Sākās īstā ekspedīcija. Līdz šim nogurums bija lielāks nekā grūtības, bet nu tiešām tās mums radīsies ik uz soļa.
Es vēl nebiju ieskatījies bezdibenīgajā akā, kurā grasījos laisties lejā. Vēl es varēju izvēlēties: vai nu piedalīties ekspedīcijā, vai ari no tās atsacīties. Bet man bija kauns no mednieka. Hanss piedzīvojumu uzņēma tik mierīgi, ar tādu vienaldzību, ar tik pilnīgu nicinājumu pret briesmām, ka es nosarku, iedomādamies vien, ka varētu nebūt tikpat drosmīgs kā viņš. Ja es būtu viens, vēl ilgi izteiktu svarīgus argumentus, bet pavadoņa klātbūtnē klusēju. Vēlreiz domās pieminēju skaisto virlandieti un tuvojos centrālajam tunelim.
Es jau teicu, ka tā diametrs bija simt pēdu, apkārtmērs - trīssimt pēdu. Pārliecos pār klints pārkāri un skatījos. Mati uz galvas saslējās. Mani pārņēma tukšuma sajūta. Manīju, ka smaguma centrs manī pārvietojas un galva reibst kā piedzērušam. Nav iedomājams nekas nepārvaramāks par bezdibeņa vilinājumu. Gandrīz jau kritu. Mani satvēra kāda roka. Tas bija Hanss. Kopenhāgenas baznīcas tornī es tiešām nebiju pietiekami daudz vingrinājies augstuma baiļu pārvarēšanā.
Tomēr, lai cik īsu brīdi biju raudzījies akā, aptvēru tās uzbūvi. Gandrīz pilnīgi stāvajās sienās bija daudz izciļņu, kas droši vien varēja atvieglot nokāpšanu. Bet, ja arī trepes bija, tām nebija margu. Mūs varētu turēt pie atveres malas piestiprināta virve, bet kā to atraisīt, kad būsim sasnieguši tās galu?
Šīs grūtības tēvocis pārvarēja pavisam viegli. Viņš atritināja četrsimt pēdu garu virvi īkšķa resnumā, ļāva tai līdz pusei ieslīdēt bezdibenī, pēc tam apmeta to ap izcilni un arī otru galu iemeta bezdibenī. Katrs no mums varēja laisties lejā, turot rokā abus virves galus, kas nevarēja atraisīties; nonākot divsimt pēdu zemāk, bija iespējams pavisam ērti palaist vienu virves galu vaļā, bet otru vilkt. Tā šo darbību varēja atkārtot līdz bezgalībai.
— Tagad, — tēvocis teica, pabeidzis sagatavošanos, - ķersimies pie bagāžas; tā jāsadala trīs saiņos, un katrs no mums uzsies mugurā vienu; es runāju tikai par vārīgām lietām.
Drosmīgais profesors mūs pie tādām acīmredzot nepieskaitīja.
- Hanss ņems darbarīkus un daļu pārtikas, — profesors turpināja. - Tu, Aksel, - otru trešdaļu pārtikas un ieročus; es - atlikušo pārtiku un smalkākos instrumentus.
- Bet kas tad notiks ar apģērbiem un daudzajām virvēm un virvju kāpnēm, kurš nesīs tās? - es jautāju.
- Tās tiks lejā pašas,
- Kādā veidā?
- Tūlīt redzēsi.
Tēvocis labprāt lika lietā izšķirīgus līdzekļus, daudz nesvārstoties. Pēc viņa rīkojuma Hanss salika neplīstošās lietas vienā sainī un, kārtīgi ar virvēm nosietu, to gluži vienkārši nometa lejā.
Dzirdēju kaukoņu, kas pavadīja gaisa slāņu pārvietošanos. Tēvocis, pār bezdibeni noliecies, tīksmīgi noraudzījās bagāžas kritienā un atlieca muguru tikai tad, kad nasta izzuda skatienam.
- Labi, - viņš teica. - Tagad — mūsu kārta.
Es jautāju katram godīgam cilvēkam, vai ir iespējams noklausīties tādos vārdos nenodrebot!
Profesors uzsēja mugurā instrumentu saini; Hanss paņēma darbarīkus, es — ieročus. Lejup laidāmies šādā kārtībā: Hanss, tēvocis un es. Tas notika dziļā klusumā, ko pārtrauca vienīgi klinšu atlūzu graboņa - tās strauji krita bezdibenī.
