Vakariņas visi ēda ātri un ar lielu kāri. Piec- >
tūkstoš pēdu virs jūras līmeņa guļvieta bija cieta, patvērums nedrošs, un mēs jutāmies visai nelāgi. Tomēr tonakt miegs man bija neparasti salds - tā bija viena no mierīgākajām naktīm, kādas pēdējā laikā biju pārlaidis. Pat nesapņoju.
Nākamajā rītā pamodāmies gluži pārsaluši, kaut arī saule spīdēja jo spoži. Piecēlos no granīta guļvietas un devos baudīt brīnumaino ainavu, kas pavērās skatienam.
Stāvēju vienā no Snefelsa divām smailēm - dienvidu smailē. No turienes varēju pārredzēt salas lielāko daļu. Optiska efekta dēļ es no turienes, tāpat kā visur pasaulē, skaidri saskatīju krasta līnijas, bet salas vidiene likās it kā iegrimusi. Šķita, ka zem kājām izklāta kāda no Helbesmera reljefa kartēm. Redzēju uz visām pusēm stiepjamies dziļas gravas, arī bezdibenīgas aizas. Pa labi mirdzēja neskaitāmi šļūdoņi un kalnu smailes, dažas no tām tinās vieglā dūmakā. Bezgalīgā kalnāja viļņi, ko sniega kārta klāja kā putas, atgādināja vētras sakultu jūru. Pagriezos uz austrumiem, un man visā savā varenībā pavērās okeāns, un tas šķita turpinājums baltajām virsotnēm. Acs tik tikko izšķīra robežu starp zemi un ūdeni.
Tā nodevos cildenajai jūsmai, ko iedveš augstas virsotnes, un šoreiz man neuznāca reibonis, jo beidzot biju pieradis pie augstuma. Pārsteigts, kā apžilbis gremdēju skatienus saules dzidrajā starojumā. Aizmirsu, kas esmu, kur esmu, šķita, ka dzīvoju skandināvu teiksmaino elfu vai silfu dzīvi. Baudīju augstumu, nedomādams par bezdibeņiem, kuros liktenis man lēmis jo drīz nokāpt. Taču profesora un Hansa ierašanās atsauca mani īstenībā.
Tēvocis, pagriezies uz rietumiem, rādīja tikko redzamus tvaikus — tādu kā miglu, kā zemi, kas pacēlās virs ūdeņiem.
-Tā ir Grenlande, — viņš teica.
- Vai tiešām Grenlande? - es iesaucos.
-Jā, tā no šejienes ir trīsdesmit piecu ljē attālumā, un atkušņa laikā leduslāči nonāk līdz Islandei kopā ar ledus gabaliem, kas peld no ziemeļiem. Bet tam nav lielas nozīmes. Mēs esam Snefelsa virsotnē. Un te ir divas smailes — Dienvidu un Ziemeļu smaile. Hanss mums tūlīt pateiks, kā sauc to, uz kuras patlaban stāvam.
Kad jautājums bija izteikts, mednieks atbildēja:
- Skartariss.
Tēvocis uzmeta man uzvarošu skatienu.
- Dodamies uz krāteri! - viņš iesaucās.
Snefelsa krāteris atgādināja apgāztu konusu, kura atveres diametrs varēja būt apmēram pusljē. Manuprāt, tā dziļums bija aptuveni divtūkstoš pēdas. Varat iztēloties, ko tāds baseins nozīmē, kad tas pilns zibeņu un liesmu. Piltuves dibena apkārtmērs, šķiet, nebija garāks par piecsimt pēdām, tā ka pa samērā lēzenajām nogāzēm nokāpšana bija diezgan viegla. Neviļus iedomājos, ka tas atgādina gigantisku mus- ketonu, un šis salīdzinājums lika man nodrebēt.
"Nokāpt musketonā, ja tas, iespējams pielādēts un var iet vaļā no vismazākā satricinājuma, — tā rīkojas tikai neprātīgie," es nodomāju.
