Nākamajā rītā, kad bizamžurka pa paradumam ar savu grāmatu izgāja ārā un apgūlās šūpuļtīklā, lai palasītu «Par visa pastāvošā veltīgumu», pārtrūka tīkla aukla un viņa nokrita zemē.
— Nekur tu nevari būt pasargāta! — bizamžurka purpināja, ķepurodamās ārā no segas.
— Cik nepatīkami! — sacīja trollīša Mumina tētis, kas laistīja savus tabakas stādus. — Es ceru, ka jūs nesasitāties?
— Ne jau par to ir runa, — bizamžurka sadrū- musi sacīja, paraustīdama ūsas. — Lai zeme kaut vai pāršķeļas, ja viņai tā tīk, manu mieru tas netraucē. Bet man nepatīk, ja mani nostāda neērtā stāvoklī. Tas aizskar manu cieņu.
— Bet kritienu taču redzēju tikai es, — trollīša Mumina tēvs iebilda.
— It kā ar to nebūtu diezgan! — bizamžurka atteica. — Vai nu mazums pārbaudījumu man nācies izciest jūsu mājās. Pērn, piemēram, man drāzās virsū komēta. Tam gan nav nozīmes. Bet, kā jūs varbūt atceraties, es iesēdos jūsu kundzes ceptajā šokolādes tortē! Tas stipri aizskāra manu godu. Savā gultā es atrodu matu sukas — izcili dumjš joks. Nemaz jau nerunājot par . . .
— Zinu, zinu, — trollīša Mumina tētis satriekts pārtrauca. — Bet šī nav nekāda mierīgā māja. Un ar gadiem jau auklas padilst . . .
— Tā nedrīkst notikt! — bizamžurka atteica. — Ja es būtu nositusies, tam, protams, nebūtu nekādas nozīmes. Bet padomājiet — ja nu to būtu redzējuši pārējie? Tagad esmu nolēmusi doties prom no sabiedrības un vadīt dzīvi vientulībā un mierā, atteikties no itin visa. Tas ir mans negrozāms lēmums.
— Ai! — trollīša Mumina tētis cieņas pilnā balsī iesaucās. — Uz kurieni?
— Uz alu, — bizamžurka teica. — Tur manas domas neviens netraucēs ar dumjiem jokiem. Jūs varat man atnest ēdienu divas reizes dienā. Bet ne agrāk par pulksten desmitiem.
— Labi, — tētis pazemīgi noteica. — Vai jūs gribēsiet tur arī kādas mēbeles?
— Varat atnest, — bizamžurka mazliet pielaidīgāk sacīja. — Tikai ļoti vienkāršas. Es saprotu, ka jūs nedomājat neko sliktu, bet jūsu ģimene ir izvedusi mani no pacietības.
Tā bizamžurka, paņēmusi savu grāmatu un segu, lēnām aizsoļoja pa nogāzi augšup. Trollīša Mumina tētis vairākas reizes nopūtās, tad turpināja laistīt tabakas stādus un drīz visu aizmirsa.
Ienākusi alā, bizamžurka jutās ļoti apmierināta. Izklājusi segu uz smilšu grīdas, viņa apsēdās uz tās un tajā pašā mirklī sāka domāt. Viņa domāja aptuveni divas stundas. Viss bija kluss un mierīgs, un pa spraugu alas jumtā saule mīlīgi apspīdēja viņas vientulīgo patvērumu. Laiku pa laikam bizamžurka mazliet pavirzījās sāņus — kad no viņas aizslīdēja saules stars.
«Šeit es palikšu vienmēr, vienmēr,» viņa domāja. «Cik gan nevajadzīgi ir tā lēkāt apkārt, pļāpāt, celt mājas, gatavot ēdienu un krāt mantu!»
Apmierināta viņa palūkojās visapkārt savā jaunajā mājoklī un ieraudzīja Burvja cepuri, kuru trollītis Mumins un Susuriņš bija noslēpuši vistālākajā stūrī.
«Papīrgrozs,» bizamžurka noteica pie sevis. «Ak te tas stāv. Nu, viss jau reiz var noderēt.»
Vēl brītiņu padomājusi, viņa nolēma mazliet nosnausties. Bizamžurka satinās segā un ielika
cepurē mākslīgos zobus, lai tie nekļūtu smilšaini. Pēc tam viņa priecīga un mierīga aizmiga.
Trollīša Mumina mājās brokastīs ēda lielo pankūku — dzeltenu pankūku ar aveņu ievārījumu. Bez tam bija vēl vakardienas biezputra, bet, tā kā neviens to nevēlējās ēst, to nolēma atstāt rītdienai.
