Kādu agru rītu augusta sākumā Tupsis un Vipsis devās pāri kalnam, apmēram gar to pašu vietu, kur mazais dzīvnieciņš Snifs bija atradis Burvja cepuri.
Kalna galā viņi apstājās un nolūkojās uz Mumin- ieleju. Tupsim galvā bija sarkana mice, un Vipsis stiepa lielu čemodānu. Viņi bija nākuši ļoti tālu ceļu un bija gaužām noguruši. No pakājes starp bērziem un ābelēm augšā cēlās rīta dūmi no Muminu mājas skursteņa.
— Dūmsis, — sacīja Vipsis.
— Kaut ko vārsis, — Tupsis atteica un pamāja ar galvu. Tad, runādamies savā savādajā valodā, kādā runā visi tupsi un vipši, viņi soļoja lejā. Citi jau šo valodu nesaprata, bet galvenais bija tas, ka viņi paši zināja, par ko ir runa.
— Vai tu domā, mums atļaus nāksis iekšā? — Tupsis jautāja.
— Kā to ņemsis, — sacīja Vipsis. — Ja viņi būs nejauksis pret mums, tad neļauj iebaidītiesis.
Ārkārtīgi piesardzīgi viņi pienāca pie mājas un kautrīgi apstājās pie kāpnēm.
— Vai uzdrošināsimies klauvētsis?— Tupsis jautāja. — Iedomājies, ja nu kāds iznāksis un kliegsis?
Tai brīdī trollīša Mumina māmiņa pabāza galvu pa logu un iesaucās:
— Kafija gatava!
Tupsis un Vipsis tik briesmīgi pārbijās, ka iedrāzās pa mazo lodziņu kartupeļu pagrabā.
— Ak tu viens! — trollīša Mumina māmiņa teica un salēcās. — Pagrabā laikam iemuka divas žurkas. Snif, noskrej lejā un aiznes tām drusciņ piena!
Te viņa ieraudzīja čemodānu, kas bija palicis pie kāpnēm.
— Bagāža arī, — māmuļa prātoja. — Ak vai, ak vai, tad jau tās te paliks.
Un māmuļa aizgāja, lai uzmeklētu trollīša tēti un palūgtu viņam izgatavot vēl divas gultas. Tikai ļoti, ļoti mazītiņas. Pa to laiku Tupsis un Vipsis bija ierakušies kartupeļos tā, ka redzamas bija tikai ačeles, un lielās izbailēs gaidīja, kas ar viņiem notiks.
— Tie katrā ziņā vārsis kafijsis, — Vipsis murmināja.
— Kāds nāksis! — Tupsis čukstēja. — Esi kluss kā pelsis!
Nočīkstēja pagraba durvis, un uz augšējā pakāpiena ar lākturi vienā ķepā un piena trauku otrā stāvēja Snifs.
— Hei! Kur jūs esat? — Snifs sauca.
Tupsis un Vipsis ielīda vēl dziļāk kartupeļos, cieši turēdamies viens pie otra,
— Vai jūs gribat pienu? — Snifs vaicāja mazliet skaļāk.
— Viņš mūs apmānīsis, — čukstēja Tupsis.
— Ja jūs domājat, ka es te stāvēšu visu dienu, tad jūs maldāties, — Snifs dusmīgi sacīja. — Vai nu viņas ir ļaunas, vai arī neaptēstas. Vecas, muļķīgas žurkas, kurām nav tik daudz saprašanas kā ienākt pa lielajām durvīm.
Tad Tupsis sapīka pa īstam un sacīja:
— Pats tu esi žurksis!
— Ak, tās turklāt vēl ir ārzemnieces, — Snifs noteica. — Labāk būs, ja es atvedīšu šurp trollīša Mumina māmiņu.
Aizslēdzis pagraba durvis, viņš aizskrēja uz virtuvi.
— Nu, vai žurkas gribēja pienu? — Mumina māmiņa jautāja.
— Tās runā svešā mēlē, — Snifs sacīja. — Neviens nevar saprast, ko tās saka!
