Vajadzētu būt jau naktij, bet, nonākot pie sešdesmit piektās paralēles, man gan nevajadzētu brīnīties par nedziestošo gaismu; Islandē jūnijā un jūlijā saule nenoriet.
Tomēr laiks bija kļuvis vēsāks. Man sala un, galvenais - gribējās ēst. Cik gaidīta bija zemnieka māja, kas viesmīlīga vēra mums savas durvis!
Tā bija tikai zemkopja būda, bet viesmīlības ziņā tikpat dāsna kā karaļnams. Mums ierodoties, saimnieks sniedza roku un bez liekām ceremonijām deva zīmi viņam sekot.
Mums tiešām vajadzēja iet viņam nopakaļ. Gara, Šaura un tumša eja veda mājoklī no rupji tēstiem baļķiem, no šī gaiteņa varēja nonākt visās telpās. Tās bija četras: virtuve, austuve jeb "badstofa", ģimenes guļamistaba un vislabākā no visām - viesu istaba. Tēvocis, kura augums, māju ceļot, nebija paredzēts, trīs vai četras reizes sadauzīja galvu pret griestu sijām.
Mūs ieveda viesu istabā - palielā zālē ar zemes klonu, to apgaismoja logs, kam stiklu vietā bija aitu pūšļi, kuri nelikās sevišķi caurspīdīgi. Gultas veļu aizstāja kažokādas, kas bija samestas sarkani nokrāsotās un ar islandiešu sakāmvārdiem izrotātās gultās. Es tik lielas ērtības nebiju gaidījis; nelaime vienīgi, ka visā mājā valdīja spēcīga kaltētu zivju, kūpinātas gaļas un skāba piena smaka, kas manam degunam lāgā nepatika.
Kad bijām novilkuši ceļa drēbes, mājastēvs aicināja uz virtuvi - ari lielā salā uguns tika kurināta vienīgi tajā.
Tēvocis nekavēdamies atsaucās uz laipno aicinājumu. Es viņam sekoju.
Senlaicīgais pavards atradās telpas vidū un sastāvēja no viena vienīga akmeņa. Jumtā bija atstāts caurums, pa kuru plūda ārā dūmi. Virtuve noderēja arī par ēdamistabu.
Kad tur iegājām, mājas saimnieks, it kā vēl nebūtu mūs redzējis, sveicināja ar vārdu "saellvertu", kas nozīmē "esiet laimīgi", un noskūpstīja uz vaiga.
Viņa sieva rīkojās tāpat; pēc tam abi saimnieki piespieda labo roku pie sirds un dziļi paklanījās.
Steidzos pastāstīt, ka islandiete bija deviņpadsmit bērnu māte, tie — gan lieli, gan mazi ņudzēja dūmu mutuļos, kas plūda no pavarda. Ik pa brīdim pamanīju kādu blondu galviņu un mazliet skumju sejiņu parādāmies no dūmu aizsega. Mazie izskatījās pēc nosmulētiem eņģelīšiem.
Mēs ar tēvoci ļoti sirsnīgi sasveicinājāmies ar mazuļiem; drīz vien trīs vai četri no tiem sēdēja mums uz pleciem, klēpī vai starp kājām. Tie, kuri jau prata runāt, neiedomājamās skaņkārtās atkārtoja vārdu "ssellvertu". Tie, kuri runāt neprata, klaigāja jo skaļāk.
Koncertu pārtrauca paziņojums, ka maltīte gatava. Tajā brīdī ienāca mednieks, kas tikko bija pagādājis barību zirgiem, tas ir, tos gluži vienkārši palaidis ganīties pa laukiem. Nabaga lopiņiem bija jāsamierinās ar klintāju reto sūnu vai šur tur atrodamām iepuvušām jūraszālēm, taču nākamajā dienā tie paši nāks atsākt darbu.
- Sadlvertu, - Hanss teica.
Pēc tam viņš vienā mierā, gluži kā automāts noskūpstīja saimnieku, saimnieci un viņu deviņpadsmit bērnus.
Kad ceremonija bija beigusies, visi divdesmit četri apsēdāmies pie galda, turklāt viens otram virsū šī vārda vistiešākajā nozīmē. Tiem, kam paveicās, klēpī bija tikai divi bērneli.
Tad cēla galdā viru, un iestājās klusums, pat islandiešu mazie bērni to ievēroja. Mājastēvs mums pasniedza ķērpju viru, kas garšoja gluži labi, pēc tam — milzīgu devu kaltētas zivs, kas peldēja divdesmit gadus vecā, sūrā sviestā, kurš pēc islandiešu domām bija daudz labāks par svaigu. Klāt varēja pieēst "skyr", kaut ko līdzīgu rūgušpienam, kam bija pievienoti sausiņi un kadiķogu sula. Padzerties mums piedāvāja ar ūdeni atšķaidītu vājpienu, ko tajā novadā sauca par "blanda". Es nekādi nevaru spriest, vai dīvainie ēdieni bija labi vai slikti. Biju izsalcis, un desertā līdz pēdējai lāsei izstrēbu biezu griķu putru.
Kad maltīte bija pabeigta, bērni nozuda; pieaugušie apsēdās ap pavardu, kur dega kūdra, virši, govs mēsli un kaltēti putnu kauli. Sasildījušies visi pulciņos atgriezās katrs savā istabā. Mājasmāte ieteica mums saskaņā ar paražu novilkt zeķes un bikses; tomēr, kad visai laipni atteicāmies to darīt, viņa neuzstāja, un galu galā es varēju ieritināties kažokādu guļvietā.