— Šodien man gribas darīt kaut ko neparastu, — trollīša Mumina māmiņa sacīja. — Derētu nosvinēt notikumu, ka esam tikuši vaļā no tās nejaukās
cepures, un turklāt var kļūt garlaicīgi, allaž dzīvojot vienā un tai pašā vietā.
— Tiesa kas tiesa! — trollīša Mumina tētis piekrita. — Mēs kaut kur aizbrauksim! Vai ne?
— Mēs jau visur esam bijuši. Nav vairs nevienas nezināmas vietas! — Murmulis sacīja.
— Kādai tomēr jābūt, — tētis teica. — Un, ja nav, tad paši radīsim. Bērni, beidziet ēst — ēdienu mēs ņemsim līdzi!
— Vai drīkst apēst to, kas jau iebāzts mutē? — Snifs jautāja.
— Neblēņojies, — trollīša Mumina māmiņa sacīja. — Žigli savāciet līdzi ņemamo, jo tētis grib doties ceļā tūdaļ pat. Bet neņemiet līdzi nekā nevajadzīga. Uzrakstīsim bizamžurkai zīmīti, lai viņa zina, kur atrodamies.
— Zvēru pie savas astes! — trollīša Mumina tētis iesaucās un saķēra galvu. — Pilnīgi aizmirsu! Mums taču vajadzēja aiznest viņai uz alu ēdienu un mēbeles!
— Uz alu? — vienā mutē iebrēcās trollītis Mumins un Susuriņš.
— Jā, pārtrūka šūpuļtīkla aukla, — tētis stāstīja. — Tad bizamžurka sacīja, ka viņa te vairs ilgāk nevarot mierīgi domāt un ka viņa gribot būt prom no visiem. Jūs esot likuši viņas gultā birstes un sazin ko. Un nu viņa ir pārcēlusies uz alu.
Trollītis Mumins un Susuriņš nobāla un saprotoši saskatījās. Viņiem prātā bija viena šausmīga doma — par cepuri.
— Nekas briesmīgs jau nav noticis, — trollīša māmuļa sacīja. — Mēs dosimies pārgājienā uz jūr
malu un pie viena paņemsim līdzi ēdienu bizamžur- kai.
— Jūrmalā mēs esam bijuši daudz reižu, — Snifs ņerkstēja. — Vai mēs nevarētu doties uz citurieni?
— Apklustiet, bērni! — tētis stingri apsauca. — Māmiņa grib peldēties. Ejam!
Trollīša Mumina māmiņa traucās visu iesaiņot.
Viņa vāca kopā segas, kastroļus, tāsis iekuriem, kafijas kannu, ēdienu bez sava gala, saulespuķu eļļu, sērkociņus, visu to, ar ko, pie kā un uz kā ēd, viņa iesaiņoja pat lietussargu, siltas drēbes, pulveri pret vēdergraizēm, putotāju, pēļus, odu tīklu, peldbikses, galdautu, kā arī savu somu. Viņa šaudījās uz priekšu un atpakaļ, prātodama, ko varētu būt aizmirsusi, un beidzot sacīja:
— Tagad viss ir sakārtots! Ai, cik jauki būs atpūsties pie jūras!
Trollīša Mumina tētis ielika savu pīpi un makšķeri.
— Vai jūs beidzot būsiet gatavi? — viņš jautāja. — Un vai esat pārliecināti, ka nekas nav aizmirsts? Tad ejam!
Viņi devās uz pludmali. Pēdējais nāca Snifs, vilkdams aiz sevis sešas rotaļu laiviņas.
— Kā tu domā, vai bizamžurka būs kaut ko pastrādājusi? — trollītis Mumins čukstēja Susuri- ņam.
— Cerēsim, ka nebūs, — Susuriņš atčukstēja.
— Bet prāts man tomēr ir nemierīgs!
Tai brīdī visi tik piepeši apstājās, ka makšķeres kāts gandrīz iedūrās Murmulim acī.
— Kas tur kliedz? — trollīša Mumina māmiņa uztraucās.
Viss mežs trīcēja no mežonīgiem kliedzieniem. Kāds vai kaut kas aulekšoja viņiem pretī pa ceļu gaudodams — vai nu no bailēm, vai niknuma.
— Paslēpieties! — trollīša Mumina tētis iekliedzās. — Tur drāžas kāds nezvērs!
