Vakariņas bija gatavas, un profesors Līden- broks tās notiesāja varen badīgi, jo piespiedu gavēnis uz kuģa bija pārvērtis viņa kuņģi par bezdibenīgu bedri. Maltīte, gatavota vairāk dāņu nekā islandiešu gaumē, nebija ne ar ko ievērojama, bet mājastēvs, drīzāk islandietis nekā dānis, atgādināja antīkos viesmīlības paraugus. Likās pilnīgi skaidrs, ka mēs viņa namā esam vairāk mājās nekā viņš pats.
Saruna ritēja vietējā valodā, kurai mans tēvocis jauca klāt vācu, bet mājastēvs - latīņu vārdus, lai es arī kaut ko saprastu. Tās temats bija zinātnes jautājumi, kā jau mācītu vīru starpā pieklājas, taču profesors Līdenbroks bija ārkārtīgi atturīgs, un viņa skatieni pie katra teikuma brīdināja, ka mūsu nākotnes nodomi jāpatur visdziļākajā slepenībā.
Pirmām kārtām Fridriksona kungs apjautājās, ko tēvocis atradis bibliotēkā.
- Bet jūsu bibliotēkā ir tikai šur tur salasīti sējumi, kas salikti gandrīz tukšos plauktos!
- Kā tad tā! - Fridriksona kungs iebilda. - Mums pieder astoņtūkstoš sējumu, no kuriem daudzi ir ļoti vērtīgi retumi — darbi vecskandināvu valodā, turklāt ir arī visi jaunumi, ko mums ik gadus atsūta no Kopenhāgenas.
- Kur jūs tos astoņus tūkstošus sējumu esat redzējis? Manuprāt…
- Ak, Līdenbroka kungs, tie klīst pa visu salu! Mūsu senajā ledus zemē cilvēki mīl zināšanas. Nav neviena zemnieka vai zvejnieka, kas neprastu lasīt un nelasītu. Esam pārliecināti, ka grāmatām nevis jāpel, noglabātām tālu no zinātkāro acīm, bet gan nemitīgi jāiet no rokas rokā pie lasītājiem. Sējumus ļaudis lasa cits pēc cita, tos šķirsta un pārlasa, un reizēm tie atgriežas plauktos tikai pēc gada vai diviem.
- Tādējādi, — tēvocis, diezgan vīlies, sacīja, - ārzemniekiem.. .
- Ko jūs gribat! Ārzemniekiem pašiem savās zemēs ir bibliotēkas, un svarīgākais ir panākt, lai izglītojas mūsu zemnieki. Es atkārtoju - mīlestība uz zināšanām ir islandiešiem asinīs. Tāpēc mēs 1816. gadā nodibinājām literāro biedrību, kas darbojas ļoti rosīgi; ārzemju zinātnieki jūtas pagodināti, ja var tajā piedalīties; biedrība publicē grāmatas mūsu tautiešu izglītošanai un tādējādi sniedz lielu pakalpojumu savai zemei. Ja jūs, Līdenbroka kungs, vēlētos kļūt par šīs biedrības korespondētājlocekli, jūs mūs ļoti iepriecinātu.
Tēvocis, kas jau piederēja pie apmēram simt zinātniskajām biedrībām, labprāt pieņēma piedāvājumu, tā aizkustinādams Fridriksona kungu.
- Un tagad, — viņš turpināja, - nosauciet grāmatas, ko jūs cerējāt atrast mūsu bibliotēkā; iespējams, es par tām varēšu kaut ko pastāstīt.
Raudzījos tēvocī. Viņš vilcinājās. Grāmatas cieši saistījās ar viņa plāniem. Tomēr, brīdi apdomājies, viņš nolēma runāt.
- Fridriksona kungs, man gribētos zināt, vai starp senajām grāmatām jūsu bibliotēkā nav arī Ames Saknusema darbi?
- Arne Saknusems! - Reikjavikas profesors iesaucās. - Vai domājat sešpadsmitā gadsimta zinātnieku, kas reizē bija gan liels dabas pētnieks, gan alķīmiķis, gan ceļotājs?
- Tieši tā.
- Vienu no tiem, ar kuriem lepojas Islandes zinātne un literatūra?
-Jūs pateicāt tiešām pareizi.
- Par visslavenāko no cilvēkiem?
- Es jums piekrītu.
- Un par vīru, kura drosme bija tikpat liela kā ģenialitāte?
- Redzu, ka jūs viņu labi pazīstat.
Tēvocis peldēja svētlaimē, dzirdēdams tā slavinām savu varoni. Viņš Fridriksona kungu vai ar acīm aprija.
— Labi, un kur ir vina darbi?
— Diemžēl vina darbu mums nav.
— Kā, nav Islandē?
— To nav nedz Islandē, nedz kur citur.
— Un kāpēc?
— Tāpēc, ka Arne Saknusems 1 573. gadā tika apsūdzēts ķecerībā un viņa darbus bende Kopenhāgenā sadedzināja.
— Ļoti labi! Lieliski! — mans tēvocis, dabaszinātņu profesoram par lielu sašutumu, iesaucās.
— Kā tad tā?
