Kādā siltā un mierīgā dienā, kad pār Muminie- leju smidzināja vasaras lietutiņš, tika nolemts spēlēt mājās paslēpes.
Snifs stāvēja stūrī un, paslēpis purniņu ķepās, skaļi skaitīja. Izskaitījis līdz desmit, viņš apsviedās riņķī un sāka meklēt: vispirms parastajās slēpšanās vietās un tad neparastajās.
Trollītis Mumins gulēja zem verandas galda un jutās maķenīt nemierīgs. Viņš pats juta, ka šī nav nekāda labā paslēptuve. Snifs katrā ziņā pacels galdautu, un tad viņš būs atrasts. Trollītis Mumins pavērās uz vienu, uz otru pusi un pamanīja melno gardibeni, kuru kāds bija nolicis stūrī.
Spīdoša ideja! Snifs nekad neiedomāsies pacelt cepuri. Žigli izlīdis no paslēptuves, trollītis klusi aizlavījās līdz kaktam un uzvilka cepuri pāri galvai. Tālāk par vēderu tā nesniedzās, bet, ja viņš sarausies gluži maziņš un iebāzīs iekšā asti, tad noteikti būs diezgan neredzams.
Trollītis Mumins pats pie sevis iespurdzās, izdzir- dis, kā visi pārējie — cits pēc cita — tiek atrasti. Murmulis droši vien atkal bija paslēpies zem dīvāna — labāku vietu viņš nemācēja atrast. Nu viņi barā skraidīja apkārt, meklēdami trollīti Muminu.
Trollītis gaidīja, līdz viņam sametās bail, ka pārējiem apniks meklēšana, un viņš izlīda no cepures, pabāza galvu pa durvīm un sacīja:
— Tutū!
Labu brīdi Snifs blenza uz viņu, tad diezgan nelaipni atbildēja:
— Pats tu esi tutū.
— Kas tas tāds? — Snorkes jaunkundze čukstēja.
Pārējie grozīja galvas, joprojām blenzdami uz trollīti Muminu.
Nabaga mazais trollītis Mumins! Burvja cepurē viņš bija pārvērsts par ļoti savādu zvēru. Viss, kas viņam bija apaļš, tagad bija kļuvis tievs, un viss, kas bija mazs, nu bija liels. Un visjocīgākais bija tas, ka viņš vienīgais nevarēja redzēt, kāds izskatījās.
— Nu gan jūs esat izbrīnījušies! — trollītis Mumins sacīja un paspēra dažus nedrošus soļus ar savām garajām, tievajām kājelēm. — Jums nebija ne jausmas, kur es biju noslēpies!
— Tas mūs neinteresē, — Snorke teica. — Bet tu patiešām izskaties tik neglīts, ka ikviens būs izbrīnījies, tevi ieraugot.
— Cik jūs esat nelaipni, — trollītis Mumins bēdīgs nomurmināja. — Nu jā, jums pārāk ilgi vajadzēja meklēt. Ko mēs tagad darīsim?
— Vispirms tev vajadzētu stādīties priekšā, — Snorkes jaunkundze vēsā balsī teica. — Mēs taču nezinām, kas tu tāds esi.
Trollītis Mumins pārsteigts paskatījās uz viņu, bet tad iedomājās, ka šī ir kāda jauna rotaļa. Sajūsmināts iesmējies, viņš sacīja:
— Es esmu Kalifornijas karalis!
— Un es esmu Snorkes māsa, — teica Snorkes jaunkundze. — Sis ir mans brālis.
— Mani sauc par Snifu, — mazais dzīvnieciņš Snifs sacīja.
— Es esmu Susuriņš, — Susuriņš teica.
— Pū, cik jūs esat apnicīgi! — trollītis Mumins iesaucās. — Vai jūs nevarējāt izdomāt ko neparastāku? Bet nu iesim ārā, man liekas, ka laiks sāk skaidroties.
Viņš izgāja uz kāpnēm, un pārējie, ļoti izbrīnījušies un diezgan aizdomīgi, viņam sekoja.
— Kas tas tāds? — jautāja Murmulis, kas sēdēja mājas priekšā un skaitīja saulespuķei putekšņ- lapas.
