Jūlijs jau sliecās uz beigām, kad Muminielejā apmetās gaužām karsts laiks. Pat mušas nejaudāja sīkt. Putekļainie koki izskatījās noguruši, upe izsusēja, un cauri vīstošajām pļavām tagad tecēja šaura un brūna urdziņa. No ūdens vairs nevarēja taisīt sulu Burvja cepurē (kurai tika parādīta žēlastība: tā patlaban stāvēja zem spoguļa uz sekretāra).
Dienu no dienas saule raidīja savus kvēlojošos starus tieši ielejā, kas gulēja, noslēpusies starp pakalniem. Visi sīkie ķipari lodāja pa vēsajām pazemes ejām, un arī putni klusēja. Bet trollīša Mumina draugi no karstuma kļuva nervozi un staigāja apkārt, cits ar citu ķildodamies.
— Māmiņ, — trollītis Mumins lūdzās, — izdomā mums nodarbošanos! Ir tik gaužām karsts, un mēs tikai ķildojamies vien!
— Jā, mīļais bērns, — Mumina māmuļa atteica.
— Es jau to manīju. Un arī labprāt vēlētos maķenīt atpūsties. Vai pāris dienu jūs nevarētu padzīvot alā? Tur ir vēsāks, jūs varēsiet peldēties jūrā un augu dienu dzīvot mierīgi, ja jums tā gribēsies.
— Vai alā mēs varēsim gulēt arī pa nakti? — trollītis Mumins sajūsmināts vaicāja.
— Protams, — māmiņa piekrita. — Un nenāciet ātrāk mājās, iekams nebūsiet kļuvuši līksmi.
Bija ārkārtīgi aizraujoši tā pa īstam apmesties uz dzīvi alā. Tās vidū, smiltīs, viņi novietoja petrolejas lampu. Ikviens izraka sev bedrīti, kas derēja katra apveidam un guļamstāvoklim, un uzklāja gultu. Ēdamo sadalīja sešās vienādās kaudzītēs. Tur bija rīsu pudiņš, ķirbju biezenis, banāni, ledenes un kukurūzas vālītes, un vēl pankūka nākamās dienas brokastīm.
Pret vakaru, vientulīgi virpuļodams gar jūras malu, sāka pūst viegls vējiņš. Ar savu silto gaismu piesildīdama alu, sarkanīga norietēja saule. Susuriņš spēlēja nokrēšļa dziesmiņas, un Snorkes jaunkundze gulēja, uzlikusi savu sprogaino galviņu trollītim Muminam uz ceļgaliem.
Pēc rozīņu pudiņa visi jutās pacilāti, bet arī maķenīt neomulīgi, veroties krēslā, kas kāpa no jūras.
— Tas biju es, kas reiz atrada alu, — atgādināja mazais dzīvnieciņš Snifs.
Un nevienam ne prātā nenāca teikt, ka to viņi ir dzirdējuši jau simt reižu.
— Vai gribat paklausīties kaut ko šausmīgu? — Susuriņš jautāja un aizdedzināja lampu.
— Cik šausmīgu? — Murmulis vēlējās zināt.
— Tik, cik no šejienes līdz durvīm, vai maķenīt tālāk, — Susuriņš atteica. — Ja tev tas kaut ko izsaka.
— Nē, gluži pretēji, — Murmulis novilka.
— Stāsti vien, es pats pateikšu, kad man sametīsies bail.
— Labi, — Susuriņš sacīja. — (Tagad jūs dzirdēsiet kādu stāstu, ko man, kad es biju mazs, pastāstīja kāda Lēnprāte.) — Pasaules malā atrodas tik augsts kalns, ka, to uzlūkojot, apreibst galva. Tas ir melns kā sodrēji un gluds kā zīds. Tā kraujās malas ved lejup — bezdibenī, un kalnam apkārt peld mākoņi. Bet augstu kalna galā atrodas Burvja māja, un tā izskatās šitāda. — Un Susuriņš uzzīmēja smiltīs māju.
— Vai tai nav neviena loga? — Snifs ievaicājās.
— Nav, —- Susuriņš atteica. — Nedz arī durvju, jo Burvis allaž pārjāj mājās pa gaisu uz melnas panteras. Viņš jāj apkārt pa naktīm un vāc savā mētelī rubīnus.
— Ko tu saki! — saslējis ausis, Snifs iesaucās.
— Rubīnus! Kā viņš tos dabū?
— Burvis var pārvērsties, par ko vien vēlas, — Susuriņš attrauca. — Un tad viņš palien zem zemes vai nolaižas jūras dzelmē, kur guļ apslēpti dārgumi.
— Ko viņš dara ar tik daudz dārgakmeņiem? — Snifs skaudīgi jautāja.
