Tiešām, vajadzēja dzert ar mēru. Ūdens krājuma nevarēja pietikt ilgāk kā trim dienām. To es vakarā sapratu maltītes laikā. Un nelaimīgā kārtā šajos pārvērtību laikmeta slāņos mums bija maz cerību atrast kādu avotu.
Visu nākamo dienu galerija stiepās mūsu priekšā kā nebeidzama arkāde. Soļojām gandrīz klusēdami. Mums pielipa Hansa nerunība.
Ceļš nesliecās augšup, vismaz manāmi ne. Reizēm tas pat mazliet veidoja nogāzi. Bet šī tendence, kas arī bija visai neskaidra, laikam nevarēja nomierināt profesoru, jo slāņu raksturs nemainījās, joprojām liecinot par pārvērtību laikmetu.
Elektriskajā gaismā galerijas sienās spoži mirdzēja slānekli, kalkakmeni un veci, sarkani smilšakmeni. Varētu iedomāties, ka atrodamies Dēvonšīrā kādā atklātā karjerā. Sienas vietumis sedza lieliski marmora bluķi - gan ahāta pelēki ar baltu, graciozi kaprīzu dzīslojumu, gan koši sarkani vai dzelteni ar sarkaniem plankumiem; tālāk bija lieliski sarkanplankumainā marmora paraugi, starp kuriem spilgti izcēlās koši kalkakmeni.
Lielākajā daļā marmoru varēja saskatīt primitīvo dzīvnieku nospiedumus. Kopš vakardienas radīšana bija sasniegusi neapšaubāmu progresu. Rudimentāro trilobītu vietā pamanīju augstākas sugas gliemežvāku atliekas; starp citiem bija zivis ganoīdas un zauropteri, kuros paleontologa acs spētu saskatīt pirmās rāpuļu pazīmes. Dēvona jūrās mita daudz šādu dzīvnieku, un tūkstošiem to palieku sagula uz jaunās formācijas klintīm.
Kļuva skaidrs: mēs kāpjam pa dzīvnieku attīstības kāpnēm, uz kuru augstākā pakāpiena stāv cilvēks. Taču šķita, ka profesors Līdenbroks tam visam neveltī ne mazāko uzmanību.
Viņš gaidīja vienu no diviem: vai nu vertikālu šahtu, kas pavērtos pie viņa kājām un dotu iespēju turpināt lejup- kāpienu, vai arī šķērsli, kurš liegtu turpināt šo ceļu. Bet pienāca vakars, un neviena no cerībām nepiepildījās.
Piektdien pēc nakts, kad sāku just slāpju mokas, mūsu mazā grupiņa no jauna turpināja ceļu pa galerijas līkločiem.
Pēc desmit stundu gājiena pamanīju, ka mūsu lampu gaismas atstarojums no sienām dīvaini nobāl. Marmoru, slānekli, kaļķakmeni un smilšakmeni nomainīja kaut kas tumšs un nespodrs. Brīdī, kad tunelis kļuva pavisam šaurs, atspiedos pret sienu kreisajā pusē.
Kad atrāvu no tās roku, izrādījās, ka tā ir pavisam melna. Apskatīju plaukstu tuvāk. Mēs bijām akmeņogļu šahtā!
- Te ir ogļraktuves! - es iesaucos.
- Ogļraktuve bez ogļračiem, - tēvocis atsaucās.
- Kas to tik labi zina?
- Es zinu, - profesors strupi atcirta, - un esmu pārliecināts, ka šī galerija, kas šķērso akmeņogļu slāni, nav cilvēku roku radīta. Bet, ja tas ir dabas darbs, man vienalga. Ir vakariņu laiks. Ēdīsim!
Hanss sagatavoja ēdamo. Mazlietiņ ieēdu un izdzēru dažus pilienus ūdens, kas man pienācās. Puse pavadoņa blašķes bija viss ūdens krājums, kas palicis trim vīriem.
Pēc vakariņām mani biedri izstiepās katrs uz savas segas un miegā remdināja nogurumu. Es nespēju aizmigt un visu nakti skaitīju stundas.
Sestdien sešos no rīta atkal devāmies ceļā. Pēc desmit minūtēm nonācām pie plašas grotas; tad tiešām piekritu, ka šīs ogļraktuves nav cilvēka roku radītas: tādā gadījumā velves būtu nostiprinātas, bet te tās saturēja tikai dabisks līdzsvars.
Alas platums bija simt pēdu, augstums - simt piecdesmit pēdu. To eksplozijā bija radījusi zemestrīce. Zemes masīvs, padodoties milzu spiedienam, bija pavēries, atstājot lielo tukšumu, kur zemes iemītnieki pirmoreiz spēra kāju.
