Vakarā izgāju mazā pastaigā pa Reikjavikas krastmalu, agri atgriezos mājās un likos rupji apdarinātu dēļu gultā, kur gulēju dziļā miegā. Pamostoties izdzirdu tēvoci skaļi runājam blakus istabā. Tūlīt piecēlos un steidzot viņam piebiedroties.
Viņš dāniski sarunājās ar spēcīgi noaugušu gara auguma vīru. Šķita, ka šis puisietis ir apveltīts ar neparastu fizisku spēku. Acis diezgan vientiesīgajā sejā ar raupjiem vaibstiem likās gudras. Tās bija pasakaini zilas. Garie mati, ko pat Anglijā uzskatītu par rudiem, brīvi nokarājās pār atlēta pleciem. Šim iezemietim bija lokanas kustības, bet viņš nemēdza plātīt rokas, it kā nebūtu pieradis pie plašiem žestiem vai arī nicinātu tos. Viss viņā liecināja par nevainojamu mieru — nevis laisku, bet rāmu. Varēja nojaust, ka viņš nevienam nekā neprasa, ka strādā pēc labākās sirdsapziņas un ka šajā pasaulē nekas nespētu iedragāt viņa uzskatus par dzīvi.
Šīs rakstura īpatnības uztvēru, noraugoties, kā viņš noklausījās sava sarunas biedra kvēlo monologu. Pretstatā tēvoča dedzīgajiem žestiem viņš turēja rokas, sakrustotas uz krūtīm; kaut ko noliedzot, viņš pagrozīja galvu no kreisās uz labo pusi, piekrītot — palocīja to. Tik lakoniska žestu valoda jau atgādināja skopulību.
Tiesa, šo vīru ieraugot, man nekad neienāktu prātā, ka viņš ir mednieks; nebija Šaubu, ka medījumu viņš nekad neizbiedē, bet kā viņš spēj tam trāpīt?
Viss noskaidrojās, kad Fridriksona kungs pateica, ka šis mierīgais vīrs medī tikai gāgas - putnus, kuru dūnas ir viena no lielākajām Islandes bagātībām. Tiešām, no dūnām taisa pēļus, un, lai tās savāktu, nav sevišķi veikli jākustas.
Pirmajās jūnija dienās gāgu mātītes — tie ir glīti, pīlēm līdzīgi putni — vij ligzdas starp fjordu akmeņiem, un visa
krastmala ir fjordu izrobota. Novīto ligzdu tās izklāj ar mīkstām, no pavēderes izplūktām dūnām. Tad mednieks vai, pareizāk sakot, tirgotājs, paņem ligzdu, un gāgu mātīte sāk darbu no jauna. Tā turpinās, kamēr vien putnam vēl ir atlicis kaut cik dūnu; kad mātītei vēders ir gluži kails, dūnas sāk plūkt tēviņš. Taču ar laiku tās kļūst rupjākas - pavisam bezvērtīgas, un tad mednieks atstāj ligzdu putniem. Tā tiek pabeigta. Mātīte izdēj olas, mazie izšķiļas, un nākamajā gadā dūnu vākšana sākas no jauna.
Gāgas ligzdu vīšanai izraugās nevis stāvas, šķautnai- nas, bet drīzāk gan lēzenas, pret jūru nolaidenas klintis, tāpēc islandiešu mednieka darbs neprasa sevišķu veiklību. Viņš ir kā fermeris, kas nedz sēj, nedz pļauj, bet tikai ievāc ražu.
Šo nopietno, flegmātisko un nerunīgo vīru sauca par Hansu Bjelki; viņš ieradās pēc Fridriksona kunga ieteikuma. Viņš bija mūsu nākamais pavadonis. Šī vīra manieres dīvaini kontrastēja ar mana tēvoča manierēm.
Tomēr viņi labi sapratās. Nedz vienam, nedz otram maksa nebija svarīga; viens bija gatavs pieņemt to, ko dod, otrs — dot to, ko prasīs. Neviens darījums nav noslēgts vieglāk kā šis.
