz tā virsotnes parādījās cilvēks zirgā, pilnā bruņinieka ietērpā, aizvērtām acīm, un tik skaidri saskatāms, it kā atrastos pavisam tuvu. Ļaužu pūlī, kas baiļu pārņemti brīnījās, kāds cilvēks uzlēca zirgā un, bailīgi apkārt skatīdamies, it kā meklēdams acīm, vai kāris nedzenas tam pakaļ, steigšus, no visa spēka sāka triekt zirgu. Tas bija burvis. Kas viņu tā izbiedēja? Ielūkojies dīvainajā bruņiniekā, viņš ar izbailēm pazina viņā to pašu seju, kas
25.9
viņam nelūgta bija parādījusies tobrīd, kad viņš pesteļoja Viņš pats nevarēja izprast, kāpēc viņš tā samulsa, viņu redzot, un, bailīgi apkārt skatīdamies, viņš aulēkšoja savā zirgā, līdz uznāca vakars un parādījās zvaigznes. Tad viņš atgriezās mājās varbūt izzināt no nešķīstajiem gariem, ko tāds brīnums nozīmē. Jau viņš gribēja ar zirgu lēkt pāri šaurai upītei, kas ar līkumu bija iegrauzusies ceļā, kad -zirgs pēkšņi pašā lēcienā apstājās, pagrieza pret viņu purnu un — tavu brīnumu — iesmējās! Baltie zobi divās rindās drausmīgi mirdzēja nakts tumsā. Burvim sacēlās mati uz galvas stāvus. Viņš mežonīgi iekliedzās un sāka raudāt kā negudrs, un dzina zirgu tieši uz Kijevu. Viņam likās, ka no visām pusēm skrej viņu ķert: koki tumšā pūlī kā dzīvi apstāja viņu, mādami melnajām bārdām un, izstiepdami garos zarus, centās viņu nožņaugt; zvaigznes, likās, skrēja viņam pa priekšu, norādīdamas visiem uz grēcinieku; pats ceļš, šķitās, dzinās viņam pa pēdām pakaļ.
Izmisušais burvis laidās uz Kijevu, uz svētajām vietām.
XV
Vientulīgs sēdēja savā alā pie svētbilžu lampiņas svētais vientulis un nenolaida acis no svētās grāmatas. Jau daudz gadu viņš tā noslēdzies savā alā; viņš jau pagatavojis sev no dēļiem zārku, kur gulēja kā gultā. Svētais sirmgalvis aizvēra savu grāmatu un sāka lūgties … Pēkšņi ieskrēja dīvaina, drausmīga izskata cilvēks. Pirmo reizi izbrīnījās svētais mūks un atkāpās, ieraudzījis tādu cilvēku. Tas viscaur drebēja kā r.pšu lapa; acis mežonīgi blenza; drausmīga uguns dzirkstīja baiļu pilnajās acīs; viņa izķēmotā seja sacēla drebuļus dvēselē.
«Tēvs, lūdz! lūdz!» viņš izmisis iekliedzās: «aizlūdz par manu pazudušo dvēseli!» un nogāzās gar zemi.
Svētais vientulis pārkrustījās, paņēma grāmatu, atvēra un izbailēs atkāpās, un grāmata nokrita zemē: «Nē, nedzirdētais grēcinieki Tev nav apžēlas! Bēdz prom no šejienes! Nevaru aizlūgt par tevi!»
«Nevari?» kā neprātā iekliedzās grēcinieks.
«Skaties: svētie burti grāmatā pielijuši asinīm . .. Vēl nekad pasaulē nav bijis tik liels grēcinieks!»
«Tēvs! Tu smejies par mani!»
«Ej, nolādētais grēcinieki Es nesmejos par tevi. Bailes pārņem mani. Nav labi cilvēkam būt ar tevi kopā!»
«Nē, nē! Tu smejies, nerunā . .. Redzu, ka tev mute vaļā: lūk, rindām spīd tavi vecie zobi! …»
Un kā ārprātīgs viņš metās un nokāva svēto vientuli.
Kaut kas smagi ievaidējās, un vaidi izskanēja cauri laukam un mežam. Aiz meža pacēlās vājas, izkaltušas rokas gariem nagiem: padraudēja un pazuda.