Bet, iekams kāds paguva aizbēgt, parādījās bizamžurka — izbolītām acīm un saboztām ūsām. Viņa vēcinājās ar ķepām un teica kaut ko tik nesakarīgu, ka neviens nekā nesaprata, vienīgi uzzināja, ka viņa ir vai nu dusmīga, vai pārbijušies, vai arī dusmīga tāpēc, ka ir pārbijusies. Un tā viņa lēkšiem aiztraucās uz Muminieleju.
— Kas bizamžurkai lēcies? — trollīša Mumina māmiņa satraukta jautāja. — Viņa taču allaž ir tik mierīga un cienīga!
— Tik stipri ņemt pie sirds, ka šūpuļtīklam pārtrūkst aukla! — trollīša Mumina tētis murmināja un šūpoja galvu.
— Man liekas, viņa dusmojas, ka mēs esam aizmirsuši aiznest viņai ēdienu, — Snifs ieteicās.
— Nu mēs varēsim apēst to paši!
Satraukti prātodami, viņi turpināja gājienu uz jūrmalu. Bet trollītis Mumins un Susuriņš aizlavījās ātrāk par citiem, izvēlēdamies īsāko ceļu uz alu.
— Labāk neiesim pa durvīm, — Susuriņš sacīja. — Ja nu TAS TUR ir alā. Uzrāpsimies kalnā un pa spraugu jumtā paskatīsimies.
Klusēdami viņi rāpās kalnā un pa indiāņu modei pielīda pie cauruma. Ārkārtīgi piesardzīgi viņi ielūkojās alā. Tur stāvēja Burvja cepure, bet tā bija tukša. Sega gulēja iesviesta vienā stūrī, grāmata otrā. Alā neviena nebija.
Bet smiltis viscaur bija nopēdotas savādām pēdām, it kā kāds būtu dancojis un skraidījis pa alu.
— Sito nav nopēdojusi bizamžurka, — trollītis Mumins sacīja.
— Es šaubos, vai tās vispār ir ķepas, — Susuriņš ieteicās. — Tās izskatās tik šausmīgi jocīgas.
Mezdami apkārt bailīgus skatus, viņi rāpās lejā no kalna.
Bet nekas bīstams viņus negaidīja.
Tā viņi arī nekad nedabūja zināt, kas tik briesmīgi bija sabiedējis bizamžurku, jo viņa atteicās par to runāt.[2]
Pa to laiku pārējie bija aizgājuši līdz krastmalai. Visi barā stāvēja ūdens malā, pļāpāja un vēcinājās rokām.
— Viņi ir atraduši laivu! — Susuriņš iekliedzās. — Nāc, skriesim skatīties!
Tā nudien bija patiesība. īsta, liela burulaiva, būvēta no dēļiem, ar airiem, igvāti* un nokrāsota baltā un zaļā krāsā!
— Kam tā pieder? — trollītis Mumins, piesteidzies klāt, aizelsies jautāja.
— Nevienam! — trollīša tētis triumfēja. — Tā ir piestājusi mūsu krastā! Jūras dāvana!
— Tai vajag vārdu!— Snorkes jaunkundze iesaucās.— Vai «Tipans» nebūtu šausmīgi jauks vārds?
— Pati tu esi Tipans, — Snorke nievājoši teica. — Es ierosinu nosaukt to par «Jūras ērgli».
— Nē, tam jābūt latīņu vārdam, — Murmulis sauca. — Muminates Maritimal
— Es pirmais to ieraudzīju! — Snifs brēca. — Es izvēlēšos tai vārdu. Vai nebūtu jauki, ja tā sauktos par SNIFU? Skan tik īsi un labi.
— Tā tikai tev liekas, — trollītis Mumins novilka.
— Mieru, bērni!— teica tētuks.— Mieru, mieru! Skaidrs, ka māmiņa izvēlēsies vārdu. Sis ir viņas izbraukums.
Trollīša Mumina māmiņa nosarka.
— Ja tikai es spēšu, — viņa kautrīgi teica. — Su- suriņam ir tik bagāta fantāzija. Viņš noteikti izdomās ko labāku.
— Nu, es patlaban lāgā nezinu, — Susuriņš glaimots sacīja. — Bet, taisnību sakot, es jau uzreiz domāju, ka «Zaglīgais vilks» būtu milzīgi lielisks vārds.
— Nē! — trollītis Mumins sauca. — Māmiņai jāizvēlas!
— Jā, mīļais bērns, — māmiņa sacīja. — Ja tikai jūs neteiksiet, ka esmu jocīga un vecmodīga. Es domāju, ka laivai jāsaucas tā, lai viņas vārds atgādinātu par visu, ko mēs ar to darīsim, — un tad man liekas, ka derētu «Piedzīvojums».
