Bija augusta nogale. Naktī brēca pūces un virs dārza lielos, melnos baros bez skaņas riņķoja sikspārņi. Viss mežs oda pēc sviluma, un jūra bija nemierīga. Gaisā jautās gaidas un skumjas, un
mēness bija liels un ugunssarkans. Trollītim Mumi- nam vienmēr bija visvairāk patikušas pašas pēdējās vasaras nedēļas, taču viņš lāgā nezināja — kāpēc.
Citāda bija vēja un jūras dziesma, viss smaržoja pēc pārmaiņām, gaidās stāvēja koki.
«Diezin vai neatgadīsies kaut kas neparasts,» trollītis Mumins domāja.
Viņš bija pamodies un gulēja, skatīdamies griestos. «Liekas, ka ir vēl agrs rīts un diena būs saulaina,» viņš turpināja prātot.
Tad, pagriezis galvu, trollītis ieraudzīja, ka Susuriņa gulta ir tukša.
Un tai brīdī viņš zem loga izdzirda slepeno signālu — vienu garu un divus īsus, kuri nozīmēja: «Un kādi tev šodien plāni?»
Trollītis Mumins izlēca no gultas un paraudzījās ārā. Dārzs vēl slīga ēnā, un bija vēss. Un tur stāvēja un gaidīja Susuriņš.
— Joho! — trollītis Mumins iesaucās, bet ļoti klusu, lai nevienu neuzmodinātu, un sāka rāpties lejā pa virvju kāpnēm.
— Hei! — viņš sacīja.
— Hei, hei! — Susuriņš atņēma sveicienu.
Viņi nogāja pie upes un apsēdās uz tilta margām,
šūpodami kājas virs ūdens. Nu jau saule bija paguvusi pacelties pāri koku galotnēm un spīdēja viņiem tieši sejā.
— Uz mata tāpat mēs sēdējām pagājušo pavasari, — trollītis Mumins atcerējās. — Mēs bijām uzmodušies no ziemas miega, un tā bija pirmā diena. Pārējie vēl gulēja.
Susuriņš pamāja ar galvu. Viņš sēdēja un taisīja no niedrēm laiviņas, kuras pludināja lejup pa upi.
— Uz kurieni tās peld? — trollītis Mumins vaicāja.
— Uz tām vietām, kur manis nav, — Susuriņš atbildēja.
Viena laiviņa pēc otras aizpeldēja līdz upes līkumam un nozuda.
— Tās ir piekrautas ar kanēli, valzivs zobiem un smaragdiem, — trollītis Mumins stāstīja.
Susuriņš nopūtās.
— Vai tu ko teici par plāniem? — trollītis Mumins jautāja. — Vai tev pašam ir kāds plāns?
— Jā, — Susuriņš atteica. — Ir gan. Bet tas ir viens no maniem vientuļajiem plāniem, tu jau zini.
Trollītis Mumins lūkojās viņā ļoti ilgi. Tad sacīja:
— Tu esi nodomājis doties prom.
Susuriņš pamāja.
Brīdi viņi sēdēja, šūpodami kājas virs ūdens, un nerunāja ne vārda. Straume plūda tālāk un tālāk, nemitīgi, prom uz svešām vietām, kurp ilgojās nokļūt Susuriņš un uz kurieni viņš brauks pilnīgi viens.
— Kad tu dosies prom? — trollītis Mumins jautāja.
— Tagad, tūlīt pat! — Susuriņš ieteicās un sameta ūdenī visas laiviņas uzreiz. Viņš nolēca no tilta margām un paošņāja rīta gaisu. Sī bija laba diena ceļojumam. Saules gaismā kalnu grēda spīdēja sarkana, ceļš aizvijās uz turieni un pazuda viņpus tās. Tur bija jauna ieleja un atkal jauni kalni . . .
Trollītis Mumins stāvēja un skatījās, kamēr Susuriņš salocīja telti.
— Vai tu ilgi būsi projām? — viņš jautāja.
— Nē, — Susuriņš attrauca. — Pirmajā pavasara dienā es atkal būšu klāt un svilpšu zem loga. Gads taču paiet tik ātri!
— Jā, — trollītis Mumins piekrita. — Nu tad paliec sveiks!
— Sveiks, sveiks! — Susuriņš sacīja.
Trollītis Mumins palika stāvam uz tilta. Viņš
redzēja, kā Susuriņš kļūst aizvien mazāks un mazāks un beidzot pavisam nozūd starp bērziem un ābelēm. Taču pēc brītiņa viņš dzirdēja Susuriņa mutes harmonikas. Viņš spēlēja «Visi mazi dzīvnieciņi pušķīti sien astītē».
«Patlaban viņš ir priecīgs,» trollītis Mumins nodomāja.
Mūzika kļuva aizvien vājāka, tad apklusa pavisam. Trollītis Mumins cauri rasainajam dārzam tipināja atpakaļ.
Uz kāpnēm viņš sastapās ar Tupsi un Vipsi, kuri sarāvušies sēdēja saulītē.
— Esi sveiksis! — Tupsis sacīja.
— Pats esi sveiksis, — trollītis Mumins atteica, jo tagad bija iemācījies saprast viņu valodu (kaut arī runāja tajā ar grūtībām).
— Vai tu esi raudājsis? — Vipsis jautāja.
— Ko niekus, — trollītis attrauca. — Susuriņš aizgāja.
— Cik žēlsis, — Tupsis līdzcietīgi sacīja. — Varbūt tu kļūsi priecīgāksis, ja paglaudītsis Tupša purniņsis?
