Astoņos no rīta mūs pamodināja saules stars. Neskaitāmās sienu lavas plāksnītes to uztvēra un izkaisīja kā dzirksteļu lietu.
Gaisma bija pietiekama, lai mēs spētu izšķirt apkārtējos priekšmetus.
- Nu, Aksel, ko tu teiksi? - tēvocis, rokas berzēdams, iesaucās. - Vai tu jelkad esi pārlaidis mierīgāku nakti mūsu mājā Kēnigštrāsē? Te nav nedz ratu rīboņas, nedz tirgotāju klaigu, nedz sargu saucienu!
- Protams, šis akas dibenā mums miera netrūkst, tā ir pat tik daudz, ka metas baisi.
- Ej nu, ej! - tēvocis brīnījās. - Ja tu baiļojies jau tagad - kā tad būs vēlāk? Mēs vēl ne par sprīdi neesam iespiedušies Zemes iekšienē!
- Ko jūs ar to gribat sacīt?
- Gribu teikt, ka esam sasnieguši vienīgi salas pamatu. Šī dziļā, vertikālā aka, kas beidzas ar atveri Snefelsa krāteri, atrodas apmēram uz jūras līmeņa.
- Vai esat par to pārliecināts?
- Pilnīgi pārliecināts. Paskaties barometrā!
Tiešām, dzīvsudrabs, kas mērinstrumentā sākumā bija mazliet pacēlies, kamēr veicām nolaišanos, bija apstājies pie divdesmit devītās iedaļas.
- Pats redzi, ka te ir tikai atmosfēras spiediens, un es gaidu, kad šo barometru aizstās manometrs.
Tiešām, šis instruments kļūs nederīgs, līdzko gaisa svars pārsniegs spiedienu, kādu aprēķina uz jūras līmeņa.
- Bet vai nav jābaidās, ka aizvien pieaugošais spiediens būs ļoti grūti izturams? — es jautāju.
- Nē. Mēs kāpsim lejup lēnām, un mūsu plaušas pielāgosies blīvākas atmosfēras ieelpošanai. Aeronautiem reizēm pietrūkst gaisa, kad tie paceļas atmosfēras augšējos slāņos, un mums tā būs varbūt par daudz. Bet tā ir labāk. Nekavēsimies ne mirkli! Kur ir sainis, kas te nonāca pirms mums?
Tad atcerējos, ka iepriekšējā vakarā to bijām meklējuši veltīgi. Tēvocis izjautāja Hansu, kas, ar mednieka aso skatienu papētījis apkārtni, atbildēja:
- Der huppe!
- Tur augšā!
Tiešām, sainis bija aizķēries aiz klints izciļņa apmēram simt pēdu virs mums. Veiklais islandietis nekavējoties uzrāpās augšā kā kaķis, un pēc dažām minūtēm sainis bija rokā.
— Tagad paēdīsim brokastis, - tēvocis teica, - bet ēdīsim tā, lai varam izturēt ļoti garu pārgājienu.
Sausiņus un kaltēto gaļu apslacījām ar dažiem malkiem ūdens, kuram bija pieliets mazliet kadiķu degvīna.
Pēc brokastīm tēvocis izvilka no kabatas novērojumu pierakstiem paredzēto piezīmju grāmatiņu; viņš citu pēc cita ņēma dažādus instrumentus un pierakstīja šādus datus:
Pirmdien, 29. jūnijā.
Hronometrs: 8. 20.
Barometrs: 29p. 7 .
Termometrs: 6grādi
Virziens: austrumi — dienvidaustrumi.
Pēdējais novērojums attiecās uz tumšo galeriju un tika noteikts pēc kompasa.
— Tagad, Aksel, — profesors iesaucās, - mēs pa īstam dosimies iekšā zemes dzīlēs. Tieši šobrīd sākas mūsu ekspedīcija.
To teicis, profesors paņēma Rūmkorfa aparātu, kas viņam bija pakārts kaklā, ar otru roku savienoja aparātu ar laternu, un tajā pašā brīdī galerijas krēslu izkliedēja diezgan spoža gaisma.