— Tas ir Kalifornijas karalis, — Snorkes jaunkundze šaubīdamas atbildēja.
— Vai viņš te dzīvos? — Murmulis vēlējās zināt.
— Tas jāizlemj trollītim Muminam, — Snifs ieteicās. — Diezin kur viņš ir palicis?
Trollītis Mumins iesmējās. — Dažreiz tu tiešām esi nepārspējams! Iedomājies, ja nu mēs uzmeklētu trollīti Muminu!
— Vai tu viņu pazīsti? — Susuriņš jautāja.
— Njā, — trollītis Mumins novilka. — Tā varētu būt. Patiešām, es viņu tīri labi pazīstu!
Viņš vai pušu plīsa aiz sajūsmas par jauno rotaļu, un viņam likās, ka viņš lieliski iejūtas lomā.
— Kad tu ar viņu iepazinies? — Snorkes jaunkundze vaicāja.
— Mēs reizē piedzimām, — trollītis Mumins atbildēja un gandrīz vai nejaudāja parunāt aiz smiekliem. — Bet ziniet, viņš ir viens īsts lempis. Mēbelētā istabā viņu nemaz nevar laist iekšā!
— Tu nedrīksti tā runāt par trollīti Muminu! — Snorkes jaunkundze stingri sacīja. — Viņš ir vislabākais trollītis pasaulē, un mēs viņu šausmīgi mīlam!
Trollītis Mumins bija sajūsmā.
— Patiešām! — viņš sacīja. — Man gan liekas, ka trollītis Mumins ir īsts nejaucenis.
Tad Snorkes jaunkundze ieraudājās.
— Ej prom! — Snorke draudīgi sacīja. — Citādi mēs tevi iekaustīsim!
— Nu, nu, tā taču bija tikai rotaļa! Es esmu dikti priecīgs, ka jūs mani tik ļoti mīlat! — trollītis Mumins pārsteigts sacīja.
— Nemaz nemīlam! — Snifs spalgi iebrēcās. — Brūciet viņam virsū! Dzeniet prom to nejauko karali, kas apmelo mūsu trollīti Muminu!
Un viņi visi barā metās virsū nabaga trollītim Muminam. Viņš bija pārlieku izbrīnījies, lai spētu sevi aizstāvēt, un, kad trollītis bija paspējis sadusmoties, bija jau par vēlu — viņš gulēja apakšā jūklim, kurš vēzēja rokas, astes un ķepas, kur skanēja klaigas un belzieni.
Uz kāpnēm parādījās trollīša Mumina māmuļa.
— Kas jums noticis, bērni? — viņa iesaucās. — Tūdaļ beidziet kauties!
— Viņi sit Kalifornijas karali, — Snorkes jaunkundze šņukstēja. — Un tā viņam vajag!
Sadauzīts un dusmīgs trollītis Mumins uzslējās kājās.
— Māmulīt! — viņš iesaucās. — Viņi to visu iesāka! Trīs pret vienu, tas nav taisnīgi!
— Tam es piekrītu, — trollīša māmiņa nopietni sacīja. — Tu laikam būsi viņus kaitinājis? Starp citu, kas tu tāds esi, mīļo zvēriņ?
— Beidziet reiz to dumjo rotaļu! — trollītis Mumins kliedza. — Man ar jums nemaz vairs nav interesanti! Es esmu trollītis Mumins, un tur uz kāpnēm stāv mana māmiņa. Un viss!
— Tu neesi trollītis Mumins, — Snorkes jaunkundze nicīgi sacīja. — Viņam ir smukas austiņas, bet tavas ausis ir kā katlu tveramie!
Trollītis Mumins samulsis pagrieza galvu un sataustīja pāri šausmīgi lielu, krunkainu ausu.
— Bet es esmu trollītis Mumins! — viņš izmisis iesaucās. — Vai jūs man neticat?
— Trollītim Muminam ir tāda mazītiņa astīte, bet tavējā izskatās kā lampu birste, — Snorke piebilda.
Ai, nudien! Trollītis Mumins trīcošām ķepām pataustīja mugurpusi.
— Tavas acis ir kā šķīvji, — Snifs teica. — Trollītim Muminam acis ir mazas un mīļas!
