Kādu pavasara rītu, tā ap pulksten četriem, pāri Muminielejai laidās pirmā pavasara dzeguze. Tā nosēdās uz zilās Muminu mājas jumta un nokūkoja astoņas reizes, saprotams, maķenīt aizsmakušā balsī, jo vēl bija pārlieku agrs pavasaris. Pēc tam dzeguze laidās tālāk uz austrumiem. Trollītis Mumins pamodās un labu brīdi gulēja un skatījās griestos, nesaprazdams, kur atrodas.
Viņš bija gulējis simtiem nakšu un simtiem dienu, un ap viņu vēl virmoja sapņi, gribēdami ievilkt atkal miegā.
Bet, pagriezies, lai no jauna ērti ierīkotos uz gulēšanu, viņš pamanīja kaut ko tādu, kas miegu kā ar roku atņēma. Susuriņa gulta bija tukša.
Trollītis Mumins pietrūkās kājās.
Kā tad, arī Susuriņa cepures nebija. — Tavu trakumu! — trollītis Mumins iesaucās.
Viņš aiztipināja līdz atvērtajam logam un palūkojās ārā. Protams, Susuriņš bija kāpis pa virvju kāpnēm. Trollītis Mumins tika pāri loga palodzei un, uzmanīgi likdams savas īsās kājas, kāpa lejā. Slapjajā zemē viņš skaidri redzēja Susuriņa pēdu nospiedumus. Pēdas šaustījās šurp un turp, un tām bija grūti izsekot. Dažbrīd tās taisīja garus lēcienus un krustojās. «Viņš ir bijis priecīgs,» trollītis Mumins prātoja. «Seit viņš ir metis kūleņus — to var redzēt pavisam skaidri.»
Piepeši trollītis Mumins, pacēlis purniņu, ieklausījās. Tālumā savas mutes harmonikas spēlēja Susuriņš; viņš spēlēja savu vispriecīgāko dziesmiņu: «Visi mazi dzīvnieciņi pušķīti sien astītē». Trollītis Mumins žigli sāka skriet mūzikas virzienā.
Lejā pie upes viņš sastapa Susuriņu, kas, uzvilcis uz ausīm savu veco cepuri, sēdēja uz tilta margām un šūpoja kājas virs ūdens.
— Hei! — trollītis Mumins teica un nosēdās viņam blakus.
— Hei, hei! — Susuriņš atteica, turpinādams spēlēšanu.
Saule tik tikko bija paguvusi pacelties pāri koku galotnēm un spīdēja abiem tieši sejā. Samieguši acis, viņi skatījās tajā, šūpodami kājas virs dzidri plūstošās straumes, un jutās draudzīgi un bez raizēm.
Pa šo upi viņi agrāk bija devušies pasaulē pretī daudziem neparastiem piedzīvojumiem. Un katrā ceļojumā viņi bija sastapuši jaunus draugus un atveduši tos sev līdzi uz Muminieleju. Trollīša Mumina māmiņa un tētis uzņēma visus paziņas nesatricināmā mierā — viņi vienīgi ienesa vēl gultas un izbīdīja lielāku ēdamgaldu. Tāpēc Muminu mājā allaž valdīja drūzma; te ikviens varēja darīt to, kas ienāca prātā, un gandrīz nevienu te nemāca raizes par rītdienu. Saprotams, laiku pa laikam atgadījās arī kaut kas satraucošs un briesmīgs, taču par garlaicību šai mājā nevarēja žēloties (un tā taču ir liela priekšrocība).
Nodziedājis savas pavasara dziesmas pēdējo pantu, Susuriņš iebāza mutes harmonikas kabatā un sacīja:
— Vai Snifs jau nomodā?
— Nedomāju vis, — trollītis Mumins atbildēja. — Viņš vienmēr guļ nedēļu ilgāk par citiem.
— Tad mēs viņu pamodināsim, — Susuriņš apņēmīgi sacīja un nolēca no tilta margām. — Šodien mums jāpaveic kaut neparasts, jo šī būs lieliska diena.
Zem austrumu kambara loga trollītis Mumins deva viņam slepeno signālu: trīs parastus svilpienus un vienu garu — ķepās (tas nozīmēja, ka gaidāma kāda nodarbošanās). Viņi dzirdēja, ka Snifs pārstāj krākt, tomēr augšā nekas nekustējās.
— Vēl reizi! — Susuriņš sacīja. Un viņi signalizēja divtik stipri.