Trollītis Mumins mīlīgi noglaudīja Tupša purniņu, bet no tā viņa oma neuzlabojās.
Tad Tupsis un Vipsis, sabāzuši galvas kopā, labu brīdi sačukstējās.
Pēc tam Vipsis svinīgi sacīja:
— Mēs esam nolēmušsis parādītsis tev Satursis.
— Vai to, kas čemodānā? — trollītis Mumins pārjautāja.
Tupsis un Vipsis dedzīgi māja ar galviņām.
— Nācsis, nācsis, — viņi sacīja un paskrēja zem krūmiem.
Trollītis Mumins līda pakaļ. Visbiezākajā krūmā viņš uzgāja slepenu vietu, kuru Tupsis un Vipsis bija izrotājuši ar dūnām un zaros sakāruši gliemežvākus un akmentiņus. Iekšā valdīja pilnīga krēsla. Neviens, kas gāja garām dzīvžogam, i nojaust nevarēja, ka te ir slēptuve. Uz lūku pinuma paklāja stāvēja Tupša un Vipša čemodāns.
— Sitas ir Snorkes jaunkundzes paklājs, — trollītis Mumins sacīja. — Aizvakar viņa to meklēja.
— Jāsis, — Vipsis teica. — Viņa nenieksis nevarēja zinātsis, ka mēs esam to atradušsis.
— Hm, — novilka trollītis Mumins. — Un nu jūs gribat man parādīt, kas jums ir čemodānā?
Tupsis un Vipsis sajūsmināti māja ar galviņām. Viņi nostājās katrs savā pusē čemodānam un nopietni skaitīja:
— Viensis! Divsis! TRĪSIS!
Un viņi ar brīkšķi attaisīja vāku.
— Tavu trakumu! — trollītis Mumins iesaucās.
Visa mazā slēptuve pielija ar maigu, sarkanu
gaismu. Viņu priekšā gulēja rubīns — liels kā
panteras galva, kvēlojošs kā saulriets, dzīvs kā uguns un ūdens mirga.
— Vai tev patīksis? — Tupsis jautāja.
— Jā, — trollītis vārā balsī teica.
— Tagad tu vairs neraudāsis? — Vipsis ievaicājās.
Trollītis Mumins pakratīja galvu.
Tupsis un Vipsis apmierināti nopūtās un apsēdās aplūkot dārgakmeni. Viņi blenza uz to klusi un aizgrābti.
Rubīns mainīja krāsu kā jūra. Dažbrīd tas bija gaišs jo gaišs, tad tam pārslīdēja sārtums — tieši
tāpat kā sniega virsotni apžilbina uzlecoša saule —, un piepeši no rubīna iekšienes izšāvās tumši sarkanas liesmas. Rubīns varēja pārvērsties par melnu tulpi, kam putekšņlapas viz kā dzirksteles.
— Ai, kaut Susuriņš to redzētu! — trollītis Mumins teica. Viņš tā stāvēja ilgi, ilgi. Laiks vilkās tik gausi, un viņa domas kļuva tik lielas.
Beidzot viņš sacīja:
— Tas bija jauki. Vai drīkstu atnākt vēl kādu dienu un paskatīties uz rubīnu?
Bet Tupsis un Vipsis neatbildēja.
Tad trollītis Mumins izlīda no dzīvžoga un blāvajā dienas gaismā jutās kā apdullis, un, lai saņemtos, viņam vajadzēja uz brīdi apsēsties zālē.
«Tavu trakumu!» viņš domāja. «Es esmu ar mieru iekost sev astē: šis ir tas pats Rubīnu karalis, kuru Burvis meklē uz Mēness. Padomā — mazais Tupsis un Vipsis ir turējuši to visu laiku čemodānā!» Trollītis Mumins nogrima dziļās pārdomās. Viņš nemanīja, ka pa dārzu pastaigādamās šurp nāca Snorkes jaunkundze un apsēdās viņam blakus. Pēc brītiņa viņa uzmanīgi piebikstīja trollī- tim pie astes galiņa.
— A, tā esi tu! — trollītis Mumins ieteicās un salēcās.
Snorkes jaunkundze viegli pasmaidīja.
— Vai tu esi redzējis manu jauno frizūru? — viņa jautāja un pagrieza galvu.
— Ai, jā! — iesaucās trollītis Mumins.
— Tu domā par kaut ko citu, — Snorkes māsa sacīja. — Par ko īsti?
— Mana rīta roze, es to nevaru teikt, — trollītis Mumins sacīja. — Tomēr sirds man ir smaga, jo Susuriņš aizceļojis.
— Nevar būt, — Snorkes jaunkundze teica.
— Var būt. Taču vispirms pasacīja man ardievas. Nevienu citu viņš nepamodināja kā vien mani, — trollītis Mumins stāstīja.
Tā viņi palika sēžam zālē un juta, kā saule paceļas augstāk un sāk sildīt. Uz kāpnēm iznāca Snifs un Snorke.
— Hallo! — Snorkes jaunkundze uzsauca. — Vai jūs zināt, ka Susuriņš aizceļojis uz dienvidiem?
— Bez manis! — Snifs satraukts iebrēcās.
— Dažreiz jau gribas būt vienatnē ar sevi, — trollītis Mumins teica. — Tu vēl esi par mazu, lai to saprastu. Kur ir pārējie?
— Murmulis aizgāja sēnēs, — Snorke atbildēja. — Un bizamžurka ir noņēmusi savu šūpuļtīklu un ienesusi to iekšā, jo viņai liekas, ka naktis kļūst aukstas. Starp citu, tava māmiņa šodien ir ļoti nelāgā omā!