Bet atkāpšanās vairs nebija iespējama. Hanss pavisam mierīgi atkal sāka iet mums pa priekšu. Es sekoju, ne vārda neteikdams.
Lai nokāpšana būtu vieglāka, Hanss gāja it kā pa ļoti izstieptām elipsēm. Viņš virzījās starp vulkāniskajām klintīm, daudzas no tām, līdzko tika izkustinātas, lēkādamas nogāzās dziļumā. To dārdoņa radīja gaužām dīvainas daudzkārtīgas atbalsis.
Dažas konusa daļas veidoja iekšējie ledāji. Pa tiem Llanss pārvietojās sevišķi piesardzīgi, iztaustīdams pamatu, lai atrastu plaisas. Dažos bīstamos posmos viņš uzskatīja par nepieciešamu mums sasieties garā virvē, lai to, kuram gadī- tos paklupt, noturētu pārējie. Tāda savstarpēja palīdzība bija saprātīga, taču briesmas pilnīgi nenovērsa.
Kaut arī kāpšana pa nogāzēm, kuras pavadonis nepazina, bija grūta, nenotika neviens starpgadījums, tikai nokrita kāds virves ritulis, kas izslīdēja islandietim no rokām un visīsākajā ceļā nonāca krātera dibenā.
Pusdienlaikā bijām sasnieguši mērķi. Pacēlu galvu un ieraudzīju konusa augšējo malu, kas ietvēra debesu gabalu ļoti mazā, bet gandrīz pilnīgi pareizā aplī. Tikai vienā vietā rēgojās Skartarisa smaile, kas slējās bezgalībā.
Krātera dibenā pavērās trīs rīkles, pa kurām Snefelsa izvirdumu laikā centrālais kanāls izgrūda lavu un tvaikus. Katras šīs atveres diametrs bija apmēram simt pēdu. Tās rēgojās mums zem kājām. Man nepietika drosmes ielūkoties melnajos bezdibeņos. Turpretī profesors Līdenbroks ātri novērtēja to izvietojumu; viņš drebēja; viņš skraidīja no vienas pie citas, mētādamies ar rokām un runādams nesaprotamus vārdus. Hanss un viņa biedri klusēdami sēdēja uz lavas gabaliem un ļāva viņam rīkoties; droši vien tie profesoru noturēja par prātā jukušu.
Piepeši mans tēvocis iekliedzās. Es jau iedomājos, ka viņš paklupis un gāžas vienā no trim bezdibeņiem. Taču nē. Ieraudzīju ka viņš, rokas un kājas iepletis, stāv pie granīta buķa, kas gulēja uz krātera malas kā milzīgs Plutona monumenta pjedestāls. Viņa poza pauda izbrīnu, bet pārsteigumu drīz nomainīja neprātīga prieka uzplūds.
- Aksel, Aksel, nāc šurp! — viņš sauca.
Es steidzot pie viņa. Nedz Hanss, nedz pārējie islandieši nekustējās no vietas.
- Paskaties! - profesors sacīja.
Un tikpat pārsteigts, taču ne tik priecīgs kā profesors, es izlasīju laika gaitā pusizdzisušas rūnu zīmes ar simtkārt nolādēto vārdu
<Lkkf HirUlVrfZ
- Arne Saknusems! - tēvocis iesaucās. — Vai tu vēl šaubies?
Es neatbildēju un apstulbis atgriezos uz sava lavas sēdekļa. Neapšaubāmība mani satrieca.
Nezinu, cik ilgi sēdēju, domās iegrimis. Atceros vienīgi, ka brīdī, kad pacēlu galvu, ieraudzīju tēvoci un Hansu vienus krātera dibenā. Pārējie islandieši bija aizgājuši, un nu tie kāpa lejā pa Snefelsa ārējām nogāzēm atpakaļ uz Stapi.
