Veselu stundu manas nokaitētās smadzenes iztēlojās visādus iemeslus, kuru dēļ rāmais mednieks būtu sācis rīkoties. Galvā radās vistrakākās domas. Skita, ka zau- dēju prātu!
Beidzot no galerijas dziļumiem atskanēja soļu klaudzoņa. Parādījās Hanss.
Viņš piegāja pie mana tēvoča, uzlika tam roku uz pleca un saudzīgi pamodināja.
- Kas noticis? - profesors jautāja.
— Vatten, - mednieks atbildēja.
Laikam jau nežēlīgās ciešanās katrs cilvēks iedvesmas brīdī var kļūt par poliglotu. Es ne vārda nepratu dāniski, tomēr pēc intuīcijas uzreiz sapratu, ko pavadonis teica.
- Ūdens, ūdens! - es saucu, sizdams plaukstas un mētādamies ar rokām kā neprātīgs.
— Ūdens! — tēvocis atkārtoja. — Hvar? - viņš jautāja islandietim.
- Nedat, - Hanss atbildēja.
Kur? Lejāk! Es sapratu visu. Satvēru mednieka rokas un tās spiedu, bet viņš manī raudzījās mierīgu skatienu.
Sagatavošanās ceļam neaizņēma daudz laika, un drīz mēs gājām pa kuluāru, kura slīpums sasniedza divas pēdas uz tuāzi.
Pēc stundas bijām nogājuši apmēram tūkstoš tuāzes un nokāpuši divtūkstoš pēdu dziļāk.
Tajā brīdī sadzirdēju neparastu troksni granīta sienā - tādu kā slāpētu rēkoņu, kā tālu pērkona dunu. Pirmajā gājiena pusstundā, nekur nemanīdams solīto avotu, jutu bailes atgriežamies; tad tēvocis man pateica, kur trokšņi rodas.
— Hanss nav kļūdījies, - viņš teica. - Tas, ko tu dzirdi, ir straumes rēkoņa.
- Straume? - es iesaucos.
— Par to nav nekādu šaubu. Mums apkārt plūst apakšzemes upe.
Cerību spārnoti, sākām iet ātrāk. Es vairs nejutu nogurumu. Jau ūdens čala vien mani atspirdzināja. Tā kļuva aizvien skaļāka. Straume, kas ilgi bija plūdusi mums virs galvas, tagad pārvietojās uz kreiso sienu, tā lēkāja un rūca. Es bieži pārlaidu ar roku klintij, cerēdams samanīt norasojuma pēdas. Bet veltīgi.
Pagāja vēl pusstunda. Veicām vēl vienu pusljē.
Kļuva skaidrs, ka mednieks savos meklējumos nav varējis tikt tālāk. Kalniešiem raksturīgā instinkta vadīts, viņš "sajuta" ūdeni cauri klintij, bet droši vien nebija redzējis dārgo šķidrumu un nebija ar to remdējis slāpes.
Drīz pat kļuva skaidrs: ja turpināsim iet uz priekšu, mēs attālināsimies no straumes, kuras murdoņa kļuva klusāka.
Devāmies atpakaļ. Hanss apstājās vietā, kur straume šķita vistuvāk.
Es apsēdos pie sienas, un ūdens ar milzīgu sparu gāzās divu pēdu attālumā no manis. Bet mūs no tā vēl šķīra divas pēdas.
Nedomādams, neprātodams, vai nepastāv kāds līdzeklis, kā šo ūdeni iegūt, es pirmajā brīdī ļāvos izmisumam.
Hanss paskatījās uz mani, un man šķita, ka pamanu viņa sejā smaidu.
Viņš piecēlās un paņēma lampu. Es viņam sekoju. Noraudzījos pavadoņa rīcībā. Viņš piespieda ausi pie sausa akmens un vairākās vietās to ar milzīgu uzmanību izklausīja. Sapratu, ka viņš meklē vietu, kur straumes krākoņa dzirdama visskaidrāk. Šo vietu viņš atrada alas kreisajā sienā trīs pēdas virs grīdas.
Kā es uztraucos! Neiedrošinājos iztēloties, ko mednieks darīs. Bet nemaz nevarēju viņu nesaprast un neuzgavilēt, kad viņš paņēma cērti un uzbruka klints blāķim.
- Glābti! — es iesaucos.
-Jā, — tēvocis aizrautībā sacīja, - Hansam taisnība! Ak, lieliskais mednieks! Mēs to nebūtu atraduši.
Tam nu gan es ticēju no visas sirds. Tāds līdzeklis, lai cik vienkāršs tas būtu, mums neienāktu prātā. Nevar iedomāties neko bīstamāku kā cērtes triecienu planētas karkasā. Un ja nu notiks nogruvums, kas mūs apraks? Un ja straume, izlauzusies cauri klintij, mūs aizraus sev līdzi? Tādas briesmas bija pilnīgi reālas; bet tobrīd mūs nevarēja apturēt bailes nedz no nogruvuma, nedz plūdiem, jo slāpes bija tik briesmīgas, ka to veldzēšanai mēs būtu ar mieru rakt kaut okeāna gultni.