— Pilnīgi pareizi, — Susuriņš apstiprināja.
— Tu esi krāpnieks! — Murmulis secināja.
— Vai tad neviens man vairs netic? — trollītis Mumins izsaucās. — Māmulīt, ieskaties manī uzmanīgi, tu taču pazīsi savu muminbērnu!
Trollīša Mumina māmiņa uzmanīgi skatījās. Viņa ļoti ilgi lūkojās trollīša izbiedētajās acīs, kas bija kā šķīvji, un tad mierīgi sacīja:
— Jā, tu esi trollītis Mumins.
Un to pašu mirkli viņš sāka pārvērsties. Acis, ausis un aste saruka, deguns un vēders kļuva lieli. Un tur sveiks un vesels visā savā godībā stāvēja trollītis Mumins.
— Nāc, lai tevi apskauju, — trollīša māmiņa sacīja. — Redzi nu, es tomēr vienmēr pazīšu savu mīļo muminbērnu!
Nedaudz vēlāk tajā pašā dienā trollītis Mumins uz Snorke sēdēja vienā no savām slepenajām vietām zem jasmīnu krūma, kuru ieskāva zaļa, apaļa lapu ala.
— Jā, bet tur jābūt kādam, kas tevi pārvērta, — Snorke sacīja.
Trollītis Mumins kratīja galvu.
— Es nemanīju nekā sevišķa,— viņš sacīja.— Es arī nekā neēdu un nerunāju nekādus bīstamus vārdus.
— Bet varbūt tev gadījās ieiet apburtā lokā? — Snorke prātoja.
— Cik man zināms, ne, — trollītis Mumins teica.
— Es visu laiku sēdēju zem melnās cepures, kuru mēs lietojām par papīrgrozu.
— Iekšā cepurē? — Snorke neticīgi pārjautāja.
— Tieši tā, — trollītis apstiprināja.
Viņi prātoja vēl brītiņu. Tad abi reizē iesaucās:
— Tai jābūt! . . — un blenza viens otrā.
— Nāc! — Snorke sacīja.
Viņi iegāja verandā un ļoti uzmanīgi tuvojās cepurei.
— Tā izskatās visai parasta, — Snorke teica.
— Ja neņem vērā, ka tāda gardibene jau pati par sevi ir neparasta.
— Bet kā mēs uzzināsim, vai tā bija vainīga? — trollītis Mumins jautāja. — Es tajā vairs nelīdīšu!
— Varbūt kādu citu varētu tajā iemānīt, — Snorke ierosināja.
— Bet tas būtu tomēr pārlieku nekrietni, — trollītis Mumins iebilda. — Kā lai zinām, ka viņš atkal kļūs tāds kā agrāk?
— Izvēlēsimies ienaidnieku, — Snorke teica.
— Hm, vai tu zini kādu? — trollītis Mumins norūca.
— Atkritumu kaudzes lielo žurku, — Snorke sacīja.
Trollītis Mumins purināja galvu.
— Viņa nebūs iemānāma.
— Nu tad skudru lauvu, — Snorke ieteica.
— Tas būtu labi, — trollītis Mumins piekrita.
— Reiz lauva ievilka māmiņu bedrē un piebēra viņai pilnas acis ar smiltīm.
Viņi devās meklēt skudru lauvu, paņēmuši līdzi lielu kārbu. Skudru lauvas viltīgās alas ir jāmeklē
smilšainajā krastmalā, tāpēc viņi devās uz jūru. Nepagāja necik ilgs laiks, kad Snorke atrada lielu, apaļu bedri un aizrautīgi sauca šurp trollīti Muminu.
— Te viņš ir! — Snorke čukstēja. — Bet kā mēs viņu iemānīsim bundžā?
— Es apņemos to izdarīt, — trollītis Mumins atčukstēja. Viņš paņēma rokās kārbu un ar vāku uz augšu ieraka to smiltīs kādu gabaliņu nostāk.
Pēc tam trollītis Mumins skaļi sacīja:
— Tie ir vieni vārgi radījumi, tie skudru lauvas!
Viņš deva Snorkem zīmi, un viņi abi gaidu pilni
lūkojās bedrē. Smiltis lejā kustējās, bet nekas nebija redzams.