Nākamajā rītā piecos atvadījāmies no islandiešu zemnieka; tēvocis tikai ar mokām pierunāja viņu pieņemt pienācīgu atlīdzību, un Hanss deva signālu doties ceļā.
Simt soļu no Garderas apvidus sāka mainīties; zeme kļuva purvaina, pa to virs nebija tik viegli iet. Labajā pusē stiepās bezgalīga pakalnu grēda, kas atgādināja milzīgu nocietinājumu sistēmu, gar kuru līkumojām; bieži bija jātiek pāri upītēm, kurām meklējām braslu, lai pārāk nesaslapinātu bagāžu.
Pamestība kļuva dziļāka un dziļāka; tomēr reizēm šķita, ka tālumā pavīd kāda cilvēka ēna; kad ceļa līkums mūs nejauši tuvināja šim rēgam, man piepeši uznāca pretīgums, ieraugot pietūkušo seju ar spīdīgu ādu, kailo galvvidu un pretīgās brūces, ko brīžiem atsedza apģērba skrandas.
Nelaimīgais nenāca stiept kroplīgo roku, viņš, gluži pretēji, aizbēga, bet ne tik ātri, lai Hanss nepaspētu viņu pasveicināt, sakot parasto "sasllvertu".
— Spetelsk, — viņš teica.
— Spitālīgais! - tēvocis atkārtoja.
Sis vārds vien jau bija derdzīgs. Islandē lepra ir diezgan izplatīta, tā ir nevis lipīga, bet pārmantojama; tāpēc šiem nelaimīgajiem aizliegts precēties, l ādi rēgi nepadarīja jau tā bezgala skumjo ainavu priecīgāku; zem mūsu kājām izzuda pēdējās zāles skupsnas. Koku nebija, apkaimē auga tikai krūmiem līdzīgi pundurbērziņu puduri. Nekādu dzīvnieku, vienīgi daži zirgi, kurus saimnieki nespēja pabarot un kuri klejoja pa skumīgajām ielejām. Reizēm pelēkajās debesīs planēja kāds vanags, tad tas aiztraucās uz dienvidu apgabaliem; es padevos pirmatnējās dabas melanholijai, un atmiņas mani aizveda uz dzimto zemi.
Drīz bija jāšķērso daži mazi fjordi, tad īsts līcis; tobrīd bija paisums, tāpēc tikām tam pāri bez aizkavēšanās un sasniedzām Alftanesas mājas, kas atradās jūdzi no fjorda.
Vakarā, kad bijām braslā pārbriduši divas forelēm un asariem bagātas upes - Alfu un Hetu, bijām spiesti nakti pavadīt pamestā būdā, kur gan varētu spokoties skandināvu teiksmu troļļi; nav šaubu, ka tur mājo saltuma ģēnijs, un tas mūs mocīja visu nakti.
Nākamajā dienā nekas sevišķs neatgadījās. Joprojām visapkārt pletās purvaini līdzenumi, tā pati vienmuļība un skumīgums. Vakarā bijām veikuši pusi ceļa un pārnakšņojām Drosboltas "aneksijā".
16. jūnijā zem mūsu kājām apmēram jūdzi stiepās lavas slānis; vietējie to sauc par "hraunu"; grumbuļainā lava izskatījās te pēc izstieptām, te saritinātām tauvām; no tuvē- jiein kalniem - apdzisušiem vulkāniem it kā plūda sastingusi, varena straume, liecinot par vareniem izvirdumiem pagātnē. Tomēr šur tur garoja karstie avoti.
Mums nepietika laika šo parādību novērošanai; vajadzēja iet tālāk. Drīz zem zirgu kājām atkal bija purvājs, kurā vietumis vīdēja mazi ezeriņi. Mēs gājām uz rietumiem: tiešām, bijām apgājuši apkārt lielajam Faksaflouji līcim, un Snefelsā baltā virsotne pacēlās apmēram piecu jūdžu attālumā.
Zirgi gāja naski; staignais ceļš tos nekavēja; taču es jau biju stipri noguris; tēvocis joprojām turējās taisns un stalts kā pirmajā dienā; es nevarēju arī neapbrīnot mednieku, kam šī ekspedīcija laikam bija tikai parasta pastaiga.
Sestdien, 20. jūnijā, sešos vakarā sasniedzām Bidiru — miestu jūras malā, un pavadonis pieprasīja norunāto maksu. Tēvocis ar viņu norēķinājās. Pajumti mums deva Hansa radinieki — tēvoči un brālēni, viņi mūs uzņēma laipni, un, pārlieku neizmantojot šo krietno cilvēku labsirdību, es labprāt būtu pie viņiem atpūties pēc ceļa grūtībām. Taču tēvocis, kam atpūta laikam nemaz nebija vajadzīga, tā nepavisam nedomāja, un nākamajā rītā atkal vajadzēja kāpt zirdziņiem mugurā.
Zeme jau liecināja par kalna tuvumu, tā granīta saknes rēgojās ārā kā vecam ozolam. Apgājām apkārt milzīgajai vulkāna pamatnei. Profesors nenolaida no kalna acu; viņš plātījās ar rokām, it kā to izaicinātu un sacītu: "Redz, kur milzis, ko es savaldīšu!" Beidzot pēc četras stundas ilga gājiena zirgi paši apstājās pie Stapi mācītājmājas.