Snefelss ir piectūkstoš pēdu augsts. Tas noslēdz salas vulkānisko klintāju grēdu. No vietas, no kuras izgājām, tā divas virsotnes nebija redzamas iezīmējamies pelēkajās debesīs. Vēroju vienīgi milzīgu sniega cepuri, kas sedza milža pieri.
Gājām cits aiz cita pakaļ medniekam; tas kāpa pa stāvām takām, kur diviem cilvēkiem nebūtu iespējams iet blakus. Līdz ar to jebkādas sarunas kļuva gandrīz neiespējamas.
Virs Stapi fjorda bazalta krastiem vispirms nonācām kūdrājā, kuru kopš senseniem laikiem sedza pussalas purvāju augi; vēl veselu gadsimtu neizmantotā kurināmā krājumu pietiktu visas Islandes mājokļu apsildīšanai. Plašais kūdras lauks, kura biezums dažās gravās ir izmērīts un daudzviet sasniedz septiņdesmit pēdu dziļumu, sastāvēja no vairākiem pārogļojušos augu atlieku slāņiem, kurus šķīra plānas porainā tufa kārtiņas.
Kā jau īsts profesora Līdenbroka radinieks, es, par spīti bažām, ar interesi vēroju neparastos minerālu paraugus, kas atradās šajā plašajā dabas rezervātā; reizē manā prātā atausa visa Islandes ģeoloģiskā vēsture.
ŠI tik bezgala interesantā sala tiešām pacēlusies no jūras dzelmēm samērā nesenos laikos. Iespējams pat, ka tā joprojām nemanāmi nirst augšup. Ja tā ir, tās izcelšanos var piedēvēt vienīgi apakšzemes uguns darbībai. Tādā gadījumā gan Hamfrija Deivija teorija, gan Saknusema dokuments, gan mana tēvoča iedomas izkūp kā dūmi. Šis pieņēmums mani mudināja uzmanīgi pētīt augsni, un drīz sapratu, kādā secībā dabas parādības to radījušas.
Islandi, kurā pilnīgi nemaz nav nogulumiežu, veido vienīgi vulkāniskais tufs, tas ir, porainu akmeņu un klinšu aglomerāts. Pirms vulkānu rašanās tā sastāvēja no klints masīva, ko virs jūras līmeņa lēnām pacēla Zemes iekšienes spēki. Magmas svelme vēl nebija izlauzusies ārpusē.
Vēlāk plata plaisa pāršķēla salu pa diagonāli dienvidrietumu — dienvidaustrumu virzienā, un no tās pamazām izvirda visa vulkānisko iežu masa. Tolaik šīs parādības spēks nebija eksplozīvs; izeja bija milzīga, un izkususī matērija, ko izmeta no Zemes dzīlēm, mierīgi izpletās platos klājienos vai akmeņainos blāķos. Tajā laikā parādījās laukšpats, sienīti un porflri.
Līdz ar to stipri palielinājās salas biezums un reizē arī tās pretestības spēks. Var iedomāties, kāds daudzums elastīgu fluīdu sakrājās salas dziļumos pēc vulkānisko iežu atdzišanas, kad šiem fluīdiem vairs nebija nekādas izejas. Tātad pienāca brīdis, kad gāzu mehāniskais spēks pieauga tiktāl, ka pacēla smago apvalku un izlauza augstus kanālus. Tā vulkāns uzbildināja Zemes garozu, pēc tam tā virsotnē spēji radās krāteris.
Vulkāniskajām parādībām sekoja izvirdumi. Pa jaunradītajām atverēm vispirms gāzās ārā bazalta gabali, kuru klājienu tobrīd šķērsojām un kuru brīnumainos paraugus varējām vērot. Gājām pa smagām, tumšpelēkām klintīm, kas atdziestot bija izveidojušās par astoņstūrainām prizmām.
Tālumā rēgojās daudz nošķeltu konusu, kas savulaik vēmuši uguni.
Kad bazalts bija izsīcis, vulkāns, kura spēks, citiem krāteriem apdziestot, pieauga, deva ceļu lavai, pelnu tufam un izdedžiem, kuru garās mēles redzēju kalna nogāzēs kā biezu, spurainu galvassegu.
Tādā secībā dabas parādības radīja Islandi; visu šo fenomenu cēlonis bija iekšējā svelme, un būtu neprāts pieņemt, ka vulkāna magma nav palikusi nebeidzami šķidrā stāvoklī. Un vislielākais neprāts — iedomāties, ka iespējams sasniegt Zemes centru!
Tā, kāpdams Snefelsā, sevi mierināju, domādams par ekspedīcijas neiespējamību
Gājiens kļuva aizvien grūtāks; klinšu atlūzas ļodzījās, un bija ārkārtīgi jāuzmanās, lai izvairītos no bīstama kritiena.
Hanss gāja tik mierīgi kā pa līdzenu zemi; dažkārt viņu aizsedza lieli klinšu bluķi, un tad viņš uz brīdi pazuda no mūsu redzesloka; tādās reizēs ceļa virzienu rādīja pavadoņa spalgais svilpiens. Viņš bieži apstājās, savāca klinšu atlūzas, salika tās noteiktā kārtībā, tā iezīmējot atpakaļceļu. Pati par sevi tāda piesardzība likās slavējama, bet, ņemot vērā turpmākos notikumus, tā bija tikai smieklīga.