— Neko. Viņš tikai tos vāc, — Susuriņš atbildēja. — Apmēram tāpat, kā Murmulis vāc augus.
— Vai tu ko sacīji? — uzmodies savā smilšu bedrītē, iesaucās Murmulis.
— Es stāstīju, ka Burvim ir pilna māja ar rubīniem, — Susuriņš turpināja. — Milzīgās kaudzēs tie nobērti uz grīdas vai arī iemūrēti sienās un gail kā meža zvēru acis. Burvja mājai nav jumta, un mākoņi, kas peld tai pāri, no rubīnu atblāzmas ir asins sarkanumā. Arī Burvja acis ir sarkanas un tumsā spīd.
— Nu man drīz būs bail, — Murmulis sacīja.
— Esi tik labs un stāsti paklusām!
— Viņš laikam ir laimīgs, tas Burvis, — Snifs nopūtās.
— Nemaz tik laimīgs viņš nav, — Susuriņš teica.
— Un arī nebūs, iekams neatradīs Rubīnu karali. Tas ir tik liels kā panteras galva, un to uzlūkot ir tas pats, kas ieskatīties uguns lavā. Rubīnu karali Burvis ir izmeklējies uz visām planētām, pat uz Neptūna, taču nav to atradis. Viņš ir devies uz Mēnesi, lai meklētu Mēness krāteros, bet arī tur viņam nav lielu cerību to atrast. Jo sirds dziļumos Burvis ir pārliecināts, ka Rubīnu karalis atrodas uz Saules. Bet tur Burvis nevar nokļūt. Jau vairāk reižu viņš ir izmēģinājies, bet tur ir pārlieku karsts. Lūk, tāds ir Lēnprātes stāsts.
— Tas bija interesants stāsts, — Snorke noteica.
— Iedod man vēl vienu ledeni.
Kādu brīdi Susuriņš klusēja. Tad ieteicās:
— Tas nebija nekāds stāsts. Tā ir tīra patiesība.
— Es arī visu laiku domāju, ka tā ir patiesība, — Snifs iesaucās. — Par tiem dārgakmeņiem taču izklausījās tik patiesi!
— Un kā var zināt, vai tāds Burvis vispār ir? — Snorke neuzticīgi jautāja.
— Es viņu redzēju, — Susuriņš sacīja un aizdedzināja savu pīpi. — Es redzēju Burvi un viņa panteru, kad bijām Balto zalkšu salā. Negaisa laikā viņš jāja pa gaisu.
— Un tu nekā nesacīji! — trollītis Mumins izsaucās.
Susuriņš paraustīja plecus.
— Man patīk glabāt noslēpumus, — viņš atteica. — Starp citu, tā pati Lēnprāte man pastāstīja, ka Burvis nēsājot melnu gardibeni.
— Nevar būt! — trollītis Mumins iekliedzās.
— Tā būs tā pati! — Snorkes jaunkundze iesaucās.
— Noteikti, — Snorke novilka.
— Kas tad? — Murmulis brīnījās. — Par ko jūs runājat?
— Par cepuri, protams, — Snifs atcirta. — Par to melno gardibeni, ko es atradu pagājušo pavasari! Burvja cepuri! To viņam būs nopūtis vējš, kad viņš lidoja uz Mēnesi.
Susuriņš pamāja ar galvu.
— Bet ja nu Burvis atnāk pakaļ savai cepurei, — Snorkes jaunkundze uztraucās. — Es gan neuzdrīkstētos uzlūkot viņa sarkanās acis!
— Vēl jau viņš ir augšā uz Mēness, — trollītis Mumins ieteicās. — Vai līdz turienei ir tālu?
— Krietns gabals, — Susuriņš sacīja. — Turklāt paies diezgan ilgs laiks, kamēr viņš izmeklēs visus krāterus.
Kādu brīdi valdīja neomulīgs klusums. Visi domāja par melno cepuri, kas stāvēja mājās zem spoguļa uz sekretāra.
— Paskrūvē lampu gaišāku, — Snifs lūdza.
— Vai jūs neko nedzirdat? — Snorkes jaunkundze čukstēja. — Tur ārā . . .
Visi blenza uz melno alas ieeju un klausījās. Klusas, klusas, liegas skaņas, — varbūt panteras zaglīgie soļi?
— Tas ir lietus,— trollītis Mumins sacīja.— Līst. Nu mēs mazliet pagulēsim.
Un viņi iekārtojās katrs savā bedrītē smiltīs un ietinās segā. Trollītis Mumins nodzēsa lampu un, lietus čaboņas ieaijāts, laidās miegā.
