Kādā pelēkā rītā Muminielejā uzsniga pirmais sniegs. Pavisam klusi un nemanāmi tas birdināja lielas pārslas, un dažās stundās itin viss bija kļuvis balts.
Trollītis Mumins stāvēja uz kāpnēm un skatījās, kā ieleja apsedzas ar ziemas segu, un rāmi nodomāja: «Šovakar mēs iesim ziemas guļā.» Jo kaut kad novembrī tā dara visi troļļi Mumini (ja kādam nepatīk tumsa un aukstums, tad, patiesību sakot, tāda rīcība ir gaužām saprātīga). Viņš aizvēra durvis, un, aiztipinājis pie savas māmiņas, sacīja: — Ir uzsnidzis sniegs.
— Es zinu, — trollīša Mumina māmiņa sacīja.
— Es jau esmu uzklājusi jums visiem gultas ar vissiltākajām segām. Tu vari gulēt augšistabā, rietumu kambarī, kopā ar mazo dzīvnieciņu Snifu.
— Bet Snifs tik šausmīgi krāc, — trollītis Mumins iebilda. — Vai es labāk nevarētu gulēt kopā ar Susuriņu?
— Kā vēlies, — trollīša Mumina māmiņa atļāva.
— Lai Snifs guļ austrumu kambarī.
Tā Muminu ģimene un visi tās draugi un paziņas apdomīgi un nopietni gatavojās garajai ziemai. Verandā trollīša māmiņa uzklāja galdu, bet tasītē ikvienam bija iebērtas tikai egļu skujas (ja ir nodomāts gulēt trīs mēnešus, tad ir ārkārtīgi svarīgi, lai vēders būtu pilns ar skujām). Kad vakariņas bija paēstas (un tās arī vairs lāgā negaršoja), viņi pateica cits citam ar labu nakti mazliet sirsnīgāk nekā parasti, un māmiņa mudināja visus iztīrīt zobus. Pēc tam trollīša Mumina tētis apstaigāja māju, aiztaisīja visas durvis un visus logu aizvērtņus un uzsedza odu pārklāju lustrai, lai tā nenoputētu.
Tad ikviens mājas iemītnieks ielīda savā gultā un, saritinājies pēc iespējas ērtāk, uzvilka segu pār ausīm, un domāja par kaut ko patīkamu. Bet trollītis Mumins, viegli nopūzdamies, sacīja:
— Un tomēr mēs zaudēsim tik daudz laika!
— Nekā! — Susuriņš iebilda. — Mēs sapņosim. Un, kad atkal pamodīsimies, būs pavasaris . . .
— Jāā … — trollītis Mumins murmināja. Viņš jau bija aizslīdējis tālu prom sapņu puskrēslā.
Biezs un smalks ārā sniga sniegs. Tas jau bija noklājis kāpnes, tas smagi nogūlās uz jumta un logu palodzēm. Drīz visa Muminu māja būs viena mīksta, apaļa kupena. Cits pēc cita stājās tikšķēt pulksteņi — bija atnākusi ziema.