Hanss nesa otru aparātu, kas arī tika ieslēgts. Gudrā elektrības izmantošana mums deva iespēju ilgi iet, radot mākslīgu gaismu pat tur, kur varētu būt sevišķi eksplozīvas gāzes.
— Uz priekšu! — tēvocis sacīja.
Katrs paņēma savu saini. Hanss bija ar mieru stumt sev pa priekšu virvju un apģērbu nastu, un, man gājienu noslēdzot, devāmies iekšā galerijā.
Pēdējā izvirduma laikā - 1229. gadā lava bija lauzusi ceļu pa šo tuneli. Tā bija pārklājusi alas sienas ar biezu, spožu kārtu, kas atstaroja elektrisko gaismu, padarot to jo spožāku.
Brīdī, kad ieniru tumšajā alā, pacēlu galvu un pēdējo reizi milzīgā teleskopa stobra galā ieraudzīju Islandes debesis, "kuras nekad vairs neredzēšu".
Lielākās grūtības sagādāja turēšanās pretī pārāk ātrai slīdēšanai pa apmēram 45 grādus slīpu nogāzi; laimīgā kārtā erozijas radītie grumbuļi un dažādi izciļņi noderēja par pakāpieniem, un atlika vienīgi slīdēt uz priekšu, turot bagāžu garā virvē.
Bet tas, kas zem mūsu kājām bija pakāpieni, uz citām sienām veidoja stalaktītus. Vietumis porainajā lavā varēja
redzēt mazus bumbulīšus — nedzidrus kvarca kristālinus, ko rotāja caurspīdīgas stikla lāses, - tās karājās pie alas griestiem kā lustras; mums tuvojoties, lāses iemirdzējās, it kā iedegtos. Šķita, ka dzīļu ģēniji apgaismo pili, lai uzņemtu viesus no virszemes.
— Tas ir dievišķīgi! - es neviļus iesaucos. — Kas tas par skatu, tēvoc! Vai jūs arī apbrīnojat lavas nokrāsas, kas zvīļo no sarkanbrūnā līdz spilgti dzeltenajam visās niansēs? Un kristāli, kas atgādina mirdzošas lodes!
— Ak nu tu aptver, Aksel! - tēvocis atbildēja. - Ak tu, zēn, to uzskati par brīnumainu! Ceru, ka redzēsi vēl daudz ko skaistāku. Iesim, iesim!
Pareizāk būtu sacīt - "slīdēsim", jo mēs pavisam viegli šļūcām lejup pa lēzenām nogāzēm. Tā bija kā Vergilija Facilis descensus Averni. Kompass, kurā bieži ielūkojos, nemainīgi rādīja dienvidaustrumu virzienu. Šī sastingusi lavas straume nenovirzījās ne uz vienu, ne otru pusi. Tā veidoja nevainojami taisnu līniju.
Tomēr temperatūra kaut cik jūtami necēlās. Tas tikai apliecināja Deivija teoriju, un es izbrīnījies laiku pa laikam raudzījos termometrā. Divas stundas pēc ceļa sākuma tas rādija tikai desmit grādus, tātad temperatūra bija cēlusies par nieka četriem grādiem. Tas deva pamatu pieņemt, ka mūsu cels ir vairāk horizontāls nekā vertikāls. Bet īsto dziļumu, kādā bijām nonākuši, varēja noteikt pavisam viegli. Profesors rūpīgi mērīja ceļa novirzes un slīpuma leņķus, bet rezultātus paturēja pie sevis.
Vakarā ap astoņiem viņš deva signālu apstāties. Lampas piekārām pie lavas izciļņiem. Bijām nonākuši tādā kā alā, kur gaisa netrūka. Gluži pretēji. Mēs pat sajūtām gaisa pūsmas. Kur tās radās? Kāda atmosfēras kustība varēja būt to cēlonis? Tobrīd man negribējās lauzīt galvu par šo jautājumu. Izsalkums un nogurums stindzināja domas. Septiņas stundas ilgs nepārtraukts lejupkāpiens nevar neprasīt daudz spēka. Biju galīgi pārguris, tāpēc ar prieku izdzirdu vārdu "halte". Hanss nolika ēdienu uz lavas bluķa, un visi ēdām gardu muti. Taču man radās bažas: ūdens krājums jau bija pa pusei izlietots. Tēvocis nešaubījās, ka to papildināsim no apakšzemes avotiem, bet pagaidām nebijām redzējuši ne vissīkāko urdziņu. Es nevarēju nepievērst viņa uzmanību šai problēmai.