Murmulis pamodās no tā, ka viņa guļambedrīte bija pilna ar ūdeni. Arā smidzināja siltais vasaras lietutiņš; mazos strautiņos un lielās straumēs tas plūda gar sienām, un viss ūdens, kas bija uz pasaules — gan iekšpus, gan ārpus alas —, bija satecējis tieši viņa guļambedrītē.
«Nedienas, nedienas,» Murmulis pie sevis murmināja. Tad, izgriezis savu kleitu, izgāja paskatīties, kāds ārā laiks. Apkārt viss bija vienādi pelēks, slapjš un nejaucīgs. Murmulis apvaicājās pats sev, vai viņam nav vēlēšanās peldēties, taču tādas nebija.
«Pasaulē nav it nekādas kārtības,» viņš sarūgtināts domāja. «Vakar bija pārāk karsts, un šodien ir pārāk slapjš. Iešu iekšā un mazliet nosnaudīšos.»
Vissausākā izskatījās Snorkes guļambedrīte.
— Pavirzies, — Murmulis sacīja. — Man gulta salijusi.
— Jo sliktāk tev pašam, — Snorke atteica un pagriezās uz otriem sāniem.
— Tālab esmu nolēmis gulēt tavā bedrītē, — Murmulis paziņoja. — Nesnorkājies nu.
Bet Snorke tik kaut ko norūca un gulēja vienā mierā. Tad Murmuļa sirdī iezagās atriebības kāre, un smiltīs starp savu un Snorkes guļvietu viņš izraka kanālu.
— Tas ir nemurmuliski, — Snorke sacīja un apsēdās uz savas slapjās segas. — Bet kas to būtu domājis, ka tu spēj izdomāt kaut ko tik slīpētu!
— Tas iznāca gluži dabiski, — Murmulis līksmi iesaucās. — Un ko mēs šodien darīsim?
Snorke izbāza purniņu no alas, nopētīdams debesis un jūru. Tad viszinīgi pasludināja:
— Zvejosim. Sacel visus kājās, es iešu sakārtot laivu!
Un pa slapjajām smiltīm Snorke aizčāpoja lejup uz steķiem, kurus bija uztaisījis trollīša Mumina tētis. Brīdi Snorke paošņāja jūras gaisu. Jūra bija pavisam mierīga, lēnām lejup krita lietus lāses, un ikviena no tām izveidoja skaistu apli gludajā
ūdenī. Snorke apmierināts pamāja ar galvu un izņēma no laivu mājiņas āķu jedas kasti. Tad pavilka zem steķiem igvāti un, svilpodams Susuriņa medību dziesmu, ņēmās izvilkt auklas.
Kad pārējie iznāca no alas, visa jeda bija sakārtota.
— Tā, te nu jūs beidzot esat, — Snorke sacīja.
— Murmuli, uzvelc mastu un uzliec duļļus*.
— Vai mums tiešām jāzvejo? — Snorkes māsa drūmi jautāja. — Kad zvejo, tad nekas neatgadās, un man ir tik žēl mazo līdaciņu.
— Bet šodien kaut kas atgadīsies, — Snorke palika pie sava. — Sēdies priekšā, lai tu mazāk maisītos pa kājām.
— Ļauj, es palīdzēšu, — Snifs iebrēcās un sagrāba āķu jedas kasti. Viņš uzlēca uz laivas malas, tā sašūpojās, kaste sasvērās, pusi satura samudžinādama duļļos un enkurā.
— Lieliski, — Snorke sacīja. — Gaužām lieliski. Visi pieraduši pie jūras, laivā kārtība un tā tālāk. Un visupirms cieņa pret otra darbu. Ha!
— Vai tu ar viņu nemaz neķildosies? — Murmulis izbrīnījās.
— Ķildošos? Es? — Snorke jautāja un drūmi iesmējās. — Vai tad kapteinim te ir kas piebilstams? Nemūžam. Tiklīdz noliksi kasti, kā nākas, tūlīt kāds tajā iekāps.
Un Snorke palīda zem pakaļējā sēdekļa un pārvika brezentu pāri galvai.
— Tavu trakumu! — trollītis Mumins sacīja.
— Susur, ņem airus, raudzīsim tikt ārā no ķibeles. Snif, tu esi ēzelis.
— Nu ja, ka esmu, — mazais dzīvnieciņš Snifs pateicīgi sacīja. — No kura gala sāksim?
— No vidus, — trollītis Mumins atteica. — Tikai neiemudžini arī tur savu asti.
Un Susuriņš lēnām izairēja «Piedzīvojumu» jūrā.
Kamēr jūras krastā gatavojās zvejai, trollīša Mumina māmiņa staigāja apkārt pa māju, juzdamās gaužām apmierināta. Dārzā liegi čabinājās lietus. Visapkārt valdīja miers, kārtība un klusums.
