BRIESM?G? ATRIEB?BA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 5
«Un, kad pienāks atmaksas stunda tā cilvēka ļaundarībām, tad pacel mani, dievs, iz tā bezdibeņa zirgā uz visaugstāko kalnu, un lai viņš atnāk pie manis, un es nosviedīšu viņu no tā kalna visdziļākā bezdibenī, uin visi miroņi, viņa vectēvi un sentēvi, kur viņi savā dzīves laikā arī nebūtu dzīvojuši, lai visi sanāktu no visām zemes malām un grauztu viņu par tām mokām, iko viņš tiem nodarījis, un lai mūžam grauztu viņu, un lai es varētu papriecāties, noskatīdamies viņa mokās. Bet Jūdass Pēteris lai nevarētu piecelties no zemes, lai arī alktu grauzt, bet grauztu pats sevi, un viņa kauli lai augtu jo ilgāk, jo vairāk, un lai caur to viņa sāpes kļūtu vēl lielākas. Tās būs viņam visbriesmīgākās mokas, jo nav lielāku moku, kā gribēt atriebt un nevarēt atriebt.»
«Cilvēk, tu esi izdomājis briesmīgu sodu!» dievs sacīja. Lai viss notiek tā, kā tu esi sacījis; bet arī tev jāsēž mūžam tur savā zirgā un debesu valstībā tu netiksi, kamēr tu tur sēdēsi savā zirgā!» Un viss notika tā, kā bija sacīts: vēl līdz šai dienai stāv Karpatos dīvainais bruņinieks zirgā un noskatās, ka bezdibenīgajā aizā miroņi grauž mironi, un jūt, ka zemē gulošais mironis aug, grauž šausmīgās mokās pats savus kaulus un briesmīgi tricina visu zemi . . ..»
Jau aklais bija beidzis savu dziesmu; jau sāka par jaunu viņš trinkšķināt stīgas; jau sāka dziedāt dēkainas teiksmas par Chomu un Jeromu, par Stkļaru Stokozu . . . bet ne vecie, ne jaunie arvien vēl nevarēja atjēgties un ilgi vēl stāvēja, galvas nodūruši, pārdomādami briesmīgo pagātnes notikumu.