— Dusmīga vai noskumusi? — trollītis Mumins izbrīnījies vaicāja.
— Es domāju, ka vairāk gan noskumusi, — Snorke atteica.
— Tad man tūdaļ jāiet iekšā, — trollītis sacīja un piecēlās. — Tas taču ir šausmīgi!
Trollīša Mumina māmuļa sēdēja salonā uz dīvāna un izskatījās nelaimīga.
— Kas tad nu? — trollītis Mumins vaicāja.
— Mīļais bērns, ir noticis kaut kas briesmīgs, — māmiņa atbildēja. — Man pazudusi soma. Es nevaru dzīvot bez tās! Esmu izmeklējusies visur, bet nekur tās nav!
— Drausmīgi! — trollītis piekrita. — Mums tā jāatrod!
Sākās milzīga meklēšana. Vienīgi bizamžurka atteicās piedalīties.
— No visa nevajadzīgā uz pasaules somas ir visnevajadzīgākās, — viņa skaidroja. — Padomājiet paši! Laiks rit, un dienas nomaina cita citu, vienalga, vai Mumina kundze ir ar vai bez somas.
— Tas taču ir kaut kas tik atšķirīgs! — trollīša Mumina tēvs teica. — Man trollīša Mumina māmiņa liekas pavisam sveša, ja viņai nav somas. Es viņu nekad bez tās neesmu redzējis!
— Vai somā bija daudz kas iekšā? — Snorke jautāja.
— Nē. Tikai mantiņas, kuras var pēkšņi ieva- jadzēties. Sausas zeķes, karameles, tērauda stieplī- tes, pulveris pret vēdergraizēm un tamlīdzīgi sīkumi.
— Kāds būs atalgojums, ja mēs atradīsim somu? — Snifs gribēja zināt.
— Visu, ko vēlaties! — māmiņa sacīja. — Es jums sarīkošu lielus svētkus, pusdienās jūs dabūsiet tikai desertu, un nevienam nevajadzēs mazgāties, nedz arī iet agri gulēt!
Tad meklēšana turpinājās ar divkāršu sparu. Viņi pārmeklēja visu māju. Palūkojās zem paklājiem un gultām, plītī un pagrabā, uz bēniņiem un uz jumta. Viņi izmeklēja visu dārzu, malkas šķūnīti un upmalu. Ne vēsts no somas.
— Tu taču nebūsi rāpusies ar to kokā vai ņēmusi līdzi peldoties? — Snifs tincināja.
— Nē, — atteica Mumina māmiņa. — Ak, cik es esmu nelaimīga!
— Mēs izsūtīsim ziņu pa ieleju! — Snorke ierosināja.
Tā viņi arī izdarīja, un nekavējoties tika pavēstīti divi svarīgi jaunumi:
SUSURIŅŠ PAMET MUMINIELEJU!
tā bija rakstīts. «Mistiska aiziešana rītausmā!» Un ar lielākiem burtiem:
PAZUDUSI MUMINA MĀMIŅAS SOMA!
Nekādu ziņu! Meklēšana turpinās. Atrašanas maksa — nepieredzēti svētki augustā!
Tiklīdz jaunums bija izplatījies mežā, kalnos un pie jūras, radās milzīgs ņudzeklis. Ikviena parasta meža žurka devās meklēt somu. Mājās palika tikai vecie un nespēcīgie, un visā Muminielejā atbalsojās saucieni un soļu troksnis.
— Ak vai, ak vai, — trollīša Mumina māmiņa raizējās. — Šitādu jampadraci es esmu sacēlusi!
Bet viņa izskatījās tīri apmierināta.
— Ko viņi tur meklēsis? — Vipsis jautāja.
— Manu somu, protams, — trollīša Mumina māmiņa atbildēja.
— Tavu melnsis, kurā var spoguļotsis, vai? — Tupsis jautāja. — Ar četrāmsis mazām kabatiņām- sis?
— Kā tu sacīji? — māmiņa vaicāja. Viņa bija pārlieku noraizējusies, lai spētu koncentrēties.
— Melnsis ar četrāmsis kabatiņāmsis, — Tupsis skaidroja.
— Jā, jā, — māmiņa sacīja. — Skrieniet rotaļāties, mazie draugi, un neraizējieties par mani!
— Ko tu domāsis? — Vipsis jautāja, kad abi bija iznākuši no dārza.
— Es nespēju skatīties, kā viņi visi sērojsis, — Tupsis teica.
— Tad jau viņai tā jādabūsis, — Vipsis nopūzdamies sacīja. — Bet mazajās kabatiņāsis tik labsis gulētsis.
Un Tupsis un Vipsis aizgāja uz savu slepeno vietiņu, kuru vēl neviens nebija atklājis, un no rožu krūma apakšas izvilka Mumina māmiņas somu.
Pulkstenis rādīja tieši divpadsmit, kad Tupsis un Vipsis nāca cauri dārzam, vilkdami sev līdzi somu. Tūlīt viņus pamanīja vanags un izkliedza jaunumu pa visu Muminieleju. Uz visām pusēm izsūtīja jaunu vēsti: TROLLĪŠA MUMINA MĀMIŅAS SOMA ATRASTA! To atraduši Tupsis un Vipsis! Aizkustinošas ainas Muminu mājā!
— Vai patiešām? — trollīša Mumina māmiņa iesaucās. — Ai, cik šausmīgi jauki! Kur jūs to atradāt?