«Kā tagad viss augs!» Mumina māmiņa pie sevis priecājās. «Cik labi, ka viņi ir alā!» Ieprātojusies maķenīt uzkopt istabu, trollīša Mumina māmiņa sāka vākt kopā zeķes, apelsīnu mizas, neparastus akmeņus, koka mizas un daudz tamlīdzīgu lietu. Mūzikas kastē viņa atrada dažus sporaugus, ko Murmulis bija aizmirsis ielikt presē. Māmiņa saņurcīja tos bumbiņā, pati domīgi ieklausīdamās lietus lēnajā žūžā. «Kā tagad viss augs!» viņa atkārtoja un lāva bumbiņai izkrist no ķepas. Bumbiņa iekrita Burvja cepurē, bet to Mumina māmiņa nemanīja. Viņa devās uz savu istabu pagulēt, jo par visu vairāk viņai patika gulēt, kad pa jumtu čabinās lietus.
Bet jūras dzīlēs uz laupījumu gaidīja Snorkes āķu jeda. Tā bija gulējusi jau savas pāris stundas, un Snorkes jaunkundze vai beidzās nost aiz garlaicības.
— Viss atkarīgs no tā, cik saistošs ir brauciens, — trollītis Mumins skaidroja. — Redzi, uz katra āķa var kaut kas uzķerties.
Snorkes jaunkundze viegli nopūtās.
— Un tomēr, — viņa novilka. — Kad tu ielaid āķi, tad uz tā ir puse jugliņa*, un, to izvelkot, jau ir vesels asaris. Tu zini, ka tas ir vesels asaris.
— Jebšu nav it nekas! — piebilda Susuriņš.
— Jebšu ir grundulis, — sacīja Murmulis.
— Sievišķi to nespēj saprast, — Snorke noteica. — Tūlīt vilksim! Bet neviens nedrīkst bļaustīties. Lēnām! Lēnām!
Parādījās pirmais āķis.
Tukšs.
Uznāca otrais āķis.
Arī tukšs.
— Tas nozīmē to, ka zivis mīt dziļumā, — Snorke sacīja. — Un ir šausmīgi lielas. Palieciet visi klusu!
Un viņš izvilka vēl četrus tukšus āķus un sacīja:
— Tā gan ir liela viltniece. Apēdusi visu ēsmu. Šausmas, cik tai ir jābūt lielai!
Visi pārliecās pār malu un blenza melnajā dziļumā, kur lejā vīdēja āķu jeda.
— Kā tev liekas, kas tā ir par zivi? — Snifs jautāja.
— Nu, vismaz mameluks, — Snorke atbildēja. — Skaties, vēl desmit tukši āķi!
— Ak vai, ak vai, — Snorkes jaunkundze novilka.
— Te nav ko vaimanāt, — viņas brālis dusmīgi teica un turpināja vilkt. — Palieciet klusu, citādi jūs viņu aizbaidīsiet!
Cits pēc cita kastē sagūlās tukšie āķi. Ar jūras zāļu un brūnaļģu kušķiem. Nevienas zivs. Pilnīgi nekā.
Piepeši Snorke iekliedzās:
— Uzmanību! Ķeras! Esmu pilnīgi pārliecināts, ka ķeras!
— Mameluks! — Snifs iebrēcās.
— Tagad jums jābūt savaldīgiem, — pūlēdamies izturēties mierīgi, sacīja Snorke. — Lai būtu nāves klusums! Tur viņš nāk!
Nostieptā aukla bija kļuvusi vaļīgāka, taču dziļi zem tās tumši zaļajā dzelmē spīdēja kaut kas balts. Vai tas būtu mameluka baltais vēders? Kā kalnu kore no jūras dzīļu noslēpumainās valstības kaut kas cēlās augšup . . . kaut kas milzenīgs, draudošs, nekustīgs. Zaļš un sūnains kā milzu koka stumbrs tas no laivas apakšas slīdēja uz augšu.
— Dukurs*! — Snorke kliedza. — Kur ir dukurs?
Un to pašu mirkli nošļakstījās baltas putas un
gaisu pāršķēla grāviens. Varena banga pacēla «Piedzīvojumu» uz savas muguras, tā ka āķu jedas kaste palēcās gaisā. Tad piepeši viss atkal palika klusu.
Tikai pārrautā aukla melanholiski tinkšķēja gar reliņiem,un milzu virpuļi ūdenī norādīja briesmoņa ceļu.
— Vai tu vēl tagad domā, ka tas bija asaris? — Snorke ļoti uzsvērti jautāja savai māsai. — Tādu zivi es vairs nemūžam nedabūšu. Un pa īstam priecāties es arī vairs nespēšu.
