Nakts vidū Snorkes jaunkundze uztrūkās no miega. Kaut kas savāds bija pieskāries viņas sejai. Viņa neuzdrošinājās atvērt acis, bet nemierīgi ošņāja gaisu. Oda pēc deguma! Snorkes jaunkundze pārvilka segu galvai un pusbalsī sauca:
— Trollīti Mumin, trollīti Mumin!
Trollītis Mumins tūdaļ pamodās.
— Kas noticis? — viņš jautāja.
— Te ir ienācis kaut kas bīstams! — Snorkes jaunkundze no segas apakšas atbildēja. — Es jūtu, ka te ir kaut kas bīstams!
Trollītis Mumins blenza tumsā. Kaut kas tur bija! Mazas gaismiņas . . . Starp gulētājiem turp un šurp čāpoja bālas, spīdīgas būtnes. Trollītis Mumins uzmodināja Susuriņu.
— Paskaties! — viņš pārbijies čukstēja. — Spoki!
— Nē, — Susuriņš teica. — Tie ir baltie zalkši. No negaisa viņi ir kļuvuši elektriski, tāpēc spīd. Guli pavisam mierīgi, citādi dabūsi sitienu ar elektrību.
Likās, ka baltie zalkši kaut ko meklē. Tie izošņāja visus grozus, un deguma smaka kļuva stiprāka. Pēkšņi visi savācās stūrī, kur gulēja Murmulis.
— Kā tu domā, vai tie viņam neizdarīs ko ļaunu? — trollītis Mumins uztraukts vaicāja.
— Viņi laikam meklē barometru, — Susuriņš paskaidroja. — Es viņu brīdināju, lai neņem. Nu viņi to ir atraduši!
Kopīgiem spēkiem baltie zalkši vilka barometru. Lai to labāk satvertu, viņi uzkāpa Murmulim virsū, un nu jau pa labu gabalu oda pēc deguma.
Snifs pamodās un sāka ņerkstēt.
Tai brīdī teltī atskanēja rēciens. Kāds baltais zalktis bija uzkāpis Murmulim uz purna.
Uzreiz visi bija kājās. Izcēlās neaprakstāms jandāliņš. Bailīgi jautājumi mijās ar žēlabainiem saucieniem, kad kāds, uzminis zalktim, apdedzinājās vai dabūja sitienu ar elektrību. Murmulis bizoja apkārt un aiz pārbīļa kiedza, un tā nu viņš sapinās burās — un telts virs viņiem sagāzās. Tas bija pārlieku šausmīgi.
Pēcāk Snifs apgalvoja, ka pagājusi vismaz stunda, kamēr viņi izķepurojušies no burām (iespējams, ka viņš nedaudz pārspīlēja).
Taču, kad viņi beidzot bija tikuši ārā, baltie zalkši ar savu barometru bija nozuduši mežā. Un nevienam nebija patikas tiem sekot.
Vaimanādams Murmulis bāza purnu slapjajās smiltīs.
— Tas nu ir par traku! — viņš teica. — Kāpēc nabaga nevainīgs botāniķis nevar dzīvot vienā mierā?
— Dzīve nemaz nav tik mierīga! — Susuriņš sajūsmināts sacīja.
— Vairs nelīst, — trollīša Mumina tētis paziņoja. — Skatieties, bērni, debesis ir noskaidrojušās. Drīz ausīs gaisma.
Trollīša Mumina māmiņa stāvēja un drebinājās, cieši turēdama savu somu. Viņa raudzījās uz vētraino, naksnīgo jūru.
— Vai celsim jaunu telti un mēģināsim vēlreiz iemigt? — viņa vaicāja.
— Nav vērts, — trollītis Mumins atteica. — Labāk ietīsimies segās un pagaidīsim, līdz uzlēks saule.
Tā viņi cieši cits pie cita sasēdās rindā krastmalā. Snifs gribēja sēdēt vidū, jo domāja, ka tā būs drošāk.
— Jūs nevarat iedomāties, cik tas bija šausmīgi, kad tumsā kāds pieskārās manai sejai, — Snorkes jaunkundze stāstīja. — Tas bija briesmīgāk par negaisu!
Viņi sēdēja un gaišajā naktī vēroja jūru. Vētra bija nedaudz pierimusi, bet bangas vēl joprojām dunēdamas triecās liedaga smiltīs. Austrumos
sāka bālēt debesis, un bija ļoti auksts. Un tad visagrākā ausmā viņi ieraudzīja baltos zalkšus braucam prom no salas. Cita pēc citas laivas ar zalkšiem kā ēnas aizslīdēja aiz zemesraga un virzījās uz jūru.