— Un kā skan tā valoda? — jautāja trollītis Mumins, kas sēdēja un kopā ar Murmuli dauzīja sēklas no kardamona.
— Pats tu esi žurksis! — Snifs teica.
Trollīša Mumina māmiņa nopūtās.
— Sī gan būs ķēpīga padarīšana, — viņa sacīja. — Kā lai saprotu, kādu desertu viņas vēlas savā dzimšanas dienā vai arī cik spilvenu grib pagalvī?
— Mēs varētu viņu valodu iemācīties, — trollītis Mumins ieteicās. — Izklausās viegli: kāsis, ēdī- sis, ārāiesis.
— Man šķiet, ka saprotu, — Murmulis domīgs sacīja. — Viņas laikam sacīja, ka Snifs ir veca, plikpauraina žurka.
Snifs nosarka un atmeta galvu.
— Tad ej un runā ar viņām pats, ja jau esi tik gudrs, — viņš sacīja.
Murmulis aizlīgoja līdz kartupeļu pagraba trepēm un draudzīgi sauca:
— Sveiksis, sveiksis!
Tupsis un Vipsis, izbāzuši galvas no kartupeļu kaudzes, skatījās uz viņu.
— Piensis! Labsis! — Murmulis turpināja.
Tad, uztipinājuši pa kāpnēm, Tupsis un Vipsis
ienāca salonā.
Snifs lūkojās viņos un konstatēja, ka viņi ir daudz mazāki par pašu. Tad Snifs kļuva laipnāks un lišķīgi sacīja:
— Hei! Prieks jūs redzēt.
— Paldiesis, mums tāpatsis! — Tupsis atbildēja.
— Vai jūs vārsis kafijsis? — Vipsis gribēja zināt.
— Ko viņi tagad sacīja? — Mumina māmiņa vaicāja.
— Viņi ir izsalkuši, — Murmulis atteica. — Bet viņi joprojām domā, ka Snifs diezin cik jauks neizskatās.
— Tad pasaki viņiem, — Snifs uztraukts sacīja,
— ka visā savā mūžā es neesmu redzējis divus tādus reņģu ģīmjus. Un nu es eju ārā.
— Snifsis dusmīgsis,— Murmulis sacīja.— Dum- sis!
— Dieva dēļ, nāciet iekšā dzert kafiju, — trollīša Mumina māmiņa nervozi sacīja. Un viņa parādīja Tupsim un Vipsim ceļu uz verandu, kamēr Murmulis gāja nopakaļ — ārkārtīgi lepns par savu jauno tulka amatu.
Tā Tupsis un Vipsis pievienojās Muminu mājas saimei. Lielu kņadu viņi netaisīja un vairāk staigāja apkārt, turēdami viens otra roku. Un čemodānu viņi visur nēsāja līdzi. Bet, krēslai iestājoties, viņi kļuva manāmi nemierīgi, skraidīja augšup, lejup pa kāpnēm un slēpās zem paklāja.
— Kas notiksis? — Murmulis brīnījās.
— Morra nāksis! — čukstēja Vipsis.
— Morra? Kas tā tāda? — Murmulis jautāja, mazliet sabijies.
Tupsis iepleta acis, rādīja zobus un izslējās pēc iespējas lielāks.
— Nežēlīgsis un šausmīgsis! — Vipsis teica.
—Aiztaisīsis durvisis, lai Morra netiksis iekšā! Murmulis aizskrēja pie Mumina māmiņas un
sacīja:
— Viņi apgalvo, ka šurp nākot nežēlīga un šausmīga Morra. Mums vakarā jāaizslēdz visas durvis!
— Bet atslēga mums ir tikai pagraba durvīm! — trollīša Mumina māmiņa bija noraizējusies. — Ar ārzemniekiem allaž ir noņemšanās.
Un viņa aizgāja apspriesties ar trollīša Mumina tēti.