— Zivs pazuda te, — Murmulis, pacēlis auklu, rādīja. — Mana nojauta teic, ka aukla bijusi par tievu.
— Ej labāk peldēties! — Snorke sacīja un paslēpa acis ķepā.
Murmulis gribēja kaut ko teikt, bet Susuriņš iespēra viņam pa potītēm. Laivā kļuva pavisam kluss. Tad Snorkes jaunkundze piesardzīgi ierunājās:
— Bet ja nu mēs pamēģinātu vēlreiz? Trosei taču vajadzētu izturēt?
Snorke pasmīkņāja. Un pēc brīža nomurmināja:
— Un āķis?
— Tavs saliekamais nazis, — Snorkes jaunkundze paskaidroja. — Ja tu atvāzīsi gan korķu viļķi, gan skrūvgriezi, gan īlenu, tad pie kaut kā taču zivs pieķersies?
Noņēmis ķepu no acīm, Snorke sacīja:
— Nu, bet ēsma?
— Pankūka, — viņa māsa neatlaidās.
Kamēr pārējie no sasprindzinājuma bija aizturējuši elpu, Snorke brītiņu apdomājās. Beidzot viņš teica:
— Ja jau mameluks ēd pankūkas, tad medības jāturpina.
Saliekamo nazi ar tērauda stiepli, kas Murmulim bija kabatā, pamatīgi piesēja pie troses, pankūku uzdūra uz naža un ielaida jūrā. Nu viņi klusēdami gaidīja.
Pēkšņi «Piedzīvojums» sašūpojās.
— Tss, tss, tss! — Snorke brīdināja. — Viņš ir piekodies! Vēl viens rāviens! Spēcīgāk!
Un tad nāca tāds rāviens, kas visus nosvieda laivas dibenā.
— Palīgā! — Snifs brēca. — Viņš mūs apēdīs!
Iemērcis degunu ūdenī, «Piedzīvojums» to atkal
izslēja un mežonīgā ātrumā nesās prom atklātā jūrā. Trose laivas priekšā bija nostiepta kā stīga, un, kur tā nozuda ūdenī, tur pacēlās divas baltas putu ūsas.
Acīmredzot mamelukam pankūka garšoja.
— Mieru! — Snorke sauca. — Lai būtu miers laivā! Katrs savā postenī!
— Kaut nu viņš neienirtu! — Murmulis, atrā- pies laivas priekšgalā, sauca.
Bet mameluks tikai drāzās taisni uz priekšu, tālāk un tālāk jūrā. Krastmala aiz viņiem drīz vīdēja kā šaura svītriņa.
— Kā jūs domājat, cik ilgi viņš spēs noturēties? — Murmulis prātoja.
— Sliktākajā gadījumā mēs pārgriezīsim trosi, — Snifs sacīja. — Citādi — par visu atbildēsiet jūs!
— Nemūžam! — Snorkes jaunkundze izsaucās un sapurināja savas sprogas uz pieres.
Pavicinājis gaisā savu milzīgo asti, mameluks apgriezās un devās atkal uz krastu.
— Nu jau iet drusku lēnāk, — iesaucās trollītis Mumins, kas tupēja uz ceļiem laivas pakaļgalā un pētīja ķīļūdeni. — Viņš sāk nogurt!
Mameluks bija noguris, taču kļuvis arī niknāks. Viņš raustīja trosi un svaidījās šurp un turp tā, ka «Piedzīvojums» taisīja pavisam bīstamus līkločus.
Dažbrīd mameluks bija gluži mierīgs — lai viņus piemānītu, — bet piepeši metās uz priekšu ar tādu spēku, ka bangas apšļāca priekšgalu. Tad Susuriņš izvilka savas mutes harmonikas un spēlēja medību dziesmu, un pārējie sita takti tik spēcīgi, ka grīda drebēja. Un re! To pašu brīdi mameluks apsvieda gaisā savu milzīgo vēderu.
Diez vai uz pasaules būs redzēts lielāks milzenis par šo.
Klusēdami visi to kādu mirkli apbrīnoja.
Tad Snorke ierunājās:
— Es tomēr viņu noķēru!
— Jā! — lepni piebilda Snorkes māsa.
Kamēr mameluku vilka uz krastu, pieņēmās
spēkā lietus. Murmuļa kleita bija cauri slapja, un Susuriņa cepure bija galīgi zaudējusi formu.
— Pašlaik arī alā būs diezgan slapjš, — sacīja trollītis Mumins, kas nosalis sēdēja pie airiem.
— Varbūt māmiņa raizējas, — viņš pēc brīža piemetināja.