— Skaisti! — Murmulis teica. — Jācer, ka man nekad vairs nevajadzēs sastapt nevienu balto zalkti.
— Laikam viņi meklē sev citu salu, — Susuriņš sacīja. — Slepenu salu, kuru neviens nekad neatrastu!
Un ar ilgu pilnu skatienu viņš pavadīja pasaules klaiņotāju vieglos kuģīšus.
Snorkes jaunkundze gulēja, uzlikusi galvu trollī- tim Muminam uz ceļgaliem. Austrumu pamalē patlabam bija samanāma pirmā gaismas svītra.
Dažas vētras aizmirstas mākoņu plūksnas piesarka kā rozes, un tad no jūras savu mirdzošo galvu pacēla saule.
Trollītis Mumins noliecās, lai pamodinātu Snorkes jaunkundzi, un tikai tad viņš pamanīja kaut ko drausmīgu. Bija nodegušas viņas skaistās sprogas uz pieres! Tas laikam būs noticis brīdī, kad viņai pieskārās zalkši. Ko viņa tagad teiks, kā lai viņš to nomierina? Ta ir katastrofa!
Snorkes jaunkundze atvēra acis un viegli pasmaidīja.
— Vai zini ko? — trollītis Mumins steidzīgi sacīja. — Ar mani ir atgadījies kaut kas interesants. Nu jau kādu laiku man labāk patīk jaunkundzes bez sprogām nekā ar tām!
— Lūk, kā! — brīnījās Snorkes jaunkundze. — Kāpēc tā?
— Ar sprogām viņas izskatās nevīžīgas! — trollītis Mumins teica.
Snorkes jaunkundze tūdaļ pacēla ķepiņas, lai sasukātos, — bet ak vai! — vienīgais, ko viņa varēja satvert, bija mazs, apsvilis kušķītis! Šausmu pārņemta viņa lūkojās spogulī.
— Tev ir plika galva, — Snifs sacīja.
— Tev tā nudien piestāv, — trollītis Mumins mierināja. — Ak, neraudi nu!
Bet Snorkes jaunkundze metās smiltīs un raudāja gaužas asaras, ka zaudējusi savu visjaukāko rotu.
Visi sastājās apkārt un mēģināja viņu iepriecināt.
Veltīgi!
— Paskaties, es esmu piedzimis bez matiem, — Murmulis sacīja. — Un jūtos gaužām labi!
— Mēs iesmērēsim tevi ar eļļu, lai mati tev atkal ataugtu, — trollīša Mumina tētis sacīja.
— Un tad tie būs sprogaini! — trollīša Mumina māmiņa ieteicās.
— Vai patiesi tā notiks? — Snorkes jaunkundze iežagojās.
— Un kā vēl notiks! — māmiņa apgalvoja. — Iedomājies, cik tu izskatīsies mīļa ar sprogainiem matiem!
Snorkes jaunkundze pārstāja raudāt un piecēlās kājās.
— Skat, kāda saule! — Susuriņš sacīja.
Tikko nomazgājusies un skaista tā pacēlās no
jūras. Pēc lietus visa sala mirdzēja un laistījās.
— Tagad es nospēlēšu rīta dziesmiņu, — Susuriņš teica un izņēma savas mutes harmonikas. Un visi dziedāja līdzi ar pilnu krūti:
— Nakts paslēpās, saule kad ausa! Baltie zalkši tad projām brauca! Nesēro
par vakardienu! Snorkes māsa dabūs sprogu ikvienu! Joho!
— Ejam peldēties! — trollītis Mumifis sauca.
Nu visi uzvilka peldbikses un metās iekšā bangās (izņemot Murmuli un trollīša Mumina tēti un māmiņu, kuri domāja, ka vēl ir par aukstu).
Stiklaini zaļi un balti vēlās viļņi pār smiltīm.
Ai, kāds prieks ir būt par tikko pamodušos trollīti Muminu un dejot zaļajos viļņos saules lēktā!
Nakts bija aizmirsta, un visus gaidīja jauna, gara jūnija diena. Kā delfīni viņi brāzās viļņos un to galotnēs burāja uz krastu, kur seklajā ūdenī rotaļājās Snifs. Susuriņš peldēja uz muguras tālāk prom un raudzījās debesīs, kas bija zilas un caurspīdīgas.