— Krūmosis, — Tupsis sacīja. — Tajā varēja tik labsis gulētsis . . .
Bet tai brīdī pa durvīm iekšā brāzās apsveicēji, un māmuļa tā arī neuzzināja, ka viņas soma izmantota par Tupša un Vipša guļamistabu (un varbūt labi vien bija).
Starp citu, ikviens spēja domāt tikai par augusta svētkiem. Visu vajadzēja sagatavot līdz mēness uzlēkšanai. Kāds prieks bija rīkot tik lielus svētkus un zināt, ka tie būs jautri un ka piedalīsies visi, kam šajos svētkos jāpiedalās!
Pat bizamžurka nāca un izrādīja interesi.
— Jums vajadzēs daudz galdu, — viņa teica. — Mazu un lielu. Visneparastākās vietās. Lielos svētkos neviens negrib sēdēt mierīgi vienā un tai pašā vietā. Man ir aizdomas, ka visi bizos apkārt trakāk nekā citkārt. Un vispirms jums jāpasniedz vissmalkākais cienasts, kas ir mājās. Pēcāk jau ir vienalga, ko galdā liek, jo visi jau tāpat ir priecīgi. Un neprasiet no viņiem priekšnesumus, dziesmas un tamlīdzīgas izdarības — ļaujiet viņiem pašiem būt par programmu.
Izteikusi šo apbrīnojamo dzīves gudrību, bizamžurka aizvilkās atpakaļ uz savu šūpuļtīklu, lai turpinātu lasīt grāmatu «Par visa pastāvošā veltī- gumu».
— Kā lai es greznojos? — Snorkes jaunkundze nervozēja. — Ar zilo spalvu matu rotu vai pērļu diadēmu?
— Ar spalvām,— trollītis Mumins sacīja.— Liec tikai spalvas ap ausīm un potītēm. Un vēl kādas divas trīs iespraud astes galiņā.
— Paldies! — Snorkes jaunkundze pateicās un aizdrāzās. Durvīs viņa saskrējās ar Snorki, kas nesa krāsainus papīra lukturīšus.
— Skaties, kur ej! — viņš sacīja. — Tu samīcīsi lukturīšus! Ja vien es spētu aptvert, kam vajadzīgas tādas māsas!
Un, izsoļojis dārzā, viņš sāka karināt lukturīšus kokos. Pa to laiku Murmulis piemērotās vietās izvietoja uguņošanas piederumus. Tur bija zils zvaigžņu lietus, ugunsčūskas, bengāliskā sniega vētra, sidraba strūklaka un šaujamraķetes.
— Mani ir pārņēmis tāds nepatīkams satraukums! — Murmulis sacīja. — Vai mēs nevarētu vienu izmēģināt?
— Dienas gaismā nekas nebūs redzams, — trollīša Mumina tētis teica. — Bet, ja vēlies, paņem ugunsčūsku un sadedzini to kartupeļu pagrabā.
Mumina tētis stāvēja pie kāpnēm un gatavoja mucās boli. Viņš lika klāt rozīnes un mandeles, marinētus lotosa ziedus, ingveru, cukuru, muskat- ziedus, kādu citronu un pāris litru pīlādžu liķiera piedevām.
Ik pa brīdim viņš dzērienu pagaršoja.
Tas bija iznācis ļoti labs.
— Tikai bēdīgi, ka mums nebūs mūzikas, — Snifs sacīja. — Susuriņš ir projām.
— Pieliksim pastiprinātāju mūsu mūzikas kastei, — trollīša Mumina tētis sacīja. — Viss nokārtosies! Otro kausu mēs iztukšosim par godu Susuri- ņam.
— Un kam par godu pirmo? — cerību pilnā balsī ievaicājās Snifs.
— Par godu Tupsim un Vipsim, saprotams, — tētis atteica.
Gatavošanās svētkiem vērtās plašumā. Visi ielejas, meža, kalnu un krastmalas iemītnieki stiepa ēdienu, dzērienu un visu to salika dārzā uz galda. Tur bija lielas kaudzes spīdīgu augļu un milzīgi sviestmaižu šķīvji, un uz daudz mazākiem galdiņiem zem krūmiem tika klāti galdi ar riekstiem un lapu buķetēm, saldām saknēm un graudu vārpām, uz stiebriem savērtām ogām. Trollīša Mumina māmiņa pankūku mīklu iejāva vannā, jo nepietika katlu. Pēc tam viņa iznesa no pagraba vienpadsmit ārkārtīgi lielus ievārījuma podiņus (diemžēl divpadsmitais pārsprāga, Murmulim dedzinot ugunsčūsku, tomēr liela nelaime nenotika, jo Tupsis un Vipsis lielumu uzlaizīja).
— Padomājsis tik! — Tupsis iesaucās. — Tik lielsis tracis mums par godsis!
— Jā, to grūti aptvertsis, — Vipsis piekrita.
Tupsim un Vipsim vajadzēja sēdēt pie lielā
galda goda vietā.
Kad krēsla bija kļuvusi tik dziļa, ka varēja iededzināt lukturīšus, Murmulis sita gongu, un tas nozīmēja: «Sākam!»
Svētki iesākās ļoti svinīgi.
Visi bija uzposušies pēc iespējas smalkākās drānās, un valdīja tāds savāds noskaņojums. Viesi apsveicinājās, paklanījās un sacīja cits citam: «Cik labi, ka nelīst, un iedomājieties tik, soma atradusies!»
Neviens neuzdrīkstējās apsēsties.