Te logs atsprāga vaļā.
— Es guļu! — Snifs dusmīgs nobļāva.
— Nāc nu lejā un nedusmojies, — Susuriņš teica.
— Mēs esam nodomājuši darīt kaut ko neparastu.
Tad Snifs nobraucīja savas sagulētās ausis un
rāpās lejā pa virvju kāpnēm (varbūt der pieminēt, ka virvju kāpnes viņiem bija zem visiem logiem, jo iešana pa mājas kāpnēm aizņem pārāk ilgu laiku).
Patiešām, diena taisījās būt lieliska. Visapkārt zemē bija papilnam tikko pamodušos ķiparu, kas cauru ziemu bija gulējuši un nu skraidelēja apkārt, itin visu pārlūkodami. Viņi vēdināja drēbes, sukāja ūsas, laboja savas mājas un visvisādi gatavojās uzņemt pavasari.
Paretam trollītis Mumins, Susuriņš un Snifs apstājās un nolūkojās, kā ceļ māju, vai ari ieklausījās kādā ķildā (pirmajās pavasara dienās jau tādas bieži atgadās, jo tikko izlīdušam no ziemas guļas var taču būt slikts noskaņojums).
Sur tur zaros sēdēja koku gariņi, sukādami savus garos matus, un miega pleķīšos stumbru ziemeļu pusē garus tuneļus raka pelēni un citi sīkie ķipari.
— Priecīgu pavasari! — kāds vecāks čūsku kungs novēlēja. — Kā pavadījāt ziemu?
— Paldies, labi, — trollītis Mumins atbildēja.
— Vai tēvocis labi gulēja?
— Lieliski! — čūsku kungs atteica. — Pasveicini tēti un māmiņu!
Apmēram tā viņi sarunājās ar daudziem, kurus satika. Bet, jo augstāk kalnā viņi kāpa, jo mazāk redzēja ļaužu, un beidzot viņi sastapa vairs tikai kādu pefu māti, kas šaudījās apkārt, noņemdamās ar pavasara tīrīšanas darbiem.
Visur bija slapjš.
— Cik nepatīkami! — sacīja trollītis Mumins, augstu cilādams ķepas kūstošajā sniegā. — Troļļi Mumini nemaz nedrīkst staigāt pa tik lielu sniegu. Tā sacīja māmiņa. — Un viņš nošķaudījās.
— Paklau, trollīti Mumin, — Susuriņš ierunājās. — Man ir ideja. Kā būtu, ja mēs uzkāptu pašā kalna virsotnē un sakrautu tur akmeņu kaudzi par pierādījumu tam, ka pirms mums tur neviens nav bijis?
— Darīsim to! — Snifs iesaucās un steidzās ceļā, lai pagūtu tikt augšā ātrāk par citiem.
Kalna virsotnē brīvi dejoja pavasara vējš, un visriņķī acis priecēja zili apvāršņi. Uz rietumiem atradās jūra, uz austrumiem starp Vientuļajiem Kalniem aizvijās upe, uz ziemeļiem savu pavasara paklāju pleta lieli meži, un dienvidos no trollīša Mumina mājas skursteņa vijās dūmi, jo trollīša māmiņa vārīja brokastu kafiju. Bet mazais dzīvnieciņš Snifs no tā visa nekā nemanīja. Jo kalna virsotnē gulēja cepure — melna gardibene.
— Te kāds ir bijis pirms mums! — Snifs iebrēcās.
Trollītis Mumins paņēma cepuri un aplūkoja
to. — Tā ir dikti smalka. Varbūt tā derēs tev, Susur?
— Nē, nē, tā ir pārlieku jauna, — Susuriņš, kas mīlēja savu veco, zaļo cepuri, atvairījās.
— Varbūt to gribēs tētuks? — trollītis Mumins prātoja.
— Mēs ņemsim to līdzi, — Snifs ierosināja.
— Bet nu es gribu uz mājām. Man vēders prasa kafiju. Un jums?
— Un kā vēl! — trollītis Mumins un Susuriņš dedzīgi piebalsoja.
Tā nu iznāca, ka viņi atrada Burvja cepuri un paņēma to līdzi uz mājām, nenojauzdami, ka paši paver ceļu dažādām burvestībām un savādībām Muminielejā.
Kad trollītis Mumins, Susuriņš un Snifs ienāca verandā, pārējie kafiju jau bija padzēruši un izklīduši kur kurais. Vienīgi trollīša Mumina tētis sēdēja un lasīja avīzi.