Pa to laiku trollīša Mumina māmiņa uz akmeņu pavarda vārīja kafiju un meklēja sviesta kārbu, ko no saules bija paslēpusi krasta ūdenī. Bet viņa veltīgi meklēja, kārbu bija aiznesusi vētra.
— Ko lai tagad smērēju uz maizes? — māmuļa gaudās.
— Gan redzēsi, ka vētra mums iedos vietā kaut ko citu, — trollīša Mumina tētis sacīja. — Kad
būsim padzēruši kafiju, dosimies izpētīt pludmali un paskatīsimies, ko jūra izmetusi krastā!
Tā arī notika.
Salas viņa pusē no jūras savas gludi nopulētās muguras slēja pirmatnējās klintis. Starp tām negaidīti varēja atrast skaidiņas, aplipušas ar smilšainiem gliemežvākiem, nāru slepeno dejas grīdu vai melnas, noslēpumainas plaisas, pret kurām bangas dauzījās kā pret dzelzs durvīm. Dažviet klintīs pavērās kāda aliņa, dažviet tās stāvus veda lejā, veidodamas apaļu baļļu pilnu ar šņācošiem ūdens mutuļiem. Ikviens uz savu roku devās gar krastu meklēt jūras labumus un kuģu atliekas.
Šī bija vissaistošākā nodarbošanās, jo meklējumos varēja atrast visdīvainākās lietas, un bieži
vien izrādījās diezgan grūti un bīstami atņemt tās jūrai.
Trollīša Mumina māmiņa norāpās lejā, kur aiz milzīgiem klints bluķiem bija noslēpies smilšains pleķītis. Smiltīs pušķiem auga jūras neļķes un krasta auzas, kas čabēja un čaukstēja, vējam aizskarot tievos stiebrus. Trollīša Mumina māmiņa nogūlās aizvējā. Te apakšā viņa varēja saredzēt vienīgi zilās debesis un jūras neļķes, kas šūpojās viņai virs galvas. «Es tikai īsu brītiņu atpūtīšos,» viņa nodomāja. Un drīz māmuļa gulēja dziļā miegā siltajās smiltīs.
Bet Snorke uzskrēja visaugstākajā klintī un lūkojās apkārt. Viņš varēja pārredzēt visu salu — no viena krasta līdz otram, — un viņam likās, ka sala kā buķete peld nemierīgajā jūrā. Tur viņš redzēja Snifu kā mazu punktiņu staigājam un meklējam nogrimuša kuģa atliekas, tur pavīdēja Susu- riņa cepure, tur Murmulis raka kādu retu orhideju .. . Un tur! Tieši tur bija iespēris zibens! Milzīgi klints bluķi, lielāku nekā desmit Muminu mājas, zibens bija pāršķēlis uz pusēm kā ābolu, un abas puses vidū bija pavērušas vertikālu plaisu. Drebēdams Snorke ierāpās spraugā un aplūkoja tumšās klints sienas. Tur bija gājis zibens! Ogļu melns tas bija iezīmējis savu līkloci akmens kailajā viducī. Sai svītrai blakus vijās cita — gaiša un mirdzoša! Tas bija zelts, nav šaubu, ka tas ir zelts!
Snorke pabakstīja svītru ar savu duncīti. No akmens atdalījās mazs zelta graudiņš un iekrita viņam ķepā. Viņš sāka lupināt nost vienu gabalu pēc otra. Iekarsdams aizvien vairāk, viņš lauza arvien lielākus un lielākus gabalus. Jau pēc brīža
Snorke bija aizmirsis itin visu uz pasaules, izņemot mirdzošās zelta dzīslas, ko dienas gaismai bija atklājis zibens. Viņš vairs nebija jūras labumu meklētājs, viņš bija zeltracis!
Pa to laiku Snifs bija ieguvis vienkāršu atradumu, bet tas viņu iepriecināja ne mazāk. Viņš bija atradis korķa jostu. Jūras ūdenī josta bija mazliet samirkusi, bet Snifam derēja. «Nu es varēšu iet dziļā ūdenī,» Snifs domāja. «Tagad es visādā ziņā iemācīšos peldēt tikpat labi kā pārējie. Tad gan trollītis Mumins brīnīsies!»
Gabaliņu nostāk starp tāsīm, tīklu pludiņiem un aļģēm viņš pamanīja lūku pinumu, gandrīz veselu kausu un vecu zābaku bez papēža. Kādus brīnišķīgus dārgumus varēja atņemt jūrai!