Hanss veica darbu, ko nevarējām padarīt nedz es, nedz tēvocis. Mūsu roka būtu pārāk nepacietīga, un klints zem niknajiem sitieniem sašķīstu druskās. Turpretī pavadonis strādāja mierīgi un prātīgi, deldēja klinti ar vājiem sitieniem, izveidojot sešus sprīžus platu spraugu. Dzirdēju straumes rūkoņu pastiprināmies un jau šķita, ka jūtu uz lūpām labdarīgo veldzi.
Drīz cērte iegrima divu pēdu dziļumā. Darbs bija ildzis vairāk nekā stundu. Es nepacietībā drebēju. Tēvocis gribēja rīkoties ar plašāku vērienu, un man būtu grūti viņu apturēt, kad viņš satvēra savu cērti, bet tajā brīdī piepeši izdzirdām svilpienu. No klints izšāvās ūdens šalts, kas atsitās pret pretējo sienu.
Hanss, saņēmis spēcīgo triecienu, nevarēja novaldīt sāpju kliedzienu. To es sapratu, iegremdējot roku strūklā, — arī man bija skaļi jāiekliedzas. Avots bija verdošs.
— Ūdens simt grādu karstumā! — es iesaucos.
— Nekas, tas atdzisīs, - tēvocis atbildēja.
Alu piepildīja tvaiki, no šalts izveidojās strauts, kas aiz- līkumoja tālāk; drīz varējām dzert pirmo malku.
Kāda laime! Kāda ne ar ko nesalīdzināma bauda! Kas tas bija par ūdeni? Kur tas radās? Vai nav vienalga! Tas bija ūdens, un, lai ari joprojām karsts, atdeva gandrīz jau dziestošo dzīvību. Dzēru nerimdamies, pat negaršodams.
Tikai pēc minūtes ilgas dzeršanas iesaucos:
— Bet tas ir ar dzelzi bagāts ūdens!
— Ļoti labs kuņģim, — tēvocis atbildēja, — turklāt ļoti bagāts ar minerāliem. Šis ceļojums ir veselībai derīgāks nekā brauciens uz Spā vai Teplicu.
— Ak, cik lielisks!
— Es domāju gan, kāds gan citāds varētu būt ūdens, kas iegūts divas ljē zem jūras līmeņa! Tam ir visai patīkama tintes piegarša. Tas ir brīnumlabs krājums, ko Hanss mums pagādājis. Tāpēc iesaku šim glābējam avotam dot viņa vārdu.
— Labprāt! - es iesaucos.
Tūlīt nokristījām strautu par Hansbahu.
Tāpēc Hanss nekļuva iedomīgs. Mēreni atspirdzinājies, viņš atspiedās pret sienu parastajā mierā.
— Tagad nevajadzētu laist šo ūdeni zudumā, - es sacīju.
— Kāpēc? - tēvocis jautāja. — Esmu pārliecināts, ka avots būs neizsīkstošs.
— Tas nekas! Piepildīsim blašķes un aizdarīsim caurumu.
Mans padoms tika pieņemts. Hanss mēģināja caurumu
aizbāzt ar klinšu atlūzu un pakulu palīdzību. Tas nebija viegli izdarāms. Viņš tikai applaucēja rokas, neko nepa- nākdams. Spiediens bija pārāk liels, un mūsu pūliņi palika neauglīgi.
— Nav nekādu šaubu, - es sacīju, — ka šīs ūdens strāvas virsējie slāņi atrodas lielā augstumā, ja spriež pēc strūklas spēka.
— Esmu ar tevi vienisprātis, - tēvocis atbildēja. - Tam ir kāds tūkstotis atmosfēru spiediens, ja ūdens staba augstums sasniedz trīsdesmit divus tūkstošus pēdu. Bet man kaut kas ienāca prātā.
-Kas?
— Kāpēc mums tik stūrgalvīgi pūlēties aizdarīt šo caurumu?
— Bet tāpēc, ka…
Nebija viegli atrast iemeslu.
— Vai tad, kad blašķes būs tukšas, mēs uzreiz atradīsim citu avotu? Vai varam būt par to pārliecināti?
— Protams, nē!
-Nu, tad ļausim šim ūdenim tecēt! Tas gluži dabiski plūdīs uz leju un vadīs tos, kurus pa ceļam spirdzinās!
-Tas nu gan ir labi izdomāts! - es iesaucos, un tagad, kad mums biedros bija avots, neatradās neviens iebildums pret mūsu plānu veiksmi.
- Redzi nu, zēn, tu arī to sāc aptvert! - profesors smiedamies iesaucās.
- Vēl vairāk - esmu jau aptvēris.
- Brīdi pagaidi! Vispirms dažas stundas atpūtīsimies. Tiešām, biju aizmirsis, ka patlaban ir nakts. To vēstīja
hronometrs. Drīz mēs visi, pietiekami paēduši un atspirdzinājušies, iegrimām dziļā miegā.