Un viņš nejuta vairs ne baiļu, ne kā cita. Viss viņam rādījās kā miglā: ausīs džinkstēja, galvā dūca it kā no paģirām, un viss, kas bija acu priekšā, ietinās kā zirnekļa audos. Uzlēcis zirgā, viņš jāja tieši uz Kaņevu, domādams no turienes caur Čerkasiem virzīties tieši uz Krimu pie tatariem, pats nezinādams, kādā nolūkā. Viņš jāj vienu dienu, otru, bet Kaņevas kā nav, tā nav. Ceļš pazīstams, jau sen vajadzēja būt klāt, bet Kaņeva nav redzama. Notālēm pavīdēja baznīcu torņi; nav tomēr Kaņeva, bet Sumska. Burvis bija pārsteigts, redzēdams, ka aizjājis pavisam uz otru pusi. Dzina zirgu atpakaļ uz Kijevu, un pēc dienas parādījās pilsēta, taču ne Kijeva, bet Galiča, kas bija vēl tālāk no Kijevas nekā Sumska, jau tuvu pie Ungarijas. Nesapratnē viņš atgrieza zirgu no jauna atpakaļ, bet nojauš atkal, ka jāj uz pretējo pusi, un arvien uz priekšu. Neviens cilvēks pasaulē nevarētu pateikt, kas notika burvja dvēselē; bet, ja kāds tur ieskatītos un redzētu, kas tur notiek, tas naktīs nevarētu gulēt un ne reizes vairs neiesmietos. Tā nebija ne ļaunprātība, ne bailes, ne niknas dusmas. Nav tāda vārda pasaulē, ar ko to varētu nosaukt. Viņu dedzināja, cepināja, viņam gribējās samīdīt ar savu žirgt', visu pasauli; visu zemi no Kijevas līdz Galičai ar visiem ļaudīm, ar visu ņemt un noslīcināt Melnajā jūrā. Bet to viņš negribēja darīt aiz ļaunprātības; nē, viņš pats nezināja kāda iemesla pēc. Viņš nodrebēja, kad ieraudzīja tuvu sev priekšā Karpatus un augsto Krivanu, kas savu pakausi bija apsedzis ar pelēku mākoni kā ar cepuri: bet zirgs arvien vēl joņoja uz priekšu un aulēkšoja jau pa kalniem. Mākoņi pēkšņi izklīda, un viņa priekšā parādījās drausmīgā diženumā jātnieks . . . Viņš pūlas apturēt zirgu, cieši pievelk laužņus; zirgs neganti iezviedzas, saceldams krēpes, un joņo pretim bruņiniekam. Burvim liekas, ka viss viņā pamirst, ka nekustīgais jātnieks atdzīvojas, atver uzreiz acis, ierauga burvi, kas joņo tam klāt, un iesmejas. Kā pērkons atbalsojas šie smiekli kalnos un ieskanēja burvim sirdī, satricinādami visu viņa iekšieni. Viņam rādījās, it kā kāds spēcīgs vīrs būtu iegājis viņā, staigātu pa viņa iekšieni un dauzītu ar veseriem sirdi, dzīslas… tik drausmīgi viņā atbalsojās šie smiekli!
Jātnieks ar savu briesmīgo roku satvēra burvi un pacēla gaisā. Vienā mirklī burvis bija miris un atvēra pēc nāves acis, bet bija jau mironis un skatījās kā mironis. Tik briesmīgi neskatās ne dzīvs cilvēks, ne arī no mirušiem piecēlies. Viņš grozīja uz visām pusēm savas nedzīvās acis un ieraudzīja miroņus, kas bija piecēlušies no kapiem Kijevā, Galicijā, Karpatos, un kas visi bija viņam līdzīgi sejā kā divi ūdens, pilieni.