Tumšajās sienās bija ierakstīta visa akmeņogļu laikmeta vēsture, un ģeologs tajās varēja izlasīt dažādas fāzes. Starp ogļu iegulām atradās blīvi smilšakmens vai māla slāņi, tie šķita augšējo slāņu saspiesti.
Tajā pasaules laikmetā, kas bija pirms otrā ģeoloģiskā laikmeta, zemi klāja pārbagāta veģetācija, kas zēla un plauka tropiska karstuma un nemitīga mitruma ietekmē. Visu zemeslodi ietvēra miglas slānis, tā aizsedzot to no saules stariem.
Tāpēc ir radies secinājums, ka augstās temperatūras avots nebija jaunais spīdeklis. Iespējams pat, ka saule vēl nemaz nebija gatava tādai spožai lomai. Tolaik nebija "klimatu", un visu zemeslodi apņēma tveicīgs karstums, kas bija vienāds gan uz ekvatora, gan polos. Kur tas radās? No Zemes iekšienes.
Par spīti visām profesora Līdenbroka teorijām, spēcīga uguns kvēloja sferoīda centrā; tās darbība bija sajūtama līdz pēdējiem Zemes garozas slāņiem; augi, kas nesaņēma labdarīgo saules starojumu, nedz ziedēja, nedz smaržoja, bet to saknes smēlās varenu dzīvības spēku Zemes pirmsākumu karstajā augsnē.
Un akmeņogles radušās tieši no šīs pārbagātās veģetācijas; toreiz vēl elastīgā planētas garoza pakļāvās to sedzošās šķidrās masas kustībām. Tā radās plaisas un daudzas ielejas.
Zem ūdens parauti, augi pamazām veidoja lielas masas.
Tad iedarbojās dabas ķīmija; jūru dibenā augi vispirms izveidoja kūdru; pēc tam gāzes ietekmē, fermentācijas karstumā tie pilnīgi mineralizējās.
Tā radās milzīgās akmeņogļu iegulas, ko pārliecīga izmantošana nepilnos trīs gadsimtos tomēr izsmels, ja industrializētās zemes nebūs pietiekami piesardzīgas.
Šādas domas man nāca prātā, vērojot šajā Zemes masīvā sakopotās akmeņogļu bagātības. Šīs jau nu gan nekad netiks atklātas. Un tādu raktuvju izmantošana arī maksātu pārlieku dārgi. Turklāt - kam gan tas arī būtu vajadzīgs, ja daudzos jo daudzos pasaules rajonos akmeņogļu iegulas atrodamas gandrīz vai uz zemes virsas? Tāpēc neskartie slāņi, kādus es redzēju, tādi arī paliks, līdz sitīs pasaules pēdējā stunda.
Tostarp mēs gājām uz priekšu, un es vienīgais no mums trim aizmirsu ceļa garumu, aizrāvies ar ģeoloģiskiem vērojumiem. Temperatūra palika gandrīz tāda pati, kāda bija, kad ienācām lavu un slānekļu valstībā. Vienīgi manu ožu stipri kairināja nelaba smaka. Es šajā galerijā uzreiz pamanīju ievērojamu daudzumu bīstamās gāzes, kura apdraud ogļračus un kuras eksplozijas bieži nodara drausmīgu postu.
Laimīgā kārtā mums gaismu deva lieliskie Rūmkorfa aparāti. Ja mums būtu pietrūcis piesardzības un mēs ienāktu šajā galerijā ar degošām lāpām, ceļojums beigtos ar drausmīgu sprādzienu, kas aiznestu arī mūsu dzīvības.
Pastaiga pa ogļraktuvēm ilga līdz vakaram. Tēvocis tik tikko spēja apvaldīt nepacietību, ko radīja ceļa līmeniskums.
Tumsa, kas mūsu priekšā saslēdzās divdesmit soļu attālumā, liedza novērtēt galerijas garumu, un es jau sāku domāt, ka tā ir bezgalīga, kad pulksten sešos vakarā mūsu priekšā piepeši parādījās siena. Pa labi, pa kreisi un lejā nebija nevienas ejas. Bijām nonākuši strupceļa galā.
-Jo labāk! - tēvocis iesaucās. - Nu es vismaz zinu, ko darīt. Mēs neesam uz Saknusema ceļa, un atliek vienīgi iet atpakaļ. Pa nakti atpūtīsimies, un nepaies ne trīs dienas, kad atgriezīsimies punktā, kur sākas abas galerijas.
- Jā, - es atbildēju, - ja vien mums pietiks spēka.
— Kāpēc gan ne?
— Tāpēc, ka rīt mums ūdens aptrūksies pilnīgi.
- Un vai drosmes arī tev aptrūksies? - profesors jautāja, bargi manī nolūkodamies.
Es neiedrošinājos atbildēt.