— Lieliski! Lieliski! — trollītis Mumins priecājās. — Mēs to nokristīsim! Māmulīt! Vai tev ir kaut kas līdzīgs šampanieša pudelei?
Māmiņa izmeklējās visos grozos sulas pudeli.
— Ak, cik žēl! — viņa izsaucās. — Šķiet, ka būšu aizmirsusi mājās.
— Bet es taču vaicāju, vai viss ir paņemts! — trollīša Mumina tētis sacīja.
Viņi pagalam sadrūvējās. Braukšana ar laivu, kas nav kārtīgi nokristīta, var atnest nelaimi!
Tad trollītim Muminam iešāvās prātā spīdoša ideja.
— Padod man kastroļus, — viņš sacīja. Un trollītis Mumins piepildīja tos ar jūras ūdeni un aiznesa uz alu, kur gulēja Burvja cepure.
Atgriezies trollītis Mumins pasniedza burvju ūdeni tēvam, teikdams:
— Nogaršo!
Trollīša Mumina tētis iedzēra malku un izskatījās apmierināts.
— Kur tu šito dabūji, dēls? — viņš jautāja.
— Noslēpums! — trollītis Mumins atteica.
Un viņi pielēja ievārījuma burku ar burvju ūdeni un sasita to pret burulaivas priekšvadni; tikmēr trollīša māmiņa lepni deklamēja:
— Ar šo es nokristu tevi uz mūžu mūžiem (kristībās lietots Muminu izteiciens) par «Piedzīvojumu».
Visi sauca urravas, un laivā tika padoti grozi, segas, lietussargi, makšķeres, pēļi, kastroļi un peldbikses, un Muminu ģimene ar saviem draugiem izbrauca zaļganajā, mežonīgajā jūrā.
Bija skaista diena. Varbūt ne īsti dzidra, jo sauli aizsedza viegla dūmaka. «Piedzīvojums» piepūta savas baltās buras un kā bulta šāvās pretī apvārsnim. Viļņi sitās pret laivas malām, vējš dziedāja, jūras troļļi un nāras dancoja ap laivas priekšgalu.
Snifs bija sasējis rindā savas sešas laiviņas, un nu visa viņa flote slīdēja nopakaļ laivai. Trollīša Mumina tētis stūrēja, māmuļa sēdēja un snauduļoja. Reti jau gadījās, ka viņai apkārt valdīja tāds miers. Virs viņiem riņķoja lieli, balti putni.
— Uz kurieni mēs brauksim? — Snorke prasīja.
— Brauksim uz kādu salu! — Snorkes jaunkundze lūdzās. — Es nekad vēl neesmu bijusi ne uz vienas saliņas!
— Tagad tu tur nokļūsi, — tētis sacīja.— Piestāsim pie pirmās salas, ko ieraudzīsim.
Trollītis Mumins sēdēja pašā priekšā un lūkojās jūras dzīlēs. Kā apburts viņš skatījās zaļajā dziļumā, kuru ar baltajām ūsām ara «Piedzīvojuma» priekšgals.
— Joho! — trollītis Mumins sajūsmināts sauca. — Mēs braucam uz salu!
Tālu jūrā gulēja neapdzīvotā Balto zalkšu sala, ap kuru bija bangas un sēkļi. Reizi gadā tur salasījās baltie zalkši, iekams tie atkal devās savos nebeidzamajos klejojumos apkārt zemei. Viņi sabrauca no visām debespusēm, klusi un nopietni, mazām, baltām, neizteiksmīgām sejām. Grūti pateikt, kāpēc viņi notur savas ikgadējās sanāksmes, jo viņi taču nevar ne dzirdēt, ne runāt, un viņi skatienu nepiesaista itin nekas — vienīgi tālais mērķis, uz kuru viņi dodas.
Iespējams, ka zalkši vēlas kādu vietu, kuru viņi varētu uzskatīt par mājām, kur varētu mazliet atpūsties un satikties ar paziņām. Gada sanāksme allaž notika jūnijā, un tādējādi šoreiz sakrita, ka pie vientulīgās salas apmēram vienlaikus piestāja Muminu ģimene un baltie zalkši. Mežonīga un vilinoša sala slējās ārā no jūras, izgreznojusies kā uz svētkiem — ar baltām bangām un zaļiem kokiem.
— Priekšā zeme! — trollītis Mumins iesaucās.