Bālum bāli, viens par otru lielāks, viens par otru kaulaināks, viņi sastājās ap jātnieku, kas turēja rokā briesmīgo laupījumu. Vēlreiz iesmējās jātnieks un iesvieda to bezdibenī. Un visi miroņi nolēca bezdibenī, saķēra nosviesto un iecirta viņā savus zobus. Vēl viens, lielāks par visiem, briesmīgāks par visiem, gribēja pacelties no zemes, bet nevarēja, nebija spēka to izdarīt, — tik liels viņš bija izaudzis zemē; bet, ja būtu piecēlies, būtu sagrāvis visus Karpatus, visu Septiņkalni un Turciju. Viņš tikai mazliet pakustējās, — un visa zeme sāka trīcēt, un visur gruva mājas, un daudz cilvēku aizgāja bojā.
Bieži Karpatos dzirdama svilpšana, it kā tūkstoš sudmalu saviem ratiem kultu ūdeni, — tur necaurejamā bezdibenī, kur neviens cilvēks vēl nav ieskatījies, baidīdamies iet garām, miroņi plosa mironi. Nereti noticis, ka zeme trīcējusi visā pasaulē no viena gala līdz otram. Tas ceļas caur to, izskaidro mācīti ļaudis; ka kaut kur jūras tuvumā ir kalns, no kura izšaujas uguns un izplūst karstas upes. Bet vecie ļaudis, kas dzīvo Ungārijā un Galicijā, zina to labāk un saka, ka tur grib piecelties zemē izaugušais, lielais mironis un tricina zemi.
XVI
Gluchovas pilsētā ļaudis pulcējas ap sirmgalvi banduristu un jau kādu stundu klausās, kā aklais spēlē banduru. Tik brīnišķīgas dziesmas un tik labi vēl neviens bandurists nebija dziedājis. Vispirms par bijušajiem atamanu Sagaidačnija un Chmeļņicka laikiem. Toreiz bija citādi laiki: kazaki tad bija slaveni, ar zirgiem mīdīja ienaidniekus, un neviens neuzdrošinājās smieties par viņiem. Sirmgalvis dziedāja ari jautras dziesmas un pievērsa savas acis ļaudīm, it kā būtu redzīgs; bet pirksti ar tiem piestiprinātiem kauliņiem lidoja kā mušas pa stīgām, un likās, ka stīgas spēlēja pašas no sevis, bet ļaudis visapkārt, vecie noliektām galvām, bet jaunie sirmgalvim pievērstām acīm, neiedrošinājās ne sačukstēties savā starpā.
«Pagaidiet,» sirmgalvis sacīja, «uzdziedāšu jums par kādu senu notikumu.» Ļaudis saspiedās vēl ciešāk kopā, un vecais sāka dziedāt:
«Pana Stefana, Septiņkalnes kņaza, Septiņkalnes kņazs bija arī poļu karalis, laikā dzīvoja divi kazaki: Jānis un Pēteris. Dzīvoja viņi kā brālis ar brāli. «Ievēro, Jāni, visu, ko iegūsi, visu uz pusēm: ja vienam priēks, prieks arī otram; ja vienam bēdas — bēdas abiem; ja viens iegūst laupījumu — uz pusēm to; ja kāds no mums krīt gūstā, — otram jāpārdod viss un jāizpērk, bet, ja to nevar, pašam jādodas gūstā.» Un tiešām, visu, ko kazaki ieguva, visu dalīja uz pusēm; ja nolaupīja svešus lopus vai zirgus — visā dalījās uz pusēm.»
«Karalis Stefans karoja pret turku. Jau trīs nedēļas viņš kaujas pret turku, bet nevar viņu izdzīt. Bet turkiem bija tāds pašā, kas viens pats ar desmit janičariem varēja sakaut veselu pulku. Karalis Stefans izziņoja, ka, ja atradīsies tāds drošinieks, kas atvedīs pie viņa šo pašā, dzīvu vai mirušu, viņš dod viņam vienam tik daudz algas, cik saņem viss karaspēks. «Iesim, brāli, medīt šo pašā!» brālis Jānis saka Pēterim. Un kazaki aizgāja — viens uz vienu, otrs uz otru pusi.»
