Pienāca aizceļošanas rīts. Iepriekšējā dienā laipnais Tomsona kungs bija mums atnesis sirsnīgas ieteikuma vēstules grāfam Trampem — Islandes pārvaldniekam, Piktursona kungam - bīskapa palīgam un Reikjavikas mēram Finsena kungam. Par to tēvocis cieši jo cieši spieda viņam roku.
2. jūnijā pulksten sešos mūsu dārgo bagāžu nogādāja uz Valkīras. Kapteinis mums ierādīja diezgan šauras kajītes zem stūres mājas.
- Vai vējš būs labs? - tēvocis jautāja.
- Lielisks, — kapteinis Bjarne atbildēja. - Dienvidaustrumu vējš. No Zunda lielajā jūrā izbrauksim ar uzvilktām burām.
Mazliet vēlāk geolete ar uzvilktu fokburu, aizmugures buru un marsburu ieslīdēja šaurumā. Pēc stundas Dānijas galvaspilsēta šķita nogrimstam tālos ūdeņos, un Valkīra slīdēja cieši gar Helsingēras krastu. Jutos tik ērmoti, ka šķita - tūlīt ieraudzīšu Hamleta ēnu klīstam pa leģendārajām Elsi- noras pils terasēm.
"Dievišķais neprāti, tu noteikti noraugies uz mums atzinīgi," es domāju. "Iespējams, tu mums sekosi, lai nonāktu Zemes centrā un tur atrastu atrisinājumu savām mūžīgajām šaubām!"
Bet uz vecajiem mūriem neparādījās nekas. Jāteic gan, ka pils ir daudz jaunāka par varonīgo Dānijas princi. Tagad tā kalpo par mītni Zunda šauruma uzraugiem - caur to ik gadus izbrauc tūkstoš piecsimt kuģu.
Drīz miglā izzuda Kronborgas pils, tāpat arī Helsing- borgas tornis, kas pacēlās Zviedrijas krastā, un burinieks mazliet sašķiebās zem Kategata brīzes.
Valkīra bija smalki būvēts kuģis, bet ar buriniekiem jau nekad neko īsti nevar zināt. Tas veda uz Reikjaviku ogles, mājturības priekšmetus, traukus, vilnas apģērbus un labību. Apkalpē bija pieci viri - visi dāņi, un tie spēja ar kuģi tikt galā.
- Cik ilgs laiks paies ceļā? - tēvocis jautāja kapteinim.
-Apmēram desmit dienas, — tas atbildēja, — ja vien,
kad šķērsosim Farēru arhipelāgu, pārāk bieži nepūtīs ziemeļrietumu vējš.
- Bet vai nevar gadīties tā, ka stipri aizkavējamies?
- Nē, Lldenbroka kungs, varat būt pavisam mierīgs, mēs galā tiksim.
Vakarpusē burinieks pabrauca garām Skāgena zemesragam Dānijas ziemeļu galā, pa nakti šķērsoja Skageraku, Norvēģijas dienvidu galā apmeta līkumu Lindnesa ragam un iebrauca atklātā jūrā.
Pēc divām dienām iepazinām Skotijas krastus Peterhei- das apkaimē, un Valkīra, izraugoties ceļu starp Orkneju salām un Šetlandi, virzījās uz Farēru salām.
Drīz mūsu geoleti sāka mētāt Atlantijas okeāna viļņi; tai vajadzēja cīnīties pret ziemeļu vēju, un arhipelāgu tā sasniedza tikai ar grūtībām. 8. jūnijā kapteinis ieraudzīja salu, kas atrodas pašos arhipelāga austrumos, un no tā brīža kuģoja tieši uz Portlandes ragu Islandes dienvidu piekrastē.
Ceļojuma laikā nenotika nekas ievērojams. Es jūras viļņošanos panesu diezgan labi, bet tēvocis, pats sev par lielu vilšanos un vēl lielāku kaunu, bija slims visu laiku.
Tas nozīmē, ka viņš nevarēja iztaujāt kapteini Bjarni par Snefelsu, par satiksmes līdzekļiem un transporta iespējām; visi jautājumi bija jāatliek līdz brīdim, kad kuģis piestās krastā, un profesors visu laiku nogulēja savā kajītē, kuras sienas krakšķēja, kuģim bangās zvalstoties. Jāteic, ka tādu likteni viņš zināmā mērā bija pelnījis.
Valkīra turējās saprātīgā attālumā no krasta, kuģojot rietumu virzienā starp lieliem vaļu un haizivju bariem. Drīz parādījās milzu klints ar caurumiem, pa kuriem putodami gāzās satrakoti viļņi. Vestmana salas likās izaugam no okeāna kā klinšu sējums ūdens klaidā. Tajā bridi burinieks pagriezās, lai pieklājīgā attālumā apbrauktu apkārt Islandes rietumu galam.