— Tu domā, ka mēs tā palēnītēm varētu doties uz mājām? — iejautājās mazais dzīvnieciņš Snifs.
— Jā, un parādīt zivi, — Snorke ieteicās.
— Mēs iesim mājās, — Murmulis izlēma. — Dažkārt jau nav par ļaunu piedzīvot neparastus atga- dljumus, šausmīgus notikumus, izmirkt līdz ādai, vienam pašam tikt galā ar visu un tamlīdzīgi. Bet, ja tā turpinās bezgalīgi ilgi, tad vairs nav omulības.
Palikuši mamelukam apakšā dēļus, visi kopīgiem spēkiem nesa to cauri mežam. Zivs ieplestā mute bija tik liela, ka tās zobos aizķērās koku zari; un tā taču svēra daudzus simtus kilogramu, tāpēc pie katra ceļa līkuma nesējiem vajadzēja atpūsties. Lija aizvien stiprāk un stiprāk. Kad viņi nonāca līdz Muminielejai, lietus aizmigloja vai visu māju.
— Mēs zivi te uz brītiņu atstāsim, — Snifs ierosināja.
— Nemūžam! — trollītis Mumins uztraucās.
Un viņi turpināja ceļu cauri dārzam. Piepeši
Snorke apstājās un sacīja:
— Mēs esam apmaldījušies!
— Nerunā niekus, — trollītis Mumins pukojās. — Tur taču ir malkas šķūnītis, un tur lejā — tilts.
— Bet kur tad māja? — Snorke jautāja.
Savādi, ļoti savādi. Trollīša Mumina māja bija
pazudusi. Tās gluži vienkārši nebija. Viņi nolika mameluku zeltainajās smiltīs pie kāpnēm. Patiesību sakot, arī kāpņu nebija. Toties . . .
Bet vispirms jāpaskaidro, kas notika Muminie- lejā, kamēr visi bija mameluka medībās.
Kad pēdējo reizi stāstījām par trollīša Mumina māmiņu, viņa aizgāja nosnausties. Taču pirms tam viņa izklaidīgi saņurcīja Murmuļa sporaugus bumbiņā un iemeta to Burvja cepurē. Ak, kaut viņa nemaz nebūtu sākusi uzkopt istabu!
Jo, kamēr māja slīga pēcpusdienas nomiegā, sporaugi apburtā veidā sāka augt.
Lēnām tie vijās ārā no Burvja cepures un stiepās prom pa grīdu. Vijumi un asni rāpās augšā pa sienām, ieķērās aizkaros un ventilācijas auklās, izvijās cauri spraugām, ventiļiem un atslēgu caurumiem. Mitrajā gaisā uzplauka ziedi, un pasakainā ātrumā nogatavojās augļi. Milzīgas lapas noklāja kāpnes, vīteņaugi izvijās starp galdu kājām un kā čūsku midzeņi nokarājās no griestu lampām.
Augšana pildīja visu māju ar klusu čaboņu; vietumis varēja dzirdēt pavisam klusu pukšķi, kad uzplauka kāds milzu zieds vai kāds auglis nopak- šķēja uz paklāja. Bet Mumina māmiņa, domādama, ka tas ir lietus, pagriezās uz otriem sāniem un gulēja tālāk.
Blakusistabā sēdēja trollīša Mumina tētis un rakstīja savus memuārus. Kopš viņš bija uzcēlis steķus laivai, nebija atgadījies nekas interesants, tāpēc viņš ņēmās aprakstīt savu bērnību. Tā viņu tik ļoti aizkustināja, ka viņš gandrīz vai apraudājās. Tētis bērnībā bija neparasts un apdāvināts bērns, kuru neviens nesaprata. Arī pieaugušu viņu tāpat nesaprata, un viņa dzīve izvērtās bezgala grūta. Trollīša Mumina tētis rakstīja un rakstīja, un domāja par to, kā visi nožēlos savu izturēšanos, lasot viņa memuārus. Tad viņš atkal kļuva priecīgs un pie sevis noteica: «Tā viņiem vajag!»
Tai brīdī uz papīra uzkrita plūme, atstādama lielu, zilu traipu.
— Zvēru pie savas astes! — trollīša Mumina tētis izsaucās. — Nu viņi ir atkal mājās!
Kad tētis pagriezās, viņa skatiens atdūrās pret dzeltenām ogām nosētu mežonīgu krūmāju. Viņš pietrūkās kājās, un pār rakstāmgaldu tūlīt nolija biezs zilo plūmju lietus. Pie griestiem vijās bieza lapotne, kas lēnām auga un stiepa pret logu savas zaļās atvases.
— Hallo! — trollīša Mumina tētis sauca. — Mosties! Nāc šurp!
