Stapi ir ciems, ko veido apmēram trīsdesmit būdas, kas celtas uz lavas slāņa, un tās apspīd saule, kas atstarojas no vulkāna. Ciemats stiepjas gar mazu fjordu ar stāviem un gaužām dīvainiem bazalta krastiem.
Kā zināms, bazalts ir tumšbrūna, vulkāniskas izcelsmes klints. Tā veido regulāras formas, kas pārsteidz ar savu izvietojumu. Šķiet, daba rīkojusies pēc ģeometrijas likumiem un strādājusi gluži kā cilvēks, it kā būtu rīkojusies ar leņķmēru, kompasu un loti. Citur tā rāda savu mākslu ar lieliem, nekārtīgi samētātiem bluķiem, ar tikko nojaušamiem konusiem, ar neprecīzām piramīdām, dīvainu līniju režģiem, bet te, gribot parādīt kārtības paraugu, aizsteidzoties priekšā vissenākajiem arhitektiem, tā ir radījusi striktu kārtību, ko nekad nav pārspējuši nedz Babilonas krāšņumi, nedz Grieķijas brīnumi.
Es, protams, biju dzirdējis runājam par Milžu lielceļu Īrijā, par Fingala grotu kādā no Hebrīdu salām, bet tādus bazalta krāvumus nemūžam nebūtu varējis pat iedomāties. Un pie Stapi tie parādījās visā savā krāšņumā.
Fjorda sienu, tāpat kā visu pussalas krastu, veidoja trīsdesmit pēdu augstas vertikālas kolonnas. Taisnie, skaisti proporcionālie pīlāri balstīja līmeniskus bluķus, kuri kā arka velvējās pāri jūrai. Zināmos attālumos zem dabas radītā baseina, kas uztver lietus ūdeņus, varēja pamanīt bultveida atveres, pa kurām putodams gāzās iekšā jūras ūdens. Daži bazalta bluķi, okeāna niknuma nogāzti, gulēja zemē kā antīka tempļa paliekas - mūžam jaunas drupas, kurām pāri, tās neskarot, plūda gadu simteņi.
Tāds bija pēdējais mūsu ceļojuma posms virs zemes. Hanss bija mūs gudri vadījis, un jutos drošāks, iedomājoties, ka viņš mūs pavadīs arī turpmāk.
Nonākot pie garīdznieka mājas, kas bija pavisam vienkārša un zema - ne skaistāka un ne neglītāka par citām, ieraudzīju vīru, kas patlaban apkala zirgu; viņam rokā bija veseris, viņš bija apsējis ādas priekšautu.
- Saellvert, - mednieks sveicināja.
- God dag, - kalējs nevainojamā dāņu valodā atbildēja.
— Kyrkoherde, — Hanss sacīja tēvocim.
— Mācītājs! — tas atbildēja. — Zini, Aksel, liekas - šis lāga vīrs ir mācītājs.
Pa to laiku pavadonis izskaidroja mūsu vajadzību "kyrkoherde"; tas, darbu turpinādams, izgrūda kliedzienu, kāds droši vien bija parasts zirgu mijēju starpā, un tūlīt no mājas iznāca liela auguma sieva. Esmu pārliecināts, ka viņa bija vismaz sešas pēdas gara.
Baidījos, ka viņa sniegs ceļotājiem parasto islandiešu skūpstu, bet to viņa nedarīja, tikai ne visai laipni aicināja būdā.
Šķiet, viesu istaba mācītājmājā bija sliktākā telpa no visām — šaura, netīra un smirdīga. Taču ar to bija jāsamierinās. Mācītājs laikam nebija apveltīts ar antīko viesmīlības tikumu. Nepavisam ne. Iekams diena beidzās, man šķita, ka mums darīšana ar kalēju, zvejnieku, mednieku un namdari, tikai ne ar Tā Kunga kalpu. Tiesa, bija darbdiena. Iespējams, mācītāja pienākumus viņš paspēja izpildīt svētdienās.