Jūra stipri viļņojās, tāpēc tēvocis nevarēja iznākt uz klāja un apbrīnot ūdens izgrauztos, dienvidrietumu vēju šaustītos krastus.
Pēc četrdesmit astoņām stundām, kad bija norimusies vētra, kuras dēļ kuģis bēga no krasta nolaistām burām, austrumos parādījās Skāgena raga boja - tur bīstamās klintis iestiepjas tālu jūrā zem ūdens līmeņa. Uz kuģa uzkāpa islandiešu locis, un pēc trim stundām Valkīra izmeta enkuru Faksaflouji līci pretī Reikjavikai.
Profesors beidzot iznāca no kajītes, viņš bija diezgan bāls un saguris, bet joprojām aizrautības pilns, un viņa skatiens pauda gandarījumu.
Ostmalā pulcējās pilsētnieki, kas šķita ļoti interesējamies par kuģa ienākšanu līcī, - tas katram kaut ko bija atvedis.
Tēvocis steidzās atstāt savu peldošo cietumu, lai neteiktu, ka tā viņam bijusi slimnīca. Taču pirms nokāpšanas no geo- letes klāja viņš mani aizveda uz tās priekšgalu un no turienes parādīja līča ziemeļu pusē augstu kalnu ar divām smailēm - dubultu konusu, ko klāja mūžīgi sniegi.
- Tas ir Snefelss! - viņš iesaucās. - Snefelss!
Pēc tam, ar mājienu parādījis, ka man jāklusē, viņš iekāpa laiviņā, kas mūs gaidīja. Es sekoju, un drīz jau mēs stāvējām uz Islandes zemes.
Pirmais parādījās vīrietis ar labsirdīgu seju, ģērbies ģenerāļa formas tērpā. Taču tas bija tikai parasts ierēdnis - salas gubernators - pats barons Tramps. Profesors saprata, ar ko viņam darīšana. Viņš gubernatoram iedeva Kopenhāgenā dabūtās ieteikuma vēstules, un notika īsa saruna dāņu valodā, no kuras es nesapratu ne vārda, jo kā gan citādi varēja būt? Bet šīs pirmās sarunas sekas bija tādas, ka barons Tramps izteica gatavību sniegt profesoram Līdenbrokam visu vajadzīgo atbalstu.
Arī Reikjavikas mērs Finsena kungs uzņēma tēvoci ļoti laipni; viņš bija ģērbies militārā formā tāpat kā gubernators, taču abi pēc dabas bija vienādi miermīlīgi.
Bīskapa palīgs Piktursona kungs tolaik apceļoja salas ziemeļu apgabalu, un mums nebija iespējams viņu sastapt. Toties brīnišķīgs cilvēks, kura palīdzība ļoti noderēja, bija Reikjavikas koledžas dabaszinību profesors Fridriksona kungs. Pieticīgais zinātnieks runāja vienīgi islandiski un latīniski; viņš savus pakalpojumus mums piedāvāja Horācija valodā, un es jutu, ka spējam to saprast. Tas bija vienīgais cilvēks, ar kuru Islandē varēju sarunāties.
Divas no trim istabām, no kurām sastāvēja viņa māja, šis lieliskais cilvēks nodeva mūsu rīcībā, un drīz vien mēs tajās iekārtojāmies ar visu bagāžu, kuras daudzums Reikjavikas iedzīvotājus mazliet pārsteidza.
— Nu, Aksel, - tēvocis teica, — viss kārtībā, grūtākais jau ir paveikts.
— Kā tad tā - grūtākais? — es brīnījos.
— Protams, mums atliek vairs tikai kāpt krāterī!
— Ja jūs domājat tā, tad jums taisnība, bet pēc tam, kad būsim tur nokāpuši, būs arī jākāpj atpakaļ, vai ne?
— Nu, par to man nav nekādu bažu! Gan jau redzēsim, galvenais — nekavēsim velti laiku! Es iešu uz bibliotēku. Iespējams, tur atradīsies kāds Saknusema manuskripts, es to labprāt palasītu.
— Es pa to laiku apskatīšu pilsētu. Vai jūs nenāksiet līdzi?
— Zini, tā mani sevišķi neinteresē. Viss, kas šajā salā ir uzmanības vērts, atrodas nevis virs zemes, bet zem tās.
Izgāju no mājas un sāku klejot, kur deguns rāda.
Reikjavikas divās ielās nebūtu viegli apmaldīties. Tāpēc man nebija jāprasa ceļš, kas žestu valodā var radīt daudz pārpratumu.