Visi pārliecās reliņiem un skatījās.
— Tur ir smilšaina pludmale! — Snorkes jaunkundze sauca.
— Un lieliska osta! — sacīja trollīša Mumina tētis un eleganti lavierēja starp sēkļiem. «Piedzīvojums» mīksti atdūrās smiltīs, un trollītis Mumins ar trosi izlēca krastā. Drīz krastmalā kūsāja rosība un rīkošanās. Trollīša Mumina māmiņa atvilka akmeņus pavardam, lai varētu uzsildīt lielo pankūku, savāca malku un izklāja smiltīs galdautu, nostiprinot to katrā stūrī ar akmeni, lai galdu neaizpūstu prom. Viņa sarindoja tasītes un slapjajās smiltīs kāda akmens paēnā ieraka sviesta kārbu, un visbeidzot novietoja galda vidū lauku liliju buķeti.
— Vai mēs nevaram tev ko palīdzēt? — trollītis Mumins apvaicājās, kad viss bija izdarīts.
— Jums jāizpēta sala, — māmuļa atbildēja (zinādama, ka tieši pēc tā viņi ilgojas). — Ir svarīgi zināt, kur esam nokļuvuši. Mūs var sagaidīt bīstami pārsteigumi.
— Kā tad, — trollītis Mumins piekrita. Un tad viņš kopā ar abiem Snorkēm un Snifu devās gar dienvidu krastu, kamēr Susuriņš, kas mīlēja viens pats izdarīt atklājumus, klaiņoja gar ziemeļu krastu. Murmulis paņēma augu rakšanai domāto lāpstu, zaļo naturālista somu un palielināmo stiklu un iesoļoja mežā. Viņam bija aizdomas, ka tur varētu būt tādi augi, kurus vēl neviens nav atklājis.
Bet trollīša Mumina tētis nosēdās uz akmens makšķerēt. Un saule lēnām sliecās uz pēcpusdienu, kamēr virs jūras sabiezēja attāls mākoņu blāķis.
Salas vidū atradās zaļa, līdzena laucīte, ko ieskāva ziedošs krūmājs. Te baltajiem zalkšiem bija slepenā tikšanās vieta, kur tie salasījās vienu reizi gadā — ap Jāņiem. Bija ieradušies kādi trīs simti un gaidīja atbraucam vēl ap četri simti piecdesmit balto zalkšu. Viņi klusu čāpoja pa zāli un svinīgi klanījās cits citam. Laucītes vidū zalkši bija uzslējuši augstu stabu, un tā galā karājās liels barometrs.
Ik reizi, iedami garām barometram, viņi tam dziļi palocījās (tas izskatījās diezgan amizanti).
Pa to laiku Murmulis klīda pa mežu, sajūsmināts par retajām puķēm, kas ziedēja visapkārt. Tās nebija līdzīgas Muminielejas puķēm, tām bija spēcīgāka, tumšāka krāsa un savāds izskats.
Taču Murmulis neredzēja, ka puķes ir skaistas, viņš skaitīja lapas, putekšņlapas un pie sevis murmināja: «Šis būs divi simti deviņpadsmitais numurs manā kolekcijā.»
Vispēdīgi viņš nokļuva balto zalkšu laucītē un slāja pa to, dedzīgi ošņādams zāli. Murmulis ātrāk nepacēla acis, iekams nebija atsities ar galvu pret balto zalkšu stabu. Tad viņš pārsteigts pavērās apkārt. Visā savā mūžā viņš nebija redzējis vienkopus tik daudz balto zalkšu. Tie mudžēja visur, un visi blenza viņā ar savām mazajām, blāvajām acīm. «Diez vai zalkši ir ļauni vai nav?» Murmulis uztraukts domāja. «Sīciņi jau tie ir, bet to ir aplam daudz!»
Viņš skatījās uz lielo, spīdīgo sarkankoka barometru. Tas solīja lietu un vēju. «Savādi,» mirkšķinādams saulē acis, Murmulis norūca. Un viņš piedauzīja pie barometra, kas labu gabalu nokritās. Tad baltie zalkši naidīgi iečabējās un pavirzījās soli tuvāk Murmulim.
— Dievs sargi! — Murmulis pārbīlī iesaucās. — Es taču neņemšu jūsu barometru!
Bet baltie zalkši viņu nedzirdēja. Čaukstēdami un vicinādami ķepas, tie rindās — cits aiz cita — nāca tuvāk. Murmulim sirds sāka dauzīties, un viņš skatījās, kur varētu patverties. Kā mūris ap viņu stāvēja ienaidnieks un nāca arvien tuvāk. Un starp kokiem — nekustīgām sejām, — klusi mudžēdami, tuvojās jauni baltie zalkši.