- Vai tu brīnies, ka nav avotu? — viņš jautāja.
- Tas, protams, rada manī bažas, - es atbildēju. - Mums ūdens pietiek vēl tikai piecām dienām.
- Esi mierīgs, Aksel, varu atbildēt, kad ūdeni atradīsim, turklāt tā būs vairāk, nekā mēs vēlētos.
- Kad tas būs?
- Kad būsim tikuši ārā no šī lavas apvalka. Kā tad avoti var izlauzties cauri tādām klintīm?
- Taču iespējams, ka sastingusi lava klāj galerijas sienas līdz ļoti lielam dziļumam. Manuprāt, vertikālā virzienā mēs vēl neesam sevišķi tālu tikuši.
- Kas tevi mudina tā domāt?
-Ja mēs būtu iespiedušies dziļi Zemes garozā, te būtu daudz karstāk.
- Tā tas būtu pēc tavas pārliecības, — tēvocis atbildēja. - Ko rāda termometrs?
- Tik tikko piecpadsmit grādu, tātad kopš ieiešanas šajā tunelī tā paaugstinājusies ne vairāk kā par deviņiem grādiem.
- Izdari secinājumu!
- Mans secinājums ir tāds. Pēc precīzākiem aprēķiniem, Zemes iekšienē temperatūra paaugstinās par vienu grādu uz simt pēdām. Šī starpība ir tieši atkarīga no klinšu siltumva- dāmības. Piebildīšu, ka vulkāna tuvumā un cauri gneisa slānim temperatūra kāpj tikai par vienu grādu uz simt divdesmit piecām pēdām. Pieņemsim par pareizu pēdējo hipotēzi un izrēķināsim.
- Rēķini vien, zēn!
- Tas ir pavisam viegli, — sacīju, ierakstīdams skaitļus piezīmju grāmatiņā. — Deviņreiz simt divdesmit piecas pēdas dod tūkstoš simt divdesmit piecas pēdas dziļumā.
- Pilnīgi pareizi.
- Un tad?
- Pēc maniem aprēķiniem, mēs atrodamies desmit- tūkstoš pēdu zem jūras līmeņa.
- Vai tas iespējams?
- ļā, vai arī skaitli vairs nav skaitli!
Profesora aprēķini bija precīzi. Mēs par seštūkstoš pēdām jau bijām pārsnieguši jebkad cilvēka sasniegto dziļumu Zemes dzīlēs - tādu kā raktuvēs Tiroles Kizbālā un Vutem- burgas raktuvēs Bohēmijā.
Temperatūra, kurai vajadzētu šajā vietā būt vismaz astoņdesmit vienam grādam, tik tikko sasniedza piecpadsmit grādus. Tas deva daudz vielas pārdomām.
Otrdien, 30. jūnijā, devāmies ceļā sešos no rīta. Joprojām slīdējām lejup pa lavas galeriju gluži kā pa dabiskām margām, tā bija lēzeni slīpa kā kāptuves dažās vecās mājās. Tieši divpadsmitos un septiņpadsmit minūtēs piebiedrojāmies Hansam, kas tikko bija apstājies.
- Mēs esam nonākuši tuneļa apakšā! - tēvocis iesaucās.
Palūkojos apkārt. Atradāmies krustojumā, kurā pavērās divi ceļi - tumši un šauri. Pa kuru doties tālāk? Grūti pasacīt.
Tomēr tēvocis negribēja izrādīt svārstīšanos nedz man, nedz pavadonim. Viņš norādīja uz tuneli austrumu pusē, un drīz mēs visi trīs devāmies tajā iekšā.
Jebkura vilcināšanās, izvēloties vienu no abiem iespējamajiem ceļiem, gan būtu varējusi turpināties bezgalīgi, jo nebija nekādu pazīmju, pēc kurām izraudzīties vienu vai otru. Atlika paļauties vienīgi uz laimi.
