Ceļā dodoties, laiks bija apmācies, bet pastāvīgs. Nebija jābaidās nedz no nogurdinoša karstuma, nedz lieliem lietiem. Gluži kā tūristiem radītas dienas!
Priecīgs jāju pa svešu zemi, un iecerētā sākums man šķita viegls. Pilnīgi nodevos ekskursanta priekiem, baudīju bezrūpīgu brīvību. Sāku justies kā pasākuma dalībnieks.
"Ar ko tad es galu galā riskēju?" prātoju. "Tas taču ir ceļojums pa ārkārtīgi interesantu zemi! Kāpiens izcili ievērojamā kalnā! Ļaunākajā gadījumā - nokāpšana izdzisuša vulkāna krāterī. Nav šaubu, ka Saknusems neko citu nav izdarījis. Tā taču ir tīrā fantāzija —galerija, kas ved uz Zemes centru! Pilnīga neiespējamība! Tātad ņemsim visu labo, ko šī ekspedīcija dod, un nekaulēsimies!"
Kamēr tā prātoju, bijām izjājuši no Reikjavikas. Hanss gāja pa priekšu ātrā, vienmērīgā gaitā. Viņam sekoja abi ar bagāžu apkrautie zirgi, tie nemaz nebija jāvada. Mēs ar tēvoci noslēdzām gājienu un mazo, bet spēcīgo zirdziņu mugurā tiešām nemaz tik slikti neizskatījāmies.
Islande ir viena no lielākajām Eiropas salām ar 1 400 000 kvadrātjūdžu platību un sešsimt tūkstošiem iedzīvotāju. Ģeogrāfi to ir iedalījuši četros apgabalos, un mums vajadzēja gandrīz pa diagonāli šķērsot to, kuru dēvē par Dienvidrietumu zemi.
Izejot no Reikjavikas, Hanss uzreiz sāka soļot gar jūras krastu. Gājām pa nabadzīgām ganībām, kas veltīgi pūlējās būt zaļas; pārsvaru guva dzeltenā krāsa. Austrumu puses miglājos apvārsni aizsedza asas lavas klintis; uz tālākajām smailēm reizēm saules staros iemirdzējās sniega laukumi; dažas lepnākās virsotnes dūrās cauri pelēkajiem mākoņiem un atkal parādījās virs kustīgās miglas vāliem, atgādinādamas debesīs iznirušus rifus.
Daudzviet kailu klinšu grēdas paliecās uz jūras pusi un ielauzās ganībās, tomēr visur bija pietiekami plats ceļš, lai mēs tiktu tām cauri. Zirgi paši prata atrast visērtākās vietas, ne mirkli nepalēninot gaitu. Tēvocim neradās pat iespēja pamudināt lopiņu ar balsi vai pātagu, viņš nedrīkstēja kļūt nepacietīgs. Nespēju nesmaidīt, redzot viņu tik lielu maza zirdziņa mugurā; tēvoča garās kājas gandrīz pieskārās zemei, tāpēc viņš atgādināja seškājainu kentauru.
- Labs zirgs, labs zirgs! - viņš teica. - Tu redzēsi, Aksel, ka neviens dzīvnieks pasaulē nav gudrāks par Islandes zirgu. To neaptur nedz sniegi, nedz negaisi, nedz neizbrienami ceļi. Tas ir dūšīgs, pieticīgs un uzticams dzīvnieks. Nekad viņš nepaklūp, nekad nesatrūkstas. Ja vajadzēs šķērsot kādu upi vai fjordu, — tu redzēsi, zirgs bez kavēšanās metīsies ūdenī kā amfībija un sasniegs pretējo krastu! Tikai nemudināsim to, un mēs mierīgā garā veiksim savas desmit ljē dienā.
- Mēs gan, par to nešaubos, bet pavadonis?
- Nu, par to man nav nekādas bēdas, šādi cilvēki iet, paši nemaz nemanīdami. Mūsējais kustas tik maz, ka noteikti nepavisam nenogurst. Jā, kad pienāks brīdis, es viņam aizdošu savu zirgu. Man drīz piemetīsies krampji, tāpēc kaut cik jāizkustas. Ar rokām viss kārtībā, bet jāpadomā par kājām.
Tā runādami, mēs ātri virzījāmies uz priekšu. Apkaime jau bija gandrīz kaila. Vietumis gluži kā ubagu, kas lūdz žēlastības dāvanas, izbrauktu grambu malā pamanījām kādu savrupu būdu, kādu islandiešu zemnieka māju, būvētu no koka, zemes un lavas gabaliem. Šajā apvidū nebija nedz ceļu, pat ne taku, un reto ceļinieku pēdas klāja zāle, lai cik lēni tā auga.
Tomēr šis provinces apgabals, kas atradās pavisam tuvu galvaspilsētai, tika uzskatīts par vienu no Islandes visbiežāk apdzīvotajiem un visvairāk iekoptajiem apvidiem. Kādi tad bija šī tuksneša tālākie nostūri? Jau pusjūdzi veikuši, mēs vēl nebijām pamanījuši nevienu zemnieku uz būdas sliekšņa, nedz arī kādu mežonīgu ganu sargājam ne mazāk mežonīgo ganāmpulku. Kādi tad varēja būt tie rajoni, ko tricināja izvirdumi, kurus radīja vulkāniskas eksplozijas un zemes svārstības?