— Ārkārtīgi vārgi radījumi! — trollītis Mumins atsāka. — Vai vari iedomāties, tiem vajag vairākas stundas, lai ieraktos zemē!
— Jā, bet … — Snorke šaubīdamies novilka.
— Nu, ka tev saka, — trollītis Mumins sacīja, spēcīgi kustinādams ausis. — Vairākas stundas!
Tai brīdī no smilšu bedres paslējās draudīga galva ar izbolītām acīm.
— Vārgs, tu sacīji! — skudru lauva šņāca.— Lai ieraktos zemē, man vajag trīs sekundes — ne vairāk un ne mazāk!
— Lai mēs tam ticētu, tēvocis varētu parādīt, kā tas notiek, — trollītis Mumins pieglaimīgi sacīja.
— Es jūs apbēršu ar smiltīm! — skudru lauva nikni sacīja. — Un, kad būšu ievilcis jūs savā alā, es jūs apēdīšu!
— Nevajag, nevajag! — Snorke pārbijies lūdza. — Labāk parādiet, kā atmuguriski trīs sekundēs var ielīst zemē!
— Ja tas notiks te virszemē, tad mēs labāk redzēsim, — trollītis Mumins sacīja, norādīdams uz vietu, kur bija ierakta kārba.
— Vai jūs domājāt, ka es te taisīšu pekstiņus zīdaiņiem? — skudru lauva nicīgi teica. Tomēr nespēja turēties pretī kārdinājumam, lai parādītu, cik viņš ir stiprs un izveicīgs. Nicīgi šņaukādamies, viņš iztrausās no alas un augstprātīgi vaicāja:
— Nu, kur man jārokas zemē?
— Te, — trollītis Mumins rādīja.
Skudru lauva uzrāva plecus un draudīgi saslēja krēpes.
— Uzmanieties! — viņš sauca. — Tagad es lienu zemē, bet, kad nākšu ārā, es jūs apēdīšu! Viens, divi, trīs!
Kā rūcošs propelleris lauva atmuguriski rāpās smiltīs, tieši iekšā paslēptajā kārbā. Patiešām, viņš ierakās smiltīs trīs sekundēs vai drīzāk — divās ar pusi, jo bija šausmīgi nikns.
— Atri virsū vāku! — trollītis Mumins sauca. Viņi notrausa smiltis un stingri uzskrūvēja vāku.
Tad kopīgiem spēkiem izcēla kārbu un vēla to mājup. Skudru lauva iekšā kliedza un auroja, bet smiltis apslāpēja viņa balsi.
— Tīrais trakums, cik viņš ir nikns! — Snorke sacīja. — Es neuzdrīkstos iedomāties, kas notiktu, ja viņš izlauztos ārā!
— Viņš netiks ārā, — trollītis Mumins mierīgi sacīja. — Un, kad viņš to izdarīs, tad es ceru, ka viņš būs pārvērsts par kaut ko briesmīgu!
Kad viņi pārnāca Muminu mājās, trollītis Mumins sasauca savus draugus, iebāžot ķepas mutē un trīs reizes gari nosvilpjoties (kas nozīmēja: atgadījies kaut kas neparasts).
Pārējie drāzās šurp no visām malām un salasījās ap kārbu ar skrūvējamo vāku.
— Kas jums tur ir? — Snifs jautāja.
— Skudru lauva,— trollītis Mumins lepni sacīja. — Mēs noķērām īstu, saniknotu skudru lauvu!
— Iedomājies tik, un jūs to uzdrošinājāties! — Snorkes jaunkundze apbrīnā iesaucās.
— Un tagad mēs esam nolēmuši ielikt viņu cepurē, — Snorke stāstīja.
— Lai viņš pārvēršas par tādu pašu biedēkli, kāds kļuvu es, — trollītis Mumins sacīja.
— Stāsti tā, lai var kaut ko saprast, — Murmulis lūdza.
— Es pārvērtos tāpēc, ka paslēpos tajā cepurē, — trollītis Mumins skaidroja. — Tā mēs izprātojām. Un nu mēs pārliecināsimies, vai arī skudru lauva kļūs par kaut ko nejauku.