Jaunās galerijas slīpums bija tikko manāms un šķērsgriezums nevienāds. Reizēm mūsu priekšā kā gotiskā katedrālē pavērās vesela rinda arku. Viduslaiku celtnieki te būtu varējuši studēt visus šī reliģiskā arhitektūras stila paveidus, kuru pamatā ir bulta. Jūdzi tālāk pieliecām galvu zem romāņu stila velvēm, un resnās, klints masīvā ieaugušās kolonnas šķita liecamies zem griestu smaguma. Dažviet kolonnu un velvju vietā bija zemi veidojumi, kas atgādināja bebru būves, tad mēs rāpāmies kā pa šaurām alām.
Karstums joprojām bija izturams. Neviļus iedomājos, cik drausmīgs tas bija, kad pa tagad tik mierīgo ceļu gāzās Snefelsa izvemtā lava. Iztēlojos uguns straumes, kas sitās gar galerijas stūriem, un pārkarsušo gāzu spiedienu tādā šaurībā!
"Kaut jel vecajam vulkānam neuznāktu jaunības niķi," es nodomāju.
Šādās domās es nedalījos ar tēvoci Līdenbroku; viņš tās
nemaz nesaprastu. Viņa vienīgā doma bija iet uz priekšu. Profesors gāja, slīdēja, pat ripoja ar tādu pārliecību, ka galu galā atlika vienīgi viņu apbrīnot.
Sešos vakarā pēc ne visai nogurdinoša gājiena bijām veikuši divas ljē dienvidu virzienā, bet dziļumā - tikko ceturtdaļljē.
Tēvocis deva signālu atpūtai. Ēdām, daudz nerunādami, un aizmigām, daudz nedomādami.
Naktij saposties bija gaužām vienkārši - guļvieta sastāvēja no ceļojumu pleda, kurā ietināmies, un tas bija viss. Nebija jābaidās nedz no aukstuma, nedz nelūgtiem viesiem. Ceļotāji, kas dodas Āfrikas tuksnešos vai Jaunās Pasaules mūžamežos, ir spiesti atpūtas laikā atstāt kādu sardzē. Bet te bija pilnīga vientulība un drošība. Nebija jābaidās ne no kādiem ļaundariem — nedz mežoņiem, nedz plēsīgiem zvēriem.
No rīta pamodāmies moži un atspirguši. Turpinājām savu lavas ceļu tāpat kā iepriekšējā dienā. Nevarējām noteikt, pa kādām teritorijām pārvietojamies. Tunelis nevis sliecās Zemes iekšienē, bet kļuva gandrīz pilnīgi horizontāls. Man pat šķita, ka tas mazliet virzās uz zemes virspusi. Desmitos no rīta tuneļa augšuptiecība kļuva tik skaidra un tā gurdināja, ka biju spiests palēnināt gaitu.
— Aksel! - profesors man nepacietīgi uzsauca.
— Es vairs nespēju, — atbildēju.
— Kā, pēc trīs stundas ilgas vieglas pastaigas!
— Nenoliedzu, tā ir viegla, taču neapšaubāmi nogurdinoša.
— Mēs taču tikai kāpjam lejup!
— Neņemiet ļaunā, bet mēs kāpjam augšup!
— Ak kāpjam augšup? — tēvocis, plecus raustīdams, pārjautāja.
— Bez šaubām. Kopš pusstundas nogāze ir mainījusi slīpumu, un, ja tā turpināsies, mēs noteikti atkal izrāpsimies virs zemes Islandē.
Profesors papurināja galvu kā cilvēks, kas negrib tikt pārliecināts. Mēģināju sarunu atsākt. Viņš man neatbildēja un lika turpināt ceļu. Skaidri redzēju, ka viņa klusēšana ir tikai koncentrēta slikta oma.
Tomēr dūšīgi paņēmu savu nastu un ātri sekoju Hansam, kas gāja pa priekšu tēvocim. Pūlējos neatpalikt. Darīju visu iespējamo, lai neizlaistu no acīm ceļabiedrus. Nodrebēju, iedomādamies vien, ka varētu nomaldīties šī labirinta dziļumos.
Taču, ja jau tunelis kļūst aizvien stāvāks, varēju sevi mierināt ar domu, ka tas mani tuvina zemes virspusei. Tas iedvesa kaut jel kādu cerību. To apstiprināja katrs solis, un es priecājos, domādams, ka atkal redzēšu mīļo Graibenu.