— Mums jāapbruņojas un jāaizliek durvīm priekšā mēbeles, — tētis sacīja. — Šitik šausmīga Morra var izrādīties bīstama. Es nolikšu salonā trauksmes zvanu, un Tupsis ar Vipsi lai guļ zem manas gultas.
Bet Tupsis un Vipsis jau bija ielīduši sekretāra atvilktnē un atteicās nākt ārā.
Trollīša Mumina tētis pakratīja galvu un devās uz malkas šķūnīti pēc bises.
Arā jau tumsa augusta nakts, un dārzs bija pilns ar samtaini melnām ēnām. Drūmi šalca mežs, un savus kabatas lukturīšus spīdināja jāņtārpiņi.
Vai nu tētuks to gribēja, vai ne, bet, ejot pēc bises, viņam bija tāda neomulīga sajūta. Ja nu šī Morra tagad tup aiz krūma! Nebija taču zināms, kāda viņa izskatās. Un par visu vairāk nebija zināms, cik viņa liela. Kad trollīša Mumina tētis atgriezās verandā, viņš piebīdīja durvīm priekšā dīvānu un sacīja:
— Gaisma lai deg visu nakti! Ikvienam no mums jābūt gatavam trauksmei, un Susuriņam šonakt vajadzēs gulēt iekšā.
Bija baismīgi satraucoši. Trollīša Mumina tētis paklaudzināja pa sekretāra atvilktni, teikdams:
— Mēs jūs aizsargāsim!
Bet atvilktnē valdīja klusums. Tad tētis atvilka to, lai paraudzītos, vai Tupsis un Vipsis nav jau nolaupīti. Bet viņi mierīgi gulēja, novietojuši sev blakus čemodānu.
— Varbūt mēs tomēr iesim gulēt, — viņš ierunājās. — Bet visi apbruņojieties!
Lielās izbailēs un teicot nebeidzamas runas, katrs devās uz savu istabu, un pamazām Muminu mājā iestājās klusums. Tikai salonā uz galda vientulīgi dega petrolejas lampa.
Pulkstenis nosita divpadsmit. Tad vienu. Tūlīt pēc diviem pamodās bizamžurka un juta vajadzību iziet ārā. Samiegojusies viņa iztipināja verandā. Tur viņa, milzīgi izbrīnījusies, palika stāvam pie dīvāna. Smags tas bija un atradās priekšā durvīm. «Sitās iedomas!» bizamžurka purpināja un no visa spēka pavilka dīvānu. Tad, saprotams, iezvanījās trauksmes zvans, ko bija ierīkojis trollīša Mumina tētis.
Vienā acumirklī māju pieskandēja kliedzieni, šāvieni un daudzu kāju dipoņa. Ikviens brāzās lejā uz salonu ar cirvjiem, šķērēm, akmeņiem, lāpstām, nažiem, grābekļiem un apstājušies blenza uz bi- zamžurku.
— Kur ir Morra? — brēca trollītis Mumins.
— Ek, tā biju es, — sadusmota teica bizamžurka. — Man vajadzēja iziet ārā pačurāt. Vai man prātā jūsu dumjā Morra!
— Tad ej tūdaļ ārā! — Snorke sacīja. — Bet vairs tā nedari! — Un viņš līdz galam atvēra vaļā verandas durvis.
Tad viņi ieraudzīja Morru. Itin visi to ieraudzīja. Nekustīga tā sēdēja uz grantētā celiņa pie kāpnēm un blenza viņos apaļām, neizteiksmīgām acīm.
Pārāk liela tā nebija un neizskatījās arī bīstama. Vienīgi pārņēma sajūta, ka Morra ir briesmīgi ļauna un spēj gaidīt, vienalga, cik ilgi.
Un tas bija šausmīgi.
Nevienam nenāca ne prātā viņai uzbrukt. Labu brīdi pasēdējusi, viņa ienira dārza tumsā. Bet zemes pleķītis, kur Morra pirmīt sēdēja, bija sasalis.
Snorke aizvēra durvis un noskurinājās.