— Jā, viss noskaidrojas, viss nostājas savā vietā, nav vairs nekādu Šaubu, un es saprotu, kāpēc Saknusems bija spiests slēpt sava ģēnija atklājumus, kāpēc viņam noslēpums bija jāuzraksta nesaprotamā kriptogrammā…
— Kāds noslēpums? - Fridriksona kungs dzīvi iejautājās.
— Noslēpums, kas… ko… — tēvocis stostīdamies atbildēja.
— Vai jums ir kāds īpašs dokuments?
— Nē… Tie ir tikai pieņēmumi.
— Labi, - atbildēja Fridriksona kungs, kas bija tik laipns, ka ilgāk neuzstāja, redzot profesora samulsumu. — Es ceru, ka jūs neatstāsiet mūsu salu, nepapētījis tās minerālu bagātības?
— Protams, mani tās interesē, — tēvocis atbildēja. - Bet es gan laikam esmu mazliet nokavējies. Te taču jau ir bijuši zinātnieki?
— Jā, Līdenbroka kungs: Olafsena un Povelsena kungi pēc karaļa pavēles veica pētījumus, minerālus studēja arī Troils, bija Gemāra un Robēra kungu ekspedīcija ar franču korveti La Recberche un pēdējie novērojumus izdarīja zinātnieki ar fregati La Reine-Hortense, kas ļoti daudz paveikuši Islandes izpētē. Bet varat man ticēt — darba vēl pietiek.
- Vai jums tā liekas? — tēvocis labsirdīgi jautāja, pūloties apslāpēt savu jūsmu.
-Jā. Vēl ir kalni, šļūdoņi, vulkāni ko pētīt. Kaut vai tas pats kalns, kas redzams pie apvāršņa. Tas ir Snefelss.
- Ak tā, Snefelss, - tēvocis atkārtoja.
-Jā, tas ir viens no visinteresantākajiem vulkāniem, kura krāteri reti apmeklē.
- Vai tas ir apdzisis?
-Jā, kopš piecsimt gadiem.
-Jauki, - tēvocis teica, likdams kāju pār kāju, lai aiz priekiem nepalektos gaisā, — man tiešām gribas sākt savus pētījumus ar šo Sefela… Fesela… kā jūs to vulkānu nosaucāt?
- Tas ir Snefelss, — sirsnīgais Fridriksona kungs paskaidroja.
Šī sarunas daļa noritēja latīniski; es sapratu visu un tikko spēju novaldīt smieklus, redzot, kā tēvocis slēpj gandarījumu, kas nelūgts lauzās ārā; viņš pūlējās savilkt nevainīgu seju, bet tajā parādījās mazliet velnišķīga grimase.
-Jā, jūsu vārdi mani pārliecina! Mēs mēģināsim uzkāpt tajā Snefelsā, iespējams pat - izpētīt tā krāteri.
- Man ļoti žēl, - Fridriksona kungs atbildēja, - ka darbs man neļauj nekur tālu doties prom. Es labprāt un ar lielāko prieku jūs pavadītu.
- Nē jel, nē! — tēvocis dzīvi iebilda. - Mēs negribam nevienu apgrūtināt, Fridriksona kungs! Es jums no visas sirds pateicos. Tāds zinātnieks kā jūs būtu mums ļoti noderīgs, bet jūsu aroda pienākumi…
No sirds cerēju, ka mūsu mājastēvs savā dvēseles vientiesībā nesaprata mana tēvoča neveiklās viltības.
- Es jums izsaku vislielāko atzinību, Līdenbroka kungs, - viņš teica, - ka sākat ar šo vulkānu. Tur jūs varēsiet izdarīt daudz ļoti interesantu novērojumu. Bet sakiet, kā jūs domājat nokļūt uz Snefelsā pussalu?
- Pa jūru, pāri līcim. Tas ir visātrāk veicamais cels.
- Par to nav nekādu šaubu, bet tas tomēr nav iespējams.
- Kāpēc?
- Tāpēc, ka Reikjavikā nav nevienas laivas.
- Pie joda!
-Vajadzēs iet pa sauszemi, gar krastu. Tas būs ilgāks, bet arī interesantāks ceļš.
- Labi. Man tikai būtu jānolīgst pavadonis.
- Man ir kāds, ko varu piedāvāt.
- Vai tas ir uzticams un gudrs vīrs?
-Jā, kāds pussalas iedzīvotājs, ļoti izveicīgs gāgu mednieks, jūs ar viņu būsiet apmierināts. Viņš labi runā dāniski.
- Un kad es varētu vinu satikt?
-Ja vēlaties - rīt.
- Kāpēc ne šodien?
- Tāpēc, ka viņš ieradīsies tikai rīt.
- Tātad rīt, - tēvocis nopūzdamies atbildēja.
Šī svarīgā saruna drīz beidzās ar sirsnīgu vācu profesora pateicību islandiešu profesoram. Maltītes laikā tēvocis bija uzzinājis daudz svarīga, arī par Saknusemu un par iemesliem, kāpēc viņa atstātais dokuments ir tik noslēpumains, tāpat arī to, ka mājastēvs nenāks līdzi ekspedīcijā un ka nākamajā dienā pavadonis būs mūsu rīcībā.