Pilsēta plešas diezgan zemā un purvainā vietā. Milzīga sastingušas lavas mēle sedz krastu un samērā lēzeni iesniedzas Faksaflouji līcī, kuru ziemeļos norobežo milzīgais Snefelsa ledājs un kurā tobrīd bija noenkurojusies vienīgi Valkīra. Parasti līcī stāv arī angļu un franču zvejas sardzes kuģi, bet toreiz tie bija aizsaukti uz salas austrumu krastu.
Reikjavikas garākā iela stiepjas paralēli krastam; tur sarkanu guļbaļķu būvēs dzīvo tirgotāji un veikalnieki; otra, īsākā iela ved uz ezeriņu, un šajā ielā apmeties gan bīskapa palīgs, gan citi reikjavikieši, kuriem nav sakara ar tirdzniecību.
Es jau drīz biju izstaigājis skumīgās ielas: reizēm ieraudzīju kādu mazu, izbalējušu zāliena laukumiņu - kā vecu, lietojot nodilušu vilnas paklāju vai arī kaut ko līdzīgu dārzam, kurā nedaudzie dārzeņi — kartupeļi, latuka salāti un kāposti — labi iederētos uz liliputu galda; dažas slimīga izskata lefkojas arī pūlējās tikt pie saules gaismas.
Nekomerciālajā ielā redzēju zemes vaļņa ieskautu kapsētu, kur vietas netrūka. Tad pēc dažiem soļiem nonācu pie gubernatora mājas - salīdzinājumā ar Hamburgas domes namu tā bija tikai būda, bet blakus islandiešu niecīgajiem namiņiem - īsta pils.
Starp pilsētu un ezeriņu slējās protestantu garā celta kaļķakmens baznīca - būvmateriālus tai bija izmetuši vulkāni; jādomā, ka niknajos rietumu vējos tās jumta dakstiņi, draudzei par lielām nepatikšanām, birst zemē.
Tuvējā pakalnā ieraudzīju nacionālo skolu, kur, kā vēlāk no mūsu mājastēva uzzināju, māca senebreju, angļu, franču un dāņu valodu — četras valodas, kurās es, sev par lielu kaunu, nepratu ne vārda. Es būtu pēdējais starp četrdesmit audzēkņiem, kas mācījās mazajā koledžā, un nebūtu cienīgs gulēt
divdaļīgajos skapjos, kuros vārgāki cilvēki nosmaktu pirmajā naktī.
Trijās stundās biju apskatījis ne tikai pilsētu, bet ari tās apkaimi. Kopskats bija neparasti skumīgs. Neviena koka, īstenībā vispār tikpat kā nekādas veģetācijas. Visās malās rēgojās vulkānisku iežu šķautnes. Islandiešu būdiņas celtas no zemes un kūdras, sienas ir uz iekšpusi slīpas. Tās izskatās pēc jumtiem, kas nolikti uz zemes. Vienīgi šie jumti atgādina auglīgas pļavas. Pateicoties iemītnieku radītajam siltumam, zāle uz tiem aug diezgan labi, un siena laikā to rūpīgi nopļauj vai arī uz zaļojošajiem mājokļiem ganās lopi.
Pastaigas laikā satiku maz cilvēku. Atgriežoties tirgotāju ielā, redzēju daļu islandiešu kaltējam, sālām un kraujam mencas — galveno eksporta produktu. Vīrieši šķita spēcīgi, bet smagnēji, līdzīgi prātīgajiem vāciešiem, viņi laikam jutās mazliet ārpus pārējās cilvēces - nabaga trimdinieki, kas izraidīti uz mūžīgu ledāju zemi; viņiem vajadzētu būt eskimosiem, ja jau ir nolemti dzīvei pie Polārā loka! Es veltīgi pūlējos saskatīt kaut jel kādu smaida atblāzmu viņu sejās; reizēm viņi smējās, it kā muskuļi patvaļīgi raustītos, bet nekad nesmaidīja.
Viņi bija ģērbušies kamzoļos no rupjas, melnas vilnas drānas, ko Skandināvijas zemēs dēvē par vadmalu, galvā — cepure platām malām, biksēs ar sarkanām apmalēm un pastalām kājās.
Sievietes izskatījās skumjas un padevīgas, diezgan patīkamas, kaut arī neizteiksmīgas; viņas tērpās tumšas vadmalas jakās un svārkos; meitenēm mati bija sapīti bizēs un galvā - brūnas adītas cepurītes, bet precētās sievas sēja ap galvu krāsainus lakatus un tiem virsū lika balta auduma aubes.
Pēc pamatīgas pastaigas, kad atgriezos Fridriksona kunga mājā, ieraudzīju tēvoci mūsu mājastēva sabiedrībā.