— Ak tā, jūs arī esat augšā, — viņš sacīja. — Šodienas avīzē ir maz ievērojamu notikumu. Kāds strauts pārrāvis aizprostu un iznīcinājis skudru mājokli. Visi izglābušies. Tālāk teikts, ka pulksten četros pāri ielejai laidusies pirmā pavasara dzeguze, kas devusies tālāk uz austrumiem.
— Skaties, ko mēs atradām! — trollītis Mumins lepni rādīja. — Tev skaistu, melnu cepuri!
Trollīša Mumina tētis aplūkoja cepuri no visām pusēm un tad salonā pie spoguļa pielaikoja. Cepure bija maķenīt par lielu un smagu, bet visumā tā atstāja varenu iespaidu.
— Māmiņ! — trollītis Mumins iesaucās. — Nāc, paskaties uz tēti!
Māmuļa atvēra virtuves durvis un, ļoti izbrīnījusies, palika stāvam uz sliekšņa.
— Vai tā man piestāv? — tētis jautāja.
— Piestāv gan, — trollīša Mumina māmiņa piekrita. — Jā, cepure dara tevi ļoti vīrišķīgu. Tikai tā ir maķenīt par lielu.
— Vai šitā nav labāk? — tētis jautāja, atbīdījis cepuri pakausī.
— Hm, — mā,muļa novilka. — Protams, ka tā ir labi, bet man gandrīz vai liekas, ka bez cepures tu izskaties cienīgāks.
Tētuks nopētīja sevi spogulī no priekšas, no aizmugures, no sāniem un tad nopūzdamies nolika cepuri uz sekretāra.
— Tev taisnība, — viņš sacīja. — Ne jau visam ir vajadzīga rota.
— Daiļums vien jau ir rota, — trollīša Mumina māmiņa laipni piebilda. — Ēdiet, bērni, vairāk olu, jūs visu ziemu esat pārtikuši tikai no skujām.
Un viņa atkal nozuda virtuvē.
— Bet ko mēs ar to iesāksim? — mazais dzīvnieciņš Snifs jautāja. — Tik smalka cepure!
— Lietosim to kā papīrgrozu, — trollīša Mumina tētis ieteica. Pēc tam viņš devās atpakaļ uz augšstāvu, lai rakstītu savus memuārus (lielo grāmatu, kas stāsta par Mumina tēva vētraino jaunību).
Susuriņš nolika cepuri uz grīdas starp sekretāru un virtuves durvīm.
— Nu jums atkal ir jauna mēbele, — viņš pavīpsnāja, jo Susuriņš reti kad spēja izjust prieku par kādu mantu. Vecajā uzvalkā, kas viņam bija no dzimšanas (kur un kā, to neviens nezina), viņš jutās labi, un vienīgais īpašums, no kura viņš nešķīrās, bija mutes harmonikas.
— Ja esat paēduši brokastis, tad iesim ārā un apskatīsimies, kas Snorkēm padomā, — trollītis Mumins mudināja. Bet, iekams trollītis izgāja dārzā, viņš iesvieda olu čaumalas papīrgrozā, jo bija (dažreiz) kārtīgs trollītis Mumins.
Un salons palika tukšs.
Stūrī starp sekretāru un virtuves durvīm stāvēja Burvja cepure ar olu čaumalām. Un tagad atgadījās kaut kas patiešām neparasts. Olu čaumalas sāka pārvērsties.
Redziet, ikviena lieta, kas pietiekami ilgi sabi- jusi Burvja cepurē, pārvēršas par kaut ko pilnīgi citu — par ko, tas iepriekš nekad nav zināms. Laime, ka trollīša Mumina tēva galvai cepure tā īsti nederēja, jo, ja viņš to būtu paturējis galvā mazliet ilgāk, tad — lai Dievs sargā visu sīko dzīvnieciņu aizstāvi — kas no viņa būtu iznācis! Tagad tēvs dabūja tikai vieglas galvas sāpes (un pēcpusdienas pusē arī tās pārgāja).
Toties olu čaumalas gulēja cepurē un lēnām sāka mainīt formu. Tās saglabāja savu balto krāsu, bet auga un auga, līdz kļuva mīkstas un villainas. Pēc kāda brīža tās piepildīja visu cepuri. Un tad no tās malām atdalījās pieci apaļi mākonīši un izpeldēja verandā, mīksti atsitās pret kāpnēm un apstājās kādu gabaliņu no zemes. Bet Burvja cepure bija tukša.
