Nākamajā dienā devāmies ceļā ļoti agri. Bijām piecu dienu gājiena attālumā no krustojuma. Es nestāstīšu sīkumos par šī ceļa posma mokām. Tēvocis tās pārcieta dusmodamies kā cilvēks, kas nejūtas stiprākais; Hanss - ar savas miermīlīgās dabas padevību; es, jāatzīstas, sūdzējos un izsa- misu; man nepietika dūšas turēties pretī nedienām.
Kā jau biju paredzējis, ūdens pilnīgi aptrūkās pirmās gājiena dienas vakarā. Tad vienīgais atlikušais šķidrums bija kadiķu degvīns, bet šī velnišķīgā dzira plaucēja kuņģi, un es uz to pat paskatīties nevarēju. Man Šķita, ka karstums smacē nost. Aiz noguruma ļima kājas. Vairākas reizes es tik tikko nenokritu un nepaliku guļam. T ad visi apstājās atpūsties; tēvocis vai islandietis man palīdzēja, cik vien spēja. Bet es jau redzēju, ka tēvocis tik tikko turas pretī ārkārtīgam nogurumam un slāpju radītajām mokām.
Beidzot - otrdien, 7. jūlijā, uz ceļgaliem rāpodami, pusdzīvi nokļuvām vietā, kur atzarojās abas galerijas. Tur izstiepos uz lavas pamata un paliku guļam kā nedzīvs priekšmets. Pulkstenis bija desmit no rīta. Hanss un tēvocis, pret sienu atspiedušies, mēģināja iestiprināties ar dažiem sausiņiem. No manām satūkušajām lūpām izlauzās gari vaidi. Iekritu dziļā nesamanā.
Pēc kāda laika pienāca tēvocis un pacēla mani uz augšu:
- Nabaga bērns, — viņš patiesā līdzjūtībā nomurmināja.
Nebiju pieradis pie niknā profesora maiguma izpausmēm, tāpēc šie vārdi mani ļoti aizkustināja. Satvēru viņa drebošās rokas savās plaukstās. Viņš tās neatrāva un raudzījās manī. Viņa acis bija miklas.
Tad ieraudzīju, ka viņš paņem pie sāniem piestiprinātu blašķi. Man par lielu pārsteigumu viņš to pielika man pie lūpām.
- Dzer, - viņš teica.
Vai tiešām es nebiju pārklausījies? Vai varbūt tēvocis sajucis prātā? Raudzījos viņā mulsu skatienu. Negribēju viņu saprast.
- Dzer! - viņš atkārtoja.
Un, pacēlis blašķi, viņš visu tās saturu ielēja man mutē.
Kāda dievišķīga bauda! Ūdens malks veldzēja manu izkaltušo, kaistošo muti, tas bija tikai viens malks, bet ar to pietika, lai dzīvība atgrieztos.
Es saņēmu rokas un pateicos tēvocim.
-Jā, - viņš teica, - ūdens malks - tiešām pēdējais! Es to rūpīgi glabāju savas blašķes dibenā. Man neskaitāmas reizes
bija jāpretojas drausmīgajai kārei dzert! Bet nē, Aksel, es to glabāju tev.
— Tēvoc! - es iesaucos, un no acīm man bira lielas asaras.
— Jā, nabaga zēn, es zināju, ka, atnācis līdz šim krustojumam, tu pakritīsi pusdzīvs, un es glabāju pēdējās ūdens lāses, lai tevi atdzīvinātu.
— Paldies, paldies! - es iesaucos.
Kaut ari slāpes nebija pa īstam remdētas, es atguvu mazliet spēka. Līdz tam krampjaini savilktie rīkles muskuļi atslāba un lūpas vairs tā nekaisa. Es spēju runāt.
— Redziet, - es teicu, - tagad mums atliek tikai viena izeja; mums nav ūdens, tāpēc jādodas atpakaļ.