Pa labu gabalu Snifs pamanīja trollīti Muminu, kas stāvēja ūdenī, pūlēdamies kaut ko izvilkt. Kaut ko lielu! «Ak tavu nelaimi, kā es to nepamanīju pirmais!» Snifs domāja. «Pasaulīt mīļo, diez kas tas varētu būt?»
Patlaban trollītis Mumins bija izvilcis savu atradumu no ūdens un vēla to sev pa priekšu gar krastu. Snifs staipīja un staipīja kaklu — un tad viņš ieraudzīja, kas tas ir. Boja! Liela, brīnišķīga boja!
— Joho! — trollītis Mumins sauca. — Ko nu tu teiksi?
— Tā ir diezgan laba, — Snifs, piešķiebis galviņu, kritiski vērtēja. — Bet kā tev patīk šie te?
Un viņš sarindoja savus atradumus smiltīs.
— Korķa josta ir laba manta, — trollītis Mumins sacīja. — Bet ko var iesākt ar kausa vienu pusi?
— Ja aši smeļ, tad var noderēt, — Snifs teica. — Paklau! Ko tu teiktu, ja mēs mainītos? Lūku pinumu, kausu un zābaku es mainu pret veco boju!
— Nemūžam! — trollītis Mumins sacīja. — Ja nu vienīgi pret korķa pēli es mainītu šo mistisko talismanu, kas atpeldējis šurp no tālas zemes.
Un viņš parādīja savādu, caurspīdīgu stikla mantu un sakratīja to. Tad stikla bumbā savirpu- ļoja milzum daudz sniegpārslu un atkal noklājās virs mājas, kurai logi bija no sudrabpapīra.
— Ai! — Snifs iesaucās. Un spēcīga cīņa notika viņa sirsniņā, kas pārlieku stipri mīlēja mantas.
— Skaties! — un trollītis Mumins vēlreiz sakratīja bumbu.
— Es nezinu, — Snifs izmisis iesaucās, — es patiešām nezinu, kas man patīk vairāk — glābšanas josta vai ziemas talismans. Man sirds vai pušu plīst!
— Droši vien šis ir vienīgais ziemas talismans, kāds pašlaik ir zemes virsū, — trollītis Mumins teica.
— Es nespēju šķirties no glābšanas jostas, — Snifs žēlojās. — Mīļo trollīti Mumin, vai mēs nevarētu sniegputeni dalīt uz pusēm?
— Hm, — trollītis Mumins novilka.
— Es to paturētu tikai šad un tad, — Snifs lūdzās. — Pa svētdienām.
Trollītis Mumins apdomājās. Tad sacīja:
— Jā. Tu varēsi to dabūt pa svētdienām un trešdienām.
Tālu no viņiem klejoja Susuriņš. Viņš gāja, cik vien iespējams, tuvu šņācošajiem viļņiem, un, kad tie snaicījās pēc viņa zābakiem, viņš smiedamies lēca sāņus. Viļņus tas diezgan stipri kaitināja.
Netālu no zemesraga Susuriņš sastapa trollīša Mumina tēti, kas kampa no ūdens dēļus un baļķu galus.
— Jauki, vai ne? — trollīša Mumina tētis bija aizelsies. — No šitiem es celšu steķus «Piedzīvojumam».
— Vai lai es palīdzu tos izvilkt? — Susuriņš vaicāja.
— Nē, ko nu! — Mumina tētis izbijies iesaucās. — Ar tiem es pats tikšu galā. Mēģini pats atrast kaut ko derīgu.
Te bija daudz lietu, ko derētu atņemt jūrai, bet nebija nekā tāda, kas rūpētu Susuriņam. Muciņas, puse krēsla, grozs bez dibena un gludināmais dēlis. Smagas, apgrūtinošas mantas.
Susuriņš sabāza ķepas kabatās un sāka svilpot. Viņš bēga no viļņiem un atkal skrēja tiem pakaļ, un visādi kaitējās. Un, kad viļņi gribēja Susuriņu notvert, viņš atkal palēca sāņus. Tā viņš lēkāja gar visu garo, vientuļo smilšu krastu.