— Ejiet prom! — Murmulis kliedza. — Tiš! Tiš!
Bet baltie zalkši neskanīgi nāca tuvāk. Tad
Murmulis saņēma savus brunčus un sāka rāpties stabā. Tas bija slidens un nejauks, bet izbailes deva Murmulim nemurmuliskus spēkus, un beidzot viņš trīcēdams tupēja staba galā, turēdamies pie barometra.
Baltie zalkši bija sanākuši pie paša staba. Tur viņi gaidīja. Visa laucīte bija noklāta ar zalkšiem kā ar baltu paklāju, un Murmulim sametās nelabi, iedomājoties, kas varētu notikt, ja viņš nokristu.
— Palīgā! — Murmulis vārgi sauca. — Palīgā! Palīgā!
Bet mežs klusēja.
Tad, iebāzis divus pirkstus mutē, viņš nosvilpās: trīs īsus svilpienus, trīs garus, trīs īsus. Trīs īsus, trīs garus, trīs īsus. SOS.
Susuriņš, klaiņodams gar ziemeļu krastu, izdzirda Murmuļa palīgā svilpienus. Kad viņam bija skaidrs virziens, viņš kā lode šāvās palīgā. Attālie svilpieni kļuva stiprāki. «Nu jau tie skan pavisam tuvu,» Susuriņš domāja un uzmanīgi līda uz priekšu. Starp kokiem kaut kas blāvoja. Viņš ieraudzīja laucīti, baltos zalkšus un stabā iekrampējušos Murmuli. «Pagalam nejauks atgadījums,» Susuriņš nomurmināja. Tad iesaucās:
— Hei! Es esmu šeit! Kā tev izdevās tā saniknot šos pieklājīgos zalkšus?
— Es tikai piesitu pie viņu barometra,— Murmulis žēlojās.— Starp citu, tas nokritās. Mīļo Susur, pamēģini dabūt prom tos nejaukos radījumus!
— Man mazliet jāapdomājas,— Susuriņš atteica.
(No šīs sarunas baltie zalkši nekā nedzirdēja, jo
viņiem jau nav ausu).
Pēc brītiņa Murmulis sauca:
— Susur, domā ātrāk, citādi es noslīdēšu zemē!
— Klausies! — Susuriņš sacīja. — Vai tu atceries to reizi, kad dārzā bija ienākušas lauku peles? Trollīša Mumina tētis ieraka zemē milzum daudz stabu un salika uz tiem vēja rādītājus. Rādītājiem griežoties, zeme tricinājās tik stipri, ka peles kļuva nervozas un aizbēga!
— Tavi stāsti allaž ir ļoti interesanti, — Murmulis sarūgtināts teica. — Bet es nesaprotu, kāds tiem sakars ar manu bēdīgo stāvokli?
— Vistiešākais! — sacīja Susuriņš. — Vai tad tu nesaproti? Baltie zalkši nevar ne runāt, ne dzirdēt un redz ļoti slikti. Bet viņiem ir lieliska spēja just. Pamēģini viegli kustināt stabu uz priekšu un atpakaļ! Baltie zalkši noteikti sajutīs grūdienus un nobīsies. Viņiem kļūs slikti, tici man!
Murmulis mēģināja šūpot stabu uz priekšu un atpakaļ.
— Es nokritīšu! — viņš nobijies sauca.
— Ātrāk, ātrāk! — Susuriņš mudināja. — Viegliem, viegliem vēzieniem.
Murmulis vēzēja šurp un turp, un pēc brītiņa baltie zalkši juta zem kājām kaut ko nemierīgu. Viņi čabinājās stiprāk un nemierīgi kustējās. Un tad visi kā viens pa kaklu, pa galvu metās bēgt, tāpat kā to bija darījušas lauku peles.
Pāris acumirkļos laucīte bija tukša. Susuriņš juta baltos zalkšus nošvīkstam gar kājām, kad tie devās iekšā mežā, un viņu pieskārieni dedzināja kājas kā nātres.
Aiz atvieglojuma Murmulis atlaida vaļā rokas un novēlās zālē.
— Ai, mana sirds! — viņš žēlojās. — Tā atkal kāpj pa muti laukā. Kopš es ienācu Muminu ģimenē, te nav nekas cits kā kņada un briesmas!
— Nomierinies nu! — Susuriņš sacīja. — Tu taču lieliski tiki galā!