Trollīša Mumina tētis turēja īsu ievadrunu, kurā viņš pastāstīja, kāpēc tiek svinēti šie svētki, un pateicās Tupsim un Vipsim.
Pēc tam tētis runāja kaut ko par īso ziemeļu vasaru un ka visiem jābūt pēc iespējas priecīgiem, un tad viņš sāka atcerēties, kā bijis viņa jaunībā.
Pēc tam trollīša Mumina māmiņa atstūma pilnu ķerru ar pankūkām, un visi aplaudēja.
Tūdaļ noskaņojums vairs nebija tik svinīgs, un jau pēc brītiņa svētki ritēja pilnā sparā. Viss dārzs, jā, visa ieleja bija pilna ar maziem apgaismotiem galdiņiem. Dzirksteļoja ugunsmušas un jāņtārpiņi,
un nakts ziemeļu vējā kā lieli, mirdzoši augļi kokos šūpojās lukturīši.
Apmezdamas lepnu likumu, augusta debesīs uzlidoja šaujamraķetes un eksplodēja bezgalīgi augstu gaisā kā balts zvaigžņu lietus, kas lēnām, lēnītiņām nolija pār ieleju. Ikviens ķipariņš pacēla purniņu pret zvaigžņu lietu un sauca «urrā!»— ak, cik tas bija brīnišķīgi!
Pašlaik gaisā uzšāvās sudraba strūklaka, nu virs koku galotnēm virmoja bengāliskā sniega vētra! Un pa dārza celiņu trollīša Mumina tētis vēla lielu mucu ar sarkano boli. Visi traucās šurp ar glāzēm, un Mumina tētis piepildīja ikvienu trauku — gan tasītes, gan bļodiņas, gan tāss biķerus, gan gliemežvākus un lapu tūtas.
— Uz Tupša un Vipša veselību! — sauca visa Muminieleja. — Urrā! Urrā! Urrā!
— Urrāsis! — Tupsis un Vipsis sauca un abi saskandināja.
Tad uz krēsla uzkāpa trollītis Mumins un sacīja:
— Tagad es uzsaucu tostu Susuriņam, kas šonakt ceļo uz dienvidiem vientuļš, bet droši vien tikpat laimīgs, cik mēs. Novēlēsim viņam labu telts vietu un vieglu sirdi!
Un visa ieleja no jauna pacēla glāzes.
— Tu runāji labi, — sacīja Snorkes jaunkundze, kad trollītis Mumins atkal bija apsēdies.
— Nu ja, — trollītis Mumins kautrīgi piekrita. — To es iepriekš biju izdomājis.
Mumina tētis iznesa dārzā mūzikas kasti un pieslēdza tai milzīgu skaļruni. Uzreiz pa visu ieleju skanēja dejas soļi, lēcieni, stampāšanās, griešanās, plīvošana. Koku gariņi dejoja gaisā, matiem plīvojot, un peļu pāri stīvām kājām griezās dejā lapenēs.
— Vai drīkstu lūgt? — trollītis Mumins jautāja un palocījās Snorkes jaunkundzei.
Bet, paskatījies uz augšu, viņš ieraudzīja spīdīgu svītru virs meža.
Tas bija augusta mēness.
Lielāks nekā jebkad agrāk tas slīdēja uz priekšu oranži dzeltens un maķenīt bārkstains kā marinēta aprikoze. Mēnesstari mistiski apspīdēja Muminie- leju, kas pieplūda ar gaismu un ēnām.
— Šonakt var redzēt pat Mēness krāterus, — Snorkes jaunkundze sacīja. — Paveries!
— Tur gan laikam izskatās drausmīgi tukši, — trollītis Mumins prātoja. — Nabaga Burvis, kas tur augšā staigā un meklē!
— Ja mums būtu labs tālskatis, gan mēs viņu saredzētu, — Snorkes jaunkundze ieteicās.
— Jā. Bet nu dejosim! — trollītis Mumins sacīja.
Un svētki turpinājās ar vēl lielāku sparu.
— Vai esi noguris? — Vipsis jautāja.
— Nēsis, — Tupsis atbildēja. — Es domājsis. Visi ir tik laipnsis pret mums. Vajadzētu tos drusku iepriecinātsis!
Tupsis ar Vipsi savā starpā brīdi sačukstējās, mādami ar galviņām, un pēc tam sačukstējās atkal.
Tad viņi ielīda savā paslēptuvē. Arā viņi izlīda, stiepdami čemodānu.
Bija krietni pāri divpadsmitiem, kad dārzu piepeši apgaismoja rožu sarkana gaisma. Visi pārstāja dejot, jo domāja, ka tā ir uguņošana. Taču Tupsis un Vipsis bija vienīgi atvēruši savu čemodānu. Rubīnu karalis gulēja zālē un mirdzēja skaistāk nekā jebkad. Ugunis, lukturīši, pat mēness nobālēja un zaudēja spožumu. Klusi un elpu aizturējuši visi arvien lielākos baros salasījās ap liesmojošo dārgakmeni.
— Iedomājies, ka pasaulē ir kaut kas tik skaists! — trollīša Mumina māmiņa izsaucās.
Un mazais dzīvnieciņš Snifs, smagi nopūties, sacīja:
— Laimīgais Tupsis un Vipsis!
Taču Rubīnu karalis kā sarkana acs spīdēja pret naktsmelno zemi, un augšā uz Mēness to pamanīja Burvis. Viņš bija atmetis ar roku meklēšanai un noguris un bēdīgs sēdēja uz krātera malas un atvilka elpu, kamēr pantera gulēja kādu gabaliņu nostāk.