Bet uz zemesraga Snorkes jaunkundze kāpelēja pa klintīm. Viņa bija noslēpusi savu apdedzināto matu kušķi zem jūras liliju vainaga un gribēja atrast ko tādu, kas pārsteigtu un darītu greizsirdīgus visus pārējos draugus. Un, kad visi būs mantu apbrīnojuši, viņa atdos to trollītim Muminam (ja vien šim atradumam nebūs kāds sakars ar rotām). Bija grūti rāpties pa akmeņiem, un vainagu visu laiku tā vien pūta nost no galvas. Katrā ziņā vētra tagad bija mazliet pierimusi. Jūra bija nomainījusi savu dusmīgo, zaļi šņācošo krāsu pret mierīgi zilo, un viļņu putu kroni nesa vairāk kā rotājumu, nevis kā naida zīmi. Pa šauru, smilšainu taciņu, kas izbeidzās ūdensmalā, Snorkes jaunkundze norāpās lejā. Bet tur nebija nekā cita kā mazdrusciņ aļģu, niedru un daži dēļu gali. Sadrūvējusies viņa klīda tālāk pa ragu. «Skumji, ka visi pārējie allaž atrod tik daudz ko, bet es nekā,» Snorkes jaunkundze prātoja. «Viņi lēkā pa ledus gabaliem, aizsprosto strautiņus un notver skudru lauvas. Man gribētos izdarīt kaut ko neparastu pilnīgi vienai pašai, lai to ievērotu trollītis Mumins.»
Snorkes jaunkundze nopūtās un vērās pār tukšo krastmalu. Te piepeši viņa apstājās, un sirds viņai krūtīs sāka daudzīties. Zemesraga paša viņā galā … Ai nē, tas bija pārāk šausmīgi! Tur kāds gulēja un ar galvu zem ūdens skalojās pret krasta akmeņiem! Un šis kāds bija briesmīgi liels — desmit reižu lielāks par mazo Snorkes jaunkundzi!
«Es tūlīt skriešu pēc pārējiem,» viņa nodomāja. Bet neskrēja.
«Tagad tu tikai nedrīksti nobīties!» Snorkes jaunkundze sacīja pati sev. «Tev jāpalūkojas, kas tur ir.» Un trīcēdama viņa tuvojās šausmīgajam priekšmetam. Tur gulēja kāda liela kundze . . .
Liela kundze bez kājām . . . cik šausmīgi! Snorkes jaunkundze paspēra dažus drebelīgus soļus un bezgala pārsteigta apstājās. Lielā kundze bija no koka! Un brīnišķīgi skaista. Viņas mierīgā, smaidošā seja ar sarkanajiem vaigiem un lūpām spīdēja cauri dzidrajam ūdenim un apaļās, zilās acis bija plati atvērtas. Arī mati bija zili, garās, krāsotās lokās tie krita pār pleciem. «Tā būs kāda karaliene,» Snorkes jaunkundze cienīgi sacīja. Skaistās dāmas rokas bija sakrustotas uz krūtīm, kur mirdzēja zelta puķes un ķēdes, un no tievā
vidukļa mīkstas, sarkanas krokas meta kleita. Viss augums bija no krāsota koka. Savādi bija vienīgi tas, ka šai kundzei nebija muguras.
«Viņa ir gandrīz pārāk jauka dāvana trollītim Muminam,» Snorkes jaunkundze prātoja. «Un tomēr viņš to dabūs!»
Tā bija ārkārtīgi lepna Snorkes jaunkundze, kas, sēdēdama koka karalienei uz vēdera, pret vakaru atīrās līcī, kur gaidīja laiva.
— Vai tu atradi laivu? — Snorke iejautājās.
— Iedomājies tik, un tu varēji to atvest šurp pilnīgi viena pati! — trollītis Mumins viņu apbrīnoja.
— Tā ir kuģa zīme! — iesaucās trollīša Mumina tēvs, kas savā jaunībā bija braucis jūrā. — Jūrnieki mēdza izgreznot kuģa priekšgalus ar skaistām koka karalienēm.
— Kāpēc tā? — Snifs jautāja.
— Lai kuģi izskatītos vēl skaistāki, — tētis sacīja.
— Bet kāpēc viņai nav muguras? — Murmulis brīnījās.
— Ar muguru viņa taču bija piestiprināta pie priekšvadņa, — Snorke skaidroja. — Tas taču skaidrs pat peļu mazulim!
— Viņa ir par lielu «Piedzīvojumam», — Susuriņš teica. — Briesmīgi žēl!
— Ak, šī skaistā dāma! — trollīša Mumina māmiņa nopūtās. — Tik skaista — un no tās nav nekāda prieka!