Tos mums bija lemts apskatīt vēlāk; taču, ielūkojoties kartē, sapratu, ka no tiem vairāmies, ejot gar izliekto krasta līniju. Īstenībā lielās apakšzemes kustības koncentrējas galvenokārt salas vidienē; tur klinšu krāvumi, ko skandināvu valodās sauc par trapiem, vulkānisku iežu joslas, bazalta, tufa un izkusušā porfīra konglomerātu kraujas rada pārdabiski baismu ainavu. Tobrīd man nebija ne jausmas par skatu, kas mums pavērsies Snefelsā pussalā, kur pirmatnējās dabas postījumi rada neiedomājamu haosu.
Divas stundas jājuši, nonācām Gufunesas ciemā, ko dēvē arī par Galveno Baznīcu. Tajā nebija nekā ievērojama, tikai dažas mājas. Vācijā no tām neiznāktu pat īsta zemnieku sēta.
Tur Hanss uz pusstundu apstājās; viņš dalījās mūsu pieticīgajā maltītē, ar "jā" vai "nē" atbildēja uz mana tēvoča jau-
tājumiem par ceļa raksturu, un, kad profesors jautāja, kur pārlaidīsim nakti, viņš tikai atbildēja:
- Garderā.
Ielūkojos kartē, lai uzzinātu, kas tā Gardera tāda ir. Ieraudzīju tādu ciemata nosaukumu Hvalfjorda malā četras jūdzes no Reikjavikas. Parādīju to tēvocim.
—l ikai četras jūdzes! - viņš iesaucās. - Getras jūdzes no divdesmit divām! Tā taču ir tikai tāda pastaiga.
Viņš gribēja par to aizrādīt pavadonim, bet tas neko neatbildēja, tikai paņēma zirgu pavadas un devās ceļā.
Pēc trim stundām, joprojām ejot pa ganību palso zāli, vajadzēja apiet apkārt Kollafjordam — tas bija vieglāks un mazāks līkums nekā līča šķērsošana. Drīz nonācām kopienas ciemā, ko sauc par Ejulbergu un kura baznīcas tornī nozvanītu pusdienlaiku, ja Islandes baznīcas būtu tik bagātas, ka tajās varētu ierīkot pulksteņus; taču tās ir stipri līdzīgas savu draudžu locekļiem, kuriem nav pulksteņu un kuri bez tiem tīri labi iztiek.
Ciemā pūtinājām zirgus; pēc tam tie pa izsīkušas upes gultni starp pakalniem un jūru mūs vienā paņēmienā aiznesa uz "Galveno Baznīcu" Brateru, vēl pēc jūdzes - uz Sarbēras "aneksiju" — palīgbaznīcu, kas uzcelta Hvalfjorda dienvidu krastā.
Pulkstenis rādīja četri pēcpusdienā; bijām veikuši četras jūdzes jeb astoņas Ijē.
Tajā vietā fjords bija vismaz pusjūdzi plats; viļņi dārdēdami gāzās pār smailajām klintīm; šo līci ieskāva klinšu sienas - tādi kā smaili zobi, kas ievērojami ar saviem brūnajiem slāņiem starp sarkanīga tufa kārtām. Lai cik gudri būtu mūsu zirgi, man bija grūti iedomāties, kā tiksim pāri īstam jūras līcim, sēžot četrkāju mugurā.
"Ja lopiņi ir prātīgi, tie nu gan nemēģinās kāpt ūdenī," es nodomāju.
Taču tēvocis negribēja gaidīt. Viņa zirgs, apostījis vilni, apstājās. Jātnieks, kuram bija pašam savs instinkts, mudināja to laisties dzelmē. Dzīvnieks atkal atsacījās to darīt, tikai klanīja galvu.Tad sākās lāsti un sitieni, bet kumeļš sāka mest pakaļkājas gaisā, tā ka jātnieks tik tikko spēja noturēties tā mugurā. Beidzot zirdziņš dūšīgi saslējās un atbrīvojās no profesora, atstājot to guļam uz diviem akmeņiem kā Rodosas kolosu.
-Ak, nolāpītais lops! — iesaucās jātnieks, pēkšņi kļuvis par kājāmgājēju un par to sakaunējies gluži kā kavalērijas virsnieks, kas piepeši kļuvis par kājnieku.
- Fārja, - pavadonis sacīja, pieskardamies viņam pie pleca.
- Kā, vai prāmis?
- Der, — Hanss atbildēja, rādīdams uz kuģi.
- Jā, - es izsaucos, - tas ir prāmis!
- To taču vajadzēja pasacīt! Dodamies tālāk!
- Tidvatten, — pavadonis turpināja.
- Ko viņš saka?
>
-Viņš runā par paisumu, - tēvocis atbildēja, tulkodams dānu vārdu, i
- Laikam jau jāgaida paisums?
- Forbida? - tēvocis jautāja.
-Ja, - Hanss atbildēja.
Tēvocis piecirta kāju, bet zirgi aizsoļoja uz prāmja pusi.
Es ļoti labi sapratu, ka brīdi jāpagaida paisums, lai šķērsotu fjordu, kad ūdens līmenis būs visaugstākais un norimsies. Tad uzplūdi un atplūdi nebūs jūtami un prāmi neaizraus nedz līča dibenā, nedz okeānā.
īstais brīdis pienāca tikai sešos vakarā; tēvocis, es, pavadonis, divi pārcēlāji un četri zirgi uzkāpām uz diezgan plakanas un ne visai stipras barkas. Biju pieradis pie Elbas tvaika
parceltuvem, tāpēc airi likās ļoti garlaicīgs mehānisms. Fjorda šķērsošana aizņēma vairāk nekā stundu, bet brauciens noritēja bez starpgadījumiem.
Pēc pusstundas sasniedzām "Galveno baznīcu" Garderu.