Burvis uzreiz saprata, kas ir šis sarkanais punkts lejā uz Zemes. Tas bija pasaules lielākais rubīns. Rubīnu karalis, kuru viņš bija meklējis vairākus simtus gadu! Viņš pietrūkās kājās un mirdzošām acīm blenza uz Zemi, vilkdams rokā cimdus un apņemdams ap pleciem mēteli. Dārgakmeņus, kurus viņš bija savācis, Burvis nosvieda zemē — viņu interesēja viens vienīgs dārgakmens, tas, kuru viņš pēc nepilnas stundas turēs rokā.
Pantera ar savu kungu uz muguras pacēlās gaisā.
Ātrāk par gaismu viņi metās cauri izplatījumam. Viņu ceļu šķēla šņācoši meteori, Burvja mētelī kā sniegs ieķērās zvaigžņu putekļi.
Sarkanā dzirkstele zem viņa mirdzēja stiprāk un stiprāk. Viņš traucās taisni uz Muminieleju, un panteras pēdējais, vieglais lēciens bija uz kalna.
Muminielejas iedzīvotāji klusā apbrīnā vēl sēdēja pie Rubīnu karaļa. Viņiem likās, ka dārgakmens liesmās viņi redz pašu skaistāko, jaukāko un brīnišķīgāko, ko jebkad domājuši un piedzīvojuši, un viņus pārņēma vēlēšanās domāt un pārdzīvot to vēl vienu reizi. Trollītis Mumins atcerējās savu nakts klejojumu kopā ar Susuriņu, Snorkes jaunkundze domāja par to, cik lepna viņa jutās, atņēmusi jūrai koka karalieni. Un trollīša Mumina māmiņa iztēlojās, ka viņa atkal guļ saulītē mīkstajās smiltīs un starp jūras neļķu galviņām, kas šūpojās vējā, raugās debesīs.
Ikviens bija tālu prom savās atmiņās. Un tāpēc visi satrūkās, kad no pakrēšļa izslīdēja maza, balta pelīte sarkanām acīm un pietecēja pie Rubīnu karaļa. Aiz viņas izskrēja ogļu melns kaķis un izstiepās zālē.
Cik zināms, Muminielejā nedzīvoja neviena balta pele, nedz arī melns kaķis.
— Minc, minc, — Murmulis labināja.
Taču kaķis tikai samiedza acis un pat neturēja par vajadzīgu atbildēt.
— Labvakar, māsīc! — sacīja meža žurka pelītei.
Baltā pele ar savām sarkanajām acīm uzmeta
tai ilgu un drūmu skatienu.
Trollīša Mumina tētis pienāca klāt ar diviem kausiem, lai atnācējus pacienātu ar boli, taču tie nepiegrieza viņam vērību.
Pār ieleju nolaidās nomācošas priekšnojautas, visi izbrīnā sačukstējās. Tupsis un Vipsis kļuva nemierīgi, iecēla rubīnu čemodānā un aiztaisīja vāku. Taču, kad viņi gribēja nest čemodānu prom, baltā pele saslējās uz pakaļķepām un auga augumā.
Tā kļuva gandrīz tikpat liela kā Muminu māja. Pele pārvērtās par Burvi baltos cimdus un sarkanām acīm un apsēdās zālē un skatījās uz Tupsi un Vipsi.
— Neglītais vecsis, ej savu ceļsis! — Vipsis teica.
— Kur jūs atradāt Rubīnu karali? — Burvis jautāja.
— Nodarbojiesis pats ar savām darīšanāmsis! — Tupsis atcirta.
Tik drosmīgus Tupsi un Vipsi neviens vēl nebija redzējis.
— Es esmu meklējis to trīs simti gadu, — Burvis sacīja. — Es ne par ko citu uz pasaules neinteresējos!
— Mēsis arīsis! — Tupsis teica.
— Tu nedrīksti atņemt viņiem Rubīnu karali, — trollītis Mumins iebilda. — Tas ir godīgi nopirkts no Morras!
Bet trollītis nesacīja vis, ka tas ir nopirkts par Burvja veco cepuri (starp citu, viņam jau galvā bija jauna).
— Iedodiet man kaut ko, lai varu iestiprināties, — Burvis lūdza. — Sitas man sāk krist uz nerviem.
Trollīša Mumina māmuļa tūdaļ piesteidzās ar pankūkām un ievārījumu un pasniedza viņam lielu šķīvi.
Kamēr Burvis ēda, visi uzdrošinājās pavirzīties maķenīt tuvāk. Tāds, kurš ēd pankūkas ar ievārījumu, jau nevar būt tik pārlieku bīstams. Ar tādu var aprunāties.
— Vai labsis garšosis? — Tupsis jautāja.
— Jā, paldies, — Burvis atbildēja. — Pēdējoreiz ēdu pankūkas pirms astoņdesmit pieciem gadiem!
Visiem uzreiz sametās Burvja žēl, un viņi panācās vēl tuvāk.
Beidzis ēst, Burvis noslaucīja savas ūsas un sacīja:
— Es nevaru atņemt jums Rubīnu karali, jo to, kas pirkts, ir jāpērk vēlreiz vai arī jāatdod. Vai jūs nevarētu pārdot man to par, sacīsim, diviem dimantu kalniem un vienu ieleju pilnu ar dažādiem dārgakmeņiem?
— Nēsis! — Tupsis un Vipsis iesaucās.
— Un jūs nevarat man to atdot? — Burvis jautāja.