— Nabaga Tupsis un Vipsis, — Snorke sacīja.
— Murmuli, paskaties, vai viņi ir nomodā! Abi bija nomodā.
— Vai Morra ir aizgājusis? — Tupsis jautāja.
— Gulsis mierīgsis, — Murmulis atbildēja. Tupsis viegli nopūtās un sacīja:
— Paldiesis dievamsis! — Un viņi ievilka čemodānu dziļāk atvilktnē, lai gulētu tālāk.
— Vai tagad var atkal doties pie miera? — trollīša Mumina māmiņa pavaicāja, nolikdama cirvi.
— Ej vien gulēt, — trollītis Mumins sacīja.
— Mēs ar Susuriņu esam nolēmuši būt nomodā,
līdz uzlēks saule. Bet drošības labad paliec pagalvi savu somu.
Tā viņi sēdēja salonā vieni paši un līdz pašam rītam spēlēja pokeru. Morra tonakt vairs neparādījās.
Nākamo rītu Murmulis noraizējies ienāca virtuvē un sacīja:
— Es runāju ar Tupsi un Vipsi.
— Kas tad nu atkal? — Trollīša Mumina māmiņa nopūtās.
— Tas ir viņu čemodāns, ko Morra grib dabūt, — Murmulis sacīja.
— Sito nezvēru! — māmiņa iesaucās. — Nolaupīt viņiem to pašu mazumiņu!
— Jā, vai ne? — Murmulis piekrita. — Tikai viens apstāklis visu sarežģī. Liekas, ka čemodāns pieder Morrai.
— Hm,— Mumina māmiņa novilka.— Tas patiešām visu sarežģī. Parunāsim ar Snorki, viņš tik labi visu prot nokārtot.
Snorke izrādīja dzīvu interesi par dzirdēto.
— Tas ir ārkārtējs gadījums, — viņš sacīja. — Mums jānotur sēde. Pulksten trijos jāierodas pie ceriņu krūma, lai apspriestu šo jautājumu.
Sī bija silta un jauka pēcpusdiena, pilna smaržu un bišu. Dārzs, laistīdamies zaigās krāsās, kādas ir vienīgi vasaras beigās, bija tik daiļš kā saderināšanās pušķis.
Starp krūmiem bija novilkts bizamžurkas šūpuļ- tīkls ar uzrakstu: «Morras apsūdzētājs». Pats Snorke, uzlicis galvā parūku no zāģu skaidām, sēdēja uz kastes un gaidīja.
Ikvienam bija skaidrs, ka viņš ir tiesnesis. Tupsis un Vipsis sēdēja viņam pretī aiz dēļa, kas — skaidri un nepārprotami — bija apsūdzēto sols, un ēda ķiršus.
— Es gribētu būt Tupša un Vipša apsūdzētājs, — sacīja Snifs (kas nebija aizmirsis, ka Tupsis un Vipsis bija nosaukuši viņu par vecu, plikpaurainu žurku).
— Tādā gadījumā es būšu viņu aizstāvis, — Murmulis teica.
— Un es? — ievaicājās Snorkes jaunkundze.
— Tu būsi tautas balss, — viņas brālis skaidroja. — Muminu ģimene būs liecinieki. Kas attiecas uz Susuriņu, tad viņš varēs protokolēt tiesas procesu. Tikai visu, kā nākas!
— Var rasties jautājums, kāpēc Morrai nav aizstāvja, — Snifs ieteicās.
— Nav nepieciešamības, — Snorke noteica. — Morrai ir taisnība. Vai būsiet gatavi? Kārtībā? Sākam!
Trīs reizes viņš paklaudzināja ar āmuru pa kasti.
— Vai tu visis saprotsis? — Tupsis jautāja.
— Nenieksis, — Vipsis atteica un uzspļāva tiesnesim ķiršu kauliņu.
— Jūs izteiksieties tikai tad, kad es uzaicināšu, — Snorke sacīja. — Sacīsiet «jā» vai «nē». Neko citu. Vai minētais čemodāns pieder jums vai Morrai?