Laidos lejā, ar vienu roku krampjaini ieķēries dubultajā virvē, bet ar otru, kurā bija apkaltā nūja, turējos nost no sienas. Man prātā bija viena vienīga doma: baidījos, ka atbalsta punkts neizturēs. Virve likās pārlieku nestipra triju vīru svaram. Es to izmantoju iespējami maz, neticami veikli žonglējot uz lavas izciļņiem, kurus kāja meklēja gluži kā atbalstam pasniegtu roku.
Kad viens no slidenajiem pakāpieniem zem Hansa svara nolūza, viņš mierīgā balsī sacīja: -Gifakt!
- Uzmanību! — tēvocis atkārtoja.
Pēc pusstundas nonācām uz klints, kas stipri turējās stāvajā sienā.
Hanss vilka virvi aiz viena gala, otrs cēlās gaisā; ticis pāri augšējai klintij, tas slīdēja lejup, raudams līdzi visai draudīgus akmeņus un lavas gabalus, kas atgādināja lietu vai, pareizāk sakot, ļoti bīstamu krusu. Noliecoties pār šaurās platformas malu, redzēju, ka cauruma dibens joprojām nav saskatāms.
Manevrs ar virvi atsākās, un pēc pusstundas bijām tikuši vēl divsimt pēdu dziļāk.
Es nezinu, vai profesors savā apmātībā šī lejupkāpiena laikā pētīja apkārtējos iežus; man bija pilnīgi vienalga, vai tie pieder pie pliocēna, miocēna, eocēna, krīta, juras, triasa, dēvona, silūrija vai primitīvā perioda. Taču profesors droši vien izdarīja novērojumus, jo kādā atpūtas brīdī sacīja:
- Jo tālāk tiekam, jo lielāka paļāvība man rodas. Šo vulkānisko iežu izvietojums pilnīgi atbilst Deivija teorijai. Mēs esam pašā primitīvajā slānī, kurā notika ķīmiskās reakcijas, kad sakarsētie metāli saskārās ar gaisu un ūdeni. Es pilnīgi noraidu centrālā karstuma teoriju. Bet gan jau redzēsim.
Atkal tas pats secinājums. Varat iedomāties, ka man ne prātā nenāca diskutēt. Klusēšana tika pieņemta par piekrišanu, un lejupkāpiens turpinājās.
Pēc trim stundām vertikālās šahtas gals vēl nebija redzams. Kad pacēlu galvu, ieraudzīju tās atveri, kas šķita sarukusi daudz mazāka. Ieslīpajām sienām radās tendence tuvināties. Pamazām kļuva aizvien tumšāks.
Tā kā esmu rūpīgi aprakstījis mūsu rīkošanos ar virvi, varu arī skaidri pateikt, cik lielu dziļumu noteiktā laika sprīdī sasniedzām.
Manevru, kas ilga pusstundu, mēs atkārtojām četrpadsmit reizes. Tātad pagāja septiņas stundas un vēl četrpadsmit stundas ceturkšņi jeb trīsarpus stundas atpūtai. Kopā - desmitarpus stundas. Pulkstenim vajadzētu būt vienpadsmit vakarā. Ja runāja par dziļumu, ko šajos četrpadsmit manevros ar divsimt pēdu garo virvi sasniedzām, tas bija divtūkstoš simt pēdu.
Tajā brīdī atskanēja Hansa balss:
- Halt!
Es apstājos mirklī, kad ar kājām jau gandrīz biju aizskāris tēvoča galvu.
- Mēs esam pie mērķa, - viņš teica.
- Kur?
- Perpendikulārās šahtas dibenā.
-Vai citas ejas nav?
- Ir gan, redzu tādu kā kuluāru, kas liecas pa labi. Rīt apskatīsim tuvāk. Vispirms paēdīsim vakariņas, tad liksimies gulēt.
Tumsa vēl nebija pilnīga. Atvērām pārtikas maisu, ēdām, un katrs, kā mācēdams, apgūlās uz akmeņiem un lavas gabaliem.
Kad, uz muguras atlaidies, atvēru acis, ieraudzīju trīstūkstoš pēdu garās caurules galā - tā veidoja milzu teleskopu - mirdzošu punktu.
Tā bija zvaigzne, kas itin nemaz nemirgujoja un pēc maniem aprēķiniem varēja būt tikai Mazo Greizo Ratu fš.
Pēc tam iegrimu dziļā miegā.