Mumina māmiņa ar rāvienu bija augšā. Lielā izbrīnā viņa apskatīja savu istabu, kas bija vienos baltos ziedos. Skaistās stīgās tie nokarājās no griestiem, un starp katru ziedu vijās graciozas lapu rozetes.
— Ak, cik skaisti! — māmiņa iesaucās. — Laikam trollītis Mumins būs izpušķojis istabu, lai mani iepriecinātu.
Un viņa uzmanīgi pavilka sānis puķu aizkaru un nokāpa uz grīdas.
— Hallo! — aiz sienas sauca trollīša Mumina tētis. — Atver! Es netieku ārā!
Mumina māmiņa veltīgi pūlējās atgrūst durvis. Vīteņaugu spēcīgie stumbri bija tās stingri aizklājuši. Tad viņa izsita stiklu kāpņu durvīm un ar lielām pūlēm izrāpās ārā. Virs kāpnēm auga vīģes, un salons izskatījās kā visīstākie džungļi.
— Ak vai, ak vai, — trollīša Mumina māmiņa novilka. — Tas jau atkal būs cepures darbs.
Un viņa apsēdās, atvēsinādama pieri ar palmas lapu.
No vannas istabas paparžu biezokņa izlīda bi- zamžurka un žēlabainā balsī sacīja:
— Te nu mēs redzam sekas augu vākšanai! Es nekad pa īstam neesmu uzticējusies tam Murmulim!
No skursteņa spraucās ārā liānas un nokarājās pār jumtu, apsegdamas visu Muminu māju ar zaļu, pūkainu paklāju.
Bet trollītis Mumins stāvēja ārā lietū un blenza uz lielo, zaļo pakalnu, kur bez mitas savus vainadziņus atvēra puķes un augļi nogatavojās no zaļa līdz dzeltenam, no dzeltena līdz pat sarkanam.
— Te taču stāvēja māja, — Snifs sacīja.
— Tur arī tā ir, — trollītis Mumins drūmi pavēstīja. — Neviens nevar tikt ne iekšā, ne ārā! Nekad vairs nevarēs tikt!
Susuriņš piegāja tuvāk un ieinteresēts paošņāja gaisu. Ne logu, ne durvju. Vienīgi biezs, mežonīgs augu paklājs. Spēcīgi satvēris kādu zaru, viņš to parāva. Tas bija sīksts kā gumija, un to nevarēja atraut, turklāt tas gluži nejauši apmeta loku ap Susuriņa cepuri un nocēla to viņam no galvas.
— Atkal burvestības, — Susuriņš pukojās.
— Tas kļūst apnicīgi.
Snifs pa to laiku skraidelēja ap aizaugušo verandu.
— Pagraba lodziņš! — viņš iebrēcās. — Tas ir vaļā!
Atbrāzās trollītis Mumins un palūrēja pa melno caurumu.
— Visi iekšā! — viņš apņēmīgi mudināja. — Tikai ātri, iekams tas nav aizaudzis!
Cits aiz cita viņi rāpās iekšā melnajā pagraba tumsā.
— Hei! — Murmulis, kas līda pēdējais, iesaucās. — Es netieku iekšā!
— Tad paliec ārā un sargā mameluku, — Snorke atbildēja. — Pa to laiku tu vari izpētīt augus ap māju!
Un, kamēr nabaga Murmulis, klusu ņerkstēdams, stāvēja ārā lietū, pārējie taustījās augšup pa pagraba kāpnēm.
— Mums ir laimējies, — trollītis Mumins sacīja.
— Durvis ir vaļā. Te nu jūs redzat, ka dažreiz nav par ļaunu būt maķenīt paviršam.
— Es aizmirsu durvis aizslēgt! — Snifs izsaucās. — Tāpēc gods pienākas man!
Viņa acīm pavērās savāds skats. Zaru staklē sēdēja bizamžurka un ēda bumbieri.
— Kur māmiņa? — trollītis Mumins vaicāja.
— Viņa pūlas izcirst no istabas tavu tēvu, — bizamžurka skumīgi teica. — Es vismaz ceru, ka savās bizamžurkas debesīs reiz dabūšu mieru, jo drīz man būs beigas!
Viņi ieklausījās. Spēcīgi cirvja cirtieni sadrebināja lapeni ap viņiem. Atskanēja brīkšķis un prieka sauciens. Trollīša Mumina tētis bija atbrīvots!
— Māmiņ! Tēti! — trollītis Mumins iekliedzās un nolīdzināja sev ceļu caur džungļiem līdz kāpnēm. — Ko jūs esat pastrādājuši, kamēr es biju projām?
— Mīļais bērns, — Mumina māmiņa atbildēja, — mēs nu atkal esam bijuši nevērīgi ar Burvja cepuri. Bet nāciet augšā! Es atradu garderobē kazenāju!