— Nēsis, — Tupsis un Vipsis palika pie sava.
Burvis nopūtās, brīdi sēdēja un prātoja, un
izskatījās nobēdājies.
Tad viņš sacīja:
— Lai svētki turpinās! Es jums mazliet paburšu. Ikviens dabūs sev kaut ko no Burvja cepures. Lūdzu, vēlieties! Muminu pāris — pirmais.
Trollīša Mumina māmiņa nedaudz svārstījās.
— Vai jāvēlas kaut kas redzams? — viņa jautāja. — Vai arī idejas? Ja vien kungs saprot, ko es gribu sacīt.
— Protams, — Burvis teica. — Lietas uzburt ir vienkāršāk, bet var vēlēties arī idejas.
— Tad es stipri vēlētos, lai trollītis Mumins vairs ilgāk nesērotu pēc Susuriņa, — Mumina māmiņa sacīja.
— Es nezināju, ka to var redzēt, — trollītis Mumins sacīja, un viņa purniņš piesarka.
Bet Burvis nedaudz pavēcināja savu mēteli, un melanholija tūdaļ izlidoja no trollīša Mumina sirsniņas. Viņa ilgas pārvērtās vienīgi gaidās, un gaidīt jau ir daudz vieglāk.
— Man ir ideja! — trollītis Mumins iesaucās.
— Mīļo Burvi, liec, lai ēdamgalds ar visu, kas uz tā, aizlidotu pie Susuriņa, lai kur arī viņš atrastos.
Tajā pašā acumirklī galds pacēlās līdz koku galotnēm un aizlīgoja uz dienvidiem — ar pankūkām un ievārījumu, ar augļiem un ziediem, un boli, un karamelēm, kā arī ar bizamžurkas grāmatu, ko viņa bija nolikusi uz galda stūra.
— Nē, nu vai zināt! — bizamžurka iesaucās.
— Es gribu lūgt, lai manu grāmatu atbur atpakaļ!
— Kas izdarīts, izdarīts! — Burvis noteica. — Taču kundze dabūs jaunu grāmatu. Lūdzu!
—«Par visa pastāvošā nepieciešamību», — bizamžurka lasīja. — Bet tas taču ir pilnīgi aplam! Mana grāmata saucas «Par visa pastāvošā veltī- gumu»!
Taču Burvis tikai smējās.
— Tagad laikam ir mana kārta, — trollīša Mumina tētis sacīja. — Vēlēties ir tik šausmīgi grūti! Esmu domājis par daudz ko, bet nekas nav īsti labi. Siltumnīcu ir interesantāk celt pašam. Jolli* taisīt arī. Turklāt man jau tikpat kā viss ir!
— Varbūt tev nemaz nevajag vēlēties? — Snifs ierosināja. — Tu varētu ļaut vēlēties man divas reizes — arī tavā vietā!
— Kā tad, — Mumina tētis novilka. — Bet ja jau reiz drīkst vēlēties . . .
— Tu mazliet pasteidzies, — trollīša Mumina māmiņa mudināja. — Vēlies patiesi skaistus vākus saviem memuāriem!
— Jā, tas būtu ļoti labi, — tētis sacīja un kļuva priecīgs. Visi apslāpēja apbrīnas saucienus, kad Burvis pasniedza pērlēm noklātus vākus no zelta un safjāna.
— Tagad vēlēšos es! — Snifs sauca. — Pats savu laivu! Laivu kā gliemežnīcu, ar purpura burām! Mastam jābūt no palisandra* un visiem duļļiem no smaragda!
— Tā nav nekāda nieka vēlēšanās, — Burvis laipni sacīja un pavēcināja mēteli.
Visi aizturēja elpu, bet laivu neredzēja.
— Vai nekas neiznāca? — Snifs vīlies vaicāja.
— Protams, ka iznāca, — Burvis sacīja. — Taču es to, saprotams, noliku krastmalā. Rīt tu laivu ieraudzīsi.
— Ar smaragda duļļiem? — Snifs ievaicājās.
— Noteikti. Četriem un vienu rezervē, — Burvis piebilda. — Nākamais.
— Njā, — Murmulis novilka. — Ja man jāsaka taisnība, tad man bija augu rokamā lāpsta, kuru es aizņēmos no Snorkes. Tā ka man noteikti vajadzētu jaunu.
Un, kā jau labi audzināts, Murmulis pakniksēja1 , kad Burvis pasniedza viņam jauno botānika lāpstu.
— Vai buršana nenogurdina? — Snorkes jaunkundze jautāja.
— Tik vieglas vēlēšanās ne, — Burvis atteica. — Un ko vēlēsies mīļā jaunkundze?
— Mana vēlēšanās būs tāda pagrūta, — Snorkes jaunkundze sacīja. — Vai drīkstu pačukstēt pie auss?
Kad viņa bija beigusi, Burvis likās tāds izbrīnījies un jautāja:
— Vai jaunkundze ir pārliecināta, ka viņai tās piestāvēs?
— Jā! Noteikti! — Snorkes jaunkundzei aizrāvās elpa.
— Tad lai iet ar! — Burvis sacīja. — Lai notiek!
Nākamajā mirklī pūli pāršalca izbrīna sauciens.
Viņu priekšā stāvēja Snorkes jaunkundze ar gluži citu seju.
' Murmulis kniksē tapec, ka palocīties kleita nav visai ērti.— Rakstn. piez.
— Ko tu esi ar sevi izdarījusi? — trollītis Mumins satraukts iesaucas.
— Es vēlējos sev koka karalienes acis, — Snorkes jaunkundze teica. — Tev taču viņa likās tik skaista!