Kamēr to teicu, tēvocis vairījās mana skatiena: viņš nolieca galvu un nodūra acis.
— Jāiet atpakaļ! — es iesaucos. - Mums jātiek atpakaļ Snefelsa krāterī. Lai Dievs mums dod spēku tur uzkāpt!
— Iet atpakaļ! - tēvocis sacīja, it kā vairāk runātu pats ar sevi nekā ar mani.
— Jā, atpakaļ, un — ne mirkli nezaudējot.
Iestājās diezgan ilgs klusums.
— Tātad, Aksel, šīs dažas ūdens lāses tev nav atdevušas drosmi un sparu? — profesors dīvainā tonī jautāja.
— Drosmi!
— Es tevi redzu tikpat nomāktu kā pirmīt, turklāt vēl runājam izmisuma vārdus!
Ar kādu cilvēku gan man bija darīšana, un kādi pārdroši plāni vēl perinājās viņa galvā?
— Kā, vai tad jūs negribat…
— Atsacīties no šīs ekspedīcijas brīdī, kad noskaidrojies - tā var būt tikai veiksmīga? Nemūžam!
— Vai tad jādodas drošā nāvē?
— Nē, Aksel, nē! Ej! Es negribu tavu nāvi. Lai Hanss tevi pavada. Es palikšu viens.
- Lai es jūs pamestu!
- Atstāj mani, kad es tev saku! Esmu šo ceļojumu iesācis, es to novedīšu līdz galam, vai ari nekad neatgriezlšos. Ej, Aksel, ej!
Tēvocis runāja ārkārtējā uzbudinājumā. Balss, kas mirkli bija atmaigusi, atkal kļuva skarba un draudīga. Viņš ar drūmu enerģiju cīnījās pret neiespējamo. Es negribēju viņu atstāt šī bezdibeņa dziļumā, bet, no otras puses, pašsaglabāšanās instinkts mudināja bēgt.
Pavadonis scēnā noraudzījās parastajā vienaldzībā. Taču viņš saprata, kas norisinās divu biedru starpā. Mūsu kustības pietiekami skaidri rādīja atšķirīgo virzienu, kādā viens otru gribējām aizvest, taču šķita, ka Hansu sevišķi neinteresē jautājums, no kura taču bija atkarīga arī viņa dzīvība; viņš bija gatavs iet, ja tiks dots signāls, bet gatavs arī palikt, ja saimnieks tā liktu.
Ko visu es būtu gatavs darīt, lai tikai tajā brīdī viņš mani saprastu! Mani vārdi, mani vaidi un izteiksme pārliecinātu šo salto cilvēku. Briesmas, kuras pavadonis, šķiet, pat nenojauta, es varētu viņam parādīt spilgti, gandrīz taustāmi. Pa diviem mēs varbūt pārliecinātu arī profesoru. Ja ne citādi, mēs viņu ar varu piespiestu kāpt atpakaļ Snefelsā!
Piegāju pie Hansa. Es uzliku savu roku uz viņa rokas. ViņŠ nepakustējās. Es viņam rādīju ceļu uz krāteri. Viņš palika kā sastindzis. Mana pārvērstā seja vēstīja par ciešanām. Islandietis rāmi papurināja galvu un mierīgi norādīja uz tēvoci.
- Master, - viņš teica.
- Saimnieks! - es iesaucos. - Neprātīgais! Nē, viņš nav kungs pār tavu dzīvību! Ir jābēg! Vai dzirdi? Vai saproti?
Satvēru Hansa elkoni. Gribēju piespiest viņu piecelties. Cīnījos ar viņu. Iejaucās tēvocis.
- Esi mierīgs, Aksel! No šī nesatricināmā cilvēka tu nepanāksi neko. Tāpēc klausies, ko es tev piedāvāšu.
Sakrustoju rokas uz krūtīm un cieši palūkojos tēvocim acīs.