— Nejaukie, sīkie radījumi! — Murmulis šķendējās. — Viņiem par sodu es tomēr paņemšu līdzi barometru!
— Labāk neņem, — Susuriņš brīdināja.
Taču Murmulis noāķēja lielo, spīdīgo barometru no staba un triumfēdams paņēma to padusē.
— Tagad iesim atpakaļ, — viņš sacīja. — Es esmu bezgala šausmīgi izsalcis!
Kad Susuriņš un Murmulis atgriezās, visi jau sēdēja un ēda līdaku, ko bija noķēris trollīša Mumina tētis.
— Hei! — trollītis Mumins sauca. — Mēs apgājām apkārt visai salai! Un tur, atklātā jūrā, stiepjas briesmīgi mežonīgas klintis.
— Un mēs redzējām milzum daudz balto zalkšu, — Snifs stāstīja. — Vismaz simtu!
— Nerunā par zalkšiem! — Murmulis izteiksmīgi sacīja. — Pašlaik es to nevaru klausīties. Bet te jums būs mana kara trofeja!
Un Murmulis lepni nolika barometru ēdamgalda vidū.
— Ai, cik spīdīgs un smuks! — Snorkes jaunkundze iesaucās. — Vai tas ir pulkstenis?
— Nē, tas ir barometrs, — trollīša Mumina tētis sacīja. — Pēc tā redzams, vai būs jauks laiks vai vētra. Dažreiz tas rāda gluži pareizi.
Viņš piesita barometram un savilka seju nopietnās grumbās.
— Būs vētra! — viņš teica.
— Vai liela vētra? — Snifs bailīgi pārjautāja.
— Paskaties pats! — trollīša Mumina tētis sacīja. — Barometrs stāv uz nulles, un tas ir barometra viszemākais stāvoklis. Ja vien barometrs nedzen ar mums jokus.
Tomēr nemaz neizskatījās, ka tas jokotu. Dūmaka bija sabiezējusi dzelteni pelēkā kamolā, un prom pie apvāršņa jūra bija savādi melna.
— Mums jābrauc mājas, — Snorke sacīja.
— Vēl ne! — Snorkes jaunkundze lūdzās.— Mēs vēl nepaspējām kārtīgi izpētīt klintis! Un neesam vēl izpeldējušies!
— Varam jau maķenīt pagaidīt un paskatīties, kas notiks, — ieteicās trollītis Mumins. — Būtu muļķīgi braukt mājās tieši tagad, kad esam atklājuši salu.
— Bet, ja tuvojas vētra, tad mēs nemaz nevaram braukt, — Snorke saprātīgi sacīja.
— Tas būtu vislabākais! — iesaucās Snifs.
— Mēs paliksim te uz visiem laikiem!
— Klusu, bērni, man jāpadomā, — trollīša Mumina tēvs teica. Aizgājis uz krastmalu, viņš ošņāja gaisu, grozīja galvu uz visām pusēm un rauca pieri.
Tālumā ducināja pērkons.
— Pērkons!— Snifs ieteicās.— Hū, cik šausmīgi! Virs apvāršņa pacēlās draudīga mākoņu siena.
Tumši zila tā dzina sev pa priekšu gaišus mākoņu lēverus. Virs jūras ik pa brīdim noplaiksnījās vāja gaismas atblāzma.
— Mēs paliekam! — tētis izlēma.
— Visu nakti! — Snifs iebrēcās.
— Tā liekas, — trollīša Mumina tētis teica.
— Pasteidzieties uzsliet māju, jo tūlīt būs klāt lietus!
«Piedzīvojumu» uzvilka augstu kāpās, un mežmalā lielā ātrumā no burām un segām uztaisīja mājokli. Trollīša Mumina māmiņa to visās malās aizbāza ar sūnām, un Snorke izraka grāvīti visapkārt, lai lietus ūdenim būtu, kur notecēt. Visi skraidīja uz priekšu un atpakaļ, glābdami savas mantas zem jumta. Nu jau viegls vējiņš iešalca kokos, kas satraukti locījās. Pērkons ieducinājās tuvāk.
— Iešu un paskatīšos, kāds laiks ir uz zemesraga, — Susuriņš sacīja.
Viņš uzvilka cepuri dziļi pār ausīm un devās prom. Vientuļš un laimīgs Susuriņš aiztipināja pa pašu raga malu un nostājās ar muguru pret kādu lielu akmeni.