Hanss mierīgi gulēja kādas klints pakājē uz lavas mēles, kur bija sataisījis guļvietu; tēvocis griezās pa krāteri kā mednieku slazdā noķerts mežonīgs zvērs. Man nebija nedz vēlēšanās, nedz spēka celties augšā, es ļāvos mokošai snaudai, un šķita, ka dzirdu kalna dziļumā trokšņus vai sajūtu tā drebēšanu.
Tā pagāja pirmā nakts krātera dibenā.
Nākamajā dienā pār kalna virsotni noslīga pelēkas, mākoņainas, smagas debesis. To es pamanīju ne tik daudz pēc krēslas, kas valdīja visapkārt, kā pēc tēvoča dusmām.
Es sapratu to cēloni, un sirdi atgriezās cerības stariņš. Paskaidrošu, kāpēc tā.
No trim ceļiem, kas pavērās mums pie kājām, Saknusems bija gājis tikai pa vienu. Kā apgalvoja islandiešu zinātnieks, īsto ceļu var noteikt pēc kriptogrammā norādītās īpatnības - Skartarisa ēna noglāstīs tā malas pēdējās jūnija dienās.
Tiešām, smaili varēja salīdzināt ar milzīga saules pulksteņa rādītāju, kura ēna noteiktā dienā apstājas pie ejas, kas ved uz Zemes centru.
Bet, ja saules nebūs, nebūs arī ēnas. Tātad nebūs norādījuma. Bija 25. jūnijs. Ja debesis paliks apmākušās sešas dienas, novērojumi būs jāatliek uz citu gadu.
Atsakos attēlot profesora Līdenbroka bezspēcīgās dusmas. Pagāja visa diena, un krātera dibenā nepavīdēja neviena ēna. Hanss neizkustējās no savas vietas; taču jāpieņem, ka viņš prātoja, ko mēs gaidām; bet, ja arī viņš par to lauzīja galvu, mums viņš nejautāja neko. Ar mani tēvocis nerunāja ne reizi. Viņa skatiens nemitīgi bija pievērsts debesīm un maldījās pelēkajos miglas vālos.
Arī 26. jūnijā nekas nenotika. Visu dienu sniga slapjš sniegs. Hanss no lavas gabaliem uzcēla būdu. Es diezgan tīksmigi vēroju neskaitāmos mazos ūdenskritumus, ko sniegs kūstot veidoja, plūzdams pāri nogāzes akmeņiem, un ik akmens pastiprināja jau tā skaļo urdzēšanu.
Tēvocis vairs nezināja, kur tverties. Arī pacietīgāks cilvēks šādā reizē būtu sācis nervozēt, jo situācija bija tāda, it kā kuģinieks ciestu avāriju, jau nonācis ostā.
Bet lielām bēdām debesis vienmēr piejauc lielus priekus, un profesoram Līdenbrokam tās sagādāja tikpat lielu gandarījumu, cik liels bijis viņa izmisums.
Nākamajā dienā debesis vēl bija apmākušās, bet svētdien, 28. jūnijā, mainījās mēness fāze un līdz ar to arī laiks. Saule spoži spīdēja krāterī. Ik grumbulītis, ik klints, ik akmens, ik izcilnītis guva saules spožumu un meta ēnu. Starp visām citām Skartarisa ēna gluži kā dzīva bulta nemanāmi griezās reizē ar spožo sauli.
Tēvocis griezās tai līdzi.
Pusdienlaikā, kad ēna bija visīsākā, tā viegli pieskārās centrālajai atverei.
— Tas ir tur! - profesors iesaucās. — Tas ir tur! Uz Zemes centru! - viņš dāniski piebilda.
Paskatījos uz Hansu.
— Forūt, — pavadonis mierīgi atbildēja..
— Uz priekšu! - tēvocis pārtulkoja.
Pulkstenis bija pusdivi pēcpusdienā.