- Ūdens trūkums ir vienīgais šķērslis manu plānu īstenošanai. Austrumu galerijā, ko veido lava, slānekļi un akmeņogles, mēs neatradām nevienu molekulu šķidruma. Iespējams, ka rietumu tunelī mums vairāk laimēsies.
Es dziļā neticībā purināju galvu.
- Noklausies līdz galam, - profesors, balsi paceldams, turpināja. — Kamēr tu te gulēji kā bez dzīvības, es papētīju rietumu galerijas uzbūvi. Tā sliecas tieši zemes iekšienē un dažās stundās novedīs mūs granīta masīvā. Tur mums noteikti jāatrod bagātīgi avoti. Tas atbilst klinšu dabai, un manu pārliecību balsta gan loģika, gan intuīcija. Tāpēc es tev piedāvāju šādu atrisinājumu. Kad Kolumbs lūdza trīs dienas savu kuģu apkalpēm, lai atrastu jaunas zemes, viņa slimie un pārbiedētie jūrnieki tomēr kapteinim piekrita, un viņš atklāja Jauno Pasauli. Es, pazemes Kolumbs, tev lūdzu tikai vienu dienu. Ja pēc dienas mēs neatradīsim ūdeni, kura tā pietrūkst, es tev zvēru — mēs atgriezīsimies virszemē.
Par spīti dusmām, mani aizkustināja šie vārdi un piespiešanās, kas tēvocim bija vajadzīga, lai runātu tādā tonī.
- Labi! - es iesaucos, — lai notiek, kā vēlaties, un lai Dievs atlīdzina jums par pārcilvēcisko enerģiju! Jums vairs ir tikai dažas stundas, kad pārbaudīt likteni. Iesim!
Lejupkāpiens sākās no jauna, šoreiz — pa citu galeriju. Hanss, kā parasti, atradās priekšgalā. Nebijām nogājuši ne simt soļu, kad profesors, ar lukturi apgaismodams sienas, iesaucās:
- Lūk, te ir primitīvie slāņi! Mēs esam uz pareiza ceļa! Iesim, iesim!
Kad pasaules sākumā Zeme pamazām atdzisa, tās apjomam samazinoties, garozā veidojās pārbīdes, lūzumi, iegri- mumi, plaisas. Kuluārs, pa kuru gājām, bija tā radusies plaisa, pa kuru savulaik tika izmests vulkāniskais granīts. Kuluāra neskaitāmie līkumi veidoja bezgalsarežģītu labirintu, kas veda cauri primitīvajiem slāņiem.
Jo dziļāk kāpām, jo skaidrāk izcēlās slāņi, kas veidoja šo sākotnējo Zemi. Ģeologi to uzskata par minerālās garozas pamatni, un ir atzīts, ka tā sastāv no trim atšķirīgiem slāņiem - slānekļa, gneisa un vizlas, kas gulstas uz nesatricināmās klints, kuru sauc par granītu.
Nekad vēl ģeologi nav bijuši tik brīnumainos apstākļos, lai studētu dabu tās vidū. To, ko zonde - rupja, bezjūtīga mašīna — spēj no zemes tekstūras iznest virspusē, mēs varēsim vērot savām acīm un aptaustīt ar savām rokām.
Cauri slānekļiem skaistās, zaļganās nokrāsās vijās metāla dzīslas — varš un magnēzijs ar platīna un zelta piedevām. Domāju par bagātībām, ko glabā Zemes dzīles un ko alkatīgā cilvēce nekad nevarēs baudīt. Šos dārgumus planētas pirmsākumu kataklizmas aprakušas tādos dziļumos, ka tos no slēptuvēm nevarētu izdabūt ne ar kādiem kapļiem vai cērtēm.
Slāneklim sekoja gneiss ar svērtenisku struktūru, tā regulārajiem graudiem bija apbrīnojami paralēlas malas, tad - vizlas slāņi, kuru lielās, baltās plēksnes mirdzēt mirdzēja.