— Tavu trakumu! — trollītis Mumins sacīja.
— Vai tas ir ugunsgrēks? — Snorke nemierīgs jautāja.
Mākonīši nekustīgi stāvēja viņu priekšā, nemainot apveidus, itin kā gaidīdami.
Snorkes jaunkundze ļoti uzmanīgi pastiepa ķepiņu un pieskārās tuvākā mākoņa malai.
— Gluži kā kokvilnas pūka! — viņa izbrīnīta iesaucās.
Pārējie panācās tuvāk un arī aptaustīja mākoni.
— Uz mata kā mazs spilvens, — Snifs teica.
Susuriņš vāri iebukņīja mākoni. Gabaliņu paslīdējis, tas atkal apstājās.
— Kam tie pieder? — mazais dzīvnieciņš Snifs jautāja. — Kā tie nokļuvuši verandā?
Trollītis Mumins pakratīja galvu.
— Kaut ko tik jocīgu es vēl neesmu piedzīvojis, — viņš sacīja. — Varbūt mums vajadzētu aiziet pēc māmiņas?
— Nē, nē, — Snorkes jaunkundze iesaucās. — Mēs paši tos izpētīsim. — Un viņa novilka mākonīti pie zemes un ar ķepiņu to noglaudīja. — Tik mīksts! — viņa teica. Un jau nākamajā mirklī bija uzsēdusies uz mākoņa un ķiķinādama šūpojās uz augšu un leju.
— Es arī vienu gribu! — Snifs iebrēcās uz uzkāpa uz otra mākoņa. — Hei, hop!
Bet, kad viņš pateica «hop», mākonis pacēlās gaisā un apmeta virs zemes mazu, elegantu līkumu.
— Ak tu tētīt! — Snifs iesaucās. — Tas kustas!
Nu visi metās katrs uz sava mākoņa un sauca:
— Hop! Hei, hop!
Mākoņu pikuči kā lieli, paklausīgi truši palēkdamies virzījās turp un šurp. Snorke atklāja, kā tie jāstūrē. Viegls piesitiens ar vienu ķepu — un mākonis pagriezās. Piesitiens ar abām ķepām — mākonis ar pilnu jaudu traucās uz priekšu. Nedaudz sašūpojot, mākonis cēlās gaisā, līdz to apstādināja.
Tas bija gluži neizsakāmi jauki.
Viņi iedrošinājās uzbraukt līdz pat koku galotnēm un uz Muminu mājas jumta.
Trollītis Mumins ar savu mākoni nolaidās pie tēva loga un iesaucās: — Kikerigū! — (Viņš bija tik sajūsmināts, ka neko labāku nespēja izdomāt.)
Trollīša Mumina tētim izkrita no rokām pildspalva, ar ko viņš rakstīja savus memuārus, un viņš drāzās pie loga.
— Zvēru pie savas astes! — viņš iesaucās. — Zvēru pie savas astes! — tas bija viss, ko viņš spēja izdvest.
— Sī būs saistoša nodaļa tavos memuāros, — trollītis Mumins sacīja. Un, piestūrējis savu mākoni pie virtuves loga, sauca māmiņu.
Mumina māmiņa gatavoja malto gaļu ar sīpoliem un kartupeļiem, un viņa ļoti steidzās.
— Mīļais muminbērns, ko nu tu atkal esi izdomājis? — viņa jautāja. — Uzmanies tik, ka nenokrīti zemē!
Bet dārzā Snorke ar Susuriņu bija izdomājuši jaunu rotaļu. Lielā ātrumā tie stūrēja viens otram virsū un ar mīkstu būkšķi sasitās kopā. Tas, kurš pirmais nokrita zemē, bija zaudētājs.
— Nu es tev parādīšu! — Susuriņš iesaucās un iekrampējās mākoņa malās. — Uz priekšu!
Bet Snorke izveicīgi pavirzījās sāņus un pēc tam nodevīgi uzbruka no apakšas.
Susuriņa mākonis apgāzās, un viņš iekrita uz galvas dobē tā, ka cepure uzmaucās pāri degunam.
— Trešais raunds! — šķīrējtiesnesis Snifs uzsauca un pacēlās gabaliņu virs abiem. — Rezultāts: divi — viens! Uzmanību! Gatavību! Aiziet!