Sarunas gaitā Hanss apņēmās mūs nogādāt Stapi ciemā, kas atradās Snefelsā pussalas dienvidu krastā, tieši vulkāna pakājē. Ceļš bija apmēram divdesmit divas jūdzes garš, to, pēc mana tēvoča domām, varēja veikt divās dienās.
Bet, uzzinājis, ka runa ir par dāņu jūdzēm, kurās ir divdesmit četri tūkstoši pēdu, viņš dabūja piekāpties un, ņemot vērā, ka ceļu tikpat kā nav, rēķināties ar septiņām vai astoņām pārgājiena dienām. Mūsu rīcībā nodeva četrus zirgus — divus tēvocim un man, otrus divus - mūsu bagāžai. Hanss, kā jau paradis, ies kājām. Viņš lieliski pazina šo piekrastes daļu un solīja mūs aizvest pa visīsāko ceļu.
Hanss mūs neatstāja, kad nonācām Stapi ciemā; viņš bija ar mieru palikt mūsu dienestā visu laiku, kamēr veiksim zinātniskās ekskursijas, un viņam maksāja trīs riksdālus nedēļā. īpaši tika nolīgts, ka šī summa viņam tiks izmaksāta ik sestdienas vakaru, - tas bija svarīgākais līguma noteikums.
Ceļojuma sākums bija paredzēts 16. jūnijā. Tēvocis gribēja maksāt pavadonim rokasnaudu, bet tas atsacījās.
- Efter, - viņš teica.
— Pēc tam, - tēvocis izglītošanas nolūkā man pārtulkoja.
Kad vienošanās bija noslēgta, Hanss uzreiz devās prom.
— Brīnišķīgs cilvēks, - tēvocis iesaucās, - bet viņš nezina, kāda lieliska loma viņam būs nākotnē!
- Vai tad viņš mūs aizvedīs līdz…
-Jā, Aksel, līdz Zemes centram.
Vēl bija jāpavada četrdesmit astoņas stundas; par nelaimi, man tās pagāja, gatavojoties ceļam; bija jāliek lietā visas prāta spējas, lai novietotu katru priekšmetu visizdevīgākajā veidā, instrumentus - vienā vietā, ieročus — otrā, virtuves piederumus vienā sainī, pārtiku — citā. Un viss - četrās daļās.
Instrumenti bija šādi:
1. Eigela simtgrādu termometrs ar simt piecdesmit grādu iedaļām, kas man šķita vai nu par daudz, vai par maz. Par daudz - ja vides temperatūra būs tik augsta, ka mēs izcepsi- mies; par maz — ja mērīsim avotu vai jebkādas izkusušas matērijas temperatūru.
2. Manometrs, ar ko mērīt spiedienu, kurš pārsniedz atmosfēras spiedienu jūras līmeņa augstumā. Tiešām, ar parasto barometru nepietiktu, jo atmosfēras spiediens, jādomā, celsies līdz ar mūsu nokāpšanu Zemes dziļumos.
3. Zenēvas Buasona, jaunākā, hronometrs, kas bija nevainojami noregulēts uz Hamburgas meridiānu.
4. Divi inklinācijas un deklinācijas kompasi.
5. Tumsas brilles.
6. Divi Rūmkorfa aparāti, kas deva drošu, viegli pārnēsājamu elektrisko gaismu.
No ieročiem bijām paņēmuši divas Pūrdeja, Mora un Co karabīnes un divus kolrus. Kam vajadzīgi ieroči? Pieņēmu, ka mums nav jābaidās nedz no mežoņiem, nedz plēsīgiem zvēriem. Taču šķita, ka tēvocis ieročus uzskata par tikpat svarīgiem kā instrumentus, sevišķi — krietnu daudzumu mitrumizturīgas, viegli aizdedzināmas sprāgstvielas, kuras eksplozijas spēks bija stipri lielāks par šaujampulvera eksplozijas spēku.
Darbarīki bija šādi: divas cērtes, divi laužņi, vienas zīda kāpnes, trīs ar dzelzi apkaltas nūjas, ducis dzelzs āķu un cilpu un garas virves ar mezgliem. To visu nevarēja salikt vienā sainī, jo zīda kāpņu garums bija trīssimt pēdu.