— Jā, bet … — trollītis Mumins nelaimīgs murmināja.
— Vai tad tev neliekas, ka acis ir skaistas? — Snorkes jaunkundze jautāja un ieraudājās.
— Nu, nu, — Burvis mierināja. — Ja nav labi, tad jaunkundzes brālis var vēlēties atpakaļ māsas acis!
— Jā, bet es biju gribējis sev kaut ko pavisam citu, — Snorke protestēja. — Ja viņai nāk prātā ērmotas vēlēšanās, tad tā nav mana vaina!
— Ko tad tu biji nodomājis? — Burvis vaicāja.
— Rēķināšanas mašīnu! — Snorke atbildēja. — Mašīnu, kas spēj izrēķināt, vai lietas ir taisnīgas vai netaisnīgas, labas vai sliktas.
— Tas ir pārlieku grūti, — Burvis sacīja un papurināja galvu. — Ar to es netikšu galā.
— Nu tad visādā ziņā mašīnu, kas raksta, — Snorke lūdza. — Mana māsa jau izskatās labi arī ar jaunajām acīm.
— Nemaz tik labi viņa neizskatās, — Burvis teica.
— Mīļais! — ieraudājās Snorkes jaunkundze, kas bija satvērusi spoguli. — Vēlies atpakaļ manas vecās acis! Es taču izskatos šausmīgi!
— Nu labi, — Snorke cēlsirdīgi piekrita. — Tu dabūsi tās atpakaļ ģimenes goda dēļ. Taču man liekas, ka pēc šīs reizes tu vairs nebūsi tik godkārīga.
Snorkes jaunkundze atkal ieskatījās spogulī un sajūsmināta iesaucās. Viņas pašas mīlīgās actiņas atkal bija savā vietā, tikai skropstas tagad bija mazliet garākas. Starojoša viņa apskāva savu brāli un sauca:
— Burvīgi! Mīļais! Kā pavasara dāvanu tu dabūsi no manis mašīnu, kas raksta!
— Ek, — Snorke nokaunējies teica. — Nevajag jau bučoties, cilvēkiem redzot. Es gluži vienkārši nespēju uzlūkot tevi tik šausmīgā izskatā.
— Nu ko, no mājas ļaudīm ir palikuši tikai Tupsis un Vipsis, — Burvis sacīja. — Jūs varat izteikt kopīgu vēlēšanos, jo esat taču nešķirami!
— Vai tu patsis kaut ko nevēlsiesis? — Tupsis brīnījās.
— Es nevaru, — Burvis skumīgi sacīja. — Es varu izpildīt tikai citu vēlēšanās un spēju par daudz ko pārvērsties!
Tupsis un Vipsis blenza uz viņu. Tad, sabāzuši galviņas kopā, labu brīdi sačukstējās.
Pēc tam Vipsis svinīgi sacīja:
— Mēs esam nolēmušsis vēlētiesis priekš tevis, jo tu esi laipnsis. Mēs gribam rubīnsis, kas ir tikpat lielsis un skaistsis kā mūsējsis!
Visi biji redzējuši Burvi smejamies, bet neviens nedomāja, ka viņš prot arī smaidīt. Patlaban viņš smaidīja pa visu seju. Viņš bija tik līksms, ka to varēja redzēt pēc viņa ausīm, cepures, zābakiem! Ne vārda neteikdams, Burvis novēcināja pār zāli savu mēteli, un — re! — dārzs atkal pielija ar rožusarkanām liesmām — tur viņu priekšā gulēja Rubīnu karaļa dvīņumāsa — Rubīnu karaliene.
— Nu gan tu kļuvsis līksmsis! — Tupsis sacīja.
— Un kā vēl\ — Burvis iesaucās un maigi ietina spīdīgo dārgumu savā mētelī. — Tagad ikviens ķipariņš un meža žurka, un ļekainīši visā ielejā var vēlēties, ko ikviens grib! Es izpildīšu jūsu vēlēšanās līdz pat rītam, jo man jābūt mājās, pirms uzlēks saule.
Un nu pa īstam sākās svētki!
Burvja priekšā izlocījās gara rinda pīkstošu, smejošu, šalcošu un ūjinošu meža iemītnieku, kuri gribēja, lai piepildās viņu vēlēšanās. Tas, kas vēlējās muļķīgi, varēja vēlēšanos atkārtot, jo Burvis bija lieliskā omā. Dejas uzņēma straujumu, un zem kokiem tika atstumtas jaunas ķerras ar pankūkām. Murmulis vienā laidā blīkšķināja raķetes, un trollīša Mumina tētis iznesa savus memuārus skaistajos vākos un skaļi lasīja par savu bērnību.
Ar tik lielu vērienu Muminielejā vēl nekad nebija svinēts!
Ai, cik burvīgi, kad viss ir apēsts, viss izdzerts, viss izrunāts un kājas piekusušas dejojot; cik jauki
klusā rītausmā — pirms saules lēkta — iet mājās gulēt!
Burvis aizlidos uz pasaules galu, un peļu māmiņa palīdīs zem sava zāļu cinīša, taču abi būs vienlīdz laimīgi.
Un varbūt vislaimīgākais būs trollītis Mumins, kas ar savu māmiņu gāja cauri dārzam tieši tobrīd, kad izbālēja mēness un koki viegli šūpojās rīta vēsmiņā, kas pūta no jūras. Nu Muminielejā ienāks vēsais rudens. Jo citādi taču nevarēs atnākt jauns pavasaris.