— Vai neizmetīsim kopā mazu līkumu? — trollītis Mumins jautāja Snorkes jaunkundzei.
— Labprāt, — Snorkes jaunkundze atbildēja, piestūrēdama savu mākoni blakus viņējam. — Uz kurieni?
— Uzmeklēsim Murmuli un pārsteigsim viņu, — trollītis Mumins ierosināja.
Viņi pabraucās virs dārza, bet ierastajās vietās Murmulis nebija redzams.
— Tālu viņš nemēdz doties, — Snorkes jaunkundze sacīja. — Kad es viņu redzēju pēdējo reizi, viņš šķiroja pastmarkas.
— Tas taču bija pirms pusgada, — trollītis aizrādīja.
— Ai, pareizi gan! — Snorkes jaunkundze iesau- . cās. — Mēs taču pēc tam gulējām.
— Vai tu labi gulēji? — trollītis Mumins apvaicājās.
Pirms Snorkes jaunkundze atbildēja, viņa eleganti pārlidoja koka galotnei un mazliet apdomājās.
— Es redzēju šausmīgu sapni! — viņa sacīja. — Nejauks vīrs ar melnu gardibeni galvā skatījās manī un vīpsnāja.
— Savādi, — trollītis Mumins sacīja. — Es redzēju tieši tādu pašu sapni. Vai tam vīram rokās nebija arī balti cimdi?
— Kā tad, — Snorkes jaunkundze teica, pamādama ar galvu.
Lēnām slīdēdami pāri mežam, abi kādu brīdi par to domāja.
Piepeši viņi ieraudzīja klunkurējam Murmuli, kas bija salicis ķepas aiz muguras un degunu pievērsis zemei. Trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze noslīdēja lejā pie viņa — katrs savā pusē — un reizē iesaucās:
— Labrīt!
— Ūu! — izsaucās Murmulis. — Ptū, kā es nobijos! Jūs taču zināt, ka mani nedrīkst nobiedēt, citādi man sirds kāpj pa muti laukā.
— Ai, piedod, — Snorkes jaunkundze teica. — Vai redzi, uz kā mēs braucam?
— Savādi, — Murmulis novilka. — Bet es jau esmu pieradis pie jūsu dīvainajām nodarbībām. Tieši šobrīd es esmu grūtsirdīgs.
— Par ko tā? — Snorkes jaunkundze līdzcietīgi ievaicājās. — Tik jaukā dienā?
Murmulis pakratīja galvu. — Jūs tik un tā mani nesapratīsiet, — viņš sacīja.
— Mēs pacentīsimies, — trollītis Mumins piebilda. — Vai tev atkal pastmarkai trūkst kāds zīmogs?
— Gluži pretēji, — Murmulis nopūtās. — Man ir visi. Ikviens. Mana marku kolekcija ir pilnīga. Tajā nekā netrūkst.
— Nu tad jau labi! — Snorkes jaunkundze uzmundrinoši iesaucās.
— Jā, es jau zināju, ka jūs mani nesapratīsiet, — Murmulis teica.
Trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze noraizējušies saskatījās. Aiz cieņas pret Murmuļa bēdām viņi ļāva saviem mākonīšiem gabaliņu atpalikt un
brauca viņam aiz muguras. Murmulis klunkurēja tālāk, kamēr trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze gaidīja, ka viņš pats pateiks, ar ko viņam sirds pilna.
Un pēc brīža Murmulis iesaucās:
— Ha! Bezjēdzīgi!
Vēl pēc kāda brīža viņš noteica:
— Kam tas viss vajadzīgs? Manu pastmarku kolekciju var izmantot par tualetes papīru!
— Ko tu, Murmuli! — Snorkes jaunkundze uztraukta sacīja. — Nerunā tā! Tava marku kolekcija ir visskaistākā pasaulē!
— Tur jau tās nedienas! — Murmulis bija izmisis. — Tā ir gatava. Nav vairs nevienas markas,
neviena zīmoga, ko es nebūtu atradis. Itin nekā! Ko lai iesāku?
— Man šķiet: es sāku saprast, — trollītis Mumins lēnām sacīja. — Tu vairs neesi krājējs, tu esi tikai īpašnieks, un tas it nemaz nav interesanti.
— Nav gan, — Murmulis satriekts noburkšķēja. — It nemaz.
Viņš apstājās un pagrieza pret viņiem savu sakrunkoto seju.