«Vai Pēteris būtu vai nebūtu notvēris pašā, bet Jānis jau ved pašā arkanā, kas uzmests tam kaklā, pie paša karaļa. «Krietns puisis!» karalis Stefans sacīja un pavēlēja izmaksāt viņam vienam tādu algu, kādu saņem viss karaspēks; un pavēlēja ierādīt viņam zemi tur, kur viņam patīk, un dot tik. daudz lopu,'cik viņš vēlas. Tiklīdz Jānis bija saņēmis algu 110 karaļa, tai pašā dienā izdalīja visu uz pusēm ar Pēteri. Pēteris paņēma pusi karaļa dotās algas, bet nevarēja paciest to, ka Jānis bija guvis tādu godu no karaļa, un dziļi sirdī ieslēpa atriebes domas.»
«Abi bruņinieki jāja uz karaļa dāvāto zemi aiz Karpatiem. Kazaks Jānis uzsēdināja zirgā sev aiz muguras savu dēlu un piesaistīja viņu sev. Metas jau krēsla — viņi vēl arvienu jāj. Mazulis aizmidzis; sāk snaust arī pats Jānis. Nesnaud, kazak, kalnos ceļi bīstami! Bet kazakam tāds zirgs, kas pats visur zina ceļu: nepaklups un nespers nepareiza soļa. Kalnu starpā dziļa aiza, aizai dibenu vēl neviens nav saskatījis. Cik tālu debess no zemes, tik tālu aizā līdz dibenam. Bet gar pašu bezdibeni ceļš — divi cilvēki vēl var jāt viens otram blakus, bet trīs ne par ko. Vērīgi sāka soļot zirgs ar snaudošo kazaku. Līdzās jāja Pēteris, aiz prieka drebēdams un aizturēdams elpu. Apskatījās visapkārt un nogrūda paša īsto brāli aizā; un zirgs ar kazaku un bērnu nolidoia bezdibenī.»
«Noturējās kazaks tomēr aiz zara, tikai zirgs viens pats nolidoja dibenā. Ar dēlu uz muguras viņš sāka rāpties uz augšu: bija jau gandrīz augšā, kad pacēla acis un ieraudzīja, Pēteris izstiepis šķēpu, lai atgrūstu viņu atpakaļ. «Ak, dieviņ taisnais! labāk nebūtu pacēlis acis, tad neredzētu, ka paša brālis paceļ šķēpu, lai nogrūstu mani atpakaļ!.. . Manu mīļo brāli! nodur mani ar šķēpu, ja jau man tas tā novēlēts, bet pieņem dēlu: ko nevainīgais bērns noziedzies, ka viņam jāmirst tādā briesmīgā nāvē?» Pēteris iesmējās un pagrūda viņu ar šķēpu, un kazaks ar bērnu nogāzās bezdibenī. Pēteris paņēma sev visu mantu un sāka dzīvot kā turku pašā. Nevienam nebija tādi zirgu pulki kā Pēterim; aitu un aunu nekur tik daudz nebija. Un Pēteris nomira.»
«Kad Pēteris bija miris, tad dievs aicināja abu brāļu, Pētera un Jāņa, dvēseles uz tiesu. «Šis cilvēks ir liels grēcinieks!» dievs teica. «Jāni! nevaru ātrumā atrast viņam piemērotu sodu; izvēlies tu pats viņam sodu!» Ilgi gudroja Jānis, izdomādams sodu, un beidzot teica: «Šis cilvēks nodarījis man pārāk daudz pāri: nodeva savu brāli kā Jūdass un izdeldēja manu cienījamo cilti un pēctečus zemes virsū. Bet cilvēks bez godīgas cilts un pēcnācējiem ir kā labības grauds, kas iesēts zemē uin velti tur pazudis. Nav uzdīdzis, un neviens pat zināt nedabū, 'ka tāds grauds ticis iesēts.»
«Izdari, dievs, tā, lai visa viņa cilts nebauda laimi zemes virsū; lai viņa cilts pēdējais būtu tāds ļaundaris, kāds pasaulē vēl nav bijis, un lai katrs viņa ļaunais darbs laupītu mieru viņa senčiem kapenēs, un lai tie, pasaulē nepieredzētas mokas ciezdami, nāktu ārā no saviem kapiem! Bet nodevējs Pēteris lai nevarētu piecelties un tāpēc ciestu vēl rūgtākas mokas, lai ēstu neprātā zemi un locītos zem zemes!»