Ap pusdienlaiku galerijas sienas mainījās. To pamanīju, konstatējot, ka to virsma vairs tik stipri neatstaro elektrisko gaismu. Lavas kārtai sekoja kaila klints. Masīvu veidoja slīpi un bieži vien vertikāli novietoti slāņi. Mēs bijām pašā pārvērtību laikmetā — silūrā.
"Nav nekādu šaubu," es nospriedu, "ūdens nogulas otrajā zemes periodā veidoja šos slānekļus, kaļķakmeņus un smilšakmeņus! Mēs pagriežam muguru granīta masīvam! Mēs esam līdzīgi hamburdziešiem, kas dodas uz Hanoveru, lai nonāktu Lībekā!"
Šīs pārdomas man būtu vajadzējis paturēt pie sevis, bet mana ģeologa degsme guva virsroku pār piesardzību, un tēvocis Līdenbroks sadzirdēja manus izsaucienus.
— Kas tev uznācis? - viņš jautāja.
— Paskatieties! - es atbildēju, rādīdams viņam smilšakmeņu un kaļķakmeņu slāņus un pirmās mālzemes pazīmes.
— Kas tad ir?
— Mēs esam nonākuši periodā, kad parādījās pirmie augi un pirmie dzīvnieki!
— Vai tev tā liekas?
— Bet skatieties, vērojiet, domājiet!
Piespiedu profesoru apgaismot alas sienas. Gaidīju, ka arī viņš kaut ko sacīs. Bet viņš neteica ne vārda, tikai turpināja ceļu.
Vai viņš saprata vai nesaprata manu domu? Varbūt viņš, nespēdams pārvarēt tēvoča un zinātnieka patmīlību, negribēja atzīties, ka ir kļūdījies, izvēloties eju, kas veda uz austrumiem? Nebija nekādu šaubu, ka esam cauri lavas ceļam un ka šis tunelis nevar aizvest uz Snefelsa krāteri.
Tomēr prātoju arī, vai nepiešķiru pārāk lielu nozīmi iežu pārmaiņām. Varbūt kļūdos es pats? Vai tiešām mēs šķērsojam slāņus, kas atrodas virs granīta masīva?
"Ja man taisnība, jāatrod kādas primitīvo augu atliekas, tad tiešām vajadzēs pieņemt acīmredzamo. Tāpēc meklēsim."
Nebiju nogājis vēl ne simt soļu, kad pamanīju neapšaubāmus pierādījumus. Tā tam bija jābūt, jo silūra jūrās mita vairāk nekā tūkstoš piecsimt augu un dzīvnieku sugu. Manas kājas, pieradušas pie lavas cietā pamata, piepeši samanīja putekļus, ko radīja augu un gliemežnīcu druskas. Uz sienām skaidri bija redzami brūnaļģu un likopodiju nospiedumi. Profesors Līdenbroks nevarēja kļūdīties, bet es iedomājos, ka viņš aizver acis un turpina ceļu nemainīgā gaitā.
Tāda stūrgalvība jau gāja pāri visām robežām. Es vairs nevarēju savaldīties. Paņēmu ļoti labi saglabājušos gliemežvāku, kas savulaik sedzis mūsdienu mitrenei gandrīz pilnīgi līdzīgu mīkstmiesi, un sacīju:
— Paskatieties!
— Jā, - viņš mierīgi atbildēja, - tas ir izzudušās trilobītu dzimtes gliemja vāks. Nekas cits.
— Bet vai no tā jūs nesecināt?…
— To pašu, ko secini tu? Jā. Pilnīgi pareizi! Mēs esam atstājuši granīta slāni un lavas ceļu. Iespējams, esmu kļūdījies;
bet par to es būšu pārliecināts vienīgi tad, kad sasniegsim šīs galerijas otru galu.
-Jums, tēvoc, būtu pamats tā rīkoties, un es jums piekristu, ja mums aizvien vairāk nedraudētu kādas briesmas.
- Kādas īsti?
- Ūdens trūkums.
- Labi, mēs to lietosim ar mēru, Aksel!