— Jāsis! — Tupsis iesaucās.
— Nēsis! — iesaucās Vipsis.
— Pieraksti, ka viņu liecības ir pretrunīgas! — Snifs brēca.
Snorke uzsita pa kasti.
— Mieru! — viņš sauca. — Tagad es jautāju pēdējo reizi — kā čemodāns šis ir?
— Mūsis! — Tupsis teica.
— Viņi saka, ka tas esot viņu čemodāns, — Murmulis tulkoja. — Šorīt abi apgalvoja pretējo.
— Tad jau mums tas nav jāatdod Morrai, — Snorke atvieglots noteica.
Tupsis pastiepās uz priekšu un kaut ko čukstēja Murmulim.
— Tupsis saka tā, — Murmulis iesāka. — Morrai piederot tikai čemodāna Saturs.
— Ha! — Snifs novilka. — Tā jau es domāju. Viss ir skaidrs, Morra lai ņem atpakaļ Saturu un reņģu ģīmji lai patur savu veco čemodānu.
— Nekas nav skaidrs! — Murmulis drosmīgi teica. — Jautājums nav par to, kam pieder Saturs, bet gan par to, kam uz to ir lielākas tiesības. īstā manta lai nonāktu īstajās rokās! Jūs visi redzējāt Morru. Tagad es jums jautāju, vai viņa izskatījās pēc tādas, kurai būtu tiesības uz Saturu?
— Taisnība gan, — Snifs izbrīnījies ieteicās.
— Tu nudien esi apķērīgs! Bet padomā, cik vientuļa Morra ir tikai tāpēc, ka neviens viņu nemīl, un viņa domā sliktu par visiem. Saturs varbūt ir vienīgais, kas Morrai pieder! Un arī to viņai atņems! Vientuļa un izstumta naktī, — Snifs trīcošu balsi turpināja. — Vienīgo mantu viņai izkrāpuši tupši un vipši . . .
Snifs sāka šņaukāties un nespēja turpināt.
Snorke bungoja pa kasti.
— Morrai nav nepieciešama aizstāvja runa, — viņš sacīja. — Turklāt tavus un arī Murmuļa uzskatus ir ietekmējušas jūtas. Surp lieciniekus! Runājiet!
— Mēs ļoti mīlam Tupsi un Vipsi, — Muminu ģimene apgalvoja. — Morra mums nepatika jau iesākumā. Zēl, ka viņai jāsaņem atpakaļ Saturs.
— Taisnībai jābūt, — Snorke svinīgi teica.
— Esiet lietišķi! Jo īpaši tāpēc, ka Tupsis un Vipsis nekad nav saskatījuši atšķirību starp taisnību un netaisnību. Tādi viņi ir piedzimuši, un par to viņus nevar vainot. Apsūdzētāj, kas tev sakāms?
Taču bizamžurka šūpuļtīklā bija aizmigusi.
— Nu labi, — Snorke novilka. — Viņu jau tas arī neinteresēja. Vai visi, kas vēlējās, ir izteikušies, pirms es pasludinu spriedumu?
— Atvainojiet, — ierunājās tautas balss, — vai skaidrības labad nevarētu uzzināt, kāds īstenībā ir Saturs?
Tupsis atkal kaut ko čukstēja. Murmulis māja ar galvu.
— Tas ir noslēpums, — viņš teica. — Tupsis un
Vipsis domā, ka Saturs ir visskaistākais uz pasaules, bet Morra domā, ka vienīgi — visvērtīgākais.
Snorke vairākas reizes māja ar galvu un rauca pieri.
— Sis ir sarežģīts gadījums, — Snorke sacīja. — Tupsis un Vipsis ir apsvēruši pilnīgi pareizi, un tomēr viņi ir rīkojušies aplam. Taču taisnībai jābūt. Man jāapdomājas. Tagad palieciet klusu!
Ceriņu krūmos viss pierima. Dūca bites, saulē karsa dārzs.