Elektriskā gaisma, ko klints blāķa graudiņi atstaroja visos virzienos, radīja īstu ilumināciju, un man šķita, ka eju cauri dobām dimantam, kurā stari salūst neskaitāmos mirguļos.
Ap sešiem gaismas svētki manāmi apdzisa, gandrīz beidzās; alas sienas bija kristāliskas, bet tumšas; vizla vairāk sajaucās ar laukšpatu un kvarcu, veidojot visvarenāko klinti, viscietāko no akmeņiem, to, kas spēj nenodrebot noturēt četrus Zemes garozas stāvus. Bijām iemūrēti milzīgā granīta cietumā.
Pulkstenis rādīja astoņi vakarā. No ūdens joprojām ne vēsts. Es drausmīgi cietu. Tēvocis gāja uz priekšu. Viņš sasprindzināja dzirdi, cenzdamies uztvert kāda avota murdoņu. Bet valdīja pilnīgs klusums!
Kājas atsacījās klausīt. Es pārvarēju visas mokas, lai nepiespiestu tēvoci apstāties. Viņam tas būtu īsts izmisums, jo tad beigtos diena - pēdējā, kas vēl bija viņa rīcībā.
Beidzot spēki mani atstāja. Es iekliedzos un nokritu.
— Nāciet! Es mirstu!
Tēvocis nāca atpakaļ. Rokas sakrustojis, viņš mani vēroja, tad izrunāja šādus vārdus:
— Viss pagalam!
Pēdējais, ko redzēju, bija izmisīgu dusmu žests, un tad aizvēru acis. Kad atkal tās atvēru, ieraudzīju abus savus biedrus nekustīgi guļam, segās ietinušos. Vai viņi bija aizmiguši? Es ne mirkli nevarēju rast miegu. Mokas bija pārāk lielas, un visvairāk mani tirdīja doma, ka nekāds glābiņš vairs nav iespējams. Ausīs skanēja tēvoča pēdējie vārdi: "Viss pagalam!" Tādā spēku izsīkumā nebija pat ko domāt izkļūt zemes virspusē.
Virs mums bija pusotra ljē Zemes garozas! Šķita, ka šī masa ar visu svaru gulstas man uz pleciem. Jutos pilnīgi salauzts un pēdējiem spēkiem mēģināju pagrozīties granīta guļvietā.
Pagāja vairākas stundas. Ap mums valdīja dziļš klusums — kapa klusums. Neviena skaņa neizspiedās cauri sienām, plānākā no kurām bija piectūkstoš pēdu bieza.
Taču pusnemaņā man šķita, ka sadzirdu kaut kādu troksni. Tunelī valdīja tumsa. Es ielūkojos vērīgāk, un likās - redzu islandieti pagaistam ar lukturi rokā.
Kāpēc viņš gāja prom? Vai Hanss mūs pamestu? Tēvocis bija aizmidzis. Gribēju kliegt. Taču balss nenāca pār izkaltušajām lūpām. Iestājās pilnīga tumsa, izdzisa pēdējās skaņas.
- Hanss mūs atstāj! - es iesaucos. - Hans! Hans!
Šos vārdus izrunāju tikai domās. Tie nebija sadzirdami. Tomēr pēc pirmā pārbīļa es nokaunējos par savām aizdomām pret cilvēku, kura uzvedībā nebija nekā tāda, kas liecinātu par godprātības trūkumu. Viņš taču nevis kāpa pa galeriju atpakaļ, bet devās tajā vēl dziļāk! Ja Hansa nodomi būtu ļauni, viņš dotos atpakaļ, nevis uz priekšu. Šis secinājums mani mazliet nomierināja, un es sāku domāt sakarīgāk. Tik mierīgu cilvēku kā Hansu no atpūtas varēja iztraucēt tikai ļoti nopietns iemesls. Vai viņš būtu kaut ko atklājis? Vai nakts klusumā viņš būtu sadzirdējis kaut ko tādu, ko mana auss nespēja uzrvert?