Negribu teikt neko sliktu par nabaga garīdzniekiem, kuri visumā ir gaužām trūcīgi; no Dānijas valdības viņi saņem smieklīgi mazu algu un desmito tiesu no draudzes, un šī nodeva viņiem neienes vairāk par sešdesmit markām, rēķinot Hamburgas naudā. Tāpēc, lai nopelnītu iztiku, ir jāstrādā cits darbs; bet, zvejojot, medījot un apkaļot zirgus, cilvēks piesavinās mednieku, zvejnieku un citu diezgan skarbu ļaužu manieres; tajā vakarā pamanīju arī, ka pie mūsu mājastēva tikumiem nepieder sātība.
Tēvocis ātri saprata, ar kādu cilvēku viņam darīšana;
viņš bija sastapis nevis drosmīgu un cienījamu zinātnieku, bet gan smagnēju un rupju zemnieku. Tāpēc profesors nolēma ekspedīciju uzsākt agrāk un atstāt neviesmīlīgo namu. Par nogurumu nebēdādams, viņš vēlējās dažas dienas pavadīt kalnos.
Tātad īstajai ekspedīcijai sākām gatavoties nākamajā dienā pēc ierašanās Stapi. Hanss nolīga trīs islandiešus, lai tie zirgu vietā nestu bagāžu; taču tika strikti norunāts, ka, nokāpuši krāterī, viņi dosies atpakaļ un atstās mūs pašu ziņā.
Šādā sakarā tēvocim vajadzēja pateikt medniekam, ka viņa nolūks ir izpētīt vulkānu līdz tā pēdējām robežām.
Hanss tikai palocīja galvu. Viņaprāt, bija gluži vienalga, vai iedziļināties savas salas dzīlēs, vai staigāt pa tās virsu. Ceļojuma iespaidi bija mazliet novērsuši manas domas no nākotnes, bet tagad jutu satraukumu atkal pieņemamies. Ko darīt? Ja būtu iespējams pretoties profesoram Līdenbro- kam, man to vajadzēja darīt Hamburgā, nevis Snefelsā pakājē.
Visvairāk mani mocīja kāda doma — drausmīga doma, kas varētu satricināt cilvēkus ar mazāk jūtīgiem nerviem nekā man.
"Tātad kāpsim Snefelsā," es spriedu. "Labi. Mēs nolaidīsimies tā krāterī. Labi. Kaut ko tādu ir darījuši arī citi un tāpēc nav miruši. Bet tas vēl nav viss. Ja atradīsies ceļš, pa kuru nonākt Zemes dzīlēs, ja nolāpītais Saknusems rakstījis patiesību, mēs apmaldīsimies vulkāna apakšzemes galerijās. Bet nekas taču nepierāda, ka Snefelss ir pilnīgi izdzisis! Kas var galvot, ka negatavojas izvirdums? Vai no tā vien, ka šis briesmonis snauž kopš 1229. gada, var secināt, ka tas vairs nepamodīsies? Un kas ar mums notiks, ja tas pamodīsies?"
Šādas domas mani tirdīja bez mitas. Nevarēju aizmigt, nesapņojot par izvirdumiem. Un man nepavisam negribējās pārvērsties izdedžos.
Beidzot es vairs nespēju izturēt; nolēmu par šo jautājumu runāt ar tēvoci iespējami veikli, padarot viņa hipotēzi pilnīgi neiespējamu.
Uzmeklēju profesoru. Pastāstīju par savām bailēm un atkāpos, lai ļautu viņam niknoties, cik vien tīk.
- Par to esmu domājis, - viņš vienkārši atbildēja.
Ko šie vārdi nozīmēja? Vai tiešām viņš uzklausīs saprāta balsi? Varbūt viņš nolēmis plānu īstenošanu atlikt? Tas būtu pārāk skaisti, lai būtu īstenība.
Brīdi valdīja klusums, kad neiedrošinājos viņu iztaujāt, un viņš turpināja:
- Esmu par to domājis. Ar nopietno jautājumu, ko tu man uzdevi, esmu nodarbojies kopš mūsu ierašanās Stapi, jo nedrīkstam rīkoties pārgalvīgi.
- Nedrīkstam gan, - es ar visdziļāko pārliecību piekritu.