— Ko tu domā ar to iesākt? — Snifs jautāja.
Snorkes jaunkundze nodūra acis un viegli
pasmaidīja. Pēc tam sacīja:
— Es domāju to dāvāt trollītim Muminam.
Trollītis Mumins nespēja izteikt ne vārda. Gluži
sasarkušu seju viņš iznāca priekšā un paklanījās. Snorkes jaunkundze samulsusi pakniksēja — un izskatījās tik svinīgi, it kā viņi būtu aizgājuši ciemos.
— Māsa, — Snorke sacīja. — Tu neesi redzējusi, ko es atradu!
Un viņš lepni norādīja uz lielo, mirdzošo kaudzi smiltīs.
Snorkes jaunkundze iepleta acis.
— īsts zelts! — viņai aizrāvās elpa.
— Tur vēl ir daudz, daudz! — Snorke lielījās. — Vesels zelta kalns!
— Un es varēšu dabūt visu, kas nodrups pats no sevis, un es drīkstēšu to paturēt, — Snifs paziņoja.
Ai, kā viņi apbrīnoja cits cita atradumu! Mu- minu ģimene pēkšņi bija kļuvusi bagāta. Bet visvērtīgākā tomēr bija kuģa zīme un sniegputenis stikla bumbā.
Vētras elsu pavadīta, beidzot no neapdzīvotās salas projām īrās smagi piekrauta burulaiva. Tai pakaļ peldēja no baļķiem un dēļiem sameistarots plosts, un uz tā zelts, ziemas talismans, liela, skaista boja, zābaks, puse kausa, glābšanas josta, lūku pinums un pašā priekšā, lūkodamās pāri jūrai, — kuģa zīme. Kuģa zīmei blakus sēdēja trollītis Mumins, uzlicis ķepu uz karalienes skaistajiem, zilajiem matiem. Cik viņš bija laimīgs!
Laiku pa laikam Snorkes jaunkundze uzmeta abiem skatienu.
«Ak, kaut es būtu tik skaista kā koka karaliene,» viņa domāja. «Nu man nav pat matu uz pieres . . .»
Viņa vairs nejutās tik priecīga kā pirms brītiņa. Nē, Snorkes jaunkundze drīzāk jutās skumīgi.
— Vai tev patīk koka karaliene? — viņa jautāja.
— Ļoti patīk! — trollītis Mumins, acu nepacēlis, atbildēja.
— Bet tu taču sacīji, ka tev nepatīk jaunkundzes ar matiem, — Snorkes jaunkundze teica. — Starp citu, viņa ir tikai krāsota!
— Tomēr tik skaisti nokrāsota! — trollītis teica. Snorkes jaunkundze bija sadrūmusi. Asarām
spriežoties kaklā, viņa skatījās jūrā un pamazām kļuva pelēka.
— Koka karaliene izskatās dumja! — viņa dusmīgi sacīja.
Tad trollītis Mumins pacēla acis.
— Kāpēc tu esi pelēka? — viņš pārsteigts vaicāja.
— Tāpat vien! — Snorkes jaunkundze atteica. Tad trollītis Mumins atnāca uz laivas pakaļgalu
un apsēdās Snorkes jaunkundzei blakus.
— Vai zini ko? — viņš pēc brīža sacīja. — Koka karaliene patiešām izskatās dikti dumja!
— Tiesa gan! — Snorkes jaunkundze iesaucās un atkal kļuva sārta.
Saule palēnām virzījās uz vakaru, un garie, spīdīgie ņirbu vilnīši krāsojās zeltaini un dzelteni. Viss — buras, laiva un laivā sēdošie — kļuva dzeltens un zeltains.
— Vai atceries to zelta tauriņu, ko mēs redzējām? — trollītis Mumins jautāja.
Nogurusi un laimīga Snorkes jaunkundze pamāja ar galvu.
Tālu projām, liesmodama saulrietā, gulēja neapdzīvotā sala.
— Diez ko jūs iesāksiet ar Snorkes zeltu? — Susuriņš jautāja.
— Saliksim gar malām puķu dobēm, — trollīša Mumina māmiņa ieteicās. — Saprotams, lielos gabalus, jo mazie izskatās pēc lūžņiem.
Pēc tam visi klusu sēdēja un skatījās, kā jūrā ienirst saule un no zilā līdz violetam izbāl krāsas; «Piedzīvojums» tikmēr mierīgi šūpojās uz māju pusi.