— Bet viņš taču var pārvērsties par diezin ko! — Snifs iebrēcās. — Viņš var tapt bīstamāks nekā skudru lauva un mūs visus apēst!
Bridi viņi izbijušies stāvēja pavisam klusu, skatījās uz kārbu un klausījās apslāpētajās skaņās.
— Vai, vai! — Snorkes jaunkundze nobijusies iesaucās un kļuva bezkrāsaina[1].
— Kamēr viņš pārvēršas, mēs paslēpsimies zem galda, — Susuriņš ierosināja. — Kas eksperimentē, tas vienmēr riskē! Tūlīt metiet viņu cepurē!
Snifs padrāzās zem galda. Trollītis Mumins, Susuriņš un Murmulis turēja kārbu virs Burvja cepures, un Snorkes jaunkundze uzmanīgi noskrūvēja vāku. Saceldams smilšu mākoni, skudru lauva iekrita cepurē, un zibens ātrumā Snorke uzlika cepurei virsū svešvārdu vārdnīcu. Tad visi paskrēja zem galda. Iesākumā nekas nenotika.
Viņi lūkojās no galda apakšas un aizvien pieaugošā nemierā gaidīja. Nekādas pārvērtības nenotika.
— Tās bija tikai blēņas, — Snifs sacīja.
Tai brīdī svešvārdu vārdnīca sāka čokuroties. Aiz uztraukuma Snifs iekoda Murmulim īkšķī.
— Esi taču uzmanīgāks! — Murmulis dusmojās. — Tu iekodi man īkšķī!
— Ai, piedod! — Snifs teica. — Es domāju, ka tas ir manējais.
Nu vārdnīca čokurojās arvien vairāk un vairāk. Grāmatas lapas tagad izskatījās kā novītušas augu lapas. Un visi svešie vārdi līda no tām ārā un rāpoja pa grīdu.
— Tavu trakumu! — trollītis Mumins sacīja.
Bet tūlīt notika vēl kaut kas. No cepures malām
sāka pilēt ūdens. Lija straumēm. Ūdens tērcītes
plīkšķēja uz paklāja tā, ka svešvārdiem vajadzēja meklēt patvērumu uz sienām.
— Skudru lauva būs pārvērties tikai par ūdeni, — Susuriņš sarūgtināts sacīja.
— Man šķiet, ka tās ir smiltis, — Snorke čukstēja. — Gan jau skudru lauva pēc brītiņa parādīsies.
Atkal viņi saspringti gaidīja. Snorkes jaunkundze paslēpa galvu trollīša Mumina klēpī, un Snifs pīkstēja aiz pārbīļa. Te piepeši uz cepures malas parādījās pasaules vismazākais ezis, tas ošņāja gaisu, mirkšķināja acis un bija slapjš un pagalam spurains.
Dažas sekundes istabā valdīja nāves klusums. Tad Susuriņš sāka smieties. Kamēr viņš atvilka elpu, pārējie turpināja. Viņi rēca aiz siekliem un aiz priekiem vārtījās zem galda. Vienīgi Murmulis nedalījās priekos. Izbrīnījies viņš noraudzījās savos draugos un teica:
— Jā, bet mēs taču gaidījām, ka skudru lauva
%
pārvērtīsies! Ja vien es spētu aptvert, kāpēc jūs allaž saceļat kņadu par itin visu.
Pa to laiku mazais ezītis svinīgi un mazliet skumīgi čāpoja uz durvīm un kāpa lejā pa kāpnēm. Ūdens bija pārstājis tecēt, un veranda izskatījās kā ezers. Un pa griestiem lodāja svešvārdi.
Kad notikušo paskaidroja trollīša Mumina tētim un māmiņai, viņi to uzņēma ļoti nopietni un nolēma, ka Burvja cepure jāiznīcina. Uzmanīgi to aizrullēja līdz upei un ļāva tai iekrist ūdenī.
— Tātad tā radīja mākoņus un biedēkli, — trollīša Mumina māmuļa sacīja, kamēr viņi stāvēja un skatījās uz aizslīdošo cepuri.
— Tie bija jauki mākoņi, — trollītis Mumins mazliet grūtsirdīgi teica. — Varēja būt vairāki.