Jūra bija mainījusi izteiksmi. Tagad tā bija melni zaļa ar putām viļņu galotnēs, un sēkļi spīdēja dzelteni kā fosfors. No dienvidiem svinīgi šurp ducināja negaiss. Piepūtis savas melnās buras virs jūras, tas izauga vai līdz pusdebesīm, un, nelaimi vēstīdami, plaiksnījās zibeņi.
«Negaiss nāk taisni uz salu,» Susuriņš, drebēdams no prieka un sasprindzinājuma, domāja. Viņš skatījās tieši negaisā, kad tas vēlās pār jūru. Un pēkšņi Susuriņš ieraudzīja mazu, melnu jātnieku uz melnas panteras. Tikai mirkli abi bija redzami uz mākoņu sienas krīta baltās putu ķemmes; jātnieka mētelis plīvoja kā spārns, viņi cēlās augstāk . . . Un te jau viņi bija pagaisuši zibeņu spožajā mirgā, saule bija pazudusi, un pār jūru kā pelēks aizkars gāzās lietus. «Es esmu redzējis Burvi,» Susuriņš nodomāja. «Tam vajadzēja būt Burvim un viņa melnajai panterai! Viņi nav tikai veca pasaka, viņi dzīvo īstenībā!»
Susuriņš pagriezās un gar krastu lēkšoja atpakaļ. Viņš tik tikko paspēja ielīst teltī. Smagas lāses jau bungoja pa buru audeklu, kas plandījās vētrā. Lai gan līdz vakaram vēl bija vairākas stundas, visa pasaule ieslīga tumsā. Snifs bija pilnīgi ietinies segā, jo viņam bija bail no pērkona. Pārējie sēdēja sakumpuši cits pie cita. Teltī stipri smaržoja Murmuļa puķes. Tagad pērkons dārdēja pavisam tuvu. Reizi pa reizei viņu paslēptuve pielija ar zibšņu balto gaismu. Dārdēdams pērkons vilka savus dzelzs ratus pa debesīm, un jūra niknumā svieda vislielākos viļņus pret vientulīgo salu.
— Paldies dievam, ka mēs neesam uz jūras, — trollīša Mumina māmiņa sacīja. — Vai, vai, šito laiku!
Snorkes jaunkundze trīcēdama ielika savu ķepiņu trollīša Mumina ķepā, un viņš jutās ļoti vīrišķīgs aizstāvis.
Snifs gulēja zem segas un brēca.
— Nu tas ir taisni virs mums! — trollīša Mumina tētis sacīja.
Tajā brīdī virs salas uzšķīlās milzu zibens, kam sekoja skaļš brīkšķis.
— Zibens iespēra! — Snorke sacīja.
Tas patiešām bija maķenīt šausmīgi. Murmulis sēdēja, saķēris galvu.
— Kņada! Allaž kņada! — viņš purpināja.
Tagad negaiss aizvirzījās uz dienvidiem. Arvien
vairāk un vairāk attālinājās dunoņa, zibeņi kļuva blāvāki. Beidzot ap viņiem tikai čabinājās lietus un pret krastiem dauzījās jūra.
«Vēl es nestāstīšu par Burvi,» Susuriņš nosprieda. «Viņi jau tā ir pietiekami izbiedēti.»
— Lien ārā, Snif! — Susuriņš uzsauca. — Negaiss ir pāri.
Mirkšķinādams acis, Snifs iztrausās no segām. Viņš bija mazdrusciņ nokaunējies, ka pirmīt tik briesmīgi brēcis, un tagad žāvājās un kasīja sev aiz auss.
— Cik pulkstenis? — viņš jautāja.
— Drīz būs astoņi, — Snorke teica.
— Es domāju, ka mums vajadzētu likties uz auss, — trollīša Mumina māmiņa teica. — Šī bija diezgan satraucoša diena.
— Vai nebūtu interesanti atrast vietu, kur iespēra zibens? — trollītis Mumins ievaicājās.
— Rīt! — māmuļa sacīja. — Rīt mēs visu izpētīsim un nopeldēsimies jūrā. Patlaban salā viss ir slapjš, pelēks un nejauks.
Un, apspraudījusi visiem segas un palikusi zem spilvena savu somu, viņa aizmiga.
Arā vētra pieņēmās spēkā. Viļņu dunā ieskanējās savādas skaņas. Bija saklausāmas balsis, kāju dipoņa, smiekli un lielu zvanu duna. Susuriņš gulēja klusu, klausījās, sapņoja un atcerējās savus braucienus apkārt Zemei. «Drīz man atkal būs jādodas prom,» viņš prātoja. «Bet vēl ne.»