- Snefelss klusē sešsimt gadu, bet tas var ierunāties. Tomēr pirms izvirdumiem vienmēr ir vērojamas labi pazīstamas parādības. Tāpēc esmu iztaujājis vietējos iedzīvotājus, izpētījis augsni, un varu tev, Aksel, sacīt, ka izvirduma nebūs.
Izdzirdis šādu apgalvojumu, es aiz pārsteiguma kļuvu mēms.
- Vai tu manus vārdus apšaubi? - tēvocis jautāja. — Nāc līdzi!
Automātiski paklausīju. Izejot no mācītāj mājas, profesors iegriezās taisnā ceļā, kas pa bazalta sienas plaisu veda prom no jūras. Drīz bijām līdzenā laukā, ja tā var nosaukt vulkānisko izmešu milzīgu klājienu. Šķita, ka pār zemi lijis milzīgu bazalta, granīta un visādu citādu vulkāniskas izcelsmes akmeņu lietus.
Šur tur redzēju kūpam tvaikus; baltie garaiņi, ko islan- diski dēvē par u reykir", ceļas no karstajiem avotiem, un to spēks liecina par zemes vulkānisko aktivitāti. Es kā no mākoņiem nokritu, kad tēvocis sacīja:
- Tu, Aksel, redzi visus šos tvaikus; tas nozīmē, ka mums nav ko baidīties no vulkāna dusmām.
- Kā tad tā! - es iesaucos.
- Iegaumē, ko tev sacīšu, - profesors turpināja. - Pirms izvirduma karsto avotu tvaiki kļūst divtik spēcīgi, bet izvirduma laikā izzūd, jo elastīgie fluīdi, zaudējot nepieciešamo spiedienu, izplūst nevis pa zemes spraugām, bet pa krātera kanāliem. Turpretī, ja tvaiki paliek nemainīgi, ja to enerģija nepieaug, ja vēl neaizmirsti, ka lietu nenomaina smags, rāms gaiss, vari apgalvot, ka tuvākajā laikā izvirduma nebūs.
-Bet…
- Pietiek! Ja ir runājusi zinātne, atliek vienīgi klusēt.
Atgriezos mācītājmājā nolaistu degunu. Tēvocis bija
mani sakāvis ar zinātniskiem argumentiem. Tomēr cerība vēl bija: kad nonāksim krāterī, nekādu galeriju neatradīsim, un tad nevarēsim kāpt dziļāk, par spīti visiem pasaules Saknusemiem.
Nakti pavadīju, murgodams, ka atrodos vulkāna viducī un Zemes dzīlēs, jutu, ka mani izmet izplatījumā kā klints gabalu.
Nākamajā dienā — 23. jūnijā Hanss mūs gaidīja kopā ar biedriem, kas bija apkrāvušies ar pārtiku, darbarīkiem un instrumentiem. Divas apkaltas nūjas, divas šautenes un pat- ronsomas bija atstātas man un tēvocim. Hanss, piesardzīgs būdams, bija papildinājis mūsu bagāžu ar pamatīgu blašķi ūdens, kas kopā ar mūsu blašķēm nodrošināja ar dzeramo astoņām dienām.
Pulkstenis bija deviņi no rīta. Mācītājs un viņa garā sieva mūs gaidīja durvju priekšā. Laikam jau viņi gribēja mūs, ceļiniekus, pēdējoreiz sveicināt. Taču atvadu vietā saņēmām ļoti lielu rēķinu, kurā bija ieskaitīts pat mācītāj mājas gaiss - iedrošinos sacīt, ka tas bija smirdīgs. Cienījamais pāris mums noplēsa deviņas ādas gluži kā Šveices iebraucamās vietas saimnieks, liekot dārgi samaksāt par visai apšaubāmiem pakalpojumiem.
Tēvocis maksāja nekaulēdamies. Cilvēks, kas dodas uz Zemes centru, netirgojas dažu riksdālu dēļ.
Kad viss bija nokārtots, Hanss aicināja ceļā, un pēc īsa brīža jau bijām ārā no Stapi.