Tā bija vienreizēja pēcpusdiena. Viņi spēlēja «pirmatnējo mežu», kurā trollītis Mumins bija Tarzāns un Snorkes jaunkundze — Džeina. Sni- fam vajadzēja būt par Tarzāna dēlu un Susuriņam par šimpanzi Citu. Snorke rāpoja pa džungļu apakšu, ielicis mutē liekos zobus no apelsīnu mizām[3], un visumā pārstāvēja ienaidnieku.
— Ko viņš saka? — Snifs jautāja.
— Viņš saka, ka tagad ēdīs, — Snorkes jaunkundze atbildēja. — Redzi, tas ir vienīgais, ko viņš prot pateikt. Tas ir angliski, un tā runā visi, kas nokļuvuši džungļos.
No drēbju skapja augšas atskanēja Tarzāna pirmatnējais kliedziens, uz ko tūdaļ atsaucās Džeina un visi mežonīgie draugi.
— Par šo te vairs nav it nekā ļaunāka, — bizam- žurka purpināja. Viņa atkal bija noslēpusies paparžu biezoknī un aptinusi sev ap galvu dvieli, lai nekas neieaugtu ausīs.
— Tagad es nolaupīšu Džeinu! — Snorke iebrēcās un vilka Snorkes jaunkundzi aiz astes prom uz caurumu zem salona galda. Kad trollītis Mumins pārradās mājās — mājoklī pie griestiem, — viņš tūlīt pamanīja notikušo. Ar kolosāli skaistu lift- veida ierīci viņš nolaidās lejā, likdams nodrebēt džungļiem no sava kaujas sauciena, un brāzās uz priekšu, lai atbrīvotu Džeinu.
— Ak vai, ak vai, — trollīša Mumina māmiņa noteica. — Taču šķiet, ka viņiem ir jautri.
— Man arī,— trollīša Mumina tētis teica.— Esi tik laba, pasniedz man banānu.
Un jautrība valdīja līdz pašam vakaram. Neviens nelikās zinis par to, ka pagraba durvis atkal aizauga, un neviens neatcerējās nabaga Murmuli.
Ar savu slapjo, pielijušo kleitu ap kājām viņš joprojām sēdēja un sargāja mameluku. Pa brīžam viņš iekoda kādā ābolā vai arī skaitīja putekšņla- pas kādai džungļu puķei — bet pastarpām viņš lielākoties nopūtās.
Beidza līt, un sāka krēslot. Un tajā pašā brīdī, kad norietēja saule, ar zaļo pakalnu ap Muminu māju notika kaut kas savāds. Viss sāka vīst tikpat ātri, cik audzis. Augļi sačervelējās un nokrita zemē. Puķes novīta, un lapas sačokurojās. Visu
māju no jauna pildīja čaboņa un brīkšķi. Labu brīdi skatījies, Murmulis pagājās uz priekšu un mazliet pavilka kādu zaru. Tas uzreiz nolūza, jo bija sauss kā piepe. Tad Murmulim iešāvās prātā ideja. Viņš savāca milzīgi lielu kaudzi zaru un žagaru, aizgāja uz malkas šķūnīti pēc sērkociņiem un dārza celiņa vidū aizkūra sprakstošu ugunskuru.
Apmierināts un priecīgs Murmulis sēdēja blakus sārtam un žāvēja savu kleitu. Pēc brītiņa viņam radās vēl kāda ideja. Ar pārmurmuliskiem spēkiem viņš ievilka ugunskurā mameluka asti. Cepta zivs viņam garšoja vairāk par visu.
Tā nu iznāca, ka Muminu ģimene un tās mežonīgie draugi, nolīdzinājuši ceļu caur verandu un atbīdījuši durvis, ieraudzīja ļoti laimīgu Murmuli, kas jau bija notiesājis septīto daļu mameluka.
— Ak tu, nekrietneli! — Snorke iekliedzās. — Tā es arī nedabūju nosvērt savu zivi!
— Nosver mani un pieskaiti svaru klāt, — ierosināja Murmulis, kuram šī diena bija viena no vissaulainākām viņa mūžā.
— Tagad mēs dedzināsim džungļus! — trollīša Mumina tētis iesaucās.
Un viņi iznesa no mājas visu drazu, un no tās iznāca vislielākais ugunskurs, kāds jebkad bija redzēts Muminielejā.
Mameluku cepa uz oglēm visā garumā un apēda līdz pat deguna galam. Bet vēl ilgi pēc tam nenorima strīds par tā garumu — vai mameluks būtu sniedzies no kāpnēm līdz malkas šķūnītim vai tikai līdz ceriņu krūmam.