— Jā, un svešvārdi vai ūdens, — viņa māmiņa sacīja. — Ak, kāda izskatās veranda! Un es nespēju saprast, kā lai tieku vaļā no šiem sīkajiem svešvārdu ķipariem. Tie maisās visur pa kājām un rada nekārtību.
— Bet mākoņi tomēr bija jauki, — trollītis Mumins palika pie sava.
Vakarā trollītis Mumins nevarēja iemigt. Viņš gulēja un skatījās ārā gaišajā jūnija naktī, kur skanēja vientuļi saucieni, zaglīgi soļi un dejas. Patīkami smaržoja puķes.
Susuriņš vēl nebija pārnācis mājās. Šādās naktīs viņš bieži klaiņoja apkārt viens ar savu mutes harmoniku. Bet šonakt dziesmas nedzirdēja. Susuriņš laikam bija devies atklājuma ceļojumā. Drīz viņš uzslies telti upes krastā un atteiksies gulēt mājās . . . Trollītis Mumins nopūtās. Viņš atkal jutās bēdīgs, lai gan skumjām nebija iemesla.
Tieši tobrīd zem loga atskanēja vārgs svilpiens. Trollīša Mumina sirds aiz priekiem straujāk iepuk- stējās, un viņš klusītiņām aizlavījās līdz logam un pavērās ārā. Svilpiens nozīmēja: «Noslēpumi!» Lejā pie virvju kāpnēm gaidīja Susuriņš:
— Vai tu proti glabāt noslēpumu? — viņš čukstēja, kad trollītis Mumins bija nokāpis zālē.
Trollītis dedzīgi pamāja ar galvu.
Susuriņš paliecās uz priekšu un vēl klusāk pačukstēja:
— Cepure ir aiznesta smilšu sērē nedaudz lejup pa upi.
Trollīša Mumina acis iespīdējās.
— Vai gribi redzēt? — Susuriņa uzacis izteica jautājumu.
— Un kā vēl! — trollīša ausis viegli pamāja atbildi.
Kā ēnas viņi slīdēja caur rasaino dārzu lejā uz upi.
— Cepure atrodas aiz diviem upes līkumiem, — Susuriņš klusinātā balsī teica. — Patiesībā mūsu pienākums ir to izglābt, jo viss ūdens, kas piepilda cepuri, kļūst sarkans. Tie, kas dzīvo upes lejasgalā, pārbīsies no šitik šausmīga ūdens.
— Par to mums vajadzēja padomāt agrāk, — trollītis Mumins sacīja. Viņš jutās lepns un priecīgs, iedams nakts vidū kopā ar Susuriņu. Agrāk Susuriņš allaž bija gājis viens pats savos nakts klejojumos.
— Kaut kur tepat tā ir, — Susuriņš teica. — Tai vietā, kur ūdenī sākas tā tumšā svītra. Vai redzi?
— īsti labi neredzu, — atbildēja trollītis Mumins, klunkurodams nakts tumsā. — Man nav tādu kaķa acu kā tev.
— Es gudroju, kā lai dabūjam to rokā, — Susuriņš prātoja, stāvēdams un vērdamies pāri upei. — Cik savādi, ka tavam tēvam nav laivas.
Trollītis Mumins svārstījās.
— Es peldu tīri ciešami, ja vien ūdens nav pārlieku auksts, — viņš sacīja.
— Tev nebūs drosmes, — Susuriņš šaubīdamies teica.
— Būs gan, — trollītis Mumins iesaucās un uzreiz zināja, ka viņš to izdarīs. — Kur ir cepure?
— Slīpi uz to pusi, — Susuriņš rādīja. — Diezgan ātri tu atdursies pret smilšainu krastu. Bet nebāz ķepas cepurē. Turies pie cepures virsas!
Trollītis Mumins ieslīdēja siltajā vasaras ūdenī un suniski peldēja pa upi. Straume bija spēcīga, un kādu brīdi viņš jutās maķenīt neomulīgi. Tad ieraudzīja smilšaino krastu un tur kaut ko melnu. Ar asti viņš stūrēja tuvāk un tūlīt sajuta zem ķepām smiltis.