Piepeši zāli pāršalca auksta vēsma. Saule paslēpās aiz mākoņa, un dārzs uzreiz izskatījās pelēks.
— Kas tas bija? — Susuriņš iejautājās, pacēlis spalvu no protokola.
— Viņa atkal ir šeit, — Snorkes jaunkundze čukstēja.
Salnas nopļautajā zālē sēdēja Morra un blenza uz viņiem.
Lēnām Morra pievērsa acis Tupsim un Vipsim. Ņurdēdama viņa lēnām virzījās tuvāk.
— Palīgsis! — brēca Tupsis. — Glābsis mūs!
— Stop, Morra! — Snorke teica. — Man tev kas sakāms.
Morra apstājās.
— Es esmu pieņēmis lēmumu, — Snorke turpināja. — Vai tu esi ar mieru, ka Tupsis un Vipsis nopērk čemodāna Saturu? Cik tu prasi par to?
— Dārgi! — Morra ledaini atteica.
— Vai pietiks ar manu zelta kalnu Balto zalkšu salā? — Snorke jautāja.
Morra pakratīja galvu.
— Ui, cik te ir auksti! — trollīša Mumina māmiņa ieteicās. — Es aiziešu pēc šalles.
Izskrējusi cauri dārzam, kur salna lavījās Morrai pa pēdām, viņa iegāja verandā.
Un tur Mumina māmiņai iešāvās prātā kāda ideja. Pietvīkusi aiz sajūsmas, viņa pacēla Burvja cepuri. Kaut tikai Morra to prastu novērtēt! Atgriezusies tiesas sēdē, māmuļa nolika cepuri zālē, teikdama:
— Te ir Muminielejas vislielākais dārgums! Vai Morra zina, kas ir izaudzis šai cepurē? Visskaistākie mazie mākonīši, kurus var stūrēt, par sulu pārvērsts ūdens un augļu koki! Vienīgā burvju cepure pasaulē!
— Pierādi! — Morra izsmējīgi teica.
Tad trollīša Mumina māmiņa ielika cepurē pāris ķiršu. Nāves klusums — visi gaidīja.
— Kaut tikai no tiem neiznāktu kas nejauks, — Susuriņš čukstēja Murmulim.
Bet viņiem smaidīja laime. Kad Morra ielūkojās cepurē, tur gulēja sauja rubīnu.
— Re nu! — Mumina māmiņa līksmi iesaucās. — Un padomā, kas būs, ja tur ieliks, piemēram, ķirbi!
Morra skatījās uz cepuri. Viņa skatījās uz Tupsi un Vipsi. Tad atkal uz cepuri. Varēja redzēt, ka viņa saspringti domā.
Beidzot, ne vārda neteikusi, Morra pakampa Burvja cepuri un kā pelēki auksta ēna aizslīdēja prom. Tā bija pēdējā reize, kad viņa parādījās Muminielejā, un pēdējā reize, kad viņi redzēja Burvja cepuri.
Apkārtējās krāsas uzreiz atkal kļuva siltas, un, bitēm sanot un puķēm smaržojot, vasara joprojām palika vasara.
— Paldies dievam, ka mēs tikām vaļā no tās cepures, — trollīša Mumina māmiņa sacīja. — Nu vienreiz tā izdarīja kaut ko saprātīgu.
— Bet mūsu mākonīši bija jauki, — Snifs sacīja.
— Un jauki bija spēlēt Tarzānu mūžamežā, — melanholiski ieteicās trollītis Mumins.
— Cik labsis viss izgājsis! — Vipsis priecīgi iesaucās un pacēla čemodānu, kas visu laiku bija stāvējis uz apsūdzēto sola.
— Fenomenālsis, — teica Tupsis un saņēma Vipša roku.
Un viņi kopā devās atpakaļ uz Muminu māju, kamēr pārējie stāvēja un noskatījās viņiem pakaļ.
— Ko viņi tikko sacīja? — Snifs gribēja zināt.
— Apmēram kaut ko tādu kā — sveiki, — Murmulis atbildēja.