Un vēl bija pārtika; tās sainis nebija liels, bet iedvesa drošību, jo zināju, ka tajā ir kaltēta gaļa un sausiņi pusgadam. Vienīgais šķidrums bija kadiķu degvīns, ūdens - nemaz; taču mums bija lielas blašķes, un tēvocis cerēja, ka tās varēsim piepildīt no avotiem; mani pārspriedumi par šo avotu ūdens iespējamo kvalitāti, temperatūru vai pat trūkumu viņu nekādi neietekmēja.
Lai mūsu bagāžas saturs būtu pilnīgi skaidrs, vēl pieminēšu ceļojuma aptieku: neasas grieznes, šinas lūzumu nostiprināšanai, jēlzīda lente, sparadrapa saites un kompreses, rīki asiņošanas apturēšanai — vārdu sakot, visādas šausminošas lietas; un vēl bija vesela virkne pudeļu ar deks- trīnu, medicīnisko spirtu, šķidru svina acetātu, ēteri, etiķi un ožamo spirtu - arī šīs zāles vedināja uz domām par nelaimes gadījumiem; un vēl - Rūmkorfa aparātam vajadzīgās detaļas.
Tēvocis neaizmirsa arī tabaku, šaujampulveri un prap- jus, kā arī ādas jostu, ko valkāja ap vidu un kas bija piebāzta ar pietiekamu daudzumu zelta un sudraba monētu un papīrnaudas. Seši pāri krietnu, ūdensnecaurlaidīgu apavu - tie bija ieziesti ar degutu un elastīgu gumiju — tika novietoti pie darbarīkiem.
-Ja esam tā apģērbušies, apāvušies un ar visu nepieciešamo apgādājušies, mums nav nekāda iemesla neiet tālu ceļu, - tēvocis teica.
14. jūnijs pagāja, visas šīs lietas kārtojot. Vakariņas ēdām Reikjavikas mēra un doktora Hjaltalina — Islandes ievērojamākā ārsta sabiedrībā pie barona Trampa. Fridriksona kunga nebija starp viesiem; vēlāk uzzināju, ka gubernatoram un profesoram ir domstarpības kādā pārvaldes jautājumā un viņi nesatiekas. Tāpēc nesapratu ne vārda, ko runāja pie šīs daļēji oficiālās maltītes galda. Vienīgi ievēroju, ka tēvocis neapklust ne mirkli.
Nākamajā dienā — 15. jūnijā sagatavošanās bija pabeigta. Mūsu mājastēvs sagādāja profesoram lielu prieku, iedodams viņam Islandes karti, kas bija nesalīdzināmi precīzāka par Handersona zīmēto — tā bija Olafa Nikolasa Olsena karte mērogā 1 : 480 000, ko publicējusi Islandes literārā biedrība pēc Sēļa Frisaka kunga ģeodēziskajiem darbiem un Bjorna Gumlaugsona topogrāfiskajiem mērījumiem. Mineralogam tas bija vērtīgs dokuments.
Pēdējais vakars pagāja, omulīgi tērzējot ar Fridriksona kungu, pret kuru jutu dziļas simpātijas; sarunai sekoja diezgan tramīgs miegs — to varu sacīt vismaz par sevi.
Piecos no rīta mani pamodināja četru zirgu zviegšana pie loga. Es steidzīgi apģērbos un izgāja uz ielas. Tur Hanss jau beidza kraut zirgiem mugurā mūsu bagāžu, turklāt darīja to visrāmākajā mierā. Taču viņš rīkojās neparasti izveicīgi. Tēvocis vairāk trokšņoja, nekā strādāja, un šķita, ka pavadonis daudz neklausās viņa padomos.
Sešos viss bija pabeigts. Fridriksona kungs spieda mums roku. Tēvocis ļoti sirsnīgi islandiski pateicās par viesmīlību. Es savā vislabākajā latīņu valodā izrunāju dažas laipnas atvadu frāzes; pēc tam kāpām seglos, un Fridriksona kungs man nodeklamēja Vergilija rindu, ko dzejnieks, šķiet, uzrakstījis tieši ceļotājiem, kas nav pārliecināti par izraudzīto ceļu:
Et quacumque viam dederit fortuna sequamur.