— Mīļo Murmuli, — Snorkes jaunkundze ieteicās, uzmanīgi noglauzdama viņam ķepu. — Man ir ideja. Padomā, tu taču varētu sākt kaut ko pilnīgi citu, kaut ko pavisam jaunu!
— Tā ir ideja, — Murmulis piekrita. Bet grumbas sejā viņam bija joprojām, jo viņam likās, ka pēc tik lielām raizēm nav iespējams tūlīt kļūt priecīgam.
— Piemēram, tauriņus! — trollītis Mumins ierosināja.
— Neiespējami, — Murmulis noteica un sadrū- vējās. — Tos vāc mans brālēns no tēva puses. Un viņu es nevaru ciest.
— Tad zīda lentes? — Snorkes jaunkundze sacīja.
Murmulis tikai kaut ko norūca.
— Un dārglietas? — Snorkes jaunkundze cerīgi ievaicājās. — Tām nemūžam nav gala!
— Ko niekus! — Murmulis novilka.
— Jā, tad es patiesi nezinu padoma, — Snorkes jaunkundze sacīja.
— Mēs tev kaut ko ieteiksim, — trollītis Mumins mierināja. — Māmiņa noteikti zinās. Starp citu, vai tu neesi redzējis bizamžurku?
— Viņa vēl guļ, — Murmulis bēdīgi atteica. — Viņa sacīja, ka esot nevajadzīgi tik agri celties, un tur viņai nudien ir taisnība.
Un Murmulis turpināja savu vientulīgo gājienu pa mežu.
Trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze uzbrauca savus mākonīšus līdz pašām koku galotnēm un saulītē lēnām šūpojās uz priekšu. Viņi prātoja, ko Murmulis varētu krāt.
— Varbūt gliemežvākus? — Snorkes jaunkundze ieteicās.
— Vai arī bikšu pogas? — trollītis Mumins sacīja.
Bet siltā saule uzdzina miegu. Domāšana nevedās. Viņi atgūlās uz mākonīšiem un skatījās pavasara debesīs, kur trallināja cīruļi.
Un piepeši viņi ieraudzīja pirmo taureni. Ikviens taču zina: ja pirmo redz dzeltenu taureni, tad vasara būs līksma. Ja baltu, tad vasara būs mierīga (par melniem un brūniem tauriņiem nebūs runa, jo tas ir pārāk skumīgi).
Bet šis tauriņš bija zeltains.
— Ko tas varētu nozīmēt? — trollītis Mumins brīnījās. — Es vēl nekad neesmu redzējis zelta tauriņu.
— Zelta krāsa ir vēl labāka par dzeltenu, — Snorkes jaunkundze teica. — Gan pats redzēsi!
Kad trollītis Mumins un Snorkes jaunkundze pārnāca mājās pusdienās, viņi uz kāpnēm sastapa Murmuli. Viņš staroja no prieka.
— Nu? — trollītis Mumins pavaicāja. — Kas tie būs?
— Augi! — Murmulis iesaucās. — Es pētīšu augus. To izdomāja Snorke. Es savākšu visskaistāko herbāriju pasaulē! — Un Murmulis izpleta kleitu1 , lai parādītu savu pirmo atradumu. Mazs, tievs pavasara sīpoliņš bija ieslēpies starp mitro zemi un lapām.
— Gagea lutea, — Murmulis lepni rādīja. — Pirmais kolekcijā. Nevainojams eksemplārs.
Un viņš iegāja iekšā un izlika visu uz ēdamgalda.
— Pavirzies uz galda stūri, — trollīša Mumina māmiņa teica, — jo te stāvēs zupa. Vai visi sanākuši? Vai bizamžurka vēl guļ?
— Kā sivēns, — Snifs atbildēja.
— Vai šodien jums bija jautri? — Mumina māmiņa vaicāja, kad bija pielējusi visus šķīvjus pilnus.
— Šausmīgi jautri! — visa ģimene iesaucās.
Nākamo rītu, kad trollītis Mumins aizgāja uz malkas šķūnīti, lai izlaistu ārā piecus mākonīšus, tie visi kā viens bija pazuduši. Un nevienam ne prātā nenāca, ka tiem ir kāds sakars ar dažām olu čaumalām, kas atkal gulēja Burvja cepurē.
' Murmulis allaž staigāja kleitā, ko viņš bija mantojis 110 savas tantes. Man ir aizdomas, ka visi murmuļi valkā brunčus. Savādi, bet tā tas ir.— Rakstn. piez.