Trīs nogurdinoša gājiena stundas mūs aizveda vienīgi līdz kalna pakājei. Tur Hanss deva zīmi apstāties, un visi dalījāmies pieticīgā maltītē. Tēvocis ēda divtik daudz kā citi, lai spētu paiet vēl ātrāk. Taču apstājušies bijām ne tikai tādēļ, lai paēstu, bet arī lai atpūstos, tāpēc vajadzēja vien gaidīt veselu stundu, līdz pavadonim labpatikās dot signālu tālākam kāpienam. Trīs islandieši klusēja tikpat neatlaidīgi kā viņu biedrs mednieks un ēda maz.
Nu sākām kāpt pa Snefelsā nogāzi. Tā sniegotā virsotne kalnos labi pazīstama optiska efekta dēļ man likās pavisam tuvu, taču pagāja ilgas stundas, līdz tur nonācām. Un, gal-
venais, - kā nogurām! Akmeņi, kurus kopā nesaturēja pilnīgi nekas, ripoja mums zem kājām un gāzās lejā līdzenumā lavīnas ātrumā.
Dažviet nogāzes stāvums sasniedza vismaz trīsdesmit piecu grādu leņķi, un tādas akmeņiem klātas kraujas bija jāpārvar grūtos pūliņos. Tad cits citam palīdzējām, ņemot talkā nūjas.
Jāteic, ka tēvocis, cik vien iespējams, turējās man blakus;vins ne mirkli neizlaida mani no acīm un dažu labu reizi vina
roka man sniedza drošu atbalstu. Viņš pats acīmredzot bija apveltīts ar lielisku līdzsvara sajūtu, jo ne reizi nesagrīļojās. Islandieši, kaut arī nastām apkrāvušies, gāja veikli kā īsti kalnieši.
Raugoties Snefelsa augstumā, man šķita neiespējami tā virsotni sasniegt no šīs puses, ja nogāze visu laiku būs tikpat stāva. Par laimi, kad stundu bijām mokoši rāpušies, sniega segā, kas klāja vulkāna muguru, gluži negaidot parādījās kāpnes, kas stipri atviegloja iešanu. Tās veidoja no krātera izmestu akmeņu gāziens, ko islandieši sauc par "stinā". Ja šo straumi nebūtu apturējis kalna reljefs, tā būtu iegāzusies jūrā un izveidojusi jaunas salas.
Akmeņu straume mums ļoti atviegloja ceļu. Nogāze kļuva aizvien kraujāka, bet akmeņu pakāpieni ļāva tikt diezgan viegli uz priekšu, pat tik ātri, ka, vienu brīdi palicis pēdējais, kamēr pārējie strauji devās augšup, es viņus redzēju tālumā kā sīkus punktiņus.
Septiņos vakarā bijām pārvarējuši kāpņu divtūkstoš divsimt pakāpienus un nonācām uz platformas, uz kuras balstījās pats vulkāna krāteris.
Jūra klājās trīstūkstoš divsimt pēdu zem mums. Bijām šķērsojuši mūžīgo sniegu robežu, kas pastāvīgi mitrā klimata dēļ Islandē ir diezgan augstu. Valdīja skaudrs saltums. Pūta stiprs vējš. Biju nonācis pilnīgā spēku izsīkumā. Profesors skaidri redzēja, ka manas kājas vairs neklausa un, par spīti nepacietībai, nolēma apstāties. Tāpēc viņš deva zīmi medniekam, kas tikai papurināja galvu, sacīdams:
— Ofvanfdr.
— Liekas, jākāpj vēl augstāk, - tēvocis teica.
Tad viņš pajautāja, kāpēc Hanss tā nolēmis.
— Mistour, - pavadonis sacīja.
— Ja, mistour, - tēvocis diezgan izbijies islandiski atbildēja.
— Ko šis vārds nozīmē? — es nobažījies jautāju.
— Paskaties! — tēvocis atsaucās.
Pavēros uz līdzenuma pusi. Tur virpuļoja milzīgs sadrupuša pumeka, smilšu un putekļu stabs; vējš to nesa uz Sne- felsa nogāzi, pie kuras bijām pieķērušies; necaurspīdīgais aizkars aizklāja sauli un meta uz kalnu milzīgu ēnu. Ja virpulis pagriezīsies, tas neizbēgami aizraus mūs sev līdzi. Šo parādību, kas novērojama diezgan bieži, ja vējš pūš no ledāju puses, islandiski sauc par "mistour".
— Hasting, hasting! - pavadonis iesaucās.
Kaut nemācēju dāņu valodu, sapratu, ka jāsteidzas Hansam līdzi, cik vien kājas nes. Pavadonis sāka iet apkārt vulkāna krāterim, taču ieslīpi, lai atvieglotu gājienu. Drīz virpulis atsitās pret kalnu, kas no trieciena nodrebēja; vēja paceltie akmeņi krita zemē kā izvirduma brīdī. Laimīgā kārtā bijām nonākuši pretējā nogāzē, tāpēc mums briesmas nedraudēja. Ja pavadonis nebūtu tik piesardzīgs, mūsu saplosītie ķermeņi, par putekļiem pārvērsti, būtu aizmesti tālumā kā nezināma meteora atlūzas.
Hanss neuzskatīja par prātīgu pārlaist nakti vulkāna nogāzē. Tā turpinājām kāpienu pa serpentīnu; piecsimt pēdu, kas bija palikušas līdz konusa galam, pārvērtās vismaz par trim ljē. Es vairs nespēju tikt uz priekšu; šķita, ka aukstums un izsalkums mani nobeigs. Mazliet retinātais gaiss vairs nedeva plaušām pietiekami daudz skābekļa.
Vienpadsmitos vakarā galīgā tumsā beidzot sasniedzām Snefelsa virsotni, un, pirms pārvēros krātera iekšienē, pamanīju "pusnakts sauli" viszemāk pie apvāršņa; tā meta savus bālos starus uz aizmigušo salu man pie kājām.