— Vai viss kārtībā? — no krasta klusām sauca Susuriņš.
— Viss kārtībā! — trollītis Mumins atbildēja un brida pa sēkli.
Viņš redzēja, kā no cepures lejup pa upi aiztek tumša straume. Tas bija sarkanais burvju ūdens. Trollītis Mumins saslapināja ķepu un uzmanīgi to nolaizīja.
— Tavu trakumu!— viņš murmināja.— Tā taču ir sula! Padomā tik, no šā brīža mēs varēsim piepildīt cepuri ar ūdeni un dabūt sulu, cik uziet!
— Nu, vai atradi? — Susuriņš noraizējis sauca.
— Es peldu! — trollītis Mumins atbildēja un atkal iebrida sēklī, asti kārtīgā mezglā apsējis ap Burvja cepuri. Bija grūti peldēt pret straumi, velkot sev līdzi smago cepuri, un, kad trollītis Mumins izrāpās krastā, viņš bija briesmīgi noguris.
— Te būs, — viņš lepni stenēja.
— Smalki, — Susuriņš sacīja. — Bet kur mēs to noliksim?
— Tikai ne Muminu mājā, — trollītis Mumins sacīja. — Diezin vai arī dārzā varēs. Kāds to atradīs.
— Ko tu saki par alu? — Susuriņš ieprātojās.
— Tad mums šis noslēpums jāizstāsta arī Sni- fam, — trollītis Mumins sacīja. — Tā ir viņa ala.
— Tā būs jādara, — Susuriņš vilcinādamies atteica. — Bet viņš vēl ir par mazu, lai glabātu tik lielu noslēpumu.
— Tiesa, — trollītis Mumins nopietni sacīja. — Vai zini, šī ir pirmā reize, kad es daru kaut ko tādu, ko nedrīkst stāstīt tētim un māmiņai.
Susuriņš aptvēra cepuri abām rokām un sāka iet atpakaļ gar upi. Kad viņi bija nonākuši līdz tiltam, Susuriņš spēji apstājās.
— Kas tur ir? — trollītis Mumins nemierīgi čukstēja.
— Kanārijputniņi! — Susuriņš iesaucās. — Tur uz tilta margas tup trīs dzelteni kanārijputniņi. Savādi, ka tie naktī ir ārā.
— Es neesmu nekāds kanārijputniņš! — tuvākais putns iepīkstējās. — Es esmu rauda!
— Mēs visas trīs esam godīgas zivis! — raudas draudzene nočivināja.
Susuriņš pakratīja galvu.
— Te nu tu redzi, ko pastrādājusi cepure, — viņš sacīja. — Sīs trīs zivtiņas noteikti ir iepeldējušas tajā un pārvērtušās. Nāc, iesim taisnā ceļā uz alu un noslēpsim cepuri!
Kamēr viņi gāja pa mežu, trollītis Mumins turējās cieši aiz Susuriņa. Abpus ceļa kaut kas čabēja un čāpoja, un bija tā nedaudz baisi. Dažbrīd paspīdēja spīdīgas ačeles aiz kokiem, dažbrīd no zemes vai koku galotnes kāds kaut ko uzsauca.
— Cik skaista nakts! — trollītis Mumins izdzirda balsi sev aiz muguras.
— Lieliska nakts! — viņš drosmīgi atbildēja. Un krēslā viņam garām aizslīdēja sīka ēna.
Krastmalā bija gaišāks. Jūra saplūda ar debesīm vienā vienīgā bāli zilā, spīdošā virsmā. Tālumā skanēja putnu vientulīgie aicinājuma saucieni. Tuvojās rīts. Susuriņš un trollītis Mumins aiznesa Burvja cepuri uz alu, apgrieza to otrādi un nolika visklusākajā stūrī, lai nekas neiekristu cepurē.
— Sis ir vislabākais, ko mēs varējām izdarīt, — Susuriņš sacīja. — Un padomā tik, ja nu mēs atkal dabūtu atpakaļ tos piecus mākonīšus!
— Kā tad! — trollītis Mumins piebalsoja, stāvēdams pie ieejas alā un skatīdamies naktī. — Diezin vai tie vairs spētu vērst visu